Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Oļegs Zernovs

Olimpiete Lelde Gasūna: "Ja pa Siguldu nestaigāju ar bērnu ratiņiem, paziņām šķiet, ka man ir neizdevusies dzīve"

Sporta zvaigznes
20. maijā 06:15 2018. gada 20. maijā 06:15
Sandra
Landorfa
| Žurnāls "OK!"
Ja pa Siguldu nestaigāju ar bērnu ratiņiem, paziņām šķiet, ka man ir neizdevusies un nelaimīga dzīve – saka kalnu slēpotāja Lelde Gasūna. Viņa ir atgriezusies no olimpiskajām spēlēm Phjončhanā un dalās domās gan par sportista egoismu un skaidru galvu, gan iemīlēšanos, medaļām un rozā augstpapēdenēm.

Ar kādām sajūtām atbrauci no Phjončhanas?

Ar divējādām. Biju priecīga, ka divu nedēļu laikā paveicu ļoti lielu darbu, pat tādu kā neiespējamo misiju.

Sasniedzi savu rekordu?

Noteikti nē, rezultāts bija 50% no tā, ko varēju izdarīt. Taču man divarpus nedēļu laikā bija jābūt atpakaļ uz strīpas, pēc slimošanas bija sagurums.

Tu ieguvi 37. vietu. Biji rēķinājusies aptuveni ar divdesmito?

Jā.

Redzēju, kā čehu sportiste Estere Ledecka triumfēja supergigantā, viņa pati bija tik pārsteigta par savu rezultātu, ka negribēja ticēt.

Interesanti, ka vēl pagājušogad stāvējām uz viena pjedestāla. Pirmajā trasē biju viņai par pāris simtdaļām priekšā, otrajā viņa par pāris simtdaļām apdzina mani. Tad pirmo reizi uzzināju par tādu sportisti.

Veiksme?

Arī, kaut gan mūsu sporta veidā veiksmei ir ļoti maza nozīme. Tā var būt saistīta ar laika apstākļiem – teiksim, vai sniega segums sacensību dienā ir tev patīkamāks nekā citiem sportistiem, vai tu uz tā jūties drošāk. Mans trumpis, piemēram, ir riktīgs pavasara sniegs. Lielos mīnusos man ir grūtāk – muskuļi un ceļi auksti, uzreiz sākas stīvums.

Ja ar Ledecku stāvēji uz viena pjedestāla, tad principā arī tu neesi tālu no lielajiem panākumiem?

Pagaidām man ir ļoti labi rezultāti Eiropas kausa un Starptautiskās Slēpošanas federācijas līmeņa sacensībās un arī atsevišķos Pasaules kausa posmos, kā arī, trenējoties ar daudzām Pasaules kausa komandām, rezultāti ir bijuši vērā ņemami un atzīstami. Negribētu teikt, cik tuvu vai tālu esmu no lielajiem panākumiem, bet zinu, ka jāveic tikai pāris pakāpieni augšup un rezultāts būs.

Ziemas olimpiskajās spēlēs Dienvidkorejā, starts milzu slalomā. (Foto: no privātā arhīva)

Stress?

Jā, un man tas bija ļoti izteikti. Ar to ilgi cīnījos vairāku gadu garumā. Treniņos ir desmit braucienu, bet sacensībās uz maksimumu jānobrauc vienīgais. Tas ir riska moments. Šajā sezonā beidzot sapratu, ka jāiet uz visu. Ir – ir, nav – nav.

Sacensībās ir bail riskēt?

Ieslēdzas pašsaglabāšanās instinkts, kuru pat nepamani. Nav jau jēgas vienkārši nobraukt līdz galam, jāparāda rezultāts.

Tu domā par medaļām?

Vienmēr domāju! Kā jebkurš profesionālajā sportā, vienalga, cik reāli vai nereāli tas ir. Var jau domāt – kādas medaļas, mums vispār nav kalnu, finansējuma arī... Slēpojam par naudu, ko paši atrodam. Jādomā par daudz ko, tas summējas, uzrodas stresa kamols. Apmaksātiem sportistiem nav jādomā, kā tu rīt slēposi, kā nopirksi lifta karti vai paēdīsi. Ir piešķirts gada budžets, un tu cīnies par rezultātiem.

