Ciemos pie leģendārās aktrises Veltas Līnes Baltezerā
Teātra leģendas Veltas Līnes dārzā pie mājas Baltezerā smaržo pēc rudens. “Atceros, tēvs veda mani veda Grīziņkalnā klausīties, kā zālīte dīgst, varbūt tā man izveidojusies mīlestība pret dārzu – tieši viņam pateicoties. Tētis mani ļoti mīlēja. Viņš negribēja, ka es augu liela,” saka dižā aktrise un stāsta, ka pati savukārt vedusi vīru klausīties, kā Baltezerā dzied lakstīgalas.
Tagad nav tēva, ne vīra, ne mīļotā dēla, ne rosīgas teātra dzīves. Ir milzum daudz atmiņu. Veltai Līnei 28. augustā palika 87 gadi.
Velta dzīvo Baltezerā kopā ar vedeklu, Valmieras Drāmas teātra aktrisi Ilzi Pukinsku un mazmeitiņu Margaretu Māru. Dēls Aigars pirms trim gadiem aizgāja viņsaulē. “Vīru zaudēt nav tik grūti, cik dēlu. Mana dzīve pirms trim gadiem apstājās. Es nožēloju, ka man nav vairāk bērnu, sirdī paliek tāds tukšums.”
Čiviņ – tā tētis Mārtiņš Lins saucis savu jaunāko, mīļāko atvasīti. Lins? Jā, Velta skaidro – sākumā bijis uzvārds Lins, pēc tam radies Līnis. “Es pati biju tā, kas sāka vilkt to garumzīmi. Tad vēl nebija Endzelīna rīkojuma, ka vajag rakstīt kā sieviešu kārtas Līne, un es domāju, ka būs tas Līnis. Tad visa ģimene sāka vilkt garumzīmi.”
Mamma – tētis
Velta ir dzimusi Grīziņkalnā, vienistabas dzīvoklītī, un tētis ļoti, ļoti gaidījis meitu, jo brāļi Ēvalds un Arturs jau bija sagaidīti. Dzīvojuši visi, kā aktrise saka, šausmīgos apstākļos. Istabiņas pagaldē ar draugu Jāni bijis jāspēlējas, bez saulītes, bez labumiem. Tētis Mārtiņš bijis mīlīgāks pēc rakstura, mamma Anna – šerpāka.
Jaunība un draudzība
“Jaunība jau skaista. Kā jau visiem,” saka Velta. “Tas ir atsevišķs stāsts, ka mēs abas ar Singu (Veru Singajevsku – Aut.) satikāmies ābečniekos un draudzenes bijām, tad pašķīrāmies, viņa aizgāja citā skolā, un tad atkal satikāmies vienā klasē ģimnāzijā. Stundas kavējām, sēdējām ērģelēs, fizikas stundu, piemēram, tā nosēdējām... Katru dienu sākot, visi salasījās lielajā zālē, un tad tāds Šillers, dziedāšanas skolotājs, improvizēja uz ērģelēm. Mācītājs Teriņš runāja. Svētīja to dienu.”
Leģenda Velta Līne
Izvēle
“Teātrī spēlēt es pati izdomāju. Biju gan izdomājusi kļūt par balerīnu, bet, tā kā man bija slikta veselība, un apstākļi nebija tādi, lai maksātu par to skolu, tad neaizgāju uz baletu, bet teātris palika,” atceras Velta. “Tētis mani nepamudināja uz teātri, viņš taisni teica: patikt man tas nepatīk, bet, kādu ceļu tu esi izvēlējusies, tādu ej. Tā ir tava dzīve, ko tu dzīvosi.”
Teātris
“Sāku darboties Tautas teātrī pie Viļa Lapenieka. Tas bija Krievu teātra telpās, jo Krievu teātra jau vācu laikā nebija. Kādi 450 pretendenti bija pieteikušies, kad Ernests Feldmanis, vecākais režisors, atklāja apspriedi, trīs dienas mūs eksaminēja. Esmu pieradusi savu uzvārdu meklēt alfabēta vidū, tālab sākumā domāju, ka neesmu pieņemta, bet tad izrādījās – mans vārds sarakstā pirmais.
Pēc tam, pēc Kurzemes katla, aizgāju uz Nacionālo teātri un nostrādāju tur 65 gadus. Visas lomas ir bijušas skaistas, mīļas. Tēloju kopā ar Žani Katlapu, Alfrēdu Videnieku un vēl daudziem citiem izciliem aktieriem. Klintīti (Anta Klints) ļoti labi atceros no teātra. Teātra krustmāte man bija Mirdza Šmithene, bet māte bija Klintīte.”
