Demonstrācijas nerimst. Vai Turcija tuvojas pārmaiņu laikiem?

Pēc prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana galvenā politiskā sāncenša aizturēšanas visā Turcijā ielās izgājuši desmiti tūkstoši cilvēku, kas pauž satraukumu par demokrātijas stāvokli valstī, un sadursmēs ar demonstrantiem policija likusi lietā gan asaru gāzi, gan gumijas lodes, gan ūdensmetējus.

Kas izraisīja protestus?

Demonstrācijas Stambulā sākās jau 19. martā, tās pašas dienas vakarā, kad aizdomās par korupciju un "terorisma atbalstīšanu" tika aizturēts Imamoglu. Viņš tika aizturēts dažas dienas pirms nedēļas nogalē paredzētajām opozīcijā esošās Republikāniskās tautas partijas (CHP) rīkotajām priekšvēlēšanām, lai izraudzītos savu kandidātu uz prezidenta amatu pirms 2028.gadā gaidāmajām vēlēšanām.

Svētdien tiesa piemēroja Imamoglu pirmstiesas apcietinājumu, pamatojoties uz apsūdzībām par "noziedzīgas organizācijas izveidošanu un vadīšanu, kukuļņemšanu, izspiešanu, nelikumīgu personas datu iegūšanu un par blēdīšanos iepirkumos". Vienlaikus tika apturētas viņa mēra pilnvaras. Līdz ar Imamoglu tika aizturētas vēl vairāk nekā 100 personas, no kurām puse arī paturēta apcietinājumā.

Neskatoties uz viņa apcietināšanu, CHP priekšvēlēšanās Imamoglu tika apstiprināts par partijas kandidātu nākamajās prezidenta vēlēšanās. Lai gan sākotnēji februārī tika pieņemts lēmums, ka priekšvēlēšanās varēs piedalīties vienīgi partijas biedri, pēc vienīgā kandidāta Imamoglu aizturēšanas tika paziņots, ka tajās, demonstrējot solidaritāti ar aizturēto politiķi, drīkst balsot ikviens pilsonis, un svētdien līdz ar 1,6 miljoniem CHP biedru pie balsošanas urnām devās 15 miljoni jeb ceturtdaļa reģistrēto vēlētāju.

Sākotnēji protesti priekš Stambulas, kuras iedzīvotāju skaits pārsniedz 16 miljonus, nebija uzskatāmi par plaša mēroga akcijām, taču kopš tā laika tie vērsušies plašumā un pārņēmuši arī vairākus desmitus citu pilsētu visā Turcijā. Tagad jau var teikt, ka tik plašus protestus Turcija nav pieredzējusi kopš tā dēvētajiem Gezi parka protestiem 2013.gadā. Visumā demonstrācijas līdz šim bijušas miermīlīgas, lai gan vietām izcēlušās protestēju sadursmes ar policiju, kas pielietojusi ūdensmetējus un asaru gāzi.

Pēdējo mēnešu laikā jau bija vērojama pastiprināta varasiestāžu vēršanās pret citādi domājošajiem, kas skāra gan opozīcijas politiķus, žurnālistus un izklaides industrijas pārstāvjus. Daļa demonstrantu norāda, ka protestu cēlonis nav vienīgi Stambulas mēra aizturēšana un ka tie atspoguļo plašāku satraukumu ar pavērsienu autokrātijas virzienā, kā arī neapmierinātību ar stagnējošo ekonomiku.

Kas piedalās protestos?

Liela daļa no protestētājiem ir studenti. Jau pagājušajā trešdienā, kad Imamoglu tika aizturēts, dažādu augstāko mācību iestāžu studenti sapulcējās pie Stambulas Universitātes. Izlaužoties caur policijas uzstādītajām barjerām, viņi devās uz Stambulas lielpilsētas municipalitātes ēku. Nākamajā dienā protesta mītiņi notika daudzās Stambulas universitāšu pilsētiņās, bet pēc tam protesta akcijas pārsviedās uz pilsētas ielām. Studenti skandēja vispārējo opozīcijas saukli: "Mēs nebaidāmies, mūs neapklusinās, mēs nepakļausimies."

