Ukrainā likvidēts ASV CIP direktora vietnieces dēls, kurš karoja krievu okupantu rindās

Krievijas izdevums “Važnije istorii” publicējis sensacionālu materiālu, ka krievu rindās karojis ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) direktora vietnieces Džuliannas Gallinas dēls Maikls. Jāpiebilst, ka toreizējais CIP direktors Viljams Bērnss Gallinu par savu vietnieci digitālo inovāciju jautājumos iecēla 2024. gada februārī, kad Maikls jau bija pametis ASV.

Maikls Gloss bija viens no vairāk nekā pusotra tūkstoša Krievijas Aizsardzības ministrijas savervēto ārzemnieku ukraiņu “denacificēšanai”, kuru vārdus izdevumam izdevās noskaidrot, bet kopumā krievu pusē karo algotņi no 48 valstīm, tostarp Eiropas Savienības un ASV.

Maikls Aleksandrs Gloss piedzima militārpersonu ģimenē. Viņa māte Džulianna Gallina Glosa bija absolvējusi ASV Jūras spēku akadēmiju un 90. gados kļuva par pirmo sievieti, kas komandējusi kadetu korpusu akadēmijā. Viņa vairāk nekā 30 gadus strādāja izlūkošanas jomā, dienēja ASV Jūras spēkos, ieņēma amatus armijā, valsts pārvaldē un rūpniecībā. Pēdējo sešu gadu laikā Glosa darbojās Centrālajā izlūkošanas pārvaldē. Savā “LinkedIn” profilā viņa rakstīja: “Cenšos paātrināt savas aģentūras digitālo transformāciju, lai saglabātu mūsu nācijas stratēģisko pārākumu.” Savukārt Maikla tēvs Larijs Gloss ir arī Jūras spēku veterāns, viņš saņēmis apbalvojumu par piedalīšanos operācijā “Tuksneša vētra” karā pret Irākas diktatora Sadama Huseina režīmu 90. gadu sākumā, kad viņš bija okupējis Kuveitu. Maikls Gloss visu mūžu strādājis kiberdrošības nozarē, tostarp uzņēmumā “National Interest Security Company”, kas apkalpo ASV nacionālās intereses, bet pašlaik viņš vada klientu drošības nodrošināšanai paredzēto programmatūru izstrādes struktūrvienību, un uzņēmuma klienti ir gan Pentagons, gan citu NATO dalībvalstu aizsardzības ministrijas.

Jau no agras bērnības Maikls Gloss izrādījis rūpes par dabu un apkārtējiem, aktīvi piedalījās skautu kustībā, būvēja patversmes un aizrāvās ar ekoloģiju. “Maiklam bija saasināta taisnīguma izjūta. Viņš redzēja tos, kurus sabiedrībā parasti nepamana un nedzird, vai tie būtu cilvēki, dzīvnieki, augi vai strauti. Viņš gribēja, lai pasaule kļūtu labāka — taisnīgāka, mierpilnāka un harmoniskāka ar dabu,’ viņa nekrologā rakstīja ģimene.

Pabeidzot skolu, Maikls Gloss klimata protestos, aizstāvēja sieviešu tiesības un kritizēja kapitālismu. 2022. gadā viņu arestēja protestu akcijas laikā Vašingtonā. Nepabeidzis mācības, Maikls devās pasaules apceļojumā. Viņš strādāja lauku saimniecībās Itālijā, palīdzēja novērst zemestrīces sekas Turcijas Hatajas provincē, kā arī darbojās citās valstīs, un arvien vairāk attālinājās no ASV ideāliem. Kā liecina ierasti soctīklos, viņš pameta ASV ne vēlāk kā 2023. gada ziemā. Viņš esot bieži runājis par Rietumu hegemonijas sabrukumu un BRICS valstu nākotni. Viens no Maikla draugiem atzina: “Viņš gribēja cīnīties pret ASV.” Viņš arī centās iegūt Krievijas pilsonību, lai attīstītu ekoloģiskos projektus.