Kādām acīm ieraudzīji Dienvidkoreju, tās sadzīvi, dabu...?

Intensīvā grafika dēļ neko daudz neredzējām. Bijām aizbraukuši līdz jūrai, bet pašā vakarā, īsti nevarēja neko redzēt. Tā kā mūsu sporta veidā sezona vēl nebeidzās, nevarējām palikt ilgāk, lai apskatītu Koreju. Žēl, vajadzēja saplānot citādāk.

Interesanti, ka korejieši no eiropiešiem bija tā kā sabijušies. Bija izteikti redzams, kurš bijis ārpus Korejas, padzīvojis Eiropā, saskāries ar ārzemniekiem. Citi bija ļoti bailīgi, staigāja bariņos pa desmit, pa vienam vispār ne. Tu pieej klāt desmit cilvēkiem kaut ko pajautāt – viņi sačupojas, apspriežas, tad kaut ko atbild. Nekā negatīva jau nebija, pieredze interesanta. Atzīšos, biju mazliet sabijusies – par vīrusiem, kāds būs ēdiens, bet viss bija ļoti labi.

Lelde Phjončhanā. (Foto: no privātā arhīva)

Kāda sportiste esot veikusi sociālu projektu, izglābjot sunīšus no apēšanas.

Tādas vietas neredzēju.

Viņi varbūt neafišē, bet restorāna ēdienkartē ir?

Korejiešiem ļoti populāri ir grilbāri – galds, kura vidū ir aparāts, kurā tu pats gatavo gaļu. Vienu dienu bijām Seulā, pirmajā stāvā ir veikali, augstāk – restorāni, staigā, nevari saprast – kur būs labāk... Ļoti tīra pilsēta. Tas pārsteidza arī Tokijā – jebkurā vietā var apsēsties uz ielas.

Vai Latvijas olimpiskā vienība bija draudzīga?

Bijām diezgan maza komanda, tas saliedē – cits citu zina, sveicina, aprunājas. Piemēram, uzzināju vairāk par skeletonu, man blakus dzīvoja Lelde Priedulēna, viņa ļāva iegulties kamanās. Liels izbrīns bija par to, kā viņiem jāgatavo slieces. Salīdzinot ar manām kalnu slēpošanas kantēm... Likās – kā viņi pa reni var nobraukt ar tādām apaļām? Viņa izstāstīja, ka viņi slieces slēpjot, lai konkurenti nesaprot. Tā aprunājoties, tos sporta veidus iepazīsti tuvāk. Skeletons, distanču slēpošana – kas viņiem īsti jādara?

Tevi uzlikta uz slēpēm divu gadu vecumā?

Trīs, četros gados. Vecāki. Mamma Gunta Gasūna bija izlasē, sporta meistare. Viņa līdz 19–20 gadu vecumam bija kalnu slēpotāja. Tad pieteicos es, un mamma aizgāja uz bobsleju, ieguva godalgotas vietas Pasaules kausa posmos. Cik zinu, šobrīd mums nav nevienas sieviešu ekipāžas.

Iznāk, ka zināmā mērā tavu likteni izlēma mamma. Kā tev šķiet – tas ir labi, ka vecāki izvēlas savas profesijas turpinātāju?

Nezinu, vai viņa bija domājusi, ka iešu profesionālajā sportā. Viņa to mācēja, saskatīja perspektīvu, jo redzēja, ka man patīk un padodas. Es biju sajūsmā, ka varēju tikt uz kalna. Vecākiem jau kaut kā mūs dzīvē jāievada. Ja būtu jāvelk ar varu, iespējams, mani uz to nebīdītu. Dažreiz mīnus 30 grādos liekas – mammu, kāpēc tu mani nesūtīji uz vieglatlētiku? Viņiem nometnes siltajās zemēs. Tad padomāju, kā ir plus 30 grādos skriet maratonu... Esmu vecākiem pateicīga. Varbūt tas nav mūsu nacionālais sporta veids... Kaut gan, skatoties, cik daudz bērnu Latvijā slēpo, trenējas, šķiet, ka tas mums ir asinīs. Kalni pilni, cilvēki brauc uz ārzemēm slēpot, pie reizes pasauli apskata. Arī, ja nebūs ļoti augstu sasniegumu, šis sporta veids man būs devis ļoti daudz.

