Melnā maģija Latvijā. Bīstamā lāstu mode 21. gadsimtā

Arī nākamā stāstītāja Māra ir vienis pratis ar Judīti, taču, kā viņa pati saka – turies vai neturies –, ne vienam vien ir gadījies nonākt situācijās, kad prātu un miesu pārņem mistisks apjukums un nāves bailes.

“Man ir bijuši gadījumi, kad nezini, ko darīt. Piemēram? Es dzīvoju privātmājā, un – kā jau mēdz būt – dažreiz ar kaimiņiem attiecības nav īpaši labas. Negribu nevienu vainot, tomēr līdz šim brīdim tā arī nezinu – no kurienes tās ziepes radās manā pagalmā? Kādas ziepes? Nu, parastas ziepes, smukas, ve¬selas, ieraktas pašā dārza malā. Pirmo reizi nospriedu, vai mazums – suns, vārnas... Bet, kad tieši tādas atradu arī citā vietā, tad gan nelabi ap dūšu sametās. Ko darīju? Izmetu atkritumu kastē, un viss. Man jau pēc tam tei¬ca – vajadzēja sadedzināt, bet vai es zinu, ko un kas.

Nenotiek jau dzīvē viss kā pa gludu galdu, dažreiz iestā¬jas tāda melnā josla, kad ir sajūta – gulies zemē un mirsti nost. Un, ja tādā laikā, izlien tādas “ziepes”, kļūst pavisam jocīgi ap sirdi... Man te cita sieva stāstīja, kā redzējusi kādu, kas citam kaimiņam no kaut kāda sainīša smiltis esot bēris pāri ce¬ļam. Protams, var jau sevi mierināt ar domu, ka visbie¬žāk tie cilvēki līdz galam neapjēdz, ko dara... Tomēr pati pazīstu cilvēku, kurš, izmisuma dzīts, bija gatavs uz visu, lai izglābtu laulību, un... kāds cits cilvēks nonāca kapā.

Bija tā. Kādai sievai vīrs sāka iet pa kreisi. Sieva pazina to sievieti, un arī vīrs zināja, ka sieva visu zina. Protams, sieva staigāja melna kā zeme, savukārt vīrs bija iekārtojies kā kungs – dzīvoja ar divām vienlaikus, nemaz neslēpdamies un lieki nesatraucoties. Tad mana paziņa izdzirdēja par kādu spēcīgu tanti Jūrmalā, un, kā zināms, bada laikā velns pat mušas ēd, un mana sieva pie tās tantes arī aizbrauca. Cik es zinu – viņa turp devās bieži. Ilgi tas murgs vilkās, ilgi sieva cīnījās; ko tur darīja – nemācēšu teikt, zinu tikai – lai kā viņa neieredzēja to otro – vīra mīļāko, ļaunu viņa nebūra. Tik vien, lai vīrs pamestu to sievieti un atgrieztos ģimenē.

Taču visa tā lieta beidzās bēdīgi. Vīra mīļākā pēkšņi nomira. Jauna sieviete. Pēkšņi galvā plīsa asinsvads, un cauri bija. Vīrs ārkārtīgi pārdzī¬voja, mūsu miestā par to vien runāja – kā šis esot gulējis uz kapa un raudājis. Patiesībā viņš arī bēres viņai sarīkoja. Drīz vien mana paziņa ar vīru izšķīrās. Nespēja ar burves¬tībām saturēt vīru.

Bet tas nav viss. Pagāja labs laiks, un viņa ieguva ļoti nopietnu traumu. Es neteikšu kādu, tas nav svarīgi, bet bija nopietnas veselības problēmas ve¬selu gadu. Tad arī nāca tā atklāsme un grēku nožēlošana. “Es negribēju tās sievietes nāvi! Goda vārds!” zvērēja pamestā sieva, bārstot pelnus uz galvas, un no sirds tur tam augšā lūdza piedošanu.

Vēl zinu, ka pēc notikušā, tad, kad nomira tā mīļākā, kādi citi ļaudis (pasaule jau maza!), kas gāja pie tās pašas tantītes (patiesībā – kādas tur tantītes, īstas burvenes), esot sacījuši, ka tā sieviete neesot vienīgais viņas upuris. Jā, jā, it kā pati burvene atzi¬nusies, ka tas esot bijis viņas roku darbs. Kāpēc? Kas to zina – varbūt viņai pašai kāds īpašs naids uz ģimenes ārdītājām...”

