Vai pēc piedāvājuma "DelfinGroup" akcionāriem jau ir indikācijas ne tikai par lielāko, bet arī par mazo akcionāru reakciju?

Pašlaik ir izteikts tikai nodoms, un es domāju, ka pilnīgi skaidra atgriezeniskā saite būs tad, kad viss būs saskaņots un tiks izteikts oficiālais piedāvājums. Viena indikācija ir, kā mainījās "DelfinGroup" akciju cena pēc mūsu paziņojuma, un ir redzams, ka nav daudz tādu, kas akciju būtu gatavi pārdot zem 1,3 eiro, kas atbilst mūsu piedāvājumam. Tas nozīmē, ka cilvēki ar to rēķinās un gaida detalizētāku informāciju un lielāku konkrētību par abu uzņēmumu grupu sinerģiju, tostarp finanšu projekcijas un scenārijus.

Kad jūs varētu izteikt konkrētāku piedāvājumu?

Tam, protams, ir priekšnoteikumi, jo ir vajadzīgs Latvijas Bankas un Konkurences padomes saskaņojums. Tos mēs ceram saņemt augusta laikā vai septembra sākumā. Notiks arī "Indexo" akcionāru sapulce. Ja septembra sākumā visi saskaņojumi būs saņemti, tad uzreiz piedāvājums arī oficiāli tiks izteikts. Maksimālais laiks, kurā piedāvājumam var atsaukties, ir pusotrs mēnesis pēc tā izteikšanas, un tad arī būtu skaidri redzami rezultāti.

Vai, iegūstot vairākumu akciju, beigās esat gatavi izteikt arī galīgo akciju atpirkšanas piedāvājumu?

Mēs tomēr gribētu, lai tiem "DelfinGroup" akcionāriem, kas tā vēlētos, paliktu iespēja saglabāt savas akcijas tāpat kā līdz šim. Tomēr, ja akcijas konvertēt gribēs ļoti daudzi un mēs pārkāpsim likumā paredzēto akciju skaita slieksni, kad galīgais akciju atpirkšanas piedāvājums ir jāizsaka, tad tā arī darīsim. Taču mūsu plāns nav pilnībā pārņemt "DelfinGroup" un izslēgt to no biržas. Mēs lēšam, ka akciju konvertācijas iespēju izmantos no 50% līdz 70% "DelfinGroup" akciju īpašnieku.

Jūsu paziņojumā bija pausts, ka jūs izmantotu arī "DelfinGroup" tirdzniecības vietas. Kā jūs to redzat, zinot, ka pamatā tie ir "Banknotes" lombardi? Starp skrejriteņiem un mobilajiem telefoniem būs galdiņš, pie kura piedāvās "Indexo" produktus?

Šobrīd par to nav detalizēti domāts. Tā vienkārši ir iespēja, kuru var izvērtēt, un par to ir jārunā kopā ar "DelfinGroup" vadību.

Galvenā sinerģija ir tajā, ka kopumā grupas līmenī varētu mazināt refinansēšanas izmaksas. Šobrīd "DelfinGroup" ir salīdzinoši dārgas obligācijas, kuras pakāpeniski laika gaitā varētu aizstāt ar lētāku finansējumu. Otra taustāma lieta ir dividenžu plūsma. "Indexo Bankai" būs vajadzīgs papildu kapitāls, un "DelfinGroup" varētu dot apmēram 10 miljonus eiro papildu dividendēs apmēram trīs gadu laikā. Tas ļautu veidot 100, pat 200 miljonu eiro kredītportfeli. Trešā lieta ir "DelfinGroup" klientu bāze - 330 000 klientu, kuriem droši vien ir bankas konts, visdrīzāk ir pensiju otrā līmeņa uzkrājumi. Mēs varētu pārdot bankas pakalpojumus šai lielajai auditorijai. Ceturtais ir "DelfinGroup" izplatīšanas tīkls, par ko noteikti būtu vērts domāt. Es nedomāju, ka mēs veidotu tādu klasisku bankas filiāļu tīklu. Man šķiet, ka tā ir vakardiena. Bet ir dažādi pakalpojumi, kur reizēm cilvēkam ir vajadzīga mijiedarbība, piemēram, nestandarta situāciju risināšana. Tajā pašā hipotekārajā kreditēšanā, lai gan mums ir labi digitalizēts refinansēšanas risinājums, vairumam cilvēku ir vajadzīgs iedrošinājums, konsultācija, viņi pārjautā, vai tiešām visu pareizi ir sapratuši. Tagad mēs to risinām telefoniski, bet arī fizisks tīkls varētu dot papildu iespēju pakonsultēties, apspriesties. Bet tieši, kā tas darbotos, ir pāragri runāt.

