"Es vienkārši sastingu" - latviete izstāsta, kā sazāļota Indijā un izglābusies par mata tiesu

Šī publikācija ir vienas personas pieredzes atstāsts un satur autora viedokli. Publicējam to nerediģētā formā:

Uz Indiju, lai studētu, nevis meditētu

“Uz Indiju devos, lai studētu. Nevis lai dungotu dziesmiņas kalna galā, nevis lai pieradinātu savu ķermeni ieņemt nedabīgas pozas, bet lai studētu universitātē ar profesoriem, īstu lekciju sarakstu, eksāmeniem un visām galvassāpēm, kas studentiem velkas līdzi kā viņu pašu ēna. Gribēju kļūt par gidi un parādīt tūristiem, cik tomēr tā Indija ir aizraujoša, neparasta un maģiska.

Neliels priekšstats par to, uz kurieni dodos, bija, jo Indijā biju viesojusies arī pirms tam – pirmo reizi devos turp 2010. gada decembrī. Toreiz tas bija uz ātru roku pieņemts lēmums ar biļetes pirkšanu pēdējā brīdī, neko daudz neplānojot, lai gan sapnis par Indiju bija jau no skolas laikiem, par to citādo, krāšņo, kultūras un tradīcijām bagāto zemi.

Ja neņem vērā to, ka mana bagāža bija palikusi Londonā, ka ātrās kājas piemetās ar pirmajiem elpas vilcieniem un es vēmu visu pirmo dienu, tad sākums bija labs. Es biju pieteikusies brīvprātīgajam darbam glaunā kūrortā Keralā. Par gultas vietu un ēdināšanu man bija jāpalīdz uzkopt istabiņas un jāpastrādā ofisā. Vieta bija kalna virsotnē, sakopta un skaista, darba nebija tik daudz, cilvēki tur jauki, ēdiens garšīgs – dzīve kā pasakā.

Kundze, vēlaties hašišu, kokaīnu?

Kad uzsāku ceļot viena no pilsētas uz pilsētu, no štata uz štatu, biju nepatīkami pārsteigta. Visvairāk žoklis atkārās par to netīrību, kas tur ir. Ka nav gluži tā, kā “National Geographic” smukajās bildītēs viss tiek parādīts. Vilciena sliedēm blakus ir sliedes ar visu, kas tiek izmests pa vilciena logu, svētās govis brutāli grauž kartonu, skaistā saullēktā pludmalē veči atstāj klučus smiltiņās, savukārt Tadžmahāls aiz žoga ir ieaudzis atkritumos.

Lielās cilvēku masas un to radītais bardaks arī ne vienu reizi vien lika pabrīnīties. Tās pašas bēdīgi slavenās braukšanas metodes, spiešanās vienam pret otru, iekāpjot vai izkāpjot no vilciena, metro, lifta arī izbrīnīja. Nevis izlaiž iekšā esošos cilvēkus un iekāpj tukšā vagonā, bet visi barā spiežas vienam otram pretī un muļļājas. Atceros, ka, dzīvojot Deli, man regulāri vajadzēja nokļūt “Rajiv Chowk” metro stacijas tuvumā. Tā ir stacija, kur satiekas visas metro līnijas. Cik bieži varēju, tik plānoju iekāpšanu un izkāpšanu metro vienu pieturu agrāk. Stāvēt rindā un sagaidīt savu kārtu viņiem arī ir sveša lieta. Tādas it kā loģiskas un pašsaprotamas ikdienas lietas viņiem vispār neeksistē.

Pirmajā reizē, kad tiku uz brīvām kājām, es sevi lauzu kādas trīs nedēļas. Es biju šokā par to, ko redzu, par to, ko jūtu, par to, ka viss ir pilnīgi savādāks, nekā biju iztēlojusies, ka nav, kā rāda filmās. Nevienam nečīkstēju par savām sajūtām, bet, sazinoties ar ģimeni un atskaitoties, ka viss kārtībā, brālis ne no kurienes teica, ka ja, nav labi, lai braucu mājās. Laikam izklausījos drausmīgi, bet muļķīgs pašlepnums neļāva salūzt.

