Juta Strīķe: "Skudras nepadodas!"

Vai esat rīdziniece?

No 90. gadu sākuma dzīvoju Imantā. Man ļoti patīk šī vieta – ļoti zaļa. Mājas ir nevis blakus cita citai, bet ar diezgan lielām atstarpēm. Nesapratu, kāpēc tur ir tik daudzveidīga flora, neredzēti koki un krūmi, un tad viens no vietējiem iedzīvotājiem paskaidroja, ka daudzi, kas dzīvo Imantā, kādreiz strādāja Botāniskajā dārzā (nosmejas). Viņi iedēstīja interesantas egles, akācijas, kādu citur Rīgā nav.

Kas vēl man patīk Imantā – tēvs kā celtnieks stāstīja – ja būvē mikrorajonu, tad mājām jābūt zemākām par kokiem, jo tad nami ir starp kokiem. Ja mājas ir ļoti augstas, tad ir koki starp mājām – un tās ir divas dažādas sajūtas. Diemžēl Imantā ir ļoti daudz spēļu automātu, bet celiņu, soliņu... Tas ir kā pilsētas lieluma mikrorajons, bet kopš Atmodas laikiem gandrīz nekas nav uzlabots.

Esmu frankofile, kādreiz katru vasaru braucu uz Franciju, man tur ļoti patīk, jo francūži ir ļoti sabiedriski cilvēki, labprāt cits citam palīdz, komunicē, pavada laiku ārpus mājas. Pabraukāju arī pa mazākām pilsētām – sākot ar Konu, kas ir pie Lamanša pretī Anglijai, biju arī Nantē Dienvidfrancijā – viņi cenšas vidi ārpus mājas padarīt tikpat omulīgu kā mājās. Tad rodas vēlme komunicēt. Bet pie mums daudz kur Imantā nav pat kur piesēst.

Rīgas centrs savā ziņā ir labākā situācijā, jo ir koptie parki ar strūklakām un celiņiem, soliņiem.

Jā, bet tagad iedomājieties situāciju, un tāda ir ļoti izplatīta – cilvēks dzīvo Zolitūdē vai Imantā un turpat arī strādā. Tā ir viņa vide, un viņš nebrauks pastaigāties uz Rīgas parku, kas vairāk ir vide tūristiem. Regulāri organizējam ideju brokastis, sarunājamies ar cilvēkiem – gan Pļavniekos, gan Ziemeļblāzmā – un jūtam, ka problēmas ir līdzīgas.

Neviens Rīgas vadībā nedomā, kā cilvēks jūtas tajā vietā, kurā paiet viņa dzīve. Pašreizējā Rīgas dome uzskata, ka tās ir vietas, kur cilvēks pārguļ un dodas uz darbu, bet tā nav – tur ir māmiņas ar bērniem, skolēni. Viņiem ir jājūtas ne sliktāk kā Rīgas centrā. Es nesaku, ka visam jābūt dārgam, bet ir jābūt francūziski omulīgam (nosmejas). Arī par biznesa attīstību ir maz domāts. Vismaz tur, kur varu aiziet kājām, ir tikai viena kafejnīca, un arī tā ne vienmēr ir atvērta. Ja kāds grib vienkārši aiziet iedzert kafiju – nav vienkārši kur.

Tas, kurš dzīvo pilsētas centrā, nemaz nezina, kāda situācija ir nomalēs.

Un tās pat nav nomales. Ja nav sastrēgumu, no Imantas līdz centram var aizbraukt 15 minūtēs. Tās ir apkaimes, kur dzīvo rīdzinieki un par kurām jādomā ne mazāk kā par tūristu vietām. Bet savā ziņā esmu Imantas patriote, jo tā ir zaļa, var justies kā mājās. Centrā visi kaut kur steidzas, ir daudz svešu cilvēku, bet tur atbrauc un esi kā pie sevis (nosmaida).

