Vīrietis un sieviete dzīvoja kopā veselu gadu, sasieti ar virvi

Perfomances mākslinieki Linda Montāno un Tečings Hsie uzstādīja sev stingrus noteikumus, kuriem viņiem bija jāievēro visu 12 mēnešu laikā, kamēr viņi bija savienoti savā starpā.

"Mēs, Linda Montāno un Tečings Hsie, plānojam gadu ilgu performanci," viņi rakstīja, skaidrojot savu projektu. "Mēs būsim kopā gadu, un šajā laikā nekad nebūsim pa vienam. Mēs vienmēr atradīsimies vienā telpā vienlaikus. Mēs esam savienoti viens ar otru jostas līmenī ar 2,5 metrus garu virvi. Šajā gadā mēs nevienu reizi neskarsim viens otru."

Viņi gulēja atsevišķās gultās, un, ja viens devās dušā, otrs gaidīja pie durvīm. Visa gada garumā viņi ievēroja celibātu. Savu kopīgo projektu viņi nosauca par "Art/Life One Year Performance" un lielākoties spēja pieturēties pie noteiktajiem noteikumiem. Gada laikā viņi nejauši pieskārās viens otram apmēram 60 reižu, un vienu reizi apzināti apskāvās pēc Montāno iniciatīvas.

Hsie tas nebija pirmais šāda veida pieredzes projekts. Iepriekš viņš dzīvoja gadu būrī un klusumā; citus gadus – vienu gadu atzīmējot katru stundu ar zvana skanējumu un vēl vienu gadu dzīvojot uz ielas.

Savukārt Montāno iepriekš veica performanci, kuras laikā trīs dienas bija pieķēdēta pie citas personas. Hsie un Montāno katru dienu veica kopīgu foto un ierakstīja savas sarunas. Taču drīz kļuva skaidrs, cik grūti ir pavadīt visu gadu kopā ar vienu cilvēku un nepārtraukti neizbēgt no noguruma vai spriedzes.

Pāris gandrīz pilnībā pārstāja runāt. Vēlāk Montāno atcerējās, ka ar laiku viņi kļuva arvien vairāk līdzīgi dzīvniekiem un strīdējās, nesaskaroties viens ar otru, bet dusmīgi plēšot virvi, ar kuru bija savienoti.

Vārdu vietā viņi sāka izdot skaņas — rūkoņu un nopūtas. Komunikācijas trūkums radīja jaunas grūtības: bez otra piekrišanas neviens no viņiem neko nevarēja darīt patstāvīgi. Ja viens gribēja kādu rīcību veikt, otram bija jāseko līdzi. Kādā brīdī viņi stundām ilgi nedarīja neko, saprotot, ka katras viena rīcība automātiski tiek anulēta ar otra rīcībām.

Gada beigās situācija tomēr sāka mainīties. "Aptuveni 80 dienas pirms beigām mēs atkal sākām uzvesties kā cilvēki. Tas bija kā iznirt virsmā pēc ilgas uzturēšanās zemūdenē," vēlāk atcerējās Hsie.