Ar jaunāko māsu Elzu ģimenes ceļojumā Nīderlandē. (Foto: no privātā arhīva)

Ja tu varētu uzrakstīt savu smagāko kritienu portfolio…

Man nav bijis lielu traumu. Neesmu māņticīga, tāpēc teikšu, ka arī nebūs. Ir bijuši mazi kritieni, sasitumi. Kājas visu laiku ir lielos zilumos. Tas nav labi, bet, dažkārt tehniski nepareizi braucot, tos dabū. Visgrūtākais ir katras sezonas pirmais kritiens, tam psiholoģiski jātiek pāri. Pēc pieredzes zinu, ka jāceļas un tajā pašā treniņā jāturpina, mājās iet nevar. Citādi veidojas barjera – sāc pieturēt slēpi, nesanāk tie uzbrūkošie braucieni, mazliet sevi taupi.

Bet kritienu ir bijis daudz. Esmu uzkritusi uz slēpju kantes un pārgriezusi kājas, bijušas operācijas, esmu staigājusi ar ģipsi. Interesanti, ka pēc traumām sportisti atgriežas trīsreiz spēcīgāki. Tās parasti rodas, ja ir neizstiepti, neizmasēti muskuļi vai kaut kas, ko tu intensīvajā treniņu režīmā esi aizmirsis.

Teiksim, neesi pietiekami trenējis dziļos muskuļus. Kad esi guvis traumu, sāc visu būvēt no jauna, ieliec pamatus, un tie vairs neļogās. Kļūsti stiprāks, turklāt – esi atpūties un gatavs ielikt 100 procentus. Mums sezona ir diezgan gara, no jūnija līdz aprīļa vidum, katru dienu iet uz maksimumu ir ļoti grūti. Atpūta ir ļoti svarīga, jābūt brīžiem, kad neredzi slēpes, nedomā par tām. Visu laiku domāt, analizēt katru griezienu – arī tas paņem enerģiju.

Iekšēja spriedze?

Jā, liela. Jāmāk to neturēt iekšā, citādi var pārdegt. Tad nav rezultātu. Agrāk, ja treniņā kaut kas nesanāca, tik ļoti pārdzīvoju, ka nesanāca arī nākamajā. Tagad esmu iemācījusies, ka visu var mainīt. Visi esam labi braucēji, tikai nevajag pārlieku domāt par to, kas neiznāk, bet par to, kas jādara. Tas jāmācās daudziem sportistiem. Man tas beidzot izdevās.

Ko tu dari aprīļa vidū, kad noliec slēpes?

Līdz šim bija skola, studēju sporta zinātni un pedagoģiju. Mums praktiski jāapgūst gandrīz visi sporta veidi – vieglatlētika, sporta spēles.

Gatavojies kādu dienu kļūt par treneri?

Vēl nezinu. Kalnu slēpošanā esmu ieguldījusi ļoti daudz... Ir doma mācīties klāt medicīnu.

Balansa treniņš uz slackline Siguldā pie Krišjāņa Barona pieminekļa. (Foto: no privātā arhīva)

Sporta medicīnu?

Jā! Kalnu slēpošana nav tikai izturība, jāizkopj pēc iespējas vairāk fizisko īpašību. Esmu saskārusies ar problēmu, ka ir ļoti grūti izveidot fizisko treniņu bāzi, kuru iespējams noturēt nemainīgi labu visas sezonas garumā. Man gribētos šajā sporta veidā ielīst bišķiņ dziļāk.

Izzināt, kas lācītim vēderā, tā zinātniski?

Jā! Pēdējos piecos gados esmu ieguvusi ļoti daudz jaunas informācijas. Latvijā kalnu slēpošana tikai attīstās, bet mums potenciāli ir ļoti labi slēpotāji. Sākumā viss gulstas uz vecāku pleciem, jāiegulda liela nauda, bet to nevar atpelnīt, jo te neapgrozās tādas summas kā, teiksim, tenisā. Domāju – kā vēl varu sevi realizēt? Federācijas darbā, sporta medicīnā? Domāju, ja būtu jānoliek slēpošana malā, es tā uzreiz nemaz to nevarētu. Tā ir mana dzīve, esmu ar to uzaugusi.