Toreiz gribēju tikt līdz Goa,štatam, balto smilšu un palmu pludmalēm. Tajā laikā uztraucos par malāriju Goa štatā, jo biju izpētījusi, ka tas bija viens no karstajiem punktiem. Domas par malāriju pārgāja otrajā plānā brīdī, kad cilvēki uz ielas nekaunīgi nāca klāt un bez mirkšķināšanas uzjautāja: “Madam, hashish? Cocaine?” (Kundze, vēlaties hašišu, kokaīnu?). Narkotikas Indijā iet uz urrā, bet neviens par to skaļi nerunā. Tāpat kā sekss pirms kāzām arī ir uz urrā, bet atkal – neviens par to skaļi nerunā.

Kaut kā beigās sanāca, ka tomēr "pavilkos" uz to Indiju. Nē, zāli nesāku pīpēt, čakras nevēru vaļā, pie svētajiem “babām” arī negāju meditēt, bet kaut kas visā tajā bardakā vilināja.

Šokē vīriešu bezkaunība

Otrajā reizē aizbraucu vienkārši atvaļinājumā. Uz zināmu vietu, pie zināmiem cilvēkiem. Tad arī parāvos uz to, ka jābūt tur.

Dzīvoju un mācījos es pavisam neizteiksmīgas pilsētas nomalē, kas ne ar ko neizcēlās un nebija īpaša. Trīs gadu laikā tikai vienreiz caur autobusa logu redzēju tūristus ar mugursomām, kuri, manuprāt, bija apmaldījušies ceļā uz slavenu templi 80 kilometru attālumā.

Jāatzīst gan, ka, dzīvojot pie skolas, nekādi lielie drošības pārpratumi man neradās. Pirmo gadu nodzīvoju kojās, kas bija skolas teritorijā ar ļoti stingriem noteikumiem – īpaši attiecībā uz meitenēm –, otro gadu dzīvoju viena, ciematiņā netālu no skolas, savukārt trešā gada beigās īrēju dzīvesvietu kopā ar kursa biedriem. Pusgadu vēl dzīvoju Deli, jo bija jāiziet prakse, bet tad arī atradu vietu, kur dzīvoja tikai meitenes, savukārt ģimene, kura izīrēja, dzīvoja stāvu zemāk.

Man gan somā vienmēr līdzi bija piparu gāze, jo šad tad sanāca, ka kāds nogriež ceļu, brauc lēnām līdzi ar mašīnu vai vienkārši nāk klāt un grib parunāties, bet kopumā es ļoti piedomāju pie tā, kā izskatos, kā uzvedos un ar ko draudzējos. Uz ielas principā visus ignorēju, sākumā bija tā jocīgi, jo biju uzmanības centrā jebkur, kur aizgāju, bet pie tā ātri pierod un vēlāk vairs nejūt. 

Ja kādreiz apmaldījos vai nevarēju kaut ko atrast, palīdzību prasīju sievietēm. Vīriešiem vispār virsū neskatījos. Manuprāt, ļoti svarīgi ir tas, kādu iespaidu tu pats par sevi radi, ar to pašu uzvedību un izskatu var panākt ļoti daudz. Ja nēsāsies apkārt puspliks, ar visiem gribēsi būt jauks un draudzēties, tad arī iebrauksi auzās. Pats radīsi iespaidu, ka ar tevi visu var, ka tu no Rietumiem, tātad atvērts visam.

Tā tava draudzība viņiem tur nav un nebūs vajadzīga, viņi ir jauki, jo no tevis nāk kaut kāds labums, tik vienkārši tas viss tur ir. Jābūt tomēr mazliet pašcieņai un spējai pastāvēt par sevi, jo patiesībā viņi tur ir bailīgi. Viņi ir pieraduši, ka vietējās meitenes ir klusas, kautrīgas un pretī nerunā, tad nu arī viņām var darīt pāri un neviens nekad par to neuzzinās. Tūristus viņi vienkārši paķer uz muļķi, piemēram, man, pirmo reizi esot Indijā un ceļojot apkārt, Bengalūru centrā kāds brutāli iegrābās kājstarpē.