Tomēr, ja runājam par "DelfinGroup" klientu bāzi - vai cilvēki, kas visdrīzāk spiedīgu apstākļu dēļ lombardā ieķīlā savas mantas, būs tie, kas bankā ņems hipotekāro kredītu?

Tā vienkārši varētu būt vieta, kur saņemt konsultācijas, bet es vēlreiz uzsvēršu, ka mums vēl nav konkrēta plāna, kā to varētu izmantot.

Tomēr "DelfinGroup" klienti - 330 000 - ir gandrīz trešdaļa no Latvijas ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Jā, droši vien viņi nav ar augstāko ienākumu līmeni, bet tie ir cilvēki, kuriem, kā jau es teicu, visticamāk, ir pensiju otrais līmenis, visticamāk, ir nepieciešami cita veida banku pakalpojumi. Turklāt viņu finansiālais stāvoklis laika gaitā var mainīties. Iespēja vērsties pie trešdaļas Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju noteikti ir ieguvums.

Par otru "Indexo" grupas īstenoto iegādes darījumu. Ja skatāmies uz pensiju otrā līmeņa aktīvajiem plāniem, tad "Indexo" ir lielākā pārvaldīto aktīvu vērtība Latvijā. Kādēļ nolēmāt iegādāties "Vairo", kas savukārt ir jaunākais pensiju otrā līmeņa pārvaldītājs un ar salīdzinoši mazāku pārvaldīto aktīvu vērtību?

Vienkārši radās tāda iespēja. Es tagad negribu runāt "Vairo" īpašnieku vārdā, bet viņi izvērtēja iespēju vai nu uzņēmumu pārdot, vai apvienot ar kādu citu, vai nu turpināt cīnīties par savu pozīciju tirgū, un rezultātā radās iespēja vienoties par abām pusēm izdevīgu darījumu. Norēķins notiek daļēji naudā, daļēji akcijās, kas nozīmē, ka visi "Vairo" akcionāri šī darījuma rezultātā kļūs par "Indexo" akcionāriem.

Kad šis darījums varētu noslēgties?

Līgumi ir parakstīti, un šobrīd tiek gaidīts Latvijas Bankas saskaņojums. Tikko tas tiks saņemts, mēneša laikā darījums tiks īstenots.

Sākotnēji tika ziņots, ka saglabāsies gan "Vairo" zīmols, gan uzņēmums kā juridiska persona. Kādēļ?

Tas būs uz laiku, kamēr visi pensiju uzkrājumi tiek pārcelti un integrēti "Indexo". Tad arī "Vairo" kā juridiska persona tiktu likvidēts. Domājams, ka šis process ilgtu apmēram sešus līdz deviņus mēnešus.

"Vairo" pēc salīdzinoši ilga pārtraukuma tirgū ienāca kā jauns pensiju otrā līmeņa pārvaldnieks, bet tagad šis uzņēmums tiek pārdots. Par ko tas liecina? Par to, ka, neraugoties uz otrajā pensiju līmenī esošo līdzekļu pakāpenisko pieaugumu, šis tirgus nav pietiekams jaunu spēlētāju ienākšanai?

Tieši to tas arī nozīmē.