Mācījies Murjāņos?

Nē, Siguldas Valsts ģimnāzijā.

Tad jau kalns blakus, gāji katru dienu?

Izgāju no dzīvokļa, pieliku slaloma slēpes, tad pa plašu pļavu slidsolītī, imitējot distanču slēpošanu, līdz kalnam, tur treniņš, un tāpat atpakaļ. Tas laikam ir loģiski, ka slēpoju, jo kalns blakus. Apbrīnoju sportistus, kas diendienā braukā no Rīgas vai Jūrmalas – trīs, četras stundas mašīnā. Ja bērnam vēl jāmācās, tāda apņēmība ir tiešām apsveicama! Manā ģimenē vienmēr pirmajā vietā bija izglītība. Vispirms mājas darbi un tikai tad varēju doties uz kalnu.

Tev pieprasīja labas atzīmes?

Jā! Varbūt nebiju labākā klasē, bet gadījās, ka pēc divām nedēļām treniņnometnē aizgāju uz divām nodarbībām pie privātskolotāja, un man bija labākā atzīme. 10. un 11. klasē neslēpoju, 12. klasē atsāku, bet atzīmes bija labākas tajā laikā, kad slēpoju. Nebija brīvā laika, kad darīt visādas muļķības. Mana māsa bija viena no labākajiem klasē ar matemātikas novirzienu.

Sports ļoti labi ieliek režīmā – atnāc mājās, zinot, ka jāpaēd, jāizmācās, jo pēc treniņa, vakarā, negribēsi to darīt. Mācies plānot, uz nometnēm un sacensībām brauc viens, bez vecākiem. Man mamma bija biežāk klāt, jo viņa bija trenere. Viņa izmācījās par treneri, lai varētu trenēt mani un māsas.

Ar māsu Evelīnu Baltijas kausā Lietuvā. (Foto: no privātā arhīva)

Visa uzmanība bija uz tevi, nevis māsu?

Tā es neteiktu. Kad māsa jau stabili stāvēja uz slēpēm, viņa bija līdzi visās nometnēs. Pēc traumas viņa gadu neslēpoja. Bet mēs katra citādāk rokamies līdz mērķim. Es vēl nezinu, ko vēlas sasniegt mana māsa. Viņa skatās uz mani, tādā ziņā ir liels pluss, ka esmu priekšā. Kad sāku es, īsti nebija neviena sportista, uz kuru skatīties.

Tagad, 27 gados, man ir ļoti žēl, ka daudz ko nezināju savos divdesmit divos. Tāpēc rezultāti nāk tik lēni. Māsa ir septiņus gadus jaunāka. Tagad sacenšamies, bet mums katrai kalnu slēpošanā ir savs stāsts. Es divas reizes slēpes liku stūrī, teicu, ka vairs neslēpošu.

Kāpēc?

Finansiāli bija smagi. Sezonā bija nepieciešama anormālākā nauda. Tas bija ļoti grūti, vecāki to nevarēja pavilkt. Jaunākā māsa auga, arī viņai vajadzēja. Sameklēt atbalstītājus nav tik vienkārši. Reti kurš vēlas ieguldīt sportistā, kurš vēl tikai attīstās, kuram ir potenciāls, bet nav atpazīstamības. Visi nezinās, ka tu šim sportistam esi devis naudu. Devējam tomēr patīk, ka zina. Protams, ir cilvēki, kurus neinteresē publicitāte, viņi atbalsta no sirds.

Vai tu jūties piederīga pie savas paaudzes, vienaudžiem?

Nejūtos! (Smejas.) Atbraucu mājās, un visi: “Nu, kad tu precēsies? Kad tev būs bērni?” Visiem ir jau otrais, ja ne trešais, reti kuram pirmais mazulis, lielākoties visi precējušies vai plāno to darīt. Agrāk pārdzīvoju, likās, ka kaut ko daru nepareizi. Domāju – varbūt ar savām ambīcijām skrienu pakaļ kalnu slēpošanai, gribu kaut ko sasniegt...