Tā vienkārši – tu ej pa ielu, skaties veikalu izkārtnes, mājas, rosību apkārt un pēkšņi jūti stingru plaukstu sev starp kājām. Godīgi varu pateikt, ka toreiz neko neizdarīju, jo es biju tik ļoti apjukusi, ka no sākuma vispār nesapratu, kas īsti notika. Kad pagriezos un gribēju jautāt, vai cilvēks ir debils, tur bija simtiem dažādu seju un es nezināju, kurš tad bija tas nekauņa. Bet no kļūdām mācījos, un, kad man Deli jauneklis sulīgi iegrābās pakaļā, es uzreiz pagriezos, sagrābu viņu aiz krekla un sāku sist, kliedzot virsū, kāpēc viņš mani aiztika. Cilvēki apkārt absolūti neko nedarīja, varbūt kāds pasmējās par notiekošo. Jauneklis izspruka, jo viņa draugs izvilka viņu no manām rokām. Viņš palika ar saplēstu kreklu, un manā kontā bija vēl viens mīnusiņš cieņai pret viņiem.

Traci publiskās vietās es cēlu pie visām divdomīgām situācijām, noteikti no malas izskatījos kā psihopāte, bet mans domu gājiens bija pirmajai pievērst uzmanību, kad kaut kas nelikās pieņemami, nevis klusēt un likt viņiem saprast, ka viss, ko viņi dara, ir pieņemami. Sabiedriskā transportā skaļi nokliedzos, ja kāds vīrietis mēģināja pārāk tuvu stāvēt, vilcienā uz nakts braucienu sacēlu trādirīdi, kad man ierādīja guļvietu kabīnē pie trīs vīriešiem, ģimenei uz ielas sāku stāstīt, kā tuk tuk (auto rikša) šoferis, kurš man tobrīd sekoja, mani stundu vadāja pa pilnīgiem neceļiem, nevis uz vietu, kuru prasīju, un no kura izmuku, jo viņš apstājās pie sarkanās gaismas. Ja uz ielas uzradās kāds sekotājs, gāju pie cilvēkiem formās un rādīju virsū uz slikto.

Tagad, atsaucot atmiņā visus notikumus, sapratu, ka visas šīs nepatīkamās pieredzes ir no tūristu iecienītajām vietām. Arī mana skumjā pieredze ar sazāļošanu, par kuru stāstīšu, ir no ļoti iecienīta ceļotāju galamērķa, jo tā skaitās svētā pilsēta.

Šo pilsētu atklāju pirmajā reizē, ceļojot apkārt. Naktsmītni izvēlējos, vadoties pēc pirms tam satiktiem ceļotājiem un viņu pozitīvajām atsauksmēm. Ar to arī nekādu problēmu nebija, un ar viesu nama īpašnieku kļuvām par labiem draugiem. Viņš man vairākkārt palīdzēja. Vēl tagad ik pa laikam sazināmies. Viņš vienmēr pie jauna mēness fāzes atgādina, lai esmu uzmanīga.

Braucu uz turieni regulāri, jo jutos droši, neviens nebāzās virsū, varēja apspriest indiešu lietas ar indieti, kurš visu sauc īstajos vārdos, varēja satikt daudz citu ceļotāju un dzirdēt viņu stāstus un pieredzes.

Pilsēta nav liela, vietējie viens otru zina, kā arī zina tūristus, kas nav pirmo reizi atbraukuši. Mani tajā vietā zināja. Zināja, kas es esmu, kur es palieku, zināja, ko man nepiedāvāt, un ka lieki uzplīties nevajag.

Vienīgais, ko varēju pateikt bija – man ir slikti

Tā arī 2013. gadā aizbraucu tur uz Divali svētkiem. Šajos svētkos pēc Mēness kalendāra tiek svinēta jauna gada sākšanās. Kad labais uzvar ļauno, kad gaišais valda pār tumšo, kad cerība ņem virsroku izmisumam, un zināšanas ir stiprākas par vienaldzību. Gaismas svētki, kad absolūti visur ir izrotāts ar gaismiņām un svecītēm, notiek daudz visādi rituāli un lūgšanas, un, protams, ciemošanās ar apdāvināšanos un kārtīgu paēšanu.

