Mākslinieka Kokles sieva: „Par mani runā, ka apprecējos slavas dēļ”
Nesen pirmizrādi piedzīvojis mūzikls par glezniecības leģendu Leo Kokli „Leo. Pēdējā bohēma”. Es uzmeklēju skanīgā stāsta otro galveno varoni gleznotāja sievu Terēzi Kokli (76) un uzzināju, ka viņa bijusi Leo liktenīgā sieviete, bet viņš – viņas liktenis.
Ar Terēzi tiekos kultūras centrā „Ritums”, kur viņa organizējusi Leo Kokles personālizstādi. Kā parasti eleganti ģērbusies, taisni izslietu muguru, omulīgā gaisotnē tērzē ar diviem laikabiedriem, kas iekārtojuši izstādi.
Visi draudzīgi pārspriež nesen Radio dzirdēto, ka Terēze jau nav precējusi Leo, bet viņa gleznas. Viens no vīriešiem jautā, cik tad Kokles kundzei bija gadu, kad viņa Leo precējusi? Divdesmit viens.
Tad vīrietis iesaucas: „Viņam 31, tu desmit gadus jaunāka. Jā, Terēze, tad jau tu esi viņu apprecējusi slavas un gleznu dēļ.” Jā, jā, tā bagātība bija dažas karotes un trauki. Visi trīs smejas. Kad izstādi esmu apskatījusi, Terēze, gan iebilstot, ka labāk gribētu, lai par viņu neviens neko nerakstītu, tomēr ļaujas.
Daudz mīlestības vēstuļu saņemts
„Ar Leo iepazinos 1955. gadā. Tolaik pazinu viņa māsīcu Vēsmu. Kā jau jaunām meitenēm mums todien bija paredzēts iet uz ballīti. Taču Leo māsīca sacīja, ka viņai vispirms jāaprauga slimnīcā guļošais brālēns, ja gribu, varu nākt līdzi. Kāda runa, braucu ar’. Tā iepazināmies.
Atceros, kad viņu ieraudzīju, nodomāju – nabaga cilvēks, cik viņam grūts liktenis. Laikam jau todien Leo biju iepatikusies uzreiz, viņš izteica vēlmi mani gleznot. Māksla mani vienmēr saistījusi, tāpēc piekritu, un, kamēr viņš mani gleznoja, iepazināmies tuvāk. Leo bija ļoti labs sarunu biedrs.
Cilvēki bieži saka – Leo piemitusi spēja saistīt cilvēkus. Tas nav melots, viņš bija ļoti interesants un simpātisks. Jā, fiziski vājš, taču seja viņam bija ļoti skaista. Un uzmanību izrādīt viņš prata. Daudz mīlestības vēstuļu esmu saņēmusi,” atceras Terēze.
Leo cilvēki mīlēja, viņā atrada labu klausītāju, interesantu runātāju, cilvēku, kuram varēja uzticēties. Pie viņa dzīve kūsāja jau ilgi pirms abu iepazīšanās, un katrs tur varēja justies gaidīts. Nekādu atšķirību... Tāpēc vien, ka Leo bija kuprītis un viņam bija vāja veselība, neviens neizjuta.
Leo patika skaistas sievietes. Parasti viņš slavenajā bārā „Skapis” ieradies tā, lai visi pamana – skaistu dāmu pavadībā, uzcirties ar dekoratīvu šalli vai lakatu ap kaklu, vienmēr elegants, tas nekas, ka maziņš.
Taču par liktenīgo sievieti Leo Kokles dzīvē kļuva Terēze. To nekad tā arī nespēja pieņemt ne gleznotāja māte, ne māsa. Leo māsai kādā vēstulē pat rakstīja: „Mīļais māšuk! Viss, ko pašreiz daru, ir mana personīga griba. [..] īsu mirkli gribu būt cilvēks, bet ne mākslinieks, gribu dot sev to, kas sen man bija nepieciešams.
Mana vēlēšanās un prasība būtu Tev nedomāt un neraizēties par manu stipro garu, jo mākslu es nekad nepametīšu. Kādreiz spēlēju kārtis – šodien to nedaru. Kādreiz dzēru, šodien to nedaru. Māšuk! 25. (decembrī) es saderinos, tādēļ, lūdzu, ja vēlies manai dzīvei palīdzēt likt pamatus gan morāli, gan praktiski, tad izbeidziet Terēzes nicināšanu, mēģiniet atbrīvoties no saviem pašreizējiem maldīgiem ieskatiem par viņu.”
