"Accenture" vadītājs Baltijā Ivo Ālmanis saskata daudz riskus ar izpratni par mākslīgo intelektu

"Accenture" martā publicēja ziņojumu, kurā secināts, ka lielākā daļa uzņēmumu pasaulē tomēr pilnībā neizmanto tās iespējas, ko pašlaik sniedz mākslīgais intelekts (MI). Kā ir Latvijā?

Situācija nav tā labākā. Nesen tika publicēti "Global AI Index" dati, un, piemēram, tādā rādītājā kā valsts stratēģija MI izmantošanā mēs esam pēdējās pozīcijās starp Āfrikas valstīm.

Ar ko tas var draudēt? Vai var izveidoties milzīga attīstības plaisa ar daudzām attīstītajām valstīm, piemēram, starp Latvijas un Vācijas uzņēmumiem?

Es domāju, ka ne tik daudz ar Vācijas uzņēmumiem, bet ar ASV, Ķīnas uzņēmumiem gan.

MI iet iekšā visās industrijās. Tagad ir redzams, ka to vairāk ievieš klientu apkalpošanā, attēlu un tekstu apstrādē, bet nākotnē tas būs arī citos procesos. Tāpat pašlaik tiek ieviesta kāda viena funkcija, ko veic MI, bet nākotnē runa būs par to, ka noteiktu darbinieku vietā būs viens vai vairāki MI aģenti, kas veic konkrētas funkcijas un savā starpā mijiedarbojas, lai viss notiktu automātiski. Tie, kas pirmie to darīs, varēs piedāvāt labāku cenu, jo, būsim godīgi, MI aģenti neprasīs algas pielikumu, var strādāt 24/7, viņu izmaksas laika gaitā nepieaug. Līdz ar to noteikta daļa no darba pienākumiem tiks automatizēta. Tā ir ekonomika. Ja es varu izdarīt lietas lētāk, kāpēc man to nedarīt?

Līdz ar to tās valstis, kas to var izdarīt labāk, ātrāk, lētāk, neskatoties uz to, ka šajās valstīs, iespējams, pat ir augstākas darba algas, būs priekšā.

Savukārt sociāls izaicinājums būs saistīts ar to, ka pamatā MI aizvietos to darbaspēku, kurš ir mazāk kvalificēts, jo šos darbus ir vieglāk automatizēt. Tādēļ viņiem atrast darbu nākotnē būs arvien grūtāk un sabiedrības noslāņošanās starp tiem, kuri mācēs veidot un izmantot MI risinājumus, un tiem, kuri nē, būs vēl izteiktāka. Tā būs globāla problēma, kas jārisina valstiskā līmenī. Tāpēc Latvijā jautājums par eksaktajām zinātnēm, par STEM izglītību ir ļoti aktuāls. Tagad bija eksāmenu laiks, un, ja matemātikā minimālais vērtējuma slieksnis matemātikā ir 10%... Mums vairāk nekā daudzām citām valstīm vajag cilvēkus ar eksaktajām zināšanām, kas spēj loģiski domāt, kas spēj strādāt ar MI. Mēs pašlaik skolēniem prasām tik maz! MI tas nav "TikTok" lietot un "YouTube" skatīties. Mums vajadzēs tos, kas to var radīt un izmantot. Līdz ar to plaisas būs daudzos aspektos.

Eiropas Digitālās ekonomikas un sabiedrības indekss (DESI) liecina, ka Latvijā lielie uzņēmumi digitāli ir labi attīstīti, bet kad runa ir par mazo un vidējo uzņēmumu segmentu un iedzīvotāju digitālajām prasmēm, tad aina ir salīdzinoši slikta. Ja mazāki uzņēmumi netiek galā jau ar pamata digitalizācijas lietām, tad ko tiem var nest MI straujāka ienākšana dzīvē?