Izskanējis pieņēmums, ka „Parex banka” esot nolādēta, un lāstu tai uzsūtījusi Tatjana Kargina. Mags Bruno Klaips, kurš ir Latvijā viens no spēcīgākajiem šāda ievirzes speciālistiem, skaidro – nolādējums esot piesaistīts bankas nosaukumam, tāpēc viens no veidiem, kā tikt vaļā no lāsta, – steigšus mainīt nosaukumu. Tādu padomu viņš deva, pirms vēl „Parex” pārtapa par „Citadeli” – gluži vai jādomā, ka sadzirdēja Klaipa kunga teikto.

Mags gan nezina, kas bankai uzsūtījis lāstu, viņš vienīgi konstatējis nolādējuma faktu. Tāpat Bruno Klaips apstiprina – tagad, neskaidrību un pārmaiņu laikos, lāstu likšana esot ļoti populāra nodarbe. Nesakārtotās sadzīves un parādu dēļ izraisoties daudz konfliktu, un strīdnieki nereti gan apzināti, gan neapzināti cits citam uzsūtot lāstus.

Tagad buras ne mīlas, bet naudas dēļ! Gadoties, ka pat aizskrienot uz zīlēšanas salonu, lai ar speciālistu palīdzību uzliktu nolādējumu. Tā teikt, ja neatdosi parādu, tad še tev – lāsts! Un vēl pavisam nesen cilvēks bija jautrs un sabiedrisks un pēkšņi – pārmainījies līdz nepazīšanai. Pāris dienu laikā gan nobālējis, gan novājējis, gan apātisks un depresīvs. Šķiet, kaut kas grauž viņu no iekšpuses un izsūc enerģiju.

Draugi iesaka vērsties pie ārstiem; speciālisti veic analīzes, izraksta dārgus medikamentus; nabaga cietušais klausa kā bērns, pērk, dzer un mēra temperatūru, bet nekas nepalīdz. “Ja ir uzlikts lāsts, tad medicīna ir bezspēcīga,” secina mags Bruno Klaips. “Tad nepalīdzēs ne dārgas zāles, ne izcili dakteri, vispirms vajag atbrīvoties no negatīvās programmas.”

Lāstu lietās mags ir specializējies pēdējos septiņus gadus, taču agrāk ir nodarbojies arī ar dziedniecību. “Kad sāku neitralizēt lāstus, izmantoju cukuru, sāli, ūdeni, kā arī devu cilvēkiem talismanus, bet tagad strādāju tikai ar enerģiju. Mans vienīgais instruments ir svārsts, pēc kura kustībām es nosaku lāstu veidu un ieprogrammēto saslimšanu,” skaidro mags un piebilst, ka nupat buršanās esot milzīga problēma, jo brīvi pieejamas dažnedažādas melnās maģijas grāmatas, turklāt lāstus liekot arī visādi iesācēji un diletanti.

Viņaprāt, maģiju neesot iespējams apgūt īsā laika periodā. “Pirmām kārtām ir jābūt spējām izmantot savu enerģiju, turklāt šī prasme jāattīsta daudzus gadus. Man tas prasīja visu dzīvi, esmu 73 gadus vecs un tikai tagad kaut ko protu.”

Pirmoreiz Klaips par savām spējām aizdomājies 15 gadu vecumā, kad mācījies Lugažu pamatskolā. “Mūsu klase bija izvesta skolas pagalmā, lai savāktu izmētātus šīferu gabalus. Es vairs neatceros īsto strīda iemeslu, bet mani ļoti nokaitināja krievu valodas skolotāja, un es paziņoju, ka skola man noriebusies un kaut tā nodegtu. Pēc pusstundas aizdegās šķūnītis, un lielajā vējā liesmas pārsviedās uz mācību iestādi. Tas bija viens moments, un skola nosvila zilās liesmās,” stāsta mags, kas tagad nevis posta, bet glābj.

Lāstu veidi un uzlikšanas metodes

Okultajos tekstos skaidrots, ka lāsts – tas ir sava veida psihisks uzbrukums ar nodomu kaitēt vai ietekmēt. Par visvienkāršākajiem un zemākā līmeņa lāstiem uzskatāmi pret konkrētu personu vērstas negatīvas emocijas – naids, dusmas, skaudība un arī greizsirdība, bet tās ne vienmēr spēj ieprogrammēties un nodarīt ļaunumu. Pavisam cits, ja nolādējumu veic apzināti un to izdara speciālists.