Terēze atceras, ka viņu ne tikai nepieņēma, bet bijušas arī dažādas intrigas, lai viņus sanaidotu. Reiz viņa un Leo atradušies darbnīcā, kad zvanījusi māsa, lai brālim paziņotu, ka Terēze tikko redzēta kopā ar kādu virsnieku. Leo starp sievu, māsu un mammu nereti juties kā starp dzirnakmeņiem. „Lai arī kas būtu bijis, Leo mātei esmu piedevusi, esmu viņu sapratusi,” turpina Terēze.
„Divi viņas bērni pirms Leo dzimšanas nomira. Leo bija dvīņubrālis, kurš arī neizdzīvoja, bet Leo pēc liktenīgā kritiena kļuva invalīds. Tā ģimene bija kā nolādēta – viena nelaime pēc otras. Varu saprast, ka mātes vienīgais pieturas punkts bija dzīvi palikušie bērni – Leo un viņa māsa, un tos tad viņa gribēja turēt cieši sev klāt.”
Uz bāru „melnajā bertā”
Tikmēr Terēzes un Leo dzīve ritēja tālāk. Tolaik, ja neskaita „Skapi”, māksliniekiem jau īsti nav bijis, kur iet, parasti arī naudas nebija, lai varētu uzdzīvot, tāpēc bieži mākslinieki ciemojušies viens pie otra. Kokles mazā dzīvoklīša durvis ciemiņiem vienmēr bija atvērtas.
„Pie mums mākslinieki nāca ļoti bieži, pēc tam strīdējās par mākslu, spēlēja kārtis, kādreiz kādu mēriņu izdzēra. Bet tādas milzu dzeršanas kā pašlaik, tādas gan nebija. Kad netikās, runāja pa telefonu. Vaiii, cik Leo daudz varēja runāt! Citreiz tas krita uz nerviem – izstrīdas ar vienu par kādu glezniecisku jautājumu, zvana nākamajam un atkal strīdas par to pašu.
Taču, kad darbs bija pabeigts, tad gan vienmēr mākslinieki sanāca kopā un apspriedās klātienē.” Viņi visi bija jauni un reizēm traki. Leģendārs kļuvis notikums, kad Leo ar savu kompāniju kaimiņu tantēm par prieku esot ar „melno bertu” (slēgta milicijas mašīna, ar kuru veda apcietinātos konvoja pavadībā – red. piezīme) savākts.
Vēlāk Leo draugs un milicijas darbinieks Aivars Baumanis stāstīja, ka tajā vakarā Leo zvanīja – viņa kompānijai jātiek uz bāru, lai palīdzot. Bet Aivaram bijusi tikai „melnā berta”. Tas nekas! Aivars prasījis šoferim, vai viņš negrib nopelnīt trīs rubļus. Jā, kādēļ gan ne.
Aivars pateicis adresi, lai tur piebrauc un salādē visus iekšā. Vēl pieteicis, lai pēc tam ar mašīnas pakaļu piebrauc pie bāra un tur visus izsēdina ārā. Kad nokļuvuši galā, Leo Kokle pa priekšu izrausies no mašīnas, un visi lepni iesoļojuši bārā, bet Rīgā pēc tam klīda leģendas.
Dullību gan nekad nav bijis tik daudz, lai traucētu darbam. Terēzei īpaši atmiņā palikusi 1958. gada vasara, kad Kārlis Segliņš (slavens tā laika mediķis – red. piez.) viņus uzaicināja to pavadīt Ķeizariņos. Abi dzīvojuši mazā mājiņā, Leo nenoguris gleznoja. Šai laikā viņš gleznieciski atplauka un mājās abi pārveda daudz spilgtu, ekspresīvu darbu.