Foto: Oļegs Zernovs

Bet privātā dzīve, personīgā laime var aiziet garām?

Jā! Bija tāds kā iekšējs nemiers un bailes. Bet tad palūkojos no cita skatupunkta – kad tad, ja ne tagad?! Nebūs jau tā, ka apprecēšos, dzemdēšu bērnus un tad iešu slēpot. Katram ir sava dzīves līnija, nav jālīdzinās vienam standartam. Protams, ejot pa Siguldu, liekas – ja nestaigāju ar ratiņiem, uz mani skatās tā, it kā ar mani kaut kas nebūtu kārtībā. Tā nepavisam nav! Man ir prieks par draugu dzīvi, bet šī ir manējā, un es dzīvoju to tagad. Viss nāks, kā Dievs būs lēmis. No citu viedokļiem “manuprāt, tev vajag šitā” jāpaņem varbūt viens vārds. Tu pats iekšēji zināsi labāk.

Pati nonāci pie tik prātīgiem slēdzieniem, vai tev bija uzticības persona, ar kuru izrunāt šaubas?

Biju ļoti nemierīga, un tas traucēja sportisko karjeru. Pārdzīvoju, ja nebija rezultātu, un uzreiz to pārcēlu arī uz privāto dzīvi – likās, ka viss ir tāda neizdošanās vien. Bet jau piecus gadus man blakus ir Kaspars, tagad jau arī saucu par treneri (uzņēmējs un International Ski Team galvenais treneris Kaspars Loss – Red.).

Tavs draugs?...

Nē! Cilvēks, kurš reāli dara visu. Viņš ar slēpošanu bija saistīts jau kādus 12 gadus, bet lielākoties darbā ar bērniem. Slēpošanā trenējās viņa dēls, un Kaspars brauca viņam līdzi uz nometnēm. Mēs satikāmies, mērķis un vīzija bija viena – Pasaules kauss, un viņš bija gatavs palīdzēt, lai redzētu, cik augstu varam tikt šajā sporta veidā.

Kāda viņam interese – vadīt tevi, nevis savu dēlu?

Viņa dēls ir desmit gadus jaunāks par mani, vēl nav tuvu Eiropas vai Pasaules kausa līmenim, un vīriešiem ir daudz grūtāk izsisties. Viņš mēģina saprast, vai grib ar to nodarboties profesionāli, pastartēs sacensībās, paskatīties, kādi būs rezultāti; ja ļoti labi, dosies tālāk, varbūt izdosies tikt kādā Amerikas universitātes komandā. Mums ar Kasparu bija vienas intereses – attīstīt šo sporta veidu. Viņam patīk sagatavot slēpes, iesaistīties treniņos.

Foto: no privātā arhīva

Pašiniciatīva?

Jā! Ļoti liela.

Atvaino, vai tavai mammai nešķita aizdomīgi, ka vīrietis no malas pēkšņi uzņemas šefību pār meitu, turklāt nekā daudz nesaprotot no sporta veida?

Nē, mamma ar Kasparu jau bija pazīstami kādu laiku, kopā aizbrauca uz pāris treniņnometnēm un bērnu sacensībām. Viņi ļoti labi sastrādājās. Es ar sasistu kāju biju atbraukusi uz vienu no Baltijas kausiem, tur iepazināmies. Kaspars ar Eināru Lansmani izveidoja kalnu slēpošanas komandu International Ski Team, no kuras es tagad arī startēju.

Kaspars, vairākus gadus sadarbojoties ar Itālijas izlases treneriem, kā arī mūsu komandā iesaistot Pasaules kausa līmeņa trenerus, ir guvis neatsveramu pieredzi un zināšanas, tāpēc tagad varu droši teikt, ka uzticos viņam kā ļoti labam trenerim. Sākumā mēs abi salīdzinoši maz zinājām, kas īsti ir jādara, lai startētu Pasaules kausa līmenī, tagad esam tur, kaut rezultāti ne vienmēr ir stabili, mēs vēl rokamies.

Kaspars bija tava uzticības persona? Varēji dalīties ar viņu tik privātās lietās?