Ja runājam par iemesliem, tad, pirmkārt, ir šis politiskais risks, kas visu laiku virmo ap pensiju otrā līmeņa uzkrājumiem. Visu laiku dienas kārtībā ir jautājums: paņemsim to nākotnes pensiju naudu un iztērēsim šodien! Tas ir risks jebkuram, kurš vēlas iesaistīties pensiju pārvaldīšanas biznesā, jo tas ir apjoma bizness, un, lai ar to varētu sākt kaut ko pelnīt, ir vajadzīgs vairākus gadus ieguldīt mārketingā, klientu piesaistē, uzņēmuma uzturēšanā. Tā ir ilgtermiņa investīcija, un, ja visu laiku gaisā virmo politiskā neskaidrība, tas ir viens no faktoriem, kas liek pārdomāt.

Otrs faktors ir cenu pārregulācija. Jo lielāks ir pārvaldāmais līdzekļu apjoms, jo zemāka ir noteiktā komisija. Komisiju apjomi pašlaik jau ir nospiesti tik zemā līmenī, ka kombinācijā ar politisko risku vairs nav racionāli ieguldīt klientu piesaistē, jo investīciju atmaksāšanās periods ir ļoti ilgs. Cenu regulācija ir aizbiedējusi konkurenci. Es domāju, ka valsts politikas veidotāju iecere bija, ka mēs samazināsim komisiju griestus un attiecīgi vairāk paliks pensiju krājējiem. Bet nelaime ir tāda, ka mēs joprojām redzam zemas komisijas maksas kopā ar sliktu fondu darbības rezultātu. Tas nozīmē, ka komisijas maksa nav vienīgā lieta, par ko jādomā. Komisijas maksai ir jābūt pietiekami lielai, lai tas veicinātu konkurenci, lai tas mudinātu tirgū iesaistīties jaunus dalībniekus, veidot jaunus pensiju plānus un tā tālāk. Šobrīd veidojas situācija, ka tiek iecementēts zināms status quo. Lielākajiem tirgus dalībniekiem būs viņu tirgus daļas, neviens vairāk neiesaistīsies, īpaši neieguldīs jaunu klientu piesaistē, nebūs cīņas par jaunu klientu, un savā ziņā tas arī nemotivēs lielākos tirgus dalībniekus kaut ko darīt labāk, darīt citādāk. Iestāsies tāda nekonkurences stagnācija. Ir muļķīgi sagaidīt, ka tagad nāks kāds jauns tirgus spēlētājs, kas teiks: es nodarbošos ar pensiju otrā līmeņa pārvaldīšanu, ieguldīšu miljonus daudzu gadu garumā, lai pēc tam nenopelnītu neko. Tas nenotiks. Ar šādu cenu pārregulāciju un virmojošiem politiskiem riskiem konkurence pensiju otrā līmeņa pārvaldīšanā mazināsies, un "Vairo" lēmums tam ir skaidrs apliecinājums.

Tagad bija arī Lietuvas lēmums par izmaiņām pensiju otrajā līmenī. Vai tas nevar iedrošināt arī Latvijas politiķus vēl lielākā mērā "pasmelties" no pensiju otrā līmeņa naudas un ar to lāpīt šodienas vajadzības?

To jau parādīja pagājušā gada rudens. Tomēr es domāju, ka bija arī dzīvas diskusijas un pretreakcija, kas bija signāls politiķiem, ka vismaz gados jaunāki vēlētāji, ar to es domāju no 40 gadiem un jaunāki, kuru intereses nepārprotami šādā veidā tiek aizskartas, saka, ka viņi saprot, kas notiek, un kaut kādā veidā uz to reaģēs. Politiķu vēstījums arī bija, ka iemaksu samazinājums par vienu procentpunktu pēc četriem gadiem tiks atlikts atpakaļ. Tas, ka būs kārdinājums… Nu politiķiem tas ir tāpat, kā mazam bērnam sēdēt pie cūciņas krājkasītes un zināt, ka tur tā nauda iekšā ir. Tu jau zini, ka tā nauda būtu jāpataupa vēlākam laikam, bet kārdinājums šodien nopirkt to konfekti vai datorspēli arī ir ļoti liels.