2023. gada vasarā Maikls Gloss nokļuva Krievijā, bet septembra sākumā viņa dati jau parādījās Krievijas armijas vervēšanas datu bāzē. Pēc divām nedēļām mācību centrā, ne vēlāk kā 23. septembrī, Maikla grupa, kura galvenokārt sastāvēja no nepāliešu algotņiem, tika aizvesta ar autobusu uz karaspēka daļu. Pēc tam vietnē “Odnoklasņiki” parādījās viņa konts, kur publicētie fotoattēli liecināja, ka viņš atrodas 137. desantnieku pulkā Rjazaņā.

“Važnije istorii” sarunājās ar kādu šajā pulkā dienējušo vīrieti, kurš labi pazina Maiklu. Viņš stāstīja, ka Maiklam “bija savs redzējums, kā būt noderīgam frontē.” “Koledžā viņš mācījās būvniecību un inženierzinātnes, tādēļ visas viņa domas bija saistītas ar izgudrojumiem un jauninājumiem,” viņš sacīja. Pēdējo reizi viņš Maiklu redzēja 2023. gada decembrī, pēc tam Maikls tika nosūtīts uz fronti — trieciennieku vienībā. Tobrīd 137. pulka vienības atradās pie Soļedaras Doneckas apgabalā. Šo pilsētu, kur pirms kara dzīvoja vairāk nekā 10 tūkstoši iedzīvotāju, krievi okupanti gandrīz gadu ilgajās kaujās pārvērta gruvešu kaudzē.

Pēdējo reizi Maikls pieslēdzās “Telegram” kanālam 2024. gada 14. martā. Pēc divām nedēļām krievi sāka uzbrukumu ukraiņu pozīcijām. Maikls tika likvidēts 2024. gada 4. aprīlī. Precīzi viņa nāves apstākļi nav zināmi.

Maiklu Glosu apglabāja 21. decembrī astoņus mēnešus pēc nāves. Spriežot pēc draugu informācijas, viņa ģimene par Maikla nāvi no Krievijas varas iestādēm uzzināja tikai divus mēnešus iepriekš, un ģimenei paziņoja, ka Maikls miris Ukrainas teritorijā, bet sīkāku informāciju nesniedza. Arī viņa nekrologā nekas nav teikts par Maikla Glosa piedalīšanos karā pret Ukrainu. “Ar cēlu sirdi un karotāja garu Maikls gāja savu varoņa ceļu, kad 2024. gada 4. aprīlī viņš traģiski gāja bojā Austrumeiropā,” tik vien bija teikts.

Maikla draugu viedokļi bija dažādi. “Šajā situācijā man viņa pat nav žēl. Pats labprātīgi iegāja gaļas mašīnā diktatūras pagarināšanai. Kas gan būtu varējis noiet greizi? Man ir skumji. Skumji, ka cilvēki joprojām kļūst par upuriem stulbām idejām. Runāju ar viņu vairāk nekā pirms gada. Nezināju, ka viņš tik smagi bija inficēts ar šīm idejām. Biju domājis, ka tas bija tikai jaunības maksimālisms,” rakstīja viens.

Tomēr citi bija līdzjūtīgāki. “Viņš neinformēja ģimeni par iesaistīšanos armijā. Krievijā viņu cienīja, un es viņu ļoti cienu. Tāds foršs čalis. Nedaudz jucis, bet ļoti gudrs. Viņš gāja pa savu sarežģīto ceļu,” izteicās kāds draugs. Savukārt karavīrs, kurš kopā ar Maiklu dienēja Rjazaņā, apgalvoja, ka viņa motivāciju karot “var viegli saprast”. “Viņš bija kategorisks Krievijas piekritējs un to mīlēja. Nokļuvis Maskavā, viņā nolēma, ka grib būt noderīgs šajā “specoperācijā”, taču negrasījās ņemt rokās ieroci.”

“Važnije istorii” norāda, ka neviens no Glosa ģimenes locekļiem neatbildēja uz lūgumu par interviju.