Kad gājāt uz Juridisko fakultāti, kā sevi redzējāt – kā izmeklētāju vai advokāti?

Pats galvenais, ko man tētis, mamma un arī vecāmamma ir stāstījuši – ka nedrīkst būt vienaldzīgam un jābūt taisnīgam.  Tāpēc no agras bērnības zināju, ka būšu policiste. 1988. gadā vēl nebija Policijas akadēmijas, bet, lai kļūtu par izmeklētāju, bija nepieciešama augstākā juridiskā izglītība, un vienīgā vieta, kur to iegūt, bija universitāte.

Tur sagatavoja arī izmeklētājus?

Ne gluži. Tur sagatavoja juristus. Manā kursā bija apmēram 70 cilvēku, tie kļuva par advokātiem, juriskonsultiem. Par izmeklētāju no visa kursa kļuvu tikai es. Tur bija viens no lielākajiem konkursiem, tāpēc ļoti labi mācījos. Un tad, pabeidzot universitāti, uzreiz pēc Atmodas, 1992. gadā, ļoti aktīva bija Dānijas kultūras biedrība, un man pavērās iespēja pamācīties un pastrādāt Dānijā. Es to izmantoju, gadu biju tur.

Savā specialitātē piemācīties klāt?

Jā. Protams, pagāja pieci mēneši, kamēr iemācījos dāņu valodu, pēc tam strādāju par juristi praktikanti Kopenhāgenas pašvaldības transporta uzņēmuma juridiskajā nodaļā. Dānija bija tik ļoti sakārtota, pareiza... Atceros – man bija tikai mazliet pāri divdesmit, un es gribēju darīt ko nozīmīgu, intensīvu. Latvijā noziedzības līmenis bija ļoti augsts, un sapratu, ka mana vieta ir te.

Apmeklēju arī Kopenhāgenas universitātes Juridisko fakultāti, redzēju, ar ko tur nodarbojas policija – Centrālajā stacijā atrasts rokaspulkstenis, un ir jāatrod tā īpašnieks. Kad avīzēs lasīju, ka Latvijā ir rekets, laupīšanas, domāju – varbūt tomēr došos glābt Latviju no reketa...

Transportuzņēmumā, kurā strādāju, man bija dots uzdevums pēc neveiklas avārijas, kur viegli bija cietis kāds no pasažieriem, apzināt situāciju, vai visiem vajag drošības jostas. Tad domāju – te, Dānijā, nekā vairs nav ko darīt, atgriezos Latvijā un iestājos Izmeklēšanas pārvaldē, sāku strādāt par izmeklētāju. Protams – ienākumi bija desmit reizes mazāki. Bet tieši tajā laikā tika likti pamati Latvijas Valsts policijai, tiesībsargājošajām iestādēm.

Dabūjāt saķerties ar reketu? Bija jums tādas lietas?

Jā. Policijā sāku strādāt 1994. gadā, un algas bija ļoti mazas. Uz 10 vai 20 izmeklētājiem bija viens mikroautobuss Latvija ar dzelteniem aizkariņiem, ar kuru varēja izbraukt uz nozieguma vietu. Ja vienlaikus bija jādodas divos vai trīs virzienos, bija puiši, kuriem bija savs žigulis vai zaparožecs, mēs sametāmies, lējām benzīnu, izmantojām privāto transportu.

Atceros savu iekšējo sašutumu – Stabu ielā, kur bija arī izolators, atnācu pratināt aizturēto, prasu, kā klājas, viņš saka – normāli, bet te šausmīgi slikti baro. Zināju, ka viņam pusdienas nes no tās pašas ēdnīcas, kur ēdām mēs. Viņam nes par velti, un griķus ar kotleti, bet mēs to nevaram atļauties un ņemam griķus ar sviestu. Sēžu un domāju – kaut kas nav kārtībā – viss, sākam pratināt! (Sirsnīgi smejas.)