"Tiklīdz [Erdoganam] parādās kāds spēcīgs pretinieks, tas vienmēr tiek aizturēts," sarunā ar aģentūru AFP pie Stambulas mērijas norādījis 29 gadus vecs protestu dalībnieks vārdā Ferhats. "Turcija šobrīd nav nekas vairāk kā diktatūra. Politika tā ir tikai vārda pēc."

Savukārt 70 gadus vecais Sukuru Ilkers norādījis, ka protestētāji nevēlas konfrontēt ar policiju, bet gan vienīgi aizstāvēt kandidātu, par kuru pilsēta ir balsojusi. Tikmēr 63 gadus vecais farmaceits Aitens Oktajs paudis pārliecību, ka "Turcija ir atmodusies", uzsverot: "Mēs savas tiesības aizstāvēsim līdz galam."

Varasiestāžu reakcija

Kopš demonstrāciju sākuma līdz šīs nedēļas trešdienai aizturēti jau vairāk nekā 1400 demonstrantu, lai gan ziņas par sadursmēs smagi cietušajiem līdz šim nav saņemtas. Starp aizturētajiem Stambulā un Izmirā ir arī žurnālisti, kas atspoguļojuši protesta akcijas. Zīmīgi, ka reportieri nav tikuši aizturēti demonstrāciju norises laikā, bet gan agrā rītā savās dzīvesvietās.

Erdogans asi nosodījis protestus un paziņojis, ka valdība necietīšot "vandalismu" un "ielu teroru". "Mēs nepieņemsim sabiedriskās kārtības traucēšanu," uzsvēris prezidents. Varasiestādes uz laiku aizliegušas demonstrācijas un sabiedrisku pulcēšanos, taču pagaidām tas nav atturējis protestētājus no iziešanas ielās, un opozīcija aicina uz plašām demonstrācijām sestdien.

Erdogans un valdība noliedz, ka Imamoglu aizturēšana būtu politiski motivēta, apgalvojot, ka Turcijas tiesu iestādes esot neatkarīgas. Prezidents izteicies, ka CHP neesot spējusi atspēkot apsūdzības korupcijā, un vainojis partijas līderi Ezgiru Ezelu mudināšanā uz ielu nekārtībām.

Tajā pašā laikā opozīcija norāda uz tiesisko diskrimināciju par labu AKP biedriem. Kamēr tiesu sistēma, bieži pamatojoties uz slepenu ziņotāju liecībām, apņēmīgi un strauji rīkojas pret municipalitātēm, kurās pie varas ir opozīcija, tā izliekas neredzam plaši izskanējušās ziņas par korupciju, kas izplatīta AKP amatpersonu vidū.

Erdogana ēra

Erdogans, kas joprojām vada paša dibināto islāmistu taisnīguma un attīstības partiju (AKP), pie varas atrodas jau 22 gadus, ieņemdams gan premjerministra, gan prezidenta amatus.

Turcija Erdogana un AKP vadībā pieredzējusi arvien pieaugoša autoritārisma tendences, taču pēc neveiksmīgā 2016.gada apvērsuma mēģinājuma varasiestādes īpaši aktīvi vērsušās pret saviem oponentiem un neatkarīgajiem medijiem. Tajā pašā laikā viņa atbalstītāji Erdoganā saskata līderi, kas Turcijai nodrošinājis ilgstošu ekonomisko izaugsmi.

Tomēr, ņemot vērā pastāvošos amata termiņa ierobežojumus, Erdogans vairs nevar kandidēt 2028.gadā paredzētajās prezidenta vēlēšanās, ja vien netiek grozīta konstitūcija.