Interesanti, ka ar treneri ļoti reti tiek runāts par personiskām sajūtām. Tā ir psihologa kompetence. Bet Kaspars vienkārši mani redz – man var būt brilles ar spoguļstikliem, bet viņš zina, kas manā galvā notiek (smejas).

Ziema nekad nebeidzas. Treniņnometne Hintertux ledājā 2017. gada vasarā. (Foto: no privātā arhīva)

Iespējams, treneris privātas šaubas uztver kā apdraudējumu. Viņš rok reni vienā virzienā, bet tu mētājies...

Un viņš ar lāpstu mani iemet, kur vajag! Ja viņš jautā: “Kāpēc tev šodien neiet?”, man jānosauc fizisks vai mentāls iemesls, kam man jāpārkāpj pāri. Tad viņš saprot, kā ar mani runāt, ko teikt. Ja pati nevaru no tās bedres izrakties ārā, viņš palīdz. Tagad jau lēnā garā varu pati.

Man bijuši dažādi treneri, arī tādi, kas redz mani kā dārzeni, viņus interesē tikai darbs. Man tā nepatīk – šķiet, ka degradējos, tiešām esmu dārzenis, kas iespējami ātrāk jāiebīda trasē.

Mamma nebija tava uzticības persona? Vai arī intīmas lietas ir vieglāk izstāstīt mazliet attālākam cilvēkam?

Man jau kopš bērnības vieglāk runāt ar cilvēkiem, kuri nav no ģimenes, jo vieglāk ir runāt ar cilvēkiem, kuri nav tik ļoti manā dzīvē, sarunas ir neitrālākas, un nereti patiešām noderīgus padomus saņemu no tiem, kas no manas dzīves ir 500 metru attālumā, nevis tās epicentrā.

Laimīga satikšanās?

Tā varētu teikt. Aizvien vairāk pārliecinos, ka man tajā sporta veidā ir jābūt.

Vai tev ir svarīgas attiecības? Tev vajag savu cilvēku? Tev ir draugs?

Grūti atbildēt... Nē, nav. Domāju, ka šobrīd man jābūt savā ziņā egoistiskai. Manu rīcību bieži nesaprot pat ģimenē. Kaspars manī iegulda anormālāko darbu, nevaru atļauties izlaist ēdienreizi vai paēst stundu vēlāk, aiziet vēlāk uz treniņu, kaut ko neizpildīt. Tas ir mans darbs, pārējais ir sekundārs.

Neviens nav gatavs samierināties, ka man pagaidām galvenais nav viņš, bet slēpošana. Būtu netaisnīgi likt otram mocīties, mokoties arī pašai; strīdi mani stipri ietekmē, trasē uzreiz fokuss ir dalīts. Tikai iztērēts laiks un nauda, vienu nometni vai sacensības var svītrot kā nebijušu. Ir savs laiks sportam, savs laiks dzīvei. Apzinos, ka visu dzīvi neslēpošu, bet pagaidām manas prioritātes ir nemainīgas.

Foto: Oļegs Zernovs

Jābūt lielai mīlestībai. Lauras Ikaunieces-Admidiņas vīrs Rolands ir pakārtojis savu dzīvi viņai, kļuvis par fizioterapeitu. Kad viņš redz krītošu zvaigzni, vēlas, lai Laura dabūtu olimpisko medaļu.

Nu, tādas ir tās attiecības...

Tikai tādas ir iespējamas?

Sportistiem – jā! Daudzu sportistu sievas dzīvo mājās, bet kurš vīrietis gan grib palaist savu sievieti pasaulē, kamēr pats sēž mājās? Tādi gadījumi ir ļoti reti. Laurai un Rolandam ir viens mērķis. Tas ir stereotips, ka sieva ar vīru nevar būt vienā darbā, tikai jāprot nodalīt darbu no personiskā. Ja viņi vienoti tiecas uz vienu mērķi, rezultāts var būt – wow!

Tāds scenārijs derētu arī tev.

Visticamāk! (Smejas.)

Bet sirdij nepavēlēsi, un jauns cilvēks nevar gadiem ilgi neiemīlēties...