Mans rituāls, esot konkrētajā pilsētā, bija saulrieta skatīšanās. Visbiežāk gāju pavadīt saulīti pie ezera, kas atrodas pašā pilsētas centrā. Tā bija arī toreiz. Izgāju no sava viesu nama, kas atradās pilsētas nomalē, un devos uz centru.

Toreiz pirms iešanas uz ezeru es aizgāju uz jumta kafejnīcu, gribēju sarakstīt pastkartītes, lai nosūtītu uz mājām. Tajā kafejnīcā es biju bijusi pirms tam. Tā kafejnīca bija ieteikta ļoti populārā ceļvedī, kuru katrs otrais tūrists nēsā sev līdzi. Tā kā visu dienu biju izstaigājusies apkārt, pasūtīju sev kaut ko ēdamu un dzeramu, jo zināju, ka vakariņas tik drīz nebūs. 

Pastkartītes sarakstīju, paēdu un fiksi skrēju to saulrietu skatīties. Biju apsēdusies uz trepītēm, kur neviens cits nesēdēja, un kaut kādā brīdī sapratu, ka tas saulriets kaut kāds ne tāds. Pārņēma tādas jocīgas sajūtas, it kā zināmas, bet svešas, bet tomēr zināmas, lai gan nebiju darījusi neko, lai šādas sajūtas sevī pamodinātu.

Kad sapratu, no kā šādas sajūtas tiek stimulētas, zvanīju vietējam draugam, un vienīgais, ko varēju pateikt, bija – man ir slikti. Uzzvanīju es pēdējā brīdī, jo pēc tam es vienkārši sastingu. Es nevarēju ne parunāt, ne pakustēties, un iekšēji manī bija panika, ka kāds mani noteikti vēro un gaida, kad saļimšu, lai var mani savākt. Es ar visiem spēkiem centos palikt pie samaņas, jo baiļu sajūta, kas mani bija pārņēmusi, bija tik spēcīga, ka iekšēji es kliedzu.

Izsauktais draugs mani atrada. Viņš bija pasaucis līdzi citus viesu nama iemītniekus, tad viņi visi ap to ezeru mani meklēja. Parunāt un kaut ko izskaidrot es nevarēju. Nostāvēt pati uz kājām es nevarēju, mani ar nešanu aiznesa līdz motociklam, uzsēdināja tā, ka ķermeņa svars uz priekšā esošo un piesēdināja vēl vienu aizmugurē, lai tur mani. Tā sajūta toreiz bija ļoti bailīga, jo tu saproti, kas notiek apkārt, bet tavs ķermenis ir tik ļoti atslēdzies, ka tu neko nevari kontrolēt.

Policija netika iesaistīta

Esot atpakaļ māju vidē, starp saviem cilvēkiem, es atžirgu, bet nākamajā dienā, nedēļā un pat mēnesī es jutos pretīgi. Arī vietējais draugs bija šokā, mani tādu ieraugot. Viņam vispār bilde nelikās kopā, jo es pat uz svētkiem chillumu (speciāla pīpe) neuzvilku un tad viņš atrod mani tādu “apnarkojušos” kā zombiju.

Es saprotu, arī viņš sabijās, nākamajā dienā vēl mazliet sarāja un teica, ka, ja gribu “paceļot”, tad varu sēdēt dārzā un “ceļot” uz nebēdu, ka nav jāiet ielās un jābiedē cilvēki. Taču mēs visu situāciju pārrunājām, viss tika izskaidrots un saprasts. Mans priekšlikums toreiz bija to iestādi uzspridzināt, uz ko man teica, lai nomierinos, viss tiks nokārtots, un es tiku aizvesta uz vilciena staciju, lai atgrieztos atpakaļ universitātē.

Uz policiju toreiz negāju, jo, padomājot reāli, nešķita, ka no tā būs kāda jēga. Neviens neticētu, ka esmu tāda svētā, kas neko nepamēģinās, ja katrs otrais tūrists staigāja appīpējies. Panākt, lai tiek uzsākts kriminālprocess, zinot, kā tur strādā atbilstošas iestādes, aizņemtu pārāk daudz laika un enerģijas. Es ticu, ka viss sliktais tāpat katram nāk atpakaļ.

