"Ilustratoru superzvaigzne" un visvairāk tulkotā latviešu autore pasaulē! Anete Melece ir īsta malace

Anetes Meleces bilžu grāmata "Kiosks" jau 2020., pirmajā grāmatas izdošanas gadā, bija pārtulkota 14 valodās. Joprojām pasaulē tiek tulkota un izdota arī viņas jaunākā grāmata "Pazudušais miedziņš". Anete Melece 2024. gadā, tāpat kā 2023. gadā, ir visvairāk tulkotā latviešu autore. Platforma "Latvian Literature" viņu nosaukusi par latviešu “ilustratoru superzvaigzni”, bet Starptautiskā bilžu grāmatu izdevēju un aģentu platforma "dPICTUS" 42 gadus vecās Meleces grāmatu "Kiosks" ierindojusi starp 100 pasaulē izcilākajām pērn izdotajām bilžu grāmatām!

Kopš Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas Anete dzīvo un strādā Cīrihē, Šveicē. Tur, Lucernas Lietišķo zinātņu un mākslas universitātē, iegūts arī maģistra grāds animācijā. Anetes saruna ar žurnālu "Kas Jauns" notiek no ateljē (tā Šveicē sauc mākslinieku birojus), kuru darbam īrē gan Anete, gan viņas vīrs grāmatu ilustrators Luidži Olivadoti, gan vēl citi pašnodarbinātie mākslinieki. Aiz ateljē loga redzama tāda pati ziemīga ainava kā Latvijā.

Anete, apsveicu ar "Kioska" un "Pazudušā miedziņa" panākumiem! Vai jau top kāda jauna bērnu grāmata? Par ko tā būs?

Pašlaik turpinu darbu pie komiksu grāmatas. Sākumā biju domājusi, ka būs bilžu grāmata, bet stāsts stiepās un stiepās, un izstiepās tik garš, ka jau ir par garu bilžu grāmatai. Stāsts ir par ģimeni un, līdzīgi Kioskam, par sapņiem un vēlmju piepildīšanu. Nevaru šobrīd vairāk atklāt.

Vai tā būs grāmata bērniem?

Gan bērniem – mazliet vecākiem, tādiem, kas jau paši prot lasīt –, gan viņu vecākiem. Tāpat kā manas iepriekšējās grāmatas.

Esat gan animatore un godalgotu animācijas filmu autore, gan ilustratore, gan grāmatu autore – rakstniece. Kam no tā visa dodat priekšroku?

Par rakstnieci sevi īsti negribētu saukt. Drīzāk par vizuālo stāstu veidotāju. Vispirms tomēr esmu grāmatu ilustratore – ir iznākušas jau 14 manis ilustrētas grāmatas. Pirmā filmiņa 2007. gadā bija mans bakalaura darbs Mākslas akadēmijā, pēc tam sapratu, ka vēl ir jāmācās, tāpēc pabeidzu Lucernas universitāti. Arī "Kiosks" vispirms bija septiņas minūtes gara animācijas filmiņa, un tikai pēc tam tapa grāmata. Ir tā, ka man vienkārši gribas izstāstīt stāstu, un nav pat svarīgi, vai tā ir filmiņa vai grāmata ar tekstu. Esmu publicējusi arī dažus īsus komiksu stāstus žurnālos "Kuš!" un "Strapazin". Starp citu, žurnālu "Kuš!", kas iznāk Latvijā, veido šveicietis Dāvids Šilters. Tajā pašā gadā, kad pārcēlos uz dzīvi Šveicē, viņš pārcēlās no Šveices uz Latviju.

Kā aizsākās interese par animāciju? Vai tāpēc pārcēlāties uz Šveici?

Mācoties Mākslas akadēmijā, vienu semestri kā apmaiņas studente pavadīju Lucernas mākslas augstskolā, un tur aizsākās gan mana interese par animāciju, gan, un pat vairāk, par ilustrāciju. Pabeidzu Mākslas akadēmiju un pārcēlos uz Šveici. Trīs gadus strādāju iepakojumu dizaina firmā, tur sapratu, ka gribu turpināt animācijas lietu, taču man nav pietiekamas izglītības. Iestājos tajā pašā skolā, kur jau biju vienu semestri mācījusies. Tajā laikā arī tapa "Kiosks", mans maģistra darbs.

Pārcelšanās uz Šveici bija saistīta ar privāto dzīvi. Klasiskais stāsts – mācoties Mākslas akadēmijā, iepazinos ar vienu šveicieti, grāmatu ilustratoru. Kādu laiku bijām kopā, bet… vairs neesam kopā.

Tomēr esat kopā ar šveicieti un ilustratoru?

Jā, mans vīrs arī ilustrē, un tās nav tikai bērnu grāmatas, vispār ilustratori zīmē ļoti daudz ko, ne tikai grāmatas. Luidži ir itālis, kurš dzīvo Šveicē.

Kādā valodā runā jūsu abi bērni?

Stella runā gan latviski, gan itāliski, gan vāciski – Šveices dialektā. Mariss – pagaidām vēl visu valodu putriņā.

Kādā valodā rakstāt grāmatas?

"Miedziņu" rakstīju latviski. Tā kā "Kiosks" sākumā bija filma, maģistra darbs, es jau uzreiz domāju angliski, lai varētu prezentēt šo ideju un rādīt filmu. Ja ieskatos blociņā, tad tur ir šis un tas latviski, šis un tas angliski, vāciski…

Kā veidojās jūsu grāmatu ilustratores karjera?