Taču to nav tik viegli izdarīt. Konstitūcijas grozīšanai nepieciešamas vismaz 360 no 600 parlamenta deputātu balsīm. Turklāt šie grozījumi pēc tam vēl jāapstiprina referendumā. Lai izvairītos no referenduma, parlamentā nepieciešams vismaz 400 deputātu liels vairākums. Taču valdošajai koalīcijai šobrīd parlamentā ir tikai 319 balsis - AKP ir 272 deputāti, bet tās koalīcijas partneriem - galēji nacionālistiskajai Nacionālās kustības partijai (MHP) - 47 deputāti.

Pastāv arī iespēja pirms termiņa atlaist parlamentu. Tas dotu iespēju Erdoganam vēlreiz kandidēt uz prezidenta amatu, jo viņam nebūtu bijusi iespēja pabeigt savu otro pilnvaru termiņu valsts galvas krēslā.

Imamoglu izredzes kandidēt prezidenta vēlēšanās

Neskatoties uz viņa aizturēšanu, kamēr politiķa lietā tiesa nav pieņēmusi notiesājušu spriedumu, tas nerada šķēršļus Imamoglu kļūšanai par prezidenta amata kandidātu, un viņa ievēlēšanai nav formālu šķēršļu. Saskaņā ar konstitūciju kandidātam jābūt ar augstāko izglītību, viņš nedrīkst būt notiesāts par jebkādu noziegumu un viņam jābūt vismaz 40 gadus vecam.

Tajā pašā laikā Imamoglu uzvara CHP priekšvēlēšanās viņu vēl nepadara par oficiālu kandidātu. Viņu kā kandidātu varēs reģistrēt tikai pēc tam, kad Augstākā vēlēšanu padome (YSK) izsludinās vēlēšanu datumus un CHP kongress izvirzīs viņa kandidatūru.

Taču dienu pirms viņa aizturēšanas Stambulas Universitāte anulēja Imamoglu diplomu. Tomēr arī tas pagaidām nav radījis šķēršļus viņa kandidēšanai. Imamoglu jau pārsūdzējis universitātes lēmumu administratīvajā tiesā. Tikai gadījumā, ja prāvošanās rezultātā arī augstākā tiesu instance būs lēmusi diplomu anulēt, tas var liegt CHP izvirzītajam kandidātam oficiāli reģistrēties startam vēlēšanās. Tomēr, ja tiesvedība joprojām turpināsies, gala lēmums būs jāpieņem YSK.

Imamoglu kā Erdogana spogulis

Protesti pārņēmuši arī Imamoglu dzimto Trabzonu, kas atrodas tajā pašā Melnās jūras piekrastes reģionā, no kura cēlies arī Erdogans. Ierindas pilsoņu atbalsts reģionā, kas uzskatīts par Erdogana atbalsta bāzi, ir viens no faktoriem, kas padarījis 54 gadus veco uzņēmēju par galveno prezidenta sāncensi un vienīgo politiķi, kas spēj mest viņam izaicinājumu pie balsošanas urnām.

Pats Imamoglu vienmēr centies atvairīt biežos salīdzinājumus ar Erdoganu, dēvējot sevi par nelokāmu sociāldemokrātu un uzsverot, ka vienīgais, kas tam kopīgs ar prezidentu, esot kopīga izcelsme un mīla pret futbolu.

Taču viņa aizturēšana devusi vielu kārtējai paralēļu vilkšanai starp Imamoglu un Erdogana dzīvesgājumiem, kas ilgtermiņā var iedragāt pašreizējā prezidenta pozīcijas. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados arī Erdogans kļuva par Stambulas mēru, par izteikumiem, kas tika saistīti ar islāmisma propagandu un vēršanos pret Turcijas sekulāro iekārtu, nonāca cietumā, no kura iznāca jau kā nacionāla mēroga politiķis, un, pārvarot aizliegumu darboties politikā, tikai četrus gadus vēlāk viņš kļuva par Turcijas premjerministru.

"Mēs atkal pārdzīvojam deviņdesmito gadu drāmu, kad valsts vērsās pret Erdoganu. Vienīgais tagad par valsti kļuvis Erdogans," sarunā ar laikrakstu "The Guardian" atzīst Vašingtonas Tuvo Austrumu institūta eksperts un Erdogana biogrāfijas autors Soners Kagaptajs. "Imamoglu ir jaunais Erdogans."