Turu skaidru galvu. Nenoliegšu, ka esmu iemīlējusies. Un esmu sāpināta. Man nav problēmu, ja kādu neredzu mēnesi. Problēmas ir lielākoties puišiem, viņi nevar palaist. Ja cilvēks nav bijis augsta līmeņa sportists vai vispār sportists, viņam to nesaprast. Viņam šķiet – aizej reizi dienā uz treniņu, un viss – sēdi mājās un droši vien čato ar citiem. Bet dienas režīms ir tāds, ka jāpagūst ļoti daudz.

Pēc Facebook redzu, ka tu agri celies. Tava darbadiena sākas sešos, septiņos?

Ja ir sacensības, tad arī piecos. Nevaru atļauties iet gulēt desmitos, vienpadsmitos. Nedod dievs, vēl sastresojusies, tad nevaru iemigt. Ne vienmēr izdodas personīgos pārdzīvojumus nolikt malā.

Kā dabūt to iekšējo mieru un skaidro galvu? Tā ir pašdisciplīnas metode?

Jā! Jāzina savs mērķis, un, lai kas arī gadītos ceļā, nedrīkst tam ļaut izjaukt virzienu, ietekmēt treniņus. Ja izvēlies par labu attiecībām, bet par sliktu treniņiem, jāizsver, vai tiešām tas ir pareizs lēmums.

Kā tu domā – vai tu jau piedzimi mērķtiecīga, vai tavu raksturu veidoja sports? Daudzi tavi vienaudži izšķiras par labu attiecībām, kad jūt – šis ir mans cilvēks; ja viņu palaidīšu, varbūt savu mīlestību vairs nesatikšu.

Man tā ir bijis. Divas reizes esmu pateikusi jā kalnu slēpošanai. Ja mans cilvēks saka: “Tev jābeidz slēpot!”, bet es zinu, ka jāturpina... Kā viņš var likt izvēlēties, ja pat neapzinās, kādu darbu esmu ieguldījusi, cik lielus upurus tas prasījis? Man tagad tas būtu jāpamet attiecību dēļ? Ko tu pats būtu gatavs izdarīt attiecību dēļ? Varbūt upurējies un ļauj man slēpot!

Foto: no privātā arhīva

Vai tās jūtas nav egoistiskas? Vai tā tiešām ir mīlestība?

Tur jau tā lieta! Prātu nedrīkst ļaut aizmiglot, tad sākas auzas. Kaspars man ļoti palīdz – tādām straumēm izskalo ārā... Viņš redz, ka jāapsēžas, jāparunā: “Lelde, ir jādara tā!” Man ar viņu ir ļoti viegli, saprotamies visās situācijās.

Esmu dzirdējusi no sporta žurnālistiem, ka snovotāji esot baigie tusētāji. Kā ar kalnu slēpotājiem, viņi ir disciplinētāki?

Neteiktu, ka slēpotāji ir mierīgāki. Snovotāju sporta veids ir citādāks, tāds māksliniecisks...

Frīstails?

Jā, līdz ar to – arī dzīvē... Arī manī ir otrs cilvēks, no tēva puses – māksla, dziedāšana. Viņš ir beidzis mūzikas skolu, spēlē dažādus instrumentus. Mani saista kultūra – patīk teātris, eju uz mākslas galerijām. Sports paņem ļoti daudz, ne vienmēr izdodas visu sabalansēt, tāpēc reizēm ir tāds kā izsalkums.

Kādi vēl ir tavi upuri – diētas, nedrīkst lietot alkoholu...?

Neteiktu, ka diētas, vienkārši režīms, pareizs uzturs. Dienu dienā jāēd tikos un tikos, pirms un pēc treniņa – vitamīni vai uztura bagātinātāji. Visādas ballītes un alkohols ir pilnīgi ārpus... Bet man arī, lai labi pavadītu laiku, alkohols nav vajadzīgs. Varbūt reizēm izdzeru glāzi vīna pie vakariņām. Brīvais laiks bieži vien paiet divatā ar grāmatu.

Ko tu lasi?

Visu un daudz. Neesmu superātra lasītāja, kas izrauj grāmatu nakts laikā. Lasu daudz izglītojošas literatūras, izlasu pāris lapas, tad analizēju, pārdomāju.

Viena no pēdējām – lai saprastu...