Turklāt, ja mēs šodien aizņemamies no nākotnes pensijām, tad problēmas jau neparādīsies ne rīt, ne arī pēc desmit gadiem, bet vēlāk. Tādēļ politiķiem arī ir skaidrs, ka šajā politiskajā ciklā viņiem šīs problēmas nebūs jārisina, ar tām galā būs jātiek kādas piecas vai pat desmit valdības vēlāk. Latvijas vēlētāju atbildība savukārt ir nebalsot par politiķiem, kas grib paņemt viņu pensiju uzkrājumu un iztērēt to šodien, labi zinot, kādas ir demogrāfiskās tendences.

Ir jau zināms, kas notika Igaunijā, kur pieņēma lēmumu, ka naudu no pensiju otrā līmeņa var izņemt. Aptuveni 25% cilvēku, kam bija pensiju otrā līmeņa uzkrājumi, tā arī izdarīja, un pētījumi liecina, ka šī nauda nemaz netika tik gudri izlietota. Gudrs izlietojums bija kredītu priekšlaicīga apmaksa, kur nonāca daļa naudas. Bet daļa tika izmantota plaša patēriņa preču iegādei - televizoriem un citām lietām -, daļa vienkārši nonāca banku kontos, kur tā vietā, lai tiktu kaut kur ieguldīta, to pamazām noēda inflācija. Ja cilvēki paši šo naudu gudri investētu līdz savai pensijai un līdz ar to vairotu, tad būtu grūti atrast argumentus pret. Bet cilvēki tā nerīkojās. Turklāt problēma ir tā, ka lielākais kārdinājums pensiju uzkrājumu iztērēt ir tieši cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem, un visdrīzāk tas tiktu izlietots ikdienas vajadzībām. Taču tieši viņiem visvairāk būs nepieciešama piemaksa pie pirmā līmeņa pensijas vecumdienās, jo visdrīzāk viņiem nebūs cita veida uzkrājumu. Un tā būs sociāla problēma visai sabiedrībai. Reizēm cilvēkus pasargāt no pašu vājībām nemaz nav slikti. Otrais pensiju līmenis tieši to nozīmē, ka valsts, gudri paredzot demogrāfiskos izaicinājumus, visiem liek uzkrāt savai nākotnes pensijai. Ja šo obligātuma prasību atceļ, tad tas vienkārši kļūst par kaut kādu hibrīdu ar brīvprātīgajiem trešā līmeņa pensiju fondiem.

Ja tagad pievēršamies "Indexo Bankai", tad augustā aprit gads kopš tās darbības sākuma. Tirgū jūs ienācāt ar agresīvu pieteikumu tieši noguldījumu piesaistē. Latvijas Bankas dati liecina, ka noguldījumu apjoms jūsu bankā joprojām ir mazāks nekā daudzās tā saucamajās mazajās bankās. Vai nav vilšanās?

Pirmais gads jebkuram jaunam biznesam ir visgrūtākais. Izaicinājumu netrūkst arī mums.

