Piecas lietas, kas cilvēkus visvairāk kaitina jaunajās automašīnās

Viss displejā

Jau vairākus gadus automašīnu mērinstrumentu paneļi ir pilnībā digitāli, bet viduskonsolē goda vietā iekārtojies lielāks vai mazāks skārienjutīgs ekrāns. It kā jau viss būtu jauki, jo kuram gan varētu būt iebildumi pret automašīnas datora vadību caur skārienjutīgu displeju? Diemžēl problēmas sākas brīdī, kad ražotāji nolēma pilnīgi visu funkciju vadību pārcelt uz displeju. Ja tur atrastos tikai, piemēram, balstiekārtas regulējumi, audiosistēmas iestatījumi un citas funkcijas, ko neizmantojam diendienā, tad viss būtu kārtībā. Taču nu jau caur displeju nākas regulēt arī klimatkontroli, visas drošas braukšanas palīgsistēmas (par tām vēl parunāsim mazliet vēlāk), braukšanas dinamikas iestatījumus un visu pārējo.

Īpaši ar visu funkciju pārcelšanu uz displeju aizraujas aziāti, piemēram, elektriskajā "Volvo EX30", kas, neraugoties uz nosaukumu, ir ķīniešu projekts, pat logu un cimdu nodalījuma atvēršana notiek caur displeju! Grēko arī eiropieši, piemēram, "Volkswagen" vienubrīd praktiski visu vadību pārcēla uz displeju, klimatkontroles un audiosistēmas skaļuma regulēšanai atstājot tikai sīkas un diezgan nepraktiskas skārienjutīgas svītriņas priekšējā panelī, kuras glāstot varēja mēģināt pagriezt klusāk radio vai palielināt salona gaisa temperatūru. Jaunākajos modeļos gan vācieši ir nākuši pie prāta un vismaz ieviesuši lielu grozāmu pogu, kas ļauj regulēt gan klimatkontroli, gan mūzikas skaļumu. Viss pārējais gan vēl arvien darāms caur displeju, kura bakstīšanai nav nekādas vainas, ja stāvi ceļa malā, taču traucoties ar 90 km/h stundā tā nav pati prātīgākā nodarbe. Sakiet, lūdzu, ar ko gan tāda bakstīšanās ekrānā brauciena laikā atšķiras no telefona lietošanas pie stūres?

Ātruma brīdinājums

Var oponēt - nu, kas gan tev tajā displejā tik ļoti meklējams? Noregulē visus iestatījumus vienreiz un miers! Vēl nesen šis arguments būtu vērā ņemams, taču pirms kāda gada Eiropas atbildīgās institūcijas pieņēma lēmumu, ka katrā jaunajā automašīnā obligāti jābūt sistēmai, kas ar pīkstēšanu vadītāju brīdina, ja viņš kaut mazliet pārsniedz atļauto braukšanas ātrumu. Un, lūk, šo pīkstuli nākas manuāli izslēgt ik reizi, kad iedarbini automobili.

Oponenti atkal teiks - brauc godīgi un nepārkāp, tad nekas tev nepīkstēs! Diemžēl tik skasti nav, jo automašīnas dators informāciju par atļauto ātrumu smeļas no videokamerām, ar ko aprīkota mašīna, un pa daļai no navigācijas sistēmas, kas ne vienmēr atspoguļo reālo situāciju. Tādēļ ļoti bieži gadās tā, ka, piemēram, kādā ceļa posmā ir noteikts ātruma ierobežojums 70 km/h, kas beidzas aiz nākamā krustojuma, taču automašīna, "neredzot" zīmi, kas atļauj braukt ātrāk, vēl arvien uzskata, ka te ir 70 km/h un pīkst kā apdullusi. Šī iemesla dēļ noteikumu par obligāto ātruma pīkstuli nolād praktiski visi jauno automašīnu īpašnieki, kuriem katrs brauciens sākas ar pīkstuļa atslēgšanu, kas izdarāms caur displeju.

Tiesa, daži ražotāji, piemēram, "Renault", apzinoties šo problēmu, ir mašīnās ielikuši īpašu fizisku pogu, kas ļauj ar vienu rokas kustību pīkstulim aizbāzt muti. Arī daži citi ražotāji paredz iespēju kādu "karsto funkciju" ieprogrammēt atsevišķā pogā uz stūres, un var trīs reizes minēt, kāda sistēmas atslēgšanu cilvēki parasti izvēlas. Grūtāk ir ar ķīniešu un korejiešu mašīnām, kurās šo sistēmu var atslēgt tikai caur ekrānu, turklāt bieži vien ļoti jūtīgas ir arī citas palīgsistēmas, kurām it kā vajadzētu palīdzēt drošai braukšanai. Taču patiesībā tas ne velna nepalīdz, ja automobilis sāk pīkstēt brīdī, kad esi tikai pietuvojies nepārtrauktajai sadalošajai līnijai, to vēl nepārkāpjot - tas šoferi tikai dara nervozu un iznākumā arī šo funkciju viņš atslēdz pirms katra brauciena.