Situācija noteikti nekļūs labāka. Tāpēc jau mēs arī tik daudz runājam un aktualizējam tēmu par STEM izglītību, par pārkvalificēšanos, par digitalizāciju. Ja mēs gribam, lai mūsu valsts, mūsu uzņēmumi ir pirmajās rindās, nevis beigās, tad mums neizbēgami ir jāinvestē izglītībā, jaunākajās tehnoloģijās. Nākotnē tas būs lielākais izaicinājums. Ar algām mēs vairs nevaram konkurēt, jo mēs nevaram kādam Eiropas uzņēmumam pateikt - nāciet pie mums, mēs esam par 20, 30 vai 40% lētāki. Un kā jau es teicu, MI nākotnē būs lētāks par darbiniekiem.

Kā tādā gadījumā vērtēt Latvijas uzņēmējus, kuri joprojām lobē lētāka darbaspēka ievešanu? No jūsu teiktā var saprast, ka tie nebūs nekāds glābiņš un drīzāk tā vietā būtu jādomā par investīcijām dažādos tehnoloģiskos risinājumos?

Latvijas ekonomikai lielāko pienesumu, protams, dod augstāk kvalificētie darbinieki, jo viņiem ir lielākas algas, viņi maksā lielākus nodokļus, vairāk tērē. Problēma bieži ir tajā, ka vienkāršos darbus mēs paši vairs īsti negribam darīt, lai gan jebkurš darbs ir cienījams. Bet nevajag arī aiziet utopijā, ka tagad visu aizstās MI. Santehniķi diezin vai aizstās. Tomēr tas var ļoti palīdzēt - piemēram, apmācīt jaunos santehniķus. Tajā pašā laikā būs profesijas, kurās cilvēku darba apjoms būtiski kritīsies.

Piemēram, kurās?

Šobrīd viss attīstās tik strauji, ka pateikt, kas būs rīt, ir ļoti grūti. Katru nedēļu ir pārsteiguma mirkļi, kurā jomā tehnoloģijas atkal ir attīstījušās un tiek pielietotas. Tādēļ tagad runāt par profesijām ir ļoti grūti.

Piemēram, ir skaidrs, ka mums pašiem IT jomā nāksies pārkvalificēties. Risinājumu izstrāde, kas tiek papildināta ar MI rīkiem, būs daudz produktīvāka - MI varēs pārņemt rutīnas darbus, nodrošināt augstāku kvalitāti, pamanīt ātrāk cilvēciskās kļūdas. Līdz ar to celsies gan kvalitātes līmenis, gan apjoms, ko cilvēks var izdarīt dienas laikā. Jā, ir jau rīki, kuriem var definēt ideju un MI pats var uzģenerēt mājaslapu, lietotni utt. Tas viss jau ir, un tas kaut kādā līmenī būs noderīgi maziem uzņēmumiem vai privātām vajadzībām. Savukārt lieliem uzņēmumiem, kuri lieto daudz dažādas IT sistēmas, dažkārt arī salīdzinoši vecas sistēmas, cilvēks vēl būs vajadzīgs, bet visu varēs darīt daudz ātrāk.

Nākamais līmenis jau būs, kad vairāki MI aģenti savstarpēji sadarbosies - būs MI aģents izstrādātājs, MI aģents produktu vadītājs, MI aģents testētājs, un man atliks tikai definēt ideju. Arī tur jau ir gatavi risinājumi. Tie, protams, nav ideāli, bet tas ir laika jautājums.

Divus gadus atpakaļ mēs bijām ļoti tālu no tā, ka kaut kas tāds varētu būt, šodien tā jau ir ikdiena.

Vai mēs varam runāt par nozarēm, kurās MI rīku ieviešana notiek atbilstoši tam, kā tam vajadzētu būt, un kuras iepaliek?