Ja runājam tieši par noguldījumiem, tad mums pašlaik ir ap 50 miljoniem eiro, un tā tiešām vēl ir ļoti neliela daļa no tā, ko Latvijas iedzīvotāji tur bankās. Mūsu piedāvājums joprojām ir labs un ļoti labs. Mēs esam vienīgie, kas maksā par konta atlikumu virs 1%, proti, 1,25%. Ja visi Latvijas iedzīvotāji pārceltu kontu atlikumus pie mums, tad gadā atpakaļ saņemtu ap 100 miljoniem eiro. Līdz ar to racionālu argumentu par labu mums ir daudz. Savukārt tas, kas ietekmēja mūsu darbību, bija straujais Eiropas Centrālās bankas (ECB) likmju samazinājums. Kad likmes bija augstākas, motivācija piesaistīt noguldījumus bija daudz lielāka. Šobrīd, kā tas banku biznesā arī ir normāli, galvenais ienākums ģenerējošais avots ir kreditēšana. Noguldījumu apjoms ir vajadzīgs tāds, lai tas varētu atbalstīt kreditēšanu. Ar kreditēšanu mēs iesākām ļoti piesardzīgi un gada sākumā bijām izsnieguši tikai vienu miljonu eiro patēriņa kredītos. Šī gada laikā mēs esam kāpinājuši gan patēriņa kredītu apjomu, gan pēdējos mēnešos aktīvi refinansējam hipotekāros kredītus. Kā jau minēju, mums noguldījumos ir piesaistīti aptuveni 50 miljoni eiro, un ir aptuveni 20 miljonu eiro liels kredītportfelis. Noguldījumu mums joprojām ir vairāk, bet kredītportfelis aug strauji, un tas rada papildu motivāciju cīnīties par papildu noguldījumu naudu.

Tādēļ, atbildot uz jautājumu, jā, būtu bijis labāk, ja noguldījumu būtu vairāk, bet tas arī nebija pašmērķis. Augot kreditēšanai, mums arī būs aktīvāk jāiesaistās cīņā par lielākiem noguldījumu apjomiem.

Cik daudzi no ieguldījumu pārvaldības sabiedrības "Indexo" klientiem ir kļuvuši par "Indexo Bankas" klientiem? Cik daudz klientu iepriekš ar "Indexo" nav sadarbojušies?

Mums ir 40 000 bankas klientu, kas ir ļoti labs sasniegums, un vairums no tiem iepriekš ir bijuši saskarē ar "Indexo" - viņiem ir bijis otrais vai trešais pensiju līmenis. 20-30% klientu pirmā saskare ar "Indexo" ir caur banku, un pēc tam daudzi no viņiem nonāk pie pensiju pakalpojumiem.

Pensiju pārvaldē "Indexo" ir 140 000 klientu, tādēļ bankai joprojām ir liels potenciāls tos uzrunāt.

Aktīvi esat pievērsušies hipotekāro kredītu refinansēšanai. Kādi ir secinājumi?

Mūsu refinansēšanas piedāvājums visizdevīgākais ir tiem, kas savus kredītus ir ņēmuši pirms kādiem četriem pieciem vai vairāk gadiem. Tajā laikā hipotekāro kredītu likmes vispār bija augstākas, tirgū bija lielāka pasivitāte un pievienotās likmes bija 2-3%. Tagad šie cilvēki vērā ņemamu daļu no kredīta jau ir atmaksājuši, nekustamo īpašumu cenas kopumā ir kaut nedaudz, bet tomēr pieaugušas, attiecīgi kredītu attiecība pret ķīlu ir uzlabojusies un banku risks būtiski ir samazinājies. Refinansējot ieguvums cilvēkam pie mums var būt pat 100 bāzes punkti vai viens procentpunkts. Refinansēšanas darījumos vidējā summa ir ap 50 000 eiro, un līdz ar to ietaupījums var būt ap 500 eiro gadā procentu maksājumos. Ja kredīts vēl ir jāmaksā 10 vai vairāk gadu, tad kopā tas sanāk diezgan daudz. Tāpat refinansējot kredītu, var pagarināt tā termiņu un arī uz tā rēķina samazināt mēneša maksājumu. Ja Latvijā kopumā hipotekārie kredīti ir izsniegti par apmēram 5 miljardiem eiro, tad 2-2,5 miljardi eiro ir izsniegti laika periodā, kuru es minēju, un šiem cilvēkiem noteikti ir vērts šos kredītus "pakustināt". Labākais veids ir noskaidrot, kādu likmi var saņemt pie kādas citas bankas, un mūsu gadījumā to ir ļoti vienkārši izdarīt. Mums gan tas nav tas izdevīgākais, bet es zinu, ka pietiekami daudz cilvēku ar mūsu piedāvājumu aiziet pie savas bankas un viņiem izdodas vienoties par izdevīgāku likmi ar to.