„Visa mūsu dzīve grozījās ap glezniecību. Svētkos, ja Leo pēc ziediem nevarēja aiziet, viņš man dāvināja gleznas ar puķēm, otrā pusē uzrakstot „Sievainītim”. Mums bija labi, citādi jau nebūtu desmit gadus kopā nodzīvojuši. Protams, ne jau vienmēr gludi gāja. Pēdējos gados viņam patika par daudz iedzert. Tagad domāju, ka viņam laikam bija nojauta, ka drīz jāaiziet. Leo negāja uz kapiem, bērēm, viņam no tā bija bail. Tādēļ arī pēc viņa nāves kapavietu atradu viņam tuvumā pie kapsētas ieejas.
Taču, kad kopdzīves laikā sākās dzeršanas, kad pie mums nāca piedzērušies, tad starp mums radās lielākas domstarpības. Teicu: pietiek, tā nav iespējams dzīvot. Šajā laikā Leo uzgleznoja manu portretu. Tam fonā – violetas sēru puķes. Kad salīgām mieru, viņš jautāja, kādu tad to fonu pārtaisīt, un es atbildēju – glezno bērzus! Un viņš gleznoja. Tas ir ļoti skaists darbs.”
Būt mākslinieka sievai nav viegli
Leo tajā laikā jau bija atzīts mākslinieks, tomēr, neskatoties uz to, ka nesen gleznotājs bija piedzīvojis triumfālu personālizstādi, sadzīve nebija vienkārša. Nedēļu pirms nāves Leo rakstīja draugam žurnālistam Aivaram Āķim: „Tu vari saprast, draugs, ka es morāli un fiziski jūtos slikti, tādēļ strādāt radoši es tagad nevaru.
„Māksliniekiem jau ar tiem līdzekļiem bija sarežģīti. Kad nauda bija, Leo deva saimniecībai, kad nebija, bija jāiztiek citādi. Tas, ka viņš rakstīja, ka bez manis būtu postā aizgājis, nav pārspīlēts. Bez šaubām – nekas nevar atsvērt otru cilvēku, kurš rūpējas un atbalsta. Jo Leo, tāpat kā man, nelabvēļu netrūka. Pēc lielās personālizstādes Romis Bēms (gleznotājs – red. piez.) presē rakstīja, ka Leo uztaisījis raibu tirgu. Un to rakstīja viņa draugs!
Arī pret mani dažādi cilvēki bijuši noskaņoti negatīvi. Nesen radio apgalvoja, ka esmu apprecējusies slavas un gleznu dēļ. Bet kāda gan slava un bagātība? Divi katli, viena panna, kādas piecpadsmit dakšas, dīvāns un rakstāmgalds – tā bija visa mūsu bagātība, kad apprecējāmies. Arī glezniecībā Leo vēl nebija atplaucis, tas notika dažus gadus vēlāk. Šāda runāšana pazemo arī Leo, tā it kā pasaka – viņu nevarēja mīlēt! Bet tā nav tiesa. Ja mīlestības nebūtu bijis, vai man bija jāprecas un desmit gadus ar Leo jādzīvo?!
Man bija gana daudz citu pielūdzēju. Literatūras vēsturnieks Gunnars Treimanis savulaik man sacīja: „Leo bija tavs liktenis, lai arī ko citi būtu runājuši.” Bet es tik atsmēju: „Nekas jau nav mainījies, par mani runā joprojām.” Ko tik par sevi neesmu dzirdējusi?! Pēc Leo nāves runāja, ka viņa darbus esmu nodzērusi un izšiverējusi. Kad pēc gadiem sarīkoju Leo personālizstādi Dzintaru izstāžu zālē, kur visi it kā izšiverētie darbi bija skatāmi, atkal nebija labi – tad biju afēriste, kas visas gleznas atkal kopā savākusi. Vienmēr slikti.
Bet būt mākslinieka sievai jau vispār nav viegli, taču tāds acīmredzot mans liktenis. Mani taču no precēšanās mēģināja atrunāt arī mani vecāki, mamma sacīja: tev būs jācīnās vienai. Tā arī bija. Esmu atteikusies arī no iespējas laist pasaulē bērnus. Zinu, ka kaulu tuberkulozi pārmanto, un es baidījos, ka kāda nevainīga dvēselīte varētu piedzīvot tādu likteni. Taču es neesmu neko nožēlojusi. Divas reizes Leo pie manis atnācis sapnī – viņš izskatījās apmierināts. Tātad ir dzīvots labi.”
Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu „ Marta”