Pa nozarēm sadalīt ir grūti. Tas, ko mēs redzam, ir, ka MI risinājumi vairāk tiek likti iekšā klientu apkalpošanā. Tur ir gan vēsturiskie sarunboti jeb čatboti, gan ar MI risinājumiem tiek papildināti zvanu centri, sakot priekšā, ko katram klientam labāk ieteikt no produktiem, kā labāk atbildēt. Otra daļa ir datu kvalitātes uzlabošana. Nāk iekšā arī specifiski risinājumi, kas ir paredzēti noteiktām industrijām, sākot ar attēlu analīzi mežrūpniecības vajadzībām un beidzot ar augstsprieguma kabeļu testēšanu un medicīnas datu analīzi. Tas paātrina darbu un ļauj šos procesus veikt kvalitatīvāk. Nu, piemēram, mēs varam iedomāties mazu reģionālo slimnīcu, kurā ārstiem, protams, nav iespēju saskarties ar tik daudz dažādu slimību gadījumu kā lielpilsētu slimnīcās. Kopā ar MI viņi var būt tikpat veiksmīgi diagnosticēšanā kā ļoti lielas klīnikas ārsti.

Runājot ar saviem klientiem, vai jums ir skaidrs, kādēļ uzņēmumi, iestādes kavējas ar MI risinājumu ieviešanu? Tas ir naudas jautājums, kas nepieciešama investīcijām, zināšanu, izpratnes trūkums?

Daļēji tas ir izpratnes trūkums par to, kur to var pielietot. Dažiem šķiet, ka tās ir augstās tehnoloģijas, kuras ar viņu biznesu nekādi nav saistītas. Tāpat tiek cilāti juridiski aspekti un bailes par to, kam īsti pieder MI radītais rezultāts un vai nesekos juridiska rakstura problēmas. Tālāk tas ir darbinieku kompetences jautājums, vai ir iekšējā zināšanu bāze. Viena lieta ir zināt, ka ir MI risinājumi, cita ir jautājums, vai tavi darbinieki zina, ko ar to darīt, un lieto kaut vai "ChatGPT", "Copilot" vai kādu citu MI risinājumu, proti, vai ir vismaz bāzes iemaņas. Ja ir uzņēmumi, kuri joprojām sper pirmos soļus digitalizācijā, piemēram, cīnās, lai darbinieki "Excel" vietā lietotu kādu IT sistēmu vai papīra dokumentus aizstātu ar e-parakstu parakstītajiem, tad viss bremzējas kopumā. Tikai tad parādās jautājums par to, cik tas maksā.

Turklāt ir jādomā arī ilgtermiņā, kā jūs ilgtermiņā to risinājumu uzturēsiet, attīstīsiet un nodrošināsiet, lai tas kvalitatīvi strādā. Tehnoloģijas attīstīsies, dati mainīsies, kaut kas cits mainīsies, un risinājums būs jāattīsta. Tas arī prasīs investīcijas.

Vai MI arī ir vajadzīgs visur? Jūs jau minējāt piemēru ar santehniķi, un pilošu trubu MI tiešām nomainīt nevarēs.

Ir lietas, kuras MI paveikt nevar. Tomēr ikvienā nozarē un profesijā ir vai būs MI risinājumi, kuri varēs būt palīgi darbā un palīdzēt strādāt ātrāk un labāk, palīdzēt atrast līdzīgas problēmas, līdzīgus gadījumus. Katrā profesijā būs lietas, kur MI var pielietot, atvieglot darbu, uzzināt jaunu informāciju, mācīties.

MI līdzi nes arī riskus, un, piemēram, Pasaules ekonomikas foruma pēdējā aptaujā par kārtu ir pieaudzis to ekonomistu skaits, kuri prognozē, ka MI dēļ cilvēki zaudēs darbu.

