Britu arhīvs atklāj jaunus dokumentus par PSRS spiegiem
Lielbritānijas Nacionālais arhīvs nodevis atklātībai virkni līdz šim slepenu MI-5 dokumentu par bēdīgi slaveno “Kembridžas piecnieku” – augsta līmeņa britiem, kas spiegoja PSRS labā.
Kembridžas piecnieks ieņēma augstus amatus britu izlūkdienestā un diplomātijā Otrā pasaules un aukstā kara laikā. Entonijs Blants, Gajs Bardžess, Donalds Maklīns, Kims Filbijs un Džons Kērnkross bija studējuši Kembridžā, un viņus visus 1930. gados, Staļina laikā, savervēja cits nodevējs – Arnolds Deičs.
Tiesas priekšā nestājās neviens
Par Maklīna un Bardžesa nodevību MI-5 kļuva zināms 1951. gadā, bet viņi paspēja aizbēgt uz PSRS. Ap to laiku radās aizdomas arī pret Filbiju, bet viņam izdevās tikt cauri sveikā, 1955. gadā visas apsūdzības atcēla. 1950. gadu beigās Filbijs strādāja par žurnālistu Tuvajos Austrumos un 1963. gadā atzinās spiegošanā bijušajam kolēģim. Tad arī viņš aizbēga uz PSRS.
Kērnkross un Blants atzinās 1964. gadā, taču par atzīšanos abus atbrīvoja no kriminālatbildības. Blants Otrā pasaules kara laikā strādāja MI-5 labā, bet 1945. gadā kļuva par Karaļa gleznu inspektoru un pārraudzīja Karalisko mākslas kolekciju līdz pat 1972. gadam. Vēl līdz 1978. gadam viņš bija mākslas padomnieks.
Kaut arī aizdomas pret Blantu bija jau 1951. gadā un pēc abu bijušo studiju biedru bēgšanas Slepenais dienests viņu pratināja 11 reizes, mākslas lietpratējs vienmēr izlocījās. Tomēr 1963. gadā amerikānis Maikls Streits atklāja FIB, ka Blants personiski viņu savervējis par padomju aģentu.
Deviņus gadus slēpa no karalienes
1964. gadā Blants atzinās, ka spiegojis PSRS labā. Blanta atzīšanos Nacionālais arhīvs publicējis pirmo reizi. Viņš atklājis, ka krievu aģents piedāvājis bēgt arī pašam, bet Blants atteicies un baidījies no sava padomju kuratora atriebības. Ārpus MI-5 tikai daži cilvēki zināja par Blanta nodevību. Neziņoja pat Elizabetei II, viņas personiskais sekretārs 1972. gadā paudis, ka tas tikai satrauks karalieni.
1973. gadā kļuva zināms, ka Blants ir slims ar vēzi. Baidoties, ka žurnālisti sāks pētīt viņa pagātni, karalienei izstāstīja patiesību. Elizabete II reaģējusi “ļoti mierīgi un bez izbrīna”, teikts dokumentos.
Sabiedrība to uzzināja tikai 1979. gadā, kad premjere Mārgareta Tečere pavēstīja parlamentam par “Kembridžas piecnieku”. Drīz pēc tam Blantam atņēma bruņinieka titulu, bet vēzis viņu tik drīz nepieveica – Blants nomira 1983. gadā 75 gadu vecumā.
Nodeva aģentus nāvei
No visa piecnieka visvairāk izcēlās Filbijs, vienlaikus MI-6 un Maskavas aģents, kurš padomijai nodeva daudzus aģentus, tostarp Konstantīnu Volkovu, VDK virsnieku, kurš 1945. gadā plānoja aizbēgt uz Lielbritāniju.
Filbijs tolaik MI-6 vadīja pretizlūkošanu. Volkovs 1945. gada septembrī ieradās Lielbritānijas konsulātā Stambulā un piedāvāja lērumu slepenas informācijas pret 50 000 mārciņu un patvērumu. Viņš būtu atklājis arī deviņus padomju aģentus britu augstākajās aprindās, no kuriem septiņi strādāja Ārlietu ministrijā un divi MI-6.
Filbijs sajuta sviluma smaku, nekavējoties brīdināja savu kuratoru VDK un personiski ieradās Stambulā. Tikmēr Volkovu ar sievu čekisti jau bija nolaupījuši un izveduši uz Bulgāriju. Par viņu tālāko likteni ziņu nav, visticamāk, neveiksmīgo pārbēdzēju nošāva. Filbijs savā atskaitē izmelojās, ka Volkovs, viņa sieva vai abi kopā visdrīzāk pieļāvuši kādu liktenīgu kļūdu.
Filbijam ir nopelni arī Latvijas kontekstā. Tieši viņam bijusi liela loma, graujot pretošanos PSRS okupācijai Latvijā un Lietuvā, kur daudzas britu un ASV slepeno dienestu iesūtītās un Filbija nodotās aģentu grupas drīz vien apcietināja.
Aizbēga uz PSRS
1963. gadā Filbijs strādāja par žurnālistu Libānas galvaspilsētā Beirutā un satikās ar vecu draugu, izlūkdienesta kolēģi Nikolasu Eliotu. Nez kāpēc Filbijs izstāstīja par spiegošanu PSRS labā, bet Eliots dzīvoklī, kur viņi tikās, bija uzstādījis noklausīšanos.
Maklīns un Bardžess jau bija aizbēguši uz PSRS, un Filbijs sprieda, ka viņam atliek tikai “pašnāvība vai kriminālvajāšana”. Eliots pret pilnīgu atzīšanos solīja imunitāti, bet 1963. gada 23. janvārī Filbijs aizbēga pie saviem darba devējiem uz PSRS.
Filbijs nodzīvoja Maskavā līdz pat savai nāvei 1988. gadā un nepieredzēja komunisma paradīzes sabrukumu. Kādā intervijā viņš apgalvoja, ka nenožēlo savu pārbēgšanu, bet sieva Rufina Pukhova gan vēlāk atzinusi, ka bijis dziļi vīlies, jo nevarējis saprast, kāpēc vecie cilvēki PSRS tik slikti dzīvo, kaut gan uzvarēja karā. Ja tā, acīmredzot viņš tā arī nespēja saprast padomju ekonomikas absurdu. Pašam Filbijam par dzīvi nebija jāsūdzas, viņu par nodevību Maskava atalgoja.
Pilnīgi iespējams, pēc dažiem gadu desmitiem arhīvi atklās jaunas liecības par tiem eiropiešiem un amerikāņiem, kas tagad gan atklāti, gan slepus kalpo Kremlim.
Liekā bārda tikai filmās
Britu Nacionālais arhīvs publicējis arī Otrā pasaules kara laika brošūru ar pamācībām izsekošanas iesācējiem. “Pielīmētas ūsas vai bārdu viegli pamanīt, īpaši mākslīgā apgaismojumā restorānā, krogā vai metro vagonā,” šajos padomos apgāztas spiegu filmu banalitātes.
Jaunos spiegus aicina aizmirst par kino vai romānos redzētu spozmi, jo novērošana ir monotona nodarbe. Ideāls novērotājs esot parastas ārienes vīrietis, augumā ne garāks par 172 centimetriem.