Man ļoti daudz devusi Džona Bevīra grāmata Goda balva, tā ir kristīgā literatūra. Viņš stāsta, kā godāt tos, kuri ir virs tevis, darba devējus, kā – cilvēkus, kuri ar tevi ir vienā līmenī, un kā – padotos, kuri ir zemāk, par kuriem jārūpējas. Ieguvu daudz atziņu caur pavisam vienkāršām dzīves situācijām.

Foto: no privātā arhīva

Atvaino, tu atnāci, šķiet, pilnīgi neuzkrāsojusies. Tas ir gaidāmās fotosesijas dēļ, vai tāda esi ikdienā...?

Beidzot man ir kaut cik laba sejas āda, parasti tā no vēja un aukstuma ir mazliet apsārtusi. Negribas neko daudz uz sejas likt, celties stundu iepriekš, lai krāsotos. Ātri uzlieku pūderi, skropstu tušu, lūpu krāsu. Neesmu no tām, kuras staigā izkrāsotas kā lelles; nevar pieskarties, nedrīkst būt gaišas drēbes, jo viss nosmērēsies...

Protams, pirms lielākiem pasākumiem aizeju pie vizāžista, lai mani uzkrāso, bet ikdienā nejūtu tādu vajadzību. Varbūt tāpēc izskatos jaunāka (smejas).

Jā, tevi var noturēt par vidusskolnieci.

Man arī dod 18–20 gadus. Varbūt, ja strādātu birojā... Dažreiz gan uzkrāsoju skaistu seju uz kādām sacensībām, Pasaules kausa posmu.

Cik tev svarīgi ir tas, ko velc mugurā?

Ļoti!

Tev patīk hipsterīgas, modīgas lietas?                 

Man patīk klasiskas...

Žaketes?

Jā, bet ne izteikti klasiska piegriezuma. Esmu riktīgs melns, balts, pelēks toņu cilvēks. Un neteiktu, ka tas ir garlaicīgi vai tāpēc neesmu pamanāma. Noteikti varētu uzvilkt arī sarkanu kleitu. Kad biju jaunāka, man bija ļoti daudz rozā kurpju. Nezinu, kāpēc; viss pārējais bija tumšs, bet kurpes – košas.

Augstpapēdenes?

Visādas! Arī mokasīni un ziemas zābaki. Tas posms ir pāri (smejas). Sacensību un treniņu režīmā lielākoties esmu ērtā treniņtērpā, un, atbraucot uz Latviju, ja uzvelku normālas drēbes, reizēm šķiet – nē, visi uz mani skatīsies kā uz sapucējušos!

Neierasti. Ja jāapmeklē kāds pasākums, noteikti jādodas uz veikalu. Iespējams, kleita pēdējo reizi vilkta pirms pusgada un jau sen izgājusi no modes. Man tā vairs nepatīk.

Tev tas ir svarīgi...?

Es īpaši neskrienu līdzi modei, bet, ja kleitu esmu vienreiz uzvilkusi, nākamreiz gribas citu. Tas notiek tik reti, ka negribas katru reizi vienu un to pašu!

Ja mēs satiktos pēc gadiem desmit, kā tev šķiet – kurā dzīves punktā tu būtu?

Hmm... Es pirms gadiem pieciem būtu beigusi slēpot.

Medaļa tev būtu?

Domāju, ka jā! (Smejas.) Es noteikti būtu ieguvusi otru augstāko izglītību, tikko atradusi darbu, kas patīk, un tajā pilnveidotos. Tas būtu posms, kad sāku savu nākamo dzīvi, esmu tuvu vidum.

Un sāksi kāpt pa jaunām trepēm uz augšu?

Jā. Citā dzīvē.

Citi šobrīd lasa

Parāda dēļ no mājas Jūrmalā izliek māti un viņas neredzīgo dēlu 2
Čurā, cik gribi - dupsis sauss! Atklāti par to, kāda ir izaugusi Latvijā pirmā pamperbērnu paaudze 4
Padušu kopšana vasarā. Kosmētiķe: ja stipri svīsti, apmatojums ir jālikvidē

"Тварь, сволочь, подонок!": страшный гнев Пугачевой обрушился на Малахова 12

Его скрывала Жанна Фриске: бывший возлюбленный певицы раскрыл тайну их отношений