Jā, būs darbi, kuru veikšanā MI aizstās cilvēkus. Risks ir. Bet to amatu vai lomu vietā, kurās MI varēs aizstāt cilvēku, parādīsies citas. Izaicinājums šobrīd vairāk ir tajā, kas būs šie jaunie amati, kurās jomās tie būs, cik daudz to būs. To mēs nespējam līdz galam pateikt un paredzēt. Līdz šim neviena industriālā vai ekonomiskā revolūcija nav atnesusi to, ka mums būtu mazāk darbu. Pat, ja īslaicīgi kaut kādas darbvietas tiks zaudētas, jautājums būs, kādas jaunas darba vietas izveidosies. Tomēr katrs nākamais solis prasa intelektuālāku pieeju, daudz vairāk zināšanu. No sākuma pietika zināt, kā ar zirgu art zemi, pēc tam vajadzēja iemācīties strādāt pie konveijeriem rūpnīcās, tad vajadzēja iemācīties strādāt ar citu tehniku, strādāt ar datoru. Katras nākamais solis prasa celt zināšanas, un tur būs jāiegulda visvairāk. Ja zināšanu bāze būs, tad varbūt šodien nākotnes profesija nav skaidra, bet ar šo jauno būs ļoti vienkārši. Bet, ja zināšanu bāzes nav un mēs uzskatām, ka ar 10% minimālo slieksni matemātikā var pabeigt skolu, tad būs problēmas, jo ļoti lielai daļai cilvēku jaunā apgūšana kļūs par milzīgu izaicinājumu.

Tas pats Pasaules ekonomikas foruma pētījums kā uz nākamajiem lielākajiem riskiem norāda uz krāpniecību un nepareizas vai neprecīzas informācijas izplatīšanos daudz lielākos apjomos. Ar to var cīnīties vai arī ar to nākotnē būs vienkārši jāsadzīvo?

Es domāju, ka mēs daļēji ar to sadzīvojam jau šodien. Teksti, video, attēli jau šodien ir tik kvalitatīvi, ka pateikti, vai tie ir īsti vai neīsti, ir neiespējami. Industrija ar to cīnās. Kopā nāk video un foto tehnikas ražotāji, programmatūras izstrādātāji, mediji un domā, kā ieviest pazīmes, digitālo "ūdenszīmi", kas parādītu, kādā ķēdītē materiāli tiek radīti un vai tie ir oriģināli.

Taču tas, ka šādu viltotu materiālu būs arvien vairāk… Tas jau pat nav risks, tā ir reāla problēma. Faktiski par jebko, ko var redzēt internetā, šodien var uzdot jautājumu, vai tas ir īsts vai MI ģenerēts, jo kvalitāte ir tāda, ka atšķirību nevar noteikt. Ir nianses, pie kurām var pieķerties, bet tāds "vidējais cilvēks", kas "skrollē" "YouTube" vai "Facebook", to visdrīzāk nevarēs izdarīt. Un tad ir jautājums, kam ticēt. Ir jautājums, kā tiks ietekmētas masas un cilvēku viedokļi. Ar MI rīkiem var arī izskaitļot auditoriju, kam šo saturu rādīt un kas tam ar vislielāko varbūtību noticēs. Līdz ar to masu viedokļa ietekmēšana būs ļoti vienkārša. Un lēta! Tas ir lielākais risks. It īpaši vietās, kur ir konflikti. Ja kādreiz bija jārīko mītiņi un jāalgo puiši ar skrejlapām, tad tagad pietiks ar trīs klikšķiem.

Vai IT industrijai pašlaik redz kaut kādus risinājumus? Vai arī ir vecais labais stāsts par kritisko domāšanu, izvērtēšanu un izglītošanu?

IT industrija, protams, šajā problēmā iesaistās, un mūsu kolēģi domā par to, kā palīdzēt mediju organizācijām un citiem pārbaudīt informāciju. Tas pats MI var pārbaudīt daudzas lietas, un noteikti nāks jauni risinājumi. Bet īstermiņā ikvienam būs vajadzīga kritiskā domāšana, lai mēģinātu saprast, vai kaut kas no redzamā var būt reāls vai nē. Tomēr te vienmēr ir arī jautājums par to, cik daudz cilvēki grib analizēt, cik vienkārši patērēt pieejamo saturu un ticēt tiem, kas to izplata.

Arī "Accenture" ir izveidojis izglītojošu portālu par dziļviltojumiem "First Ai-iD Kit", kur var atrast gan padomus, gan jaunākās ziņas par šo jautājumu.

Ar kādiem riskiem vēl jārēķinās?

