22 gadus vecā Elvīra spiesta dzīvot veco ļaužu pansionātā - valsts nevar viņai palīdzēt ar invalīdam piemērotu dzīvokli
Elvīra Vaitkeviča ir jauna sieviete, kura pirms trim gadiem cieta smagā avārijā un kopš tā laika atrodas ratiņkrēslā. Elvīras ģimene (ar māti viņai kontakta nav) nespēja par meiteni parūpēties, un nu jau divus gadus Elvīra mitinās veco ļaužu pansionātā Tērvetē - starp veciem cilvēkiem, lai gan tā varētu arī nebūt, ja valsts jaunietei varētu nodrošināt dzīvesvietu ar labierīcībām, vēsta sabiedrisko mediju portāls Lsm.lv.
Saldus pašvaldībā, no kurienes nāk Elvīra, brīva dzīvokļa nama pirmajā stāvā ar invalīdam piemērotu infrastruktūru neatradās, tāpēc vietvara meiteni nosūtīja uz pansionātu Tērvetē. Tas arī bijis vienīgais, kas palīdzību neatteica. Sākotnēji domāts - Elvīra te būs tikai uz laiku. Taču nu jau rit otrais gads, kopš Elvīra tur mitinās.
Organizācijas "Sustenko" vadītāja Gunta Anča saka: tā ir absurda situācija Latvijā pansionātos - pašvaldības sociālās aprūpes iestādēs - nonāk jaunieši ar kustību traucējumiem, kuriem nav nekāda garīga rakstura traucējumu. Kuri var strādāt un dzīvot patstāvīgi.
Pansionātā atzīst, ka meitenes fiziskais stāvoklis pusgada laikā ir pamatīgi uzlabojies - nu jau viņa pati var sevi aprūpēt, rehabilitācija devusi lieliskus rezultātus, raksta Lsm.lv. Un principā Elvīra būtu gatava doties dzīvē - strādāt, pelnīt, sevi uzturēt, atrasts otro pusīti un nodibināt ģimeni (to viņa pati ļoti vēlas).
Elvīrai ir konditores izglītība, taču viņa savu nākotni saista ar manikīres darbu. Tie ir kursi, uz kuriem viņa jāvadā ar speciālo transportu, kuru Tērvetes pansionāts katru dienu nespēj nodrošināt. Pēc nagu meistares sertifikāta iegūšanas teorētiski Elvīrai pansionāts būtu jāpamet un jāsāk patstāvīgu dzīvošanu, taču - nav kur. Viņai pavisam gribas prom no pansionāta, taču vienīgais līdz šim piedāvātais variants paredzēja dzīvošanu kādā dzīvoklī vien uz pusgadu. “Tā pa riktīgo strādāt gribētos, kad es atradīšu to dzīvokli. Es esmu meklējusi gandrīz visur. Jelgavā, varbūt Rīgā interesētu. Varbūt Saldū,” Latvijas Radio stāsta jaunā sieviete.
Apburtais loks
Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Maksims Ivanovs saka: šī situācija ir nestandarta un parāda tādu kā apburto loku. Nav dzīvojamo fondu, netiek veidoti sociālie dzīvokļi (kas vismaz pirmajā stāvā būtu pieejami cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Šobrīd ministrija īsteno deinstitucionalizācijas projektu, lai cilvēki varētu uzsākt dzīvi, piemēram, grupu dzīvokļos. Tas gan attiecas uz cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem. Ministrijā pieļauj, ka nākamajā plānošanas periodā no 2022. gada lūgs Eiropas finansējumu, lai pašvaldības ierīkotu dzīvokļus arī pieaugušiem cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Pagaidām ministrija varētu palīdzēt izraudzīties kādu citu pašvaldību, kur dzīvokļu pietiek, raksta Lsm.lv.
Elvīras dzimtajā pilsētā Saldū pašvaldībai piemērota dzīvokļa neatrodas. Pašvaldība iepriekš bija piešķīrusi istabu, kura gan nebija pielāgota cilvēkam ratiņkrēslā. Ar dzīvokļiem Saldū esot ļoti bēdīgi. „Nav neviena brīva dzīvokļa, nerunājot par pirmo stāvu ar labierīcībām,” saka Sociālā dienesta darbiniece Inta Vanaga. Saldū esot tikai divi dzīvokļi, kas piemēroti cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, un tie abi ir aizņemti.
Elvīras stāsts atsedz virkni problēmu. Ne tikai dzīvokļu pieejamība, izglītības un darba iespējas cilvēkam ratiņkrēslā. Arī tas, kā vidē, kur it kā jau nodrošina visas pamatvajadzības, motivēt cilvēku vēlēties un rīkoties šo vidi pamest. Un cik ilgi šāda vēlēšanās strādāt un rīkoties var saglabāties aprūpes sistēmā, portālam Lsm.lv teic organizācijas "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta. Vai tiešām esam tik bagāti, lai gadiem aprūpētu strādāt gribošus un varošus cilvēkus, kuriem sākuma posmā, iespējams, vajadzīgs lielāks atbalsts?