Vai jūs domājat piedāvāt arī jaunus hipotekāros kredītus, ne tikai jau esošu kredītu refinansēšanu?

Refinansēšanā pašlaik ir lielākā aktivitāte, un pēdējos mēnešos tieši refinansētie darījumi ir bijuši vairāk nekā no jauna izsniegtie kredīti. Droši vien tas arī saglabāsies vēl kādu laiku. Tādēļ tā mums pašlaik ir lielāka iespēja. Tā tas ir arī no procesa vienkāršuma viedokļa, jo refinansēšana ir ļoti standartizēts process. Savukārt nākamais solis būs tas, ko mēs saucam par kapitāla atbrīvošanas pakalpojumu. Proti, ja cilvēkam ir īpašums, to var ieķīlāt un iegūt aizdevumu, lai uzsāktu biznesu, nopirkt vasarnīcu vai izmantotu citiem mērķiem. Daudzās pasaules valstīs tas ir ļoti populārs pakalpojums, bet Latvijā tas līdz šim nav aktīvi izvērsts. Tas būs mūsu nākamais pakalpojums, bet tālāk būs dažāda veida citi hipotekārie darījumi. Taču, lai tos varētu digitalizēt un padarīt par ērtu pakalpojumu, tas ir diezgan darbietilpīgs process. Pilotrežīmā mēs jau pašlaik izsniedzam pa kādam nestandarta aizdevumam, bet šis process vēl nav standartizēts.

Tas, par ko bankas līdz šim ir saņēmušas pārmetumus hipotekārajā kreditēšanā, ir, ka kredītus nav problēmu saņemt, ja īpašums ir Rīgā, Pierīgā, lielajās pilsētās, bet ar hipotekāro kreditēšanu reģionos ir "bēdu leja". Vai neredzat tur darbības nišu?

Jā, tā noteikti varētu būt iespēja, un tā varētu būt iespēja arī kapitāla atbrīvošanas darījumos. Kā jaunam spēlētājam tirgū darīt visu to pašu un tāpat kā pārējie un cerēt uz pasakainiem rezultātiem būtu naivi. Mums visās lietās ir jādara kaut kas nedaudz citādāk.

Vai esat gatavi pievērsties arī uzņēmumu kreditēšanai?

Noteikti. Līdz šim mūsu izaicinājums bija, ka bankai ar ienākumu ģenerēšanu ir gājis gausāk. Daļēji tajā var vainot ECB likmju samazinājumu. Jā, mēs bijām cerējuši, ka tās augstas saglabāsies ilgāk un mēs varēsim nopelnīt vairāk. Tagad ienākumu ģenerēšanai var likt vienādības zīmi ar kreditēšanu, un mēs sākam uzrādīt labus rezultātus, ieņēmumi aug, bet vienalga mums vajadzētu nostāties kārtīgi uz kājām ar privātpersonu pakalpojumiem, kuros esam daudz ieguldījuši, un tagad vajadzētu sasniegt bezzaudējumu punktu visas "Indexo" grupas līmenī, un tad ķerties pie jauniem ieguldījumiem un uzsākt juridisko personu apkalpošanu.

Darījuma veiksmīga noslēgšana ar "DelfinGroup", protams, mūsu finansiālo spēku būtiski pastiprina, un tas varētu dot mums iespējas arī straujāk virzīties uz priekšu. Bet bez šī darījuma mēs gribētu kļūt pelnoši privātpersonu apkalpošanā, kas, visticamāk, notiks nākamā gada pirmajā ceturksnī, un tad ķerties klāt jaunām investīcijām. Mēs to noteikti darīsim, bet jautājums ir, kad tieši.

Grupa tagad ir īstenojusi darījumu ar "Vairo", tiks izteikts piedāvājums "DelfinGroup" akcionāriem. Vai arī banka varētu audzēt savus darbības apjomus šādā veidā, piemēram, iegādājoties kreditēšanas portfeli no kādas citas bankas?