Skaidrs, ka tajos laikos notika ļoti netaisnīga sākotnējās bagātības uzkrāšana. Bija tā sauktās uzmetējfirmas – auseklīši, maksholdingi, kas no nabaga cilvēkiem savāca naudu. Veicām kratīšanu pie viņiem pēc tam, kad it kā bija bankrotējuši, un redzējām, ka viņiem bija vislabāk izremontētās mājas, visdārgākā aparatūra, videonovērošana, kas mums bija brīnums. Atceros, ka kolēģi pirmoreiz kratīšanā izņēma peidžeru un nevarēja saprast, kas tas tāds ir. Jā, sākotnējā kapitāla uzkrāšana bija nežēlīga un netaisnīga.

Un mēs tā sekas jūtam šobrīd?

Arī pašlaik. Un vēl, ko novēroju līdz šai gaišai dienai, kas ir ļoti netaisnīgi un nepareizi – ka tie cilvēki, kas bija pie varas padomju laikos, ministru vietnieki, kompartijas līderi, komjauniešu funkcionāri, bez kādām problēmām transformējās un atrodas pie varas arī pašlaik.

Viņi tādā pašā līmenī turpināja.

Jā, viņu dzīves līmenis, labklājība...

...sakari, darba iespējas, amati.

Jā, jo lustrācija Latvijā nav notikusi. Kad reorganizēja Izmeklēšanas departamentu, es kā īsta patriote pārgāju strādāt Drošības policijā – stiprināšu Latvijas drošības spējas! – un līdz pat 2003. gadam cīnījos ar dažāda veida noziegumiem. Man šķita vājprāts – ka daudzus gadus Latvijas Republikas Drošības policijā vadošos amatos strādāja bijušie VDK darbinieki!

Čekisti?

Jā, turklāt čekisti nevis pārnestā, bet tiešā nozīmē. Viņi bija nodaļu, pārvalžu vadītāji. Kad pēc kāda laika viņiem aizliedza ieņemt amatus valsts drošības iestādēs, viņi ļoti veiksmīgi iekārtojās ļoti labos, apmaksātos amatos nozīmīgās kapitālsabiedrībās, firmās… Vārdu sakot – viņiem vienmēr viss bija labi! (Smejas.)

Kad 2003. gadā sāku strādāt KNAB, konstatēju, ka arī tur vairāku nodaļu vadītāji ir VDK darbinieki. Dabūju pacīnīties, lai parlaments pieņem likumu, ka VDK darbinieki nedrīkst strādāt KNAB. Man vēl bija jāpaskaidro tas absurds… Ir likums, ka VDK darbinieki nedrīkst ziedot politiskajām partijām, tas ir loģiski, bet strādāt KNAB, kas kontrolē šo likumu izpildi, viņi varēja!
Was ist das? Domāju, katrs godīgs cilvēks, kas ēd sāli savā darbavietā, cīnās par taisnīgumu, ir panācis uzlabojumus. Esmu redzējusi ļoti daudz nesavtīgu izmeklētāju, kuri par mazām algām naktīm strādāja, runāja pretī vadībai, kad tā nepamatoti liedza kādu aizturēt – un tieši viņi ir panākuši Latvijas attīstību. Policijā mums vienu laiku bija sauklis – skudras nepadodas!  Domāju, tās, kas nepadevās grūtās situācijās, arī virza Latviju pareizajā virzienā.
 

Tad KNAB jūs drīzāk bijāt nevis haizivs, bet skudra?

