Dilemma par importa dārzeņiem
Latvijas augļu un dārzeņu audzētāji apvienojušies kooperatīvos, lai iegūtu lielāku tirgus spēku – kopā piedāvātu lielāku apjomu, kvalitāti un plašāku sortimentu. Sarunās ar tirgotāju viens dārzeņu vai augļu audzētājs jau nav spēlētājs.
Šo tik teicamo iniciatīvu atbalsta Eiropas un valsts politika. Eiropā atbalsta ražojošās ģimenes laukos, kuras tos apdzīvo, uztur infrastruktūru, gūst ienākumus no zemes, saules un ūdens.
Taču vēl joprojām ir izaicinājumi, piemēram, lētais un bieži vien nekvalitatīvais imports, ko mācību iestāžu ēdinātāji prot kvalitatīvi iestrādāt ēdienkartē. Mūsu bioloģiski vērtīgo produktu ražotāji iepirkumos tiek pielīdzināti importa augļu un dārzeņu piegādātājiem, kuru produkcijai bieži vien nav skaidras izcelsmes.
Tirgū vidējo cenu faktiski nosaka imports, un bieži vien tas ir otrās šķiras vai zemākas kvalitātes. Un mūsu vietējiem ražotājiem ir jāpielāgojas, proti, jāpiedāvā pircējam tāds pats cenu līmenis, lai gan produkts ir kvalitatīvāks un to izaudzēt izmaksā dārgāk. Polijā ir desmitiem un vairāk hektāru plaši lauki – tur Rietumu un arī Baltijas tirgum tiek saražots neaptverams augļu un dārzeņu apjoms. Dominējot “lētam” importam, piemēram, no Polijas, mūsu zemnieks – ražotājs – saņem mazākus ienākumus, mazāk nopelna, un tas nozīmē, ka ir mazākas iespējas attīstīties un lielāka iespēja, ka viņš pametīs zemkopību par labu citam darbam, kur var nopelnīt vairāk.
Viens no iemesliem, kāpēc tā notiek, ir mūsu lielāko – arī vislielākās – pašvaldību spēja atbildēt, tieši cik daudz augļu un dārzeņu skolas patērē, izņēmums ir Siguldas novads. Ir porcijas, ir kopējie apjomi, bet tikai pavisam neliela daļa no šiem apjomiem ir ražota Latvijā. Vietējie ražotāji nemaz neizsniedz tik daudz piegādes garantiju un vēl mazāk piegādā de facto, kā to deklarē daži ēdinātāji.
Imports parasti ir lētāks (no Eiropas Savienības ievestajiem augļiem un dārzeņiem ir PVN faktors), turklāt, piemēram, Polijā visu ražo lielākos mērogos, un viņi nekautrējas uz Latviju atvest to, ko nepārdod Rietumeiropā. Līdz ar to ēdinātājam vieglāk ir sadarboties ar importētāju vai arī ar “pseido” Latvijas ražotāju.
Var saprast arī ēdinātāju. Iepirkumos porcijas budžets ir noteikts. Lai gūtu peļņu, nepieciešamas lētākas izejvielas. Produkti kļūst lētāki, kad tuvojas derīguma termiņa beigas, un līdz ar to ēdinātājam var būt kārdinājums iepirkt vēl lētāk. Kur importētajam likt dārzeņus vai augļus, kuru vērtība strauji samazinās?
Augļi un dārzeņi ir ēnu ekonomikas paspārnē, pateicoties jau iepriekšminētajam importam. Bieži novērots, ka Centrāltirgū importa produkti “pārtop” par Latvijas. Tas nozīmē, ka mēs, nespējot kontrolēt savu tirgu, neatbalstot vietējos ražotājus, un faktiski veicinām to, ka patērētājs tiek maldināts par produktu izcelsmi. Līdz ar to mēs burtiski iznīcinām savu ražotāju.
Lētāk nenozīmē kvalitatīvāk – kā jau minēju par Polijas importu. Vēl viens aspekts, kas kavē Latvijas lauksaimnieku produkciju nonākšanu veikalu plauktos, it īpaši dominējošajos lielveikalos, ir joprojām augstais pievienotās vērtības nodoklis (PVN). Importam PVN nav. Lielveikals, pārdodot tieši importu produkciju, iegūst PVN. PVN jānomaksā mēneša laikā. Līdz ar to lielveikals no pircēja iegūst kredītu samaksātā PVN veidā. Pārdodot Latvijā saražoto, tādas iespējas nav, jo par Latvijā audzēto ražotājam ir jāmaksā pilna cena ar PVN.
Augļi un dārzeņi spēj radīt ienākumus no hektāra Latvijas zemes vairāk nekā desmit tūkstošu eiro apmērā gada laikā. Salīdzinot ar mežu, no viena hektāra mēs varam iegūt tikpat lielus ienākumus, taču mežu mēs cērtam tikai reizi pusgadsimtā.
Ko mēs varam darīt? Mēs, vecāki, maksājam pusdienu naudu, mums droši vien interesē, lai bērnudārzu, skolu un augstskolu audzēkņi saņemtu kvalitatīvu pārtiku, un mūsu rokās ir iespēja veidot regulējumu, kas to veicina un vienlaikus nostiprina pašmājas lauksaimniecisko ražošanu. Varam balsot ar savu un valsts, pašvaldības budžeta maciņu. Mūsu augļus un dārzeņus audzēšanu ir jāstimulē, jāatbalsta, jo importa pārpalikumi to, ko neēd Rietumos atnāks paši.
Latvijas Lauksaimnieku kooperatīvu asociācija aicina arvien ciešāk sadarboties pašvaldībām, īpaši Rīgas, lai veidotu pamatu kvalitatīvu Latvijas dārzeņu nokļūšanai uz iedzīvotāju – it īpaši mazo iedzīvotāju – galda. Latvijas kooperatīvi “Mūsmāju dārzeņi”, “Baltijas dārzeņi”, “Ekoloģisks.lv” ražo dārzeņus, “Augļu Nams”, “Baltijas Ogu kompānija”, “Zelta Ābele” – augļus un sulas, medu ražo “Medotava”, “Siguldas Medus” un “Kurland Honey”, bet piena nozarē ir “Straupe”, “Baltu piens”, “Viļāni”. “Ievas sieru” arī ražo kooperatīva “Piena loģistika” biedrs. Kooperatīvu mērķis ir nodrošināt produkciju no lauka līdz galdam.
Rolands Feldmanis, LLKA valdes priekšsēdētājs.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Tirgotajs.lv.