Pēc Divali svētkiem tajā pilsētā seko populārs festivāls, uz kuru sabrauc gan vietējie, gan ārzemju tūristi. Zinu, ka festivāla laikā kādai mana drauga viešņai bija identiska situācija, viņa gan sabruka tirgus vidū un vietējie, zinot, kur viņa paliek, izsauca manu draugu. Es tur atgriezos uz Ziemassvētku brīvdienām. Tā kafejnīca bija aizklapēta ciet.

Pēc šī notikuma izslēdzu jebkādu ēšanu vienatnē ārpus mājām. Ilgi arī pārdomāju, izvērtēju visu situāciju kopumā, bet pie vienas skaidrības tā arī nenonācu. Man toreiz ļoti paveicās, ka tuvumā bija kāds, kam tiešām var uzticēties un lūgt palīdzību. Būtu tas noticis citā vietā un laikā...

Ilūzija par Indiju sagrūst

Lai gan šis konkrētais notikums nav tas, kas man lika pārvērtēt visu Indijas būšanu. Es vēl pēc tam vairāk nekā divus gadus tur nodzīvoju. Jo ilgāk es tur dzīvoju, jo mazāk es viņus sapratu. Sabruka visi uzburtie sapņi un ilūzijas par Indiju, par cilvēkiem un tas, kas tur notiek. Beigās es nonācu pie secinājuma, ka viss, kas tur notiek, ir viens liels teātris, nekas nav īsts. Kā viņi slēpjas aiz reliģijas, kā viss ir bizness, cik bēdīgas ir tās viņu kāzas, cik samākslotas ir draudzības. Un tas, kā viņi melo, vispār lika manām smadzenēm uzsprāgt. Tās melošanas un izlikšanās dēļ es pēdējos mēnešus ļoti maz ar viņiem tur komunicēju.

Vai es nožēloju, ka uz turieni aizbraucu? Uz šo jautājumu pati vēl sevī meklēju atbildi. Vai plānoju braukt vēl? Šajā dzīvē ne. Visādus jokus liktenis var izspēlēt, bet pie pilnas saprašanas un pēc savas gribas uz turieni vairs nebrauktu. Vai ieteiktu citiem Indiju kā ceļojuma galamērķi? Ja gribas redzēt cirku par brīvu, tad kāpēc ne. Ir jau tur ko redzēt, varbūt ne tās skaistākās lietas pasaulē, bet, ja ir pavisam garlaicīgi un gribas nebijušas sajūtas, tad Indija tam būtu ļoti piemērota.

Iespējams, mana kļūda bija izvēle ilgstoši tur dzīvot, jo tad sanāca izbaudīt to realitāti, kas tur ir diezgan skarba un bēdīga. Ceļojot mēnesi, trīs, pus gadu viss ir kā eiforijā, viss liekas tik neparasts, tik unikāls, cilvēki šķiet jauki, tad nav laika realitātes garšai, tad Indija nesalauž līdz kaulam. Ar cik lielu entuziasmu, es uz turieni aizbraucu, tik vīlusies un iztukšota atbraucu atpakaļ.

Ārlietu ministrija iesaka uzmanīties

Tā kā atsevišķos Indijas reģionos pastāv augsts drošības apdraudējuma risks - apšaudes, terorakti - Ārlietu ministrija stingri iesaka ceļotājiem neapmeklēt Džammu un Kašmiras (Jammu and Kashmir) administratīvo teritoriju un Falgamas (Phalgam), Gulmargas (Gulmarg) un Sonamargas (Sonamarg) rajonus, kā arī neapmeklēt Manipuras (Manipur) štata galvaspilsētu Imfalu (Imphal).

Brīdinājums neattiecas uz starptautisko Indijas–Pakistānas robežšķērsošanas punktu Vagu (Wagah), tomēr Ārlietu ministrija aicina ievērot piesardzību un izvērtēt nepieciešamību turp doties.

Ņemot vērā pēdējā laikā Indijā notikušos agresīvos incidentus pret rietumvalstu sievietēm, ministrija aicina sievietes izvērtēt nepieciešamību ceļot vienatnē. Ceļojot valsts teritorijā, ieteicams respektēt vietējās tradīcijas un apģērba kultūru.