Eiropā lielākā problēma ir tā, ka mums nav sava liela MI attīstītāja. Tādi ir Ķīnā, ir Amerikā, bet Eiropā nē, un tas ir liels politisks risks. Francijā ir "Mistral AI", bet pēdējā laikā tas ir kluss. Līdz ar to Eiropā nav pretspēlētāja lielajiem globālajiem MI attīstītājiem. Ja šīs lielvaras sāks diktēt savus noteikumus, mēs no viņiem būsim atkarīgi. Lai visu to darbinātu, vajag apjomīgus mākoņpakalpojumus, un arī tur lielākie spēlētāji ir no Amerikas, no Ķīnas, Eiropā ir tikai mazi lokālie spēlētāji. Tas arī ir risks.

Tāpat IT tehnoloģiju darbināšana prasa lielu enerģijas patēriņu. Tie, kam būs spēja ražot lētu enerģiju, arī nākotnē būs noteicēji. Tādēļ arī šobrīd globālā līmenī saruna ir par to, kur mēs ņemsim enerģiju visam tam, ko mēs tagad plānojam radīt, - gan MI risinājumiem, gan datu centriem, gan elektromobiļiem utt. Mēs jau varam gribēt to visu, bet kā mēs to dabūsim?

Jūs tagad esat arī "Accenture" Baltijas vadītājs. Mums vienmēr patīk salīdzināties ar kaimiņiem un kā mēs izskatāmies viens pret otru. Piemēram, vai Igaunija joprojām ir "Baltijas IT tīģeris"? Kā arī kā Baltija izskatās pret pārējo Eiropu?

Nevajag visu laiku tikai domāt, kur kaimiņi ir priekšā. Ir lietas, kur mēs esam priekšā.

Ja runājam par digitalizācijas jomu, tad gan Igaunija ir priekšā, bet es neteiktu, ka mēs atpaliekam tālu.

Ja runājam par salīdzinājumu ar pārējo Eiropu, tad tur ir jāskatās industrija pēc industrijas. Piemēram, finanšu sektorā mēs digitalizācijā esam krietni priekšā daudzām Eiropas valstīm tajā, cik ātri pie mums notiek daudzi procesi. Ja runājam par valsts sektoru, tad arī ir valstis, kur daudz kas joprojām notiek papīra formātā. Tomēr jautājums ir par nākamo soli, kas ietver MI pielietošanu, vai mēs tur paspēsim līdzi. Ja runājam par jau pieminēto "Global AI Index", tad šobrīd viens no lielākajiem mīnusa punktiem, kas mūs šajā indeksā nodzen uz leju, ir valsts stratēģija. Ja citās pozīcijās mēs vēl kaut kā varam salīdzināties ar pārējo Eiropu, tad tur mēs strauji nokrītam lejā. Par to šobrīd joprojām lielas skaidrības nav.

Cik svarīgi ir, lai būtu valsts stratēģija par MI attīstīšanu un izmantošanu?

Tas ir svarīgi, jo MI attīstībai ir nepieciešami zināmi priekšnoteikumi. Piemēram, tā ir izglītība, kur ir nepieciešama cita skolotāju kvalifikācija, cits STEM priekšmetu skolotāju skaits. Mēs jau varam zīmēt, kā Latvijā attīstīsim MI, "PowerPoint" pacietīs visu, bet beigās jau tas viss atdursies pret izglītību, lai mums būtu atbilstoši darbinieki. Pašlaik neizskatās, ka tā būtu mūsu prioritāte.

Mēs esam ļoti maza valsts, bet mēs varam izdarīt ļoti daudz. Taču tam ir vajadzīgs intelektuālais kapitāls, izglītoti cilvēki.

Vai jums par to ir bijušas sarunas arī ar valsts pusi? Pašlaik tomēr ļoti bieži no politiķiem var dzirdēt nevis to, kā mēs attīstīsim MI Latvijā, bet gan to, kā mēs cīnīsimies ar tā radītajiem riskiem?

Tā arī ir sava veida stratēģija. Bet jautājums ir, vai mēs gribam tikai ierobežot vai arī mēs gribam radīt jaunas darba vietas un audzēt nodokļu ieņēmumus?

