Ar sirdi laukos un skatu nākotnē: “Sējēja” jaunā veiksmīgā saimniece Beatrise Laimdota Pastare
Tukuma novada ainaviskajā apvidū, netālu no Sēmes ezera, atrodas vieta, kur lauksaimniecība nav tikai darbs – tas ir dzīvesveids, mīlestība un raksturs. Šeit strādā un saimnieko Beatrise Laimdota Pastare, šā gada konkursa “Sējējs” laureāte nominācijā “Jaunais veiksmīgais saimnieks”. Tikai 24 gadu vecumā viņa spējusi ne vien saglabāt ģimenes saimniecības tradīcijas, bet arī ar apņēmību un mērķtiecību virzīt tās attīstību jaunā virzienā.
Kad Jauns.lv piebrauc pie saimniecības, ceļa galā apstājas traktors. Atveras kabīnes durvis, un mūs uzrunā daiļa meitene. Traktorista kabīnē ieraudzīt latviešu zelteni nav ierasts skats! “Jūs pie manis? Tūlīt būšu, tikai aizvedīšu lopiem sienu…” Pēc brīža, sekojot traktoram, dodamies pie liellopiem un aitām.
Kopš bērnības jau kūtī
Beatrise Laimdota augusi laukos – vietā, kur dzīves ritms pielāgojas dzīvnieku vajadzībām un dabas ciklam. Viņas vecāki nodarbojās ar aitkopību un piena lopkopību savam pašpatēriņam, un, kā viņa pati saka, “kūts man bija kā otra istaba”. Šī vide kļuva par pamatu vēlmei turpināt saimniekot arī pašai.
2020. gadā, 19 gadu vecumā, Beatrise Laimdota pārņēma saimniecību “Radziņi” un oficiāli kļuva par tās vadītāju. Viņa ne tikai turpina iesāktos darbus, bet aktīvi sākusi saimniecību attīstīt – piesaistot Eiropas Savienības atbalsta finansējumu un veicot investīcijas un ieviešot jaunus audzēšanas virzienus. Tagad saimniecības platība ir aptuveni 50 hektāru, un tā tiek pārveidota par bioloģisko; patlaban ir otrais pārejas gads.
Lopkopība kā dzīves mugurkauls
Pastaru saimniecības sirds ir dzīvnieki. Aitu ganāmpulks ir aptuveni 150 galvu, un katra jēra piedzimšana Beatrisei ir īpašs notikums. “Ziemā, kad sāk dzimt jēri, es varu paņemt kādu klēpī un stundām sēdēt kūtī. Tā ir mana terapija,” viņa atzīst.
Bez aitām saimniecībā ir 14 hailenderu (Highlander) liellopi, un drīzumā ganāmpulks tiks papildināts ar diviem Herefordas šķirnes liellopiem. Tos Beatrise plāno iegādāties par “Sējēja” naudas balvu, jo ieguldījums dzīvniekos, viņasprāt, vienmēr atmaksājas ilgtermiņā.
Saimniecībā ir arī aptuveni 50 putnu – vistas, gaiļi un pīles. Daļu gaļas Pastaru ģimene izmanto savām vajadzībām, daļu nodod uzpircējiem. Liellopus no saimniecības regulāri iepērk uzņēmums “Apogjērs”, un produkcija nonāk lielveikalos un tirgos visā Latvijā, piemēram, Āgenskalna tirgū.
Darbs bez brīvām sezonām
Beatrise atzīst, ka lopkopībā brīvu mēnešu nav. Vasarā visa uzmanība jāvelta siena un skābsiena sagatavošanai, ziemā – jēru dzimšanai, barošanai, ruļļu vešanai un kūts darbiem.
Paralēli saimniekošanai viņa strādā Tukuma slimnīcas uzņemšanas nodaļā diennakts dežūrās. Darbs ir ilgs un intensīvs, taču tas viņai netraucē vadīt saimniecību. Pirms došanās uz 24 stundu dežūru Beatrise sagatavo barību visiem dzīvniekiem, un darbu turpina viņas tēvs Aleksandrs, ar kuru viņa saimnieko kopā. Ja nepieciešams, talkā nāk arī kaimiņi – ruļļu vešanai vai tehnikas remontam.
“Ja dari to, kas patīk, tad nav grūti,” saka saimniece un atzīst: “Esmu strādājusi arī vietās, kur katra diena bija kā mocības. Tad pat viena lieta kļūst par nastu. Lauksaimniecībā ir savi sarežģījumi, bet man tā patīk – un tad viss izdodas.”
Izglītība gan lauksaimniecībā, gan medicīnā
Lai gan Beatrise nav pabeigusi augstskolu, viņa mērķtiecīgi apguvusi zināšanas praksē un profesionālajās skolās: mācījusies neklātienē Saulaines tehnikumā, iegūstot augkopības tehniķa kvalifikāciju, savukārt medicīnas koledžā kļuvusi par sertificētu māsas palīgu. Tas ļauj viņai veiksmīgi apvienot saimniekošanu laukos ar darbu slimnīcā – abus viņa dara ar sirdi un atbildīgi.
Augt līdzi sapņiem
Saimniecības attīstībai Beatrise aktīvi izmanto dažādas atbalsta programmas – Jauno lauksaimnieku atbalstu, Mazās saimniecības attīstības projektus, “Leader” programmas, kas finansētas ar Eiropas Savienības Kopējās lauksaimniecības politikas Stratēģiskā plāna atbalstu, kā arī konsultācijas un citus resursus, ko piedāvā Zemkopības ministrija, LLKC un citas valsts institūcijas. Viņa uzsver, ka ikvienam projektam nepieciešams arī pašu ieguldījums – tas nav viegls lēmums, tomēr atdeve ilgtermiņā ir nozīmīga, īpaši tehnikas iegādei. Beatrises saimniecība lielā mērā var attīstīties ar Eiropas Savienības finansējuma palīdzību, ir nozīmīgs it visiem, lielajiem un mazajiem lauku uzņēmumiem.
Lai gan pašlaik saimniecība orientēta uz lopkopību, Beatrise domā par paplašināšanos. Nākotnē viņa plāno veidot siltumnīcas un bioloģiskos dārzus, produkciju realizēt pašas spēkiem, nevis nodot uzpircējiem, kā arī izveidot saimniecību kā vietu, kur praksi varētu iegūt lauksaimniecības studenti.
Viņas lielākais sapnis ir spēcīga ģimenes saimniecība, kurā strādās arī vīrs un bērni; vieta, kur darbs un ģimene sniegs mieru mieru un gandarījumu.
Dzīve ir skaista, bet izaicinājumu pilna
Dzīve laukos nav tikai idille. Ceļš līdz asfaltam no saimniecības ir septiņus kilometrus tāls – vasarā putekļi, ziemā bedres. Tehnika bieži jāremontē. Bet Beatrise smej: “Lauciniekiem tā nav problēma. Problēma ir tikai mašīnai.”
Viņa ir no tiem cilvēkiem, kuri laukus uztver kā sirdsdarbu, nevis pienākumu. Jaunās sievietes enerģija, spēja apvienot pilnas slodzes darbu ar saimniecību un vēlme attīstīties raksturo mūsdienīgu un spēcīgu Latvijas lauksaimnieku. “Es novēlu katram atrast vietu, kur darbs nes prieku,” viņa saka. Beatrises vieta ir šeit – starp aitām, pļavām, siena ruļļiem un ganāmpulkiem. Un “Sējēja” balva ir tikai apliecinājums tam, ka viņa ir īstajā vietā.