Nē, KNAB es ieguvu priekšnieka vietnieka vietu korupcijas apkarošanas jautājumos, es vairāk kļuvu par administratori. Skudra es drīzāk biju policijā. Tur guvu ne tikai neatsveramu pieredzi likumdošanā, bet arī ļoti nozīmīgu psiholoģisku rūdījumu. Pratinot tūkstošiem cilvēku, tu jau sāc saprast, kādi viņi ir, kāpēc tā rīkojas, kādās situācijās nokļūst...
Kad tikos ar franču kolēģiem, prokuroriem, policistiem, viņi brīnījās, ka Latvijā tajā laikā, pirms 10–15 gadiem, ir ļoti jauni tiesneši. Francijā ir augsts vecuma cenzs, no kura drīkst kļūt par tiesnesi, šķiet, pāri četrdesmit, un viņi man uzdeva jautājumu – kā tiesnesis var pareizi izšķirt laulību, ja viņš pat precējies nav? Un kā viņš var piespriest taisnīgu sodu narkomānam, ja savu mūžu tādu nav redzējis? Uzskatu, ka cilvēkam, kas grib ieņemt augstāku amatu, tomēr zināmā vecuma posmā ir tā zeme jāēd (smejas).
 

Linda Mūrniece, bijusī iekšlietu ministre, atcerējās skriešanu pa jumtiem, un to, ka somiņā blakus lūpukrāsai bija ierocis. Jums arī bija tādi piedzīvojumi, ko filmās varētu rādīt?

Nu, ieroci rokassomiņā nenēsā.

Jums bija ierocis?

Bija – Makarovs, šķiet, ražots tajā pašā gadā, kad es piedzimu – 1970. To nēsāju vai nu uz jostas, vai zem paduses, ar karabīni – lai nejauši nepazaudētu. Tāpēc par rokassomu man šķiet žurnālistu pārspīlējums (smejas). Un arī lūpukrāsas policistes nelietoja.

Iedomājieties – sieviete nosēž mašīnā pusdiennakti un pēc tam vēl pusdiennakti rakājas netīrumos – pēc tam kā viņa ar kosmētiku izskatīsies? Nu – pēc pandas. Tas darbs  ir romantisks, bet arī fiziski nogurdinošs un netīrs. Esmu veikusi kratīšanu vietā, kur bija aizturēti ķīlnieki – telpā bija pievemts, mētājās šļirces, un trakākais, ka apskate bija jāveic ar lukturīti, jo nebija elektrības. Karājās apgriezti vadi, uz kuriem jebkurā mirklī varēja uzdurties.

Jūs pārnestā nozīmē netīrībai gājāt cauri, cīnoties par savu vietu KNAB. Dažbrīd šķita, ka turaties uz naža asmens. Vai psiholoģiski tas bija smagi? Tas jūs norūdīja?

Kā teica disidente Lidija Doroņina-Lasmane – par taisnību cīnīties ir viegli. Un man jau Drošības policijā bija izveidojies paradums, ka ir ļoti laba pašsajūta, ja saproti, ka rīkojies taisnīgi, pareizi, godīgi. Lai arī ir smagi, bet tu jebkuram cilvēkam vari ieskatīties acīs, tev ne par ko nav kauns. Kad iegāju KNAB, mana personība jau bija izveidojusies, un tas bija tikai turpinājums.
Turīgās aprindas, kas no 90. gadu sākuma bija saaugušas ar politiķiem, vienmēr izrādīja pretestību jebkurai vēlmei tās apkarot. Piemēram – regulāri bija cīņa ar kontrabandu. Ja atklāj garāžu, kur kāds glabā tūkstoš bloku cigarešu, tevi paslavē un iedod prēmiju, bet, ja sāc izmeklēt krimināllietu, kur valsts ir zaudējusi miljonus, un mēģini aizturēt ietekmīgos kontrabandistus, kuri draudzējas ar politiķiem, tevi sāk vajāt ar disciplinārlietām.

Tā vienmēr ir bijis – sākumā dod mājienus, ka to darīt nevajag... Arī man Valsts policijā un Drošības policijā bija ļoti labi skolotāji, kas iemācīja strādāt, deva iedvesmu. Piemēram, devāmies aizturēt tajā laikā ļoti zināmu personu, prokurors mums lūdza viņu aizturēt. Ar devīto žiguli braucām aiz viņa pēdējā izlaiduma Volvo, un mūsu tiešā priekšniecība pa rāciju kliedza – nē, visiem atgriezties bāzē, neturpiniet vajāšanu!