Cilinskis
“Ar vīru Gunāru Cilinski iepazinos teātrī. Bet mēs maz esam spēlējuši kopā. Un es biju tā, kas Annā Kareņinā izšķīra aktiera Jura Pļaviņa likteni. Man pirms izrādes Jaunušans prasīja, kādu partneri es gribētu Vronska lomā, viņš gribētu Gunāru. Tad es teicu: publika skatīsies izrādi kā mūsu privāto dzīvi. Negribu! Tad viņš paņēma no Liepājas teātra Pļaviņu, un ar to es faktiski iegāzu izrādi.
Velta Līne saka – aktiera gaitu sākumā Gunārs neesot bijis pārliecināts par savu varēšanu, bet tad viņā kaut kas aizgājis, un viņš spēlējis lomas un bijis režisors daudzām populārām latviešu filmām. „Ezera sonāte”, „Agrā rūsa”, „Melnā vēža spīlēs”, „Ceplis” un vēl daudzām citām, kuras skatītāji ar sirdssiltumu atceras. “Viņš vienkārši savai varēšanai neticēja, bet es devu padomu, palīdzēju viņam, un viņš ātri saprata. Mākslinieks viņā sēdēja,” noteic Velta un atklāj – dēlu Aigaru gan vienmēr turējusi pa gabalu no teātra.
“Es un Gunārs bieži braucām ar ūdensslēpēm. Gunārs arī aizgāja, braucot ar ūdensslēpēm. Sirds neizturēja. Aortas plīsums. Viņam tas bieds bija ļoti sen. Vajadzēja operāciju, visi dokumenti jau bija nokārtoti, lai brauktu uz Lietuvu veikt operāciju, bet gadījās kāda dāma pa ceļam, kas teica: nē, to tik ne, jo vispirms plaušās veicot kaut kādu provi, un viņai paziņa miris ar plaušu infarktu. Tad Gunārs milzum daudz, pilnīgi maisiem, rīvēja burkānus, taisīja sev sulu, bet liktenis bija izlēmis, ka viņš aizgāja.
Dēls
“Es neesmu tikusi pāri ne vīra, ne dēla zaudējumam,” drūmi nosaka Velta Līne. Tālab vedekla Ilze turpina: “Aigars mēģināja kaut ko mākslas laukā darīt, viņš pat beidza Dailes teātra studiju, tomēr tas nebija viņa aicinājums. Viņš vairāk bija līdzīgs Veltas brālim Arturam, kas bija uz tehniku tendēts cilvēks. Arī Aigaru interesēja tehnika, mašīnu remonts, laivu remontēšana, celtniecība.
Mazmeitiņa
Veltai ir 15 gadu veca mazmeitiņa Margareta Māra. Ilze stāsta: “Vienu laiku vecāki tā smieklīgi deva vienu angļu vārdu, vienu latviešu vārdu. Es iedevu Margareta Māra. Bijām sarunājuši tā: ja piedzims puika, Aigars dos vārdu; ja meita, došu es. Manī tā Margareta bija iesēdusies kā stipras sievietes vārds. Aigars teica, vai tad nevar īstu latviešu vārdu. Tad man bija otrs vārds, kas latviešiem ļoti patika – Māra. Meita nepretojās ne vienam, ne otram.” Velta Līne: “Māru jau ļoti daudz... Aigars teica, ka var jau saukt par Māriņu...”
Toreiz un tagad
“Kaimiņiene saka – kas tiem aktieriem tagad par balsīm, neviens nemāk runāt,” smej Ilze. “Kad Velta iznāk uz sliekšņa, pasauc suni, otra ciema robežās dzird. Velta arī saka: tagad aktieriem neskan, viņi nepareizi runā. Es viņai vienmēr atbildu – pati vainīga. Neskaitāmas reizes Velta aicināta būt par pasniedzēju, bet viņa nepiekrita, jo pārāk liela slodze.”
Aktrise Velta Līne, jau šķiroties: “Skatītāji, kuri mani vēl atceras, lai ilgāk dzīvo! Katrs kapu zvans, kas skan, kapos aizved manu skatītāju. Viņi visi aizgājuši no šīs saules. Manas pirmās lomas vairs neviens neatceras, puķes daudz deva, vēstules lasīju, bet tad es biju jauna un baudāma.
Atceros visās vēstulēs viens jautājums: kā jūs kļuvāt par aktrisi. Nu tagad visām reizē atbildu. Žurnālā,” nosmaida Veltas kundze.
Dace Ezera / Foto: Rojs Maizītis, no Izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva, Nacionālā teātra fotoarhīva