Sadarbība ar izdevniecību "Liels un mazs" aizsākās 2008. gadā, mana pirmā ilustrētā grāmata bija Mairas Dobeles "Nepareizā dzīves skola". Esmu ilustrējusi trīs Laura Gundara bērnu grāmatas par vectēvu Vali un mazmeitu Spindzeli, Jura Kronberga bērnu dzejoļu krājumus un citas. Jaunākā ir Ineses Zanderes stāsts "Ceļotājs čemodāns" – mūsu pirmais kopdarbs par godu "Liels un mazs" divdesmit gadu jubilejai.

Vai tiesa, ka "Pazudušā miedziņa" tapšana saistīta ar bērna ienākšanu jūsu ģimenē?

Jā, tas ir pirmais stāsts, kurš tapa pēc tam, kad kļuvu mamma. Arī "Kiosku" rakstot, es iedvesmojos no savas dzīves. "Pazudušais miedziņš", kā tagad moderni saka, ir tāds autofiction – autobiogrāfija un daiļliteratūra. Stāsts radās no jauno vecāku ikdienas grūtībām vakarā piedabūt bērnu gulēt. Tobrīd mums vēl bija tikai viens bērns – Stella, kurai tagad ir seši gadi, bet Mariss jau bija mammas vēderā, un patiesībā ar to gulētiešanu viņam ir daudz trakāk nekā bija Stellai! Februārī paliks divi gadi, un viņš vēl aizvien neguļ visu nakti cauri – mostas divas, trīs un pat četras reizes. Tā ka es joprojām strādāju ar tādu pustukšu bateriju.

Bērni mainīja manu attieksmi pret grāmatām. Agrāk es stāstīju to, kas man bija interesanti, zīmēju, lai pašai būtu interesanti, daudz nedomāju par to, vai kāds lasīs, vai kādam patiks. Agrāk arī nevienam nelasīju priekšā, tagad lasu saviem bērniem, redzu, kā viņi reaģē, un varu notestēt rakstīto.

"Kiosks" ir jūsu pirmā un pagaidām arī populārākā grāmata. Kāpēc, jūsuprāt, tai ir tik lieli panākumi?

Manuprāt, tāpēc, ka šis stāsts ir universāls, visiem saprotams, tas nav kaut kas specifiski lokāls.

"Straumes" lielā popularitāte mani vedināja saskatīt zināmu ārēju līdzību abiem sižetiem – kiosks arī nokļūst plašos ūdeņos un aizpeld tālu prom.

"Kiosks" gan ir pavisam cits stāsts, bet, jā, tas iekrīt upē, savukārt visas upes aiztek uz jūru, un kioska pārdevēja Olga beigās nonāk savā sapņu pludmalē.

Bet kāda šim stāstam saistība ar jūsu dzīvi?

Stāsts ir par to, ka ikviens no mums, tāpat kā Olga kioskā, mēdzam “iesprūst” savā komforta zonā un nevaram saņemties, kad ir pienācis laiks pārmaiņām. Notikumu ar Olgu var uztvert kā krīzi, bet tā ir arī iespēja kaut kam jaunam, pārmaiņām. Stāsts tapa laikā, kad strādāju iepakojuma dizaina uzņēmumā, kur nebija slikti, bet nebija arī labi. Bija sajūta, ka neesmu savā īstajā vietā, esmu iesprūdusi savā dzīvē, tāpat kā Olga kioskā, un man tur nav vietas izaugsmei. Tā es jutos. Reizē esmu arī pateicīga, jo es tur arī daudz ko iemācījos un man bija iespēja iekrāt naudu studijām.

Kurš gādā par grāmatu pārdošanu, tulkošanu?

To visu dara izdevniecība. Strādāju gandrīz vienīgi ar apgādu "Liels un mazs", tikai viena grāmata izdota Zviedrijā. Izdevniecības brauc uz tirgiem, prezentē grāmatas citām izdevniecībām. Latvija jau daudzus gadus piedalās lielākajos grāmatu tirgos, lielākais bērnu grāmatu tirgus ir Boloņā.

Tāpat kā Gints Zilbalodis, esat saņēmusi dažādas balvas par darbu animācijas nozarē.

Tik lielas kā Gints Zilbalodis neesmu saņēmusi. Tās pat nevar salīdzināt.

Balva ir novērtējums par padarīto un apstiprinājums tam, ka profesiju mainīt nevajag, un ir, protams, patīkami balvu saņemt, bet es daudz par to nedomāju, turpinu darīt to, ko daru. Jo no tā, ka esi ieguvis balvu, jau īstenībā nekas nemainās. Nu, varbūt atveras vairāk durvju, vairs nav jāpierāda, ko tu vari.

Kuras no saņemtajām balvām jums pašai šķiet visvērtīgākās?

Protams, Jāņa Baltvilka balva, ko ieguvu par "Kiosku". Līdz tam biju nominēta vai “gandrīz saņēmusi”, bet ne apbalvota. Liels pagodinājums bija arī Izcilības balva kultūrā, ko pasniedz par īpašiem starptautiskiem sasniegumiem.

Kādas šobrīd ir jūsu attiecības ar animāciju?

Kādu laiku neesmu nevienu savu animācijas filmu uztaisījusi, bet esmu strādājusi dažādos animācijas projektos, piemēram, biju māksliniece vienai no Kristas Burānes animācijas filmu sērijas "Brīnumskapis" filmiņām, par ko pat esam nominēti "Lielajam Kristapam". Kad sāku darbu pie filmas, man vēl nebija divi bērni, bet beidzu jau ar diviem, tieši tā, kā filmā.