Mazā ukrainiete Veronika uz Latvijas talantu šovu atbrauc pa taisno no kara

Talantīgā deviņus gadus vecā ukraiņu akrobāte Veronika Nepomņašča ar savu priekšnesumu šovā "Ir talants!" piecēla kājās tiesnešus un līdz asarām aizkustināja skatītājus, iekļūdama nākamajā kārtā. Lai arī meitene no skatuves atklāja, ka ir ukrainiete un viņas vectētiņš cīnās frontē, nevienam neradās pat nojausma, ka, nokāpjot no skatuves un “samīļojot” tiesnešus, arī mazā “gaisa balerīna” dosies turpat – uz vietu, kur pie namdurvīm notiek karš…

Esot tur, Veronikas mamma Svetlana atsaucas telefonsarunai ar žurnālu "Kas Jauns". Meita ir līdzās, nesen atgriezusies no skolas, kur turpina mācības ceturtajā klasē.

Atelpa Jūrmalā

Pirms gada meitene piedalījās līdzīgā šovā Lietuvā, un tā režisore ieteikusi Veronikas mammai pieteikties arī Latvijas šova kastingā. “Nosūtījām savu pieteikumu, piedalījāmies online režīma atlasē un tikām,” iesāk Svetlana. Viņa ir priecīga, ka dalība šovā arī bijusi iespēja dažas dienas pavadīt Latvijā un mierā. “Mēs Latvijā atpūtāmies, jo citādi atpūta kara laikā nav iespējama. Mēs taču nebrauksim kaut kur izklaidēties, ja mans tētis atrodas frontē. Ieradāmies vietā, kur rit mierīga dzīve, kur nav trauksmes un neskan tās šausmīgās sirēnas, kur nedzirdi lidojošās raķetes un sprādzienus. Pēc dalības šovā mums bija viena diena, ko abas ar meitu pavadījām Jūrmalā un peldējāmies jūrā. Mēs bijām tik laimīgas, jo sen nebijām redzējušas jūru,” stāsta Svetlana. Tomēr, lai cik labi viesos, mērots ceļš uz mājām “pie mūsu mīļās ģimenes”. “Vīrs nevarēja ar mums atbraukt, jo vīrieši nedrīkst izbraukt no Ukrainas, bet dēls nebrauca, jo viņam ir futbola treniņi."

Dzimtas sievietes – cirka mākslas treneres

Veronikas mamma Svetlana cirka mākslas vingrotājas gaitām pielika punktu 17 gadu vecumā, kad kļuva par treneri. Svetlanas dzimtā visas sievietes ir akrobātikas treneres: “Bez manis ar to nodarbojas mana mamma, kā arī mana māsa un viņas meita. Ar māsu strādājam valsts iestādē – Zaporižjes bērnu un jauniešu radošajā centrā. Pirms kara bija vairāk nekā 60 bērnu un jauniešu, kas pie manis trenējās. Arī citiem maniem audzēkņiem ir labi panākumi cirka mākslā,” stāsta Svetlana.

Veronikai ir brālis – Vjačeslavs, kurš arī līdz desmit gadu vecumam trenējies. “Dēls izpildīja savu pēdējo gaisa akrobātikas numuru un pateica, ka vairs to nevēlas. Gan kā mamma, gan trenere akceptēju viņa lēmumu, bet teicu, ka sportam tomēr ir jābūt viņa dzīvē. Šobrīd viņš profesionālā līmenī nodarbojas ar futbolu.”

Uzticīgi savai zemei, mājām, ģimenei

Veronikas ģimenei, tāpat kā citiem Ukrainas iedzīvotājiem, ir dzīve pirms kara un tagad. “Mēs dzīvojam Zaporižjē, kas atrodas 30 kilometru no karadarbības zonas. Nevienu brīdi neesmu domājusi, ka varētu doties prom no Ukrainas. Nu kā gan citādi? Te ir manas mājas un ģimene. Pat ar vīru izcēlās skandāls, jo viņš, sākoties karam, uzstāja, ka man ar bērniem ir jābrauc prom, es pateicu, ka paliksim te. Šobrīd karā par mums cīnās Veronikas vectēvs, mans tētis. Arī mans vīratēvs bija karā, taču cienījamā vecuma dēļ atgriezās mājās. Savukārt vīrs strādā jomā, kas rūpējas, lai Ukrainas veikalos būtu pieejami pārtikas produkti. Mana mamma šobrīd dzīvo ārpus pilsētas – ciematā. Viņa pārcēlās uz tēta vadīto saimniecību, jo pirms kara tētis bija fermeris, un, tā kā aizgāja karot, mājās palika mājdzīvnieki un tehnika. Mamma tagad tur saimnieko, bet mēs ar māsu palikām pilsētā un turpinām strādāt ar tiem bērniem un jauniešiem, kas ir palikuši Zaporižjē. Audzēkņi arī šobrīd turpina nodarboties ar vingrošanu, piedalās festivālos un talantu šovos,” par dzīvi, kas turpina ritēt kara apstākļos, “ik vakaru nezinot, vai no rīta pamodīsies”, stāsta Veronikas mamma.