Mums vispār patīk runāt un diskutēt par šīm tēmām, bet, kad nonāk līdz darīšanai, tad kaut kā tas viss ievelkas uz gadiem. Vai mēs paskatāmies uz valsts robežas būvniecību, vai izglītības reformu, mums viss ir gadiem. Biznesā mēs neviens nevaram atļauties gadiem kaut ko darīt. Tad mūs izmetīs no tirgus, konkurenti mūs apsteigs utt. Varbūt to proporciju no 90% runāt un 10% darīt mums vajadzētu apgriezt uz to, ka 10% laika tērējam runāšanai, tad pieņemam lēmumu un 90% laika paiet darot. Tas ir mūsu lielākais izaicinājums.

Tomēr ir redzams, ka jums arī ir projekti ar MI pielietojumu dažādās jomās. Tas nozīmē, ka jūsu klienti iet uz MI risinājumiem?

Protams. Es teikšu, ka tiek veidoti ļoti daudz pilotprojektu, kas nozīmē, ka mēģina, taustās. Ir datu sakārtošana, projekti mediju sfērā, finanšu sektorā, citur. Protams gribētos vairāk un plašāk, bet daudziem pirms tam ir jāpaveic arī mājas darbi, jo, piemēram, līdz galam nav pabeigta darbības digitalizācija. Tāpat vēl aktuālāka tēma nekā iepriekš ir datu kvalitāte. Ja datubāzes ir pusgatavas, tad tāds pēc tam būs arī rezultāts. Līdz ar to daudz kas ir jāsakārto, lai MI risinājumus varētu izmantot kvalitatīvi.

Kā Latvijā un Baltijā pašlaik var vērtēt IT nozares attīstību? Kur ir iespējas un potenciāls, kur varbūt gribētos redzēt kaut ko labāku?

IT nozare attīstās, un mums ir ļoti daudz kompāniju, kas eksportē un konkurē globālā tirgū. Ir ļoti daudz pozitīvu piemēru. Lielākais jautājums pašlaik pat ir, kā mēs varam strādāt nākamajā attīstības posmā ar MI, tajā pašā laikā nezaudējot konkurētspēju, jo industrijā visi grib celt algas, bet vairs nav šo labo laiku, tagad vajag paciesties. Dzīvē viss ir augšā lejā, un šobrīd ir tas posms, kad vajag paciesties.

Mēs jau esam tajā līmenī, kur pārējā Eiropa, un vairs nevaram konkurēt tikai ar cenu. Tagad vajag atbildēt, kas ir tā mūsu pievienotā vērtība, lai klienti nāktu tieši pie mums?

Un kā ar to ir?

Es domāju, ka daudziem uzņēmumiem ir veiksmes stāsti. Taču, ja mēs paskatāmies uz lokālo IT tirgu, tad mums ir ļoti daudz kompāniju, tiesa, ne tikai IT, bet kopumā IKT nozarē, kas "sēž" tikai uz valsts pasūtījumiem, pēc būtības tikai uz Eiropas Savienības fondu finansējuma. Un šī tendence pēdējo desmit gadu laikā turpina augt un kropļo tirgu.

Es tomēr domāju, ka mums vajadzētu vairāk fokusēties uz eksportu, uz globālo tirgu, panākt, ka eksportēts tiek vēl vairāk, jo Latvijas tirgus ir maziņš.

Tas, par ko IT industrija runā gadiem, ir darbinieku trūkums. Kāda situācija ir pašlaik? Izdodas atrast darbiniekus?

Jā un nē. Pirmkārt, joprojām ir pieredzējušu darbinieku trūkums. Viņu Latvijā ir tik, cik ir. Otrkārt, potenciāla nākotnes problēma ir jaunākie speciālisti, kas nāk pēc universitātes. Pieprasījums pēc viņiem nav tik liels, un līdz ar to konkurence ir pieaugusi, ne visiem izdodas atrast darbu, jo gan IT industrijā, gan mūsu klientiem pieprasījums ir tieši pēc pieredzējušiem speciālistiem. Tas ar laiku var izveidot plaisu, jo, ja netiek nodarbināts pietiekami daudz jaunāko speciālistu, kur pēc tam mēs tiksim pie pieredzējušiem darbiniekiem? Tas būs liels izaicinājums. Turklāt MI arvien vairāk aizstāj tieši tās funkcijas, kuras veic jaunākie speciālisti. Tas, kur dabūt nākamos pieredzējušos speciālistus, būs problēma, kuru IT industrijai nāksies risināt.