"Erdogans bieži izteicies, ka, uzvarot Stambulā, jūs uzvarat valstī," savukārt norāda Londonas Orienta un Āfrikas pētījumu skolas (SOAS) lektors Zija Merals, paskaidrojot, ka, iegūstot Turcijas lielākās pilsētas pilsoņu uzticību, politiķim ir daudz lielākas izredzes nacionālajā līmenī.

Varasiestādes jau iepriekš centušās likt šķēršļus Imamoglu karjeras ceļā. 2019.gadā tika anulēta viņa uzvara Stambulas mēra vēlēšanās. Taču atkārtotajās vēlēšanās viņš guva vēl pārliecinošāku uzvaru. Vēlāk viņš tika notiesāts par YSK locekļu apvainošanu. Stambulas mēram pastāvīgi nācies cīnīties arī ar centrālo valdību, kas bloķējusi daudzas no viņa iniciatīvām, kam bijis nepieciešams Ankaras akcepts. Arī pilsētas municipālajā padomē Imamoglu nācies cīnīties ar pastāvīgu AKP pretestību visdažādākajos jautājumos.

Taču tagad, kad Imamoglu kļuvis par "politiskas kampaņas upuri", atbalsts viņam var pieaugt arī aprindās, kuras būtu grūti uzskatīt par opozīcijas atbalstītājiem, norāda Merals.

Starptautiskā reakcija

Starptautiskā reakcija uz notiekošo Turcijā līdz šim bijusi visai ierobežota. Eiropas Parlamenta (EP) ziņotājs par Turciju Načo Sančes Amors gan izteicies, ka Ankara "pilnā ātrumā traucas pilnīgi autoritāras valsts virzienā", taču citu Eiropas Savienības (ES) pārstāvju tonis bijis daudz piezemētāks.

ES vairāk rūp Turcijas atbalsts bloka aizsardzības industrijas un drošības vides stiprināšanai, norāda bijušais turku diplomāts Omers Onhons. Arī ASV nav izrādījušas vēlmi sarūgtināt Erdoganu. Valsts departaments norādījis, ka nekomentē citu valstu iekšējo lēmumu pieņemšanas procesus, lai gan uzsvēris pamatbrīvību un cilvēktiesību aizsardzības nozīmi.

Aptuveni tajā pašā laikā, kad Imamoglu tika aizturēts, ASV prezidenta Donalda Trampa īpašais vēstnieks Tuvo Austrumu jautājumos Stīvs Vitkofs paziņoja, ka Baltā nama saimniekam bijusi "lieliska saruna" ar Erdoganu un ka tuvākajās dienās gaidāms pozitīvs pavērsiens abu valstu attiecībās.

Kas attiecas uz Erdoganu, "lai ko viņš darītu, ES nāksies tam sekot", sarunā ar tīmekļa izdevumu "Politico" atzīst Oksfordas Universitātes lektors Dimitars Bečevs. Ņemot vērā Turcijas svarīgo lomu migrācijas jautājumos, tirdzniecībā, enerģētikā un aizsardzībā, no ES nav gaidāma reakcija, kas varētu apdraudēt Briseles un Ankaras attiecības, "Politico" savukārt norādījusi kāda anonīma ES amatpersona.

""Status quo" pirms Imamoglu aizturēšanas ES bija komfortabls, jo demokrātijas [Turcijā] bija gluži pietiekami," atzīst Bečevs, piebilstot, ka pēdējie notikumi neesot tik briesmīgi, lai tas mainītos. Viņam piebalso Vašingtonas Brukingsa institūta turku viespētniece Asli Ajdintašbaša: "Vēsturē ir brīži, kad skarbās ģeopolitiskās realitātes apstākļos demokrātiskās vērtības var viegli satriekt. Diemžēl Turcija nebūs nedz pirmā, nedz pēdējā, kas to pieredzēs."

Avoti: BBC, "Euronews", "The Guardian", "Politico", AFP, "Al Majalla".