Un mani pieredzējušie kolēģi pa rāciju sāka teikt – nedzirdu, te nav sakaru, nedzirdu. Un mēs viņu aizturējām! Turīgās noziedzīgās aprindas vienmēr ir pretojušās jebkuram mēģinājumam tās apkarot. Tā ka darbs KNAB bija tikai tāds my way – mana ceļa – turpinājums.

Radās iespaids, ka tā cīņa ļoti personiski tika vērsta pret jums.

Nu, noziedzīgās aprindas nesmādē nekādus līdzekļus.

Un Streļčenoks bija tikai ierocis viņu rokās?

Viens no ieročiem, protams. Es ilgus laikus cīnījos ar auto, dzīvokļu zagļiem, naudas viltotājiem, un tie noziedznieki ļoti skaidri apzinājās policijas lomu, pat respektēja, viņi necieta negodīgos policistus. Jo sanāk, ka viņš ir noziedznieks ar apliecību. Viņi man reiz paskaidroja – ments ir cienījams policists, kas dara savu darbu, bet musor – tāds, kas ņem naudu no bandītiem… Tādus viņi necienīja. Noziedznieki apzinājās – ja nebūtu policijas, visi zagtu, tad loģiski, ka sava loma policijai ir arī zagļu pasaulē.

Savukārt, ja runājam par oligarhiskajiem grupējumiem – tie uzskata, ka viņiem jābūt neaizskaramiem, un nekādi nespēj pieņemt KNAB lomu, to, ka tas, tāpat kā policija, ir meža sanitārs, un tam jākontrolē arī augstākās aprindas. Viņi labprāt gribētu, lai KNAB ķer ceļu policistus, robežsargus, bet, kur ir lielā spēle, miljoni, tā kā nevajag.

Tāpēc iznākums, kas pašlaik ir ar KNAB, ir gana loģisks. Oligarhi gribētu, lai KNAB ir, lai varam atskaitīties OECD, ES, NATO, ka mums ir iestāde, kas cīnās ar korupciju un šad tad kādu neveiksmīgu ierēdni noķer. Taču KNAB nav radīts, lai ķertu vides inspektoru, tas ir radīts, lai politisko vidi padarītu tīrāku.
Bet kas man KNAB bija grūti – sarast ar publisko telpu. Es pietiekami ilgi biju slepens darbinieks, kam nebija nevienas publiskas fotogrāfijas, nekomunicēju ar žurnālistiem un tajā vidē jutos komfortabli. Bet izrādījās, cīņas ierocis ir arī žurnāls, avīze. Ne tikai priekšnieka norādes – nedari to! –, bet arī ķengāšanās, apsaukāšanās, melu rakstīšana. Tas man bija šoks. Bija jāpaiet kādam laikam, lai saprastu – nu jā, tas arī ir viņu cīņu ierocis. Ko, starp citu, reti izmanto noziedznieki, es domāju – parastie.

Likumsakarīgi nonācām pie viena no jūsu partijas galvenajiem uzdevumiem – cīņas pret korupciju Rīgas domē. LNT debatēs izskanēja skaitlis – 200 miljoni eiro korupcijas dēļ tiek zaudēti Rīgas iedzīvotājiem.

Rīgas domei ir ļoti liels budžets – 900 miljoni. Milzīgs budžets ir arī Rīgas brīvostai, kas ļoti cieši saistīta ar domi. Tajā pašā laikā Rīgas dome ir tieši tā iestāde, kas visvairāk ignorēja centienus apkarot korupciju, pat ņirgājās par jebkuriem centieniem šo lietu sakārtot, kultivēja korupcijas sērgu iekšpusē un neslēpa no ārpuses.

Mums izskatās, ka darbā nozīmīgos amatos pieņem cilvēkus, kas izrāda lojalitāti Rīgas domes vadībai, no sērijas – ja esi bijis aizturēts vai zadzis, tas nozīmē, ka esi savējais, nāc pulkā! Runas par atpakaļmaksājumiem nav tālu no patiesības, 10%–20% ir Latvijas korumpantu paradumi. Krievijā tie ir daudz augstāki – līdz pat 50–60 procentu.

Starp citu, Āfrikas valstī Kongo, pat nevaru iedomāties, kā tas notiek, bet ANO pārstāvji ir stāstījuši, ka tur zog līdz pat 80% no valsts vai starptautiskiem līdzekļiem.

Gadu gaitā Rīgas domes varas vertikāle ir pārņēmusi vislielākos netikumus no austrumu kaimiņa, ar ko viņi draudzējas. Arodbiedrībai LABA tā maksā simtiem tūkstošu, arī visādām aizdomīgām anti-drug organizācijām.

Rīga ir ļoti bagāta, bet arī zog viņi nežēlīgi. Un neviens no malas to nespēs apkarot. Tikai pārņemot varu, varēs līdz galam konstatēt tos pilnīgi reālos ciparus. Zog uz konsultāciju, juridisko pakalpojumu, arī sabiedrisko attiecību līgumu rēķina – kur netiek sniegts konkrēts produkts, un, protams, būvniecībā, komunālsaimniecībā.

Mēs solām izrevidēt, izauditēt visu. Pārbaudīsim, cik vēl ir mirušo dvēseļu struktūrvienībās. Kad parādījās informācija, ka Rīgas namu pārvaldniekā ir vesela nodaļa, 20 darbinieku, kuri nestrādā – ja es būtu iestādes vadītāja, tad momentā veiktu dienesta izmeklēšanu un sodītu visus, kas to pieļāvuši. Jo tas ir ārprāts!

Bet, ja Rīgas domes pašreizējā vadība tā nereaģē, tad, visticamāk, tas ir bijis saskaņots iepriekš. Ja tā ir normāla prakse – maksāt cilvēkiem, kas neiet uz darbu... To naudu, starp citu, varētu maksāt sētniekiem, skolotājiem, izmantot citām vajadzībām, bet, ja viņi uz to nereaģē ar sašutumu, tas nozīmē, ka arī citās iestādēs, Satiksmes departamentā vai Centrāltirgū, ir tādas nodaļas.

Vai jums izdevās padzīvot līdzi mūsu hokejistiem? Zinu, ka jums hokejs patīk.

Ļoti. Ne visus mačus izdevās redzēt, bet tos, kas bija vakarā, es noskatījos. Man ļoti patika tā apņēmība, cīņasspars, nepadošanās… Varbūt es gribētu, lai Krievijai vairāk pretotos (smejas).

Nebija labākais sastāvs, tika atpūtināti daži spēlētāji, lai gatavotos spēlei ar Vāciju.

Man jau gribētos, lai pret Krieviju spēlētu ar tādu pašu atdevi kā pret pārējiem. Nekad neaizmirsīšu to uzvaru un Artūru Irbi ar asarām acīs. Un, zināt, ko padomāju, kad sanāca tas neveiklais zaudējums vāciešiem – varbūt vajadzēja ar Krieviju cīnīties? Man ļoti patīk izteiciens – dzīvo katru dienu kā pēdējo, un tad visu var izdarīt. Ar Krieviju mēs nespēlējām kā pēdējo reizi. Diemžēl.

Jums, protams, jānovēl, lai pēc 3. jūnija sākas pamatīgs darba periods, nevis vasaras atpūta kā citiem...

Esmu pieradusi strādāt, man tas nav nekas jauns (smaida).

POLITISKO REKLĀMU APMAKSĀ PARTIJA "JAUNĀ KONSERVATĪVĀ PARTIJA"