Papildus tam mums visiem ir jātransformējas, jāpārkvalificējas un jāiemācās izmantot daudz jaunu rīku. Industrija pašlaik ir lielas transformācijas priekšā gan no darba veida, kā mēs strādājam, gan no rīku viedokļa. Protams, kādu laiku vēl varēs strādāt pa vecam, bet ar laiku tā vairs nevarēs, jo daļu no darbiem varēs paveikt ar MI palīdzību - vai nu tikai ar MI, vai tandēmā ar to -, un, kā jau es minēju, MI darba cena būs lētāka. Mums ir jāmainās.

Vai Latvijas IT uzņēmumi kaut vai ar algu līmeni spēj ieinteresēt darbiniekus arī no citām valstīm?

"Accenture" gadījumā, jā. Mēs esam ļoti starptautiska organizācija, un visi mūsu biroji ir multinacionāli. Mums klienti ir 40 valstīs, un mēs pamatā strādājam ar lieliem, interesantiem, starptautiskiem projektiem. Tādēļ arī ieraksts CV par darbu pie šādiem projektiem ir interesants, un tā ir atšķirība mūsu gadījumā, ar ko mēs arī varam ieinteresēt darbiniekus. Arī attiecībā par citiem uzņēmumiem Latvijā varu teikt, ka ir interesantas darba vietas. Es domāju, ka Latvija ilgtermiņā var būt viena no tām vietām, kas piesaista kvalificētu darbaspēku. Un, ja mums jau pieminētais izglītības slieksnis paliks pie 10%, tad mums nebūs citas iespējas, mums vajadzēs darbiniekus no citām valstīm. Turklāt arī šie darbinieki te maksā nodokļus un tērē naudu, radot apgrozījumu ekonomikā. Neviens jau nesūta 90% algas omei kaut kur citur.

Cik daudz "Accenture Latvija" ir klientu Latvijā un cik daudz ir globālo klientu?

Latvijā mūsu klienti ir starptautisku uzņēmumu filiāles, kuru lokālie projekti ir daļa no starptautiskiem projektiem. Mēs fokusējamies uz to, kur mums ir pieredze, un tie ir starptautiski projekti.

Kur MI nevarēs pārspēt cilvēku?

Lai gan ir iegājies termins MI, intelekta jau tur nav. Tie ir procesi, kas balstās uz atkārtošanu un mācīšanos. Teksts tiek ģenerēts, balstoties uz vēsturiskiem tekstiem ar varbūtību, ka tā būs pareizā atbilde. Tam apakšā nav intelekta tādā izpratnē, ko mēs parasti uzskatām par intelektu.

Saka, ka MI vēl nemāk radīt, jo balstās uz to, kas jau ir radīts iepriekš. MI nemāk radīt to, kā nav bijis. Tā gan arī gluži nav, jo tiek radīti jauni attēli. Tāpat bija testi, liekot radīt vārdus un frāzes, kas līdz šim nav bijušas. Tātad MI tomēr spēj radīt.

Es domāju, ka, attīstoties MI, mēs iemācīsimies daudz vairāk cienīt lietas, kas ir radītas ar rokām. Otrs - mēs bieži vien aizmirstam par cilvēcisko komunikāciju un saikni. Cilvēki nekad īsti nav mācējuši dzīvot vieni, un mums vajag sociālo komunikāciju. Es domāju, ka mēs to novērtēsim arvien vairāk. Komunikācijas spēja, spēja mijiedarboties ar citiem būs daudz aktuālāka. Tā ir cilvēku pievienotā vērtība.