Veronika ar ģimeni dzīvo pie pilsētas robežas, kur visbiežāk ir raķešu uzlidojumi un sprādzieni. Katru dienu ir komandantstunda, sākot no pulksten 24 līdz pat pieciem, kad nedrīkst iziet no mājas. “Sākoties karam, pirmo mēnesi nesapratām, ko darīt, kas notiek, kā tālāk dzīvot, kur likties. Taču jau vēlāk sākām adaptēties, jo dzīve taču rit uz priekšu. Cik vien tas iespējams, cenšamies bērniem radīt pilnvērtīgus dzīves apstākļus. Nesēžam mājās un negaidām, kad karš beigsies, nē – mēs dzīvojam.”

Kara otrajā mēnesī Veronika pēc Zaporižjes cirka direktores lūguma piekritusi piedalīties labdarības koncertos bērniem, kuru mājas ir nopostītas. “Kad bērni sāka apmeklēt mēģinājumus cirkā, viņi burtiski atdzīvojās un acis atkal iemirdzējās, it kā atgriezās tajā dzīvē, kāda bija pirms kara. Sākumā centāmies ar bērniem runāt piesardzīgi, sargājot no skarbās realitātes, bet nu jau ir trešais kara gads, visapkārt redzami postījumi, tāpēc pasakas vairs nevar sacerēt.”

Svetlana nopūšas, sakot, ka dzīvo ar cerību, ka iestāsies miers. “Visam šim ir jābeidzas. Tāpat arī ceram, ka mūsu pilsētas mums atgriezīsies. Diemžēl vairāku pilsētu – daļa Zaporižjes apgabala, Doņeckas, Harkivas un Luhanskas – vairs nav, tās tika nolīdzinātas līdz ar zemi, ir palicis tikai gruvešu lauks. Arī mūsu pilsētā ir ļoti daudz gruvešu, kuriem diendienā ejam garām. Mēs arī paši nesaprotam, kur rodam spēku to visu izturēt un kā vēl neesam sajukuši prātā…”

Ukrainas Ginesa rekordiste

Runājot par meitas apbrīnojamo plastiku, izpildot sarežgītus cirka mākslas trikus, Svetlana atklāj, ka jau gada vecumā, ejot mammai līdzi uz darbu, Veronika sākusi atkārtot kustības, ko treniņa laikā veikuši citi bērni, trīs gadu vecumā pirmo reizi uzstājusies festivālā Odesas cirka manēžā, bet piecos gados mammai un vienlaikus trenerei jau lūgusi, lai palīdz sagatavot solo numuru. “Dievs meitu no dzimšanas ir apveltījis ar šādu talantu. Viņa jau kopš mazotnes ir ļoti elastīga, plastiska. Pateicoties tam, ka izrāda interesi, ir neatlaidīga, centīga, ar milzīgām darba spējām un viņai tas patīk, šis talants nemitīgi attīstās. Ja viņa ar to nenodarbotos, tad arī nebūtu šo pārcilvēcisko spēju. Kas attiecas uz unikālo triku, ko Veronika izpilda, ar speciālu cirka mākslinieku zobu ierīci pilnībā noturot savu ķermeni, viņa ir sasniegusi Ginesa rekordu, jo Ukrainā ir visjaunākā cirka mākslas vingrotāja, kas to spēj paveikt. Šo rekordu reģistrējām, kad Veronikai bija seši gadi. Līdz pat šai dienai viņa ir vienīgā Ukrainā, kas to dara. Viņa šo triku ir uzlabojusi un tagad ne tikai spēj noturēt savu ķermeni ar zobiem, bet, atrodoties šādā pozīcijā, spēj arī griezties uz rotējoša statīva. Pirms Veronika apguva šo triku, mēs ar vīru ilgi centāmies meitu atrunāt, taču viņa bija pārliecināta par savu lēmumu. Pasūtījām speciālo cirka mākslinieku zobu ierīci, un mēneša laikā Veronika iemācījās noturēt ar zobiem savu ķermeni,” par meitas panākumiem stāsta Svetlana.

Veronika katru dienu treniņos pavada astoņas stundas, lai nākotnē piepildītu savus sapņus – piedalītos vienā no pasaules prestižākajiem cirka mākslinieku festivāliem Montekarlo, kļūtu par "Cirque du Soleil" mākslinieci un apbraukātu pasauli.