Ja pieminētie darījumi tiks veiksmīgi īstenoti, mēs kļūtu daudz spēcīgāki un mazāk atkarīgi no ārējas kapitāla piesaistes, un, jā, mēs būtu atvērti vēl kādiem citiem darījumiem.

Tā rezultātā gan būtu svarīgi nepazaudēt divas lietas. Viena ir mūsu tehnoloģiskā platforma, kas nozīmē, ka svarīgi ir iegādes darījuma rezultātā nepārņemt kaut kādas vecas, sarežģītas sistēmas, darījumus, kas komplicē visu uzskaiti un citus procesus. Otrs, ja tas ir saistīts arī ar cilvēkresursu pārņemšanu, tad negribētu nonākt situācijā, kurā mēs pazaudējam savu uzņēmējdarbības un organizācijas kultūru, ka mēs esam tirgus izaicinātāji un cenšamies darīt lietas citādāk.

Bet pašlaik mēs pie citiem darījumiem nestrādājam, jo arī "DelfinGroup" ir pietiekami liels darījums, kas vēl ir jāīsteno. Līdz abu tagadējo darījumu noslēgšanai nekas cits netiek apspriests, bet nav izslēgtas arī šādas iespējas, kā straujāk, ātrāk virzīties uz priekšu.

Kad "Indexo Banka" varētu kļūt pelnoša?

Mēs lēšam, ka nākamā gada sākumā, nākamā gada pirmajā ceturksnī, ja veiksmīgi noslēdzas "DelfinGroup" darījums, tad principā ar šo brīdi "Indexo" grupa kopumā varētu būt pelnoša. Tas gan, protams, nemazina vajadzību arī pašai bankai kā grupas struktūrvienībai kļūt pelnošai. Bet pēc "DelfinGroup" darījuma parādīsies arī sinerģija, kam vajadzētu paātrināt ceļu, kad banka kļūst pelnoša.

Un kad banka pati par sevi varētu sākt pelnīt?

Nākamgad pirmajā ceturksnī kopā ar pensiju pārvaldnieku vajadzētu pelnošai kļūt grupai, bet bankai tas noteikti ir pirmais pusgads pie pašreizējām tendencēm.

Kāds ir jūsu mērķis ilgtermiņā - piemēram, pēc desmit gadiem? Cik lielu tirgus daļu jūs gribētu sasniegt Latvijas banku tirgū?

Desmit gadi ir ļoti ilgs laiks, bet tas ļauj nedaudz pasapņot. Es domāju, ka "Indexo" ir jābūt spēcīgai vietējai finanšu pakalpojumu grupai, kas sniedz visus nozīmīgākos finanšu pakalpojumus visa veida klientu grupām. "Indexo" ir jābūt redzamam spēkam un attiecīgi tirgus daļai vajadzētu būt salīdzināmai ar to, kādas šobrīd ir "lielā četrinieka" bankām. Arī šobrīd ar 40 000 klientu mēs varētu būt jau piektā lielākā banka pēc klientu skaita.

Tagad, kad Latvijā banku pakalpojumi ir nodoti ārpakalpojumā ārvalstniekiem, ir savi ieguvumi, jo tā ir integrācija vismaz reģionālā finanšu sistēmā. Tam ir savi plusi. Bet tas, ka pietrūkst spēcīga vietējā spēlētāja, atkal ir mīnuss, jo, piemēram, dažādu ārēju satricinājumu rezultātā, kā parāda arī iepriekšējā finanšu krīze, ārvalstu spēlētājiem daudz svarīgāks ir mājas tirgū notiekošais, nevis tas, kas notiek kaut kur perifērijā. Tādēļ, ja notiek kādi lielāki satricinājumi, tad mēs konsekvences šeit varam izjust daudz asāk, ja nav nekāda vietējā finanšu sektora pretspēka. Es nebūt negribu teikt, ka ārvalstu banku kā