Uzmanības kontrolieris

Tomēr viskaitinošākā ķīniešu un lielā mērā arī korejiešu automašīnu īpašība ir maniakālā vēlme kontrolēt autovadītāja uzmanības līmeni. Ar uzmanības kontroles sensoriem ir aprīkotas arī Eiropā ražotās automašīnas, taču tajās tie neuzvedas tik dramatiski. Piemēram, lūk, kā izskatījās mans brauciens ar kādreizējo britu, bet nu jau ķīniešu zīmola MG automašīnu "Gada auto" vasaras testu laikā. Jau uzreiz pēc apsēšanās pie stūres auto sāka pīkstēt un centās man iestāstīt, ka esmu noguris un jāņem no braukšanas pauze - varu vien minēt, ka varbūt iepriekšējais braucējs nebija pietiekami vērīgi skatījies uz ceļu.

Ņemot vērā tālākos notikumus, tas izklausās visai ticami, jo drīz vien auto sāka pīkstēt arī par ātruma pārsniegšanu (vismaz tā mašīnai likās) un par to, ka braucu pārāk tuvu sadalošajai līnijai. Kad mēģināju šīs palīgfunkcijas atslēgt, kas izdarāms tikai caur ekrānu, tad mašīna sarīkoja īstu histēriju: "Skaties uz ceļu, tu pārāk ilgi esi novērsis acis no ceļa, ārprāts, ārprāts, skaties taču uz ceļu vai arī stājies malā un ej gulēt!" Sasodīts, es labprāt skatītos uz ceļu, ja vien jūs nebūtu mašīnu piepičkājuši ar muļķīgām funkcijām, kas šoferi dara traku, bet pieeju tām nobāzuši kaut ko ekrāna izvēlnes trešajā līmenī!

Vienīgais veids, kā ar šo pīkstuļu orķestri cīnīties, ir katru reizi sēžoties pie stūres izpildīt līdzīgu rituālu, kā dara pasažieru laineru piloti pirms reisa, tikai apgrieztā secībā. Ja viņi pēc kārtas veic visu sistēmu pārbaudi, tad te ir otrādāk: atslēdzam šo pīkstuli, tad to, pēc tam vēl šito un to - un tagad beidzot varam braukt!

Netīra kamera

Atpakaļskata kamera, kas atvieglo parkošanos un citus manevrus atpakaļgaitā, jau sen vairs nav nekāds jaunums, bet gan pavisam ikdienišķs automobiļa palīgpiederums. Tādēļ jautājums: kādēļ liela daļa automašīnu ražotāju šīs kameras neaprīko ar kaut kādām mazgāšanas uzpariktēm vai arī netaisa ielokāmas - tā, lai tās slapjā un dubļainā laikā nenosmērētos? Latvijai raksturīgajā klimatā tā notiek ļoti bieži. Ar dubļiem nošķiesta kamera ir bezjēdzīga, jo neko nevar redzēt, tādēļ nākas kāpt ārā, notīrīt to - un pēc brīža tā atkal ir netīra. Šo trūkumu varētu piedot lētā gala mašīnām, taču ar netīro kameru slimību sirgst arī daļa "premium" klases automašīnu. Viens no patīkamiem izņēmumiem ir "Mercedes-Benz" automašīnas, kam kameras brauciena laikā ir nolocītas un atveras tikai tad, kad esi ieslēdzis atpakaļgaitu. Droši vien tāda sistēma maksā dārgāk un arī pastāv salūšanas risks, tomēr dzīvi tā ļoti atvieglo.

Milzīgi riteņu diski

Apsēstība ar milzīgajiem 21 vai pat 22 collu riteņu diskiem man nekad nav bijusi saprotama. Piekrītu, ka tie labi piestāv sportiskam BMW sedanam, kas domāts braukšanai tikai pa gludu asfaltu, taču priekš kam milzīgi diski un attiecīgi plānas riepas vajadzīgas krosoveram, kas tomēr uzdodas par visceļu braukšanai paredzētu mašīnu un ir aprīkots ar pilnpiedziņu? Pāris reizes šādas automašīnas ir gadījies testēt un, nogriežoties ar tādu uz lauku ceļa vai, nedod Dievs, iebraucot mežā, lielākā vēlēšanās ir tikt no turienes laukā, nenoskrambājot smalkos riteņu diskus. Tā aprīkots vāģis uzreiz zaudē pusi savas funkcionalitātes, ja vien īpašnieks nav tik turīgs vai arī vājredzīgs, ka kaut kādi apskādēti diski viņam ir vienaldzīgi. Nerunājot nemaz par iespēju itin viegli pārsist riepu kādā bedrē. Labā ziņa gan ir tā, ka parasti lielie diski tiek piedāvāti kā papildaprīkojuma iespēja un, atšķirībā no obligātajiem pīkstuļiem, no tiem var izvairīties.