Protams, te neko zinātniski nenomērīsi un nepierādīsi, tāpēc katram pašam jāizlemj, cik nopietni vai nenopietni izturēties pret šo tēmu. Gudri izsakoties, lāsts ir distancēta informatīva iedarbība, kad cilvēka energoinformācijas struktūrā tiek ievadīta programma, kas destruktīvi iedarbojas pret konkrēto objektu.

Bruno Klaips skaidro, ka lāsta iedarbības spēks esot tieši proporcionāls lāsta licēja meistarības pakāpei. “Lāsta likšana reizēm var izrādītie ļoti bīstama, it sevišķi gadījumos, kad tā tiek atklāta un neitralizēta. Kad atbloķēju nolādējumus, tos parasti nosūtu atpakaļ gan uzlicējam, gan pasūtītājam, un viņi saņem pēc pilnas programmas,” brīdina maģijas speciālists, un kā vienu no populārākajām metodēm viņš min veco paņēmienu, kad no izkausētas noteiktas krāsas vaska sveces pagatavo cilvēka figūriņu un to sadur ar kniepadatām.

Tomēr par visstiprākajiem tiekot uzskatīti uz nāves gultas izteikti lāsti – tiem īpašu spēku piešķirot dzīvības enerģijas pēdējie uzplūdi, turklāt nolādētājs izteiktos vārdus vairs nevar atsaukt. Visbriesmīgākās gan esot metodes, kad tiek izmantoti miroņi, kurus ar maģiskiem rituāliem “pieslēdz” pie upura. Par šādām izdarībām mags teic – tie ir nāvējoši lāsti. “Upuris saslimst un palēnām sāk pūt. Nepieciešama liela enerģija, lai viņu atbrīvotu no miroņa tvēriena.”

Viens no iecienītākajiem veidiem no lāstu klasikas, ja tā var teikt, ir nolādējums ar nosaukumu – „siltais halāts”. Tas ieslēdz upuri tādā kā kokonā, kurā vairs neieplūst enerģija no ārpuses, un cilvēks kļūst apātisks, iegrimst depresijā, zaudē interesi par dzīvi. Šim lāstam it sevišķi viegli padodas mazi bērni, jo viņi vēl nespēj aizsargāt savu energolauku. (Ar bērniem pat nevajag veikt īpašas maģiskas manipulācijas, reizēm pietiek ar ļaunu skatienu vai vārdiem.)

Nedaudz lokalizēts ir lāsts ar nosaukumu – „josta”, ar kuru arī tiek nobloķēta dzīves enerģija, šoreiz radošā. Ar šo nolādējumu cilvēks saglabā dzīvesprieku un veselību, tomēr vairs nespēj pilnvērtīgi izpausties – lai arī ko dara, nekas neizdodas, jo enerģija bloķēta. Josta ir īpaši nepatīkama tiem cilvēkiem, kuru darbs saistīts ar mākslu, kreatīvu domāšanu, jaunradi, jo ir apdraudēta viņa profesionālā darbība.

Vēl okultajā literatūrā kā viens no masveidīgākajiem lāstiem ir minēts „cepure”, turklāt ar to vienlaikus var būt nolādēti pat daudzi miljoni. Kaut atceramies hitlerisko Vāciju un staļinisko Padomju Savienību, kur bija nolādētas veselas tautas. Spēcīgi un harizmātiski līderi spēja “nozombēt” smadzenes miljoniem un iegūt nekontrolējamu varu. Tomēr „cepuri” var uzlikt arī individuāli – piemēram, sieva to izdara ar vīru un “pabāž zem tupeles”.

Vai izmanto citu lāstu, teiksim, „adatu”. Reāla adata tiek īpaši apvārdota un šādi apstrādāta iesprausta lauleņa drēbēs Ir ticējums, ka iepriekšminētais rituāls var cieši piesaistīt dzīves partneri, neļaujot viņam “laist pa kreisi”.

Ļoti savdabīgs un viltīgs lāsts esot „strīda ābols” – viltīgs tāpēc, ka tam nemaz neesot nepieciešami maģiski rituāli, vajagot tikai palaist baumas, ka esat skaists, bagāts un gudrs. Un, ja šo izdomāto leģendu regulāri papildinās apgalvojumi, ka esat arī veiksmīgs un laimīgs, drīz vien nonāksiet nosodījuma epicentrā. Daudzi jūs sāks apskaust, ienīst un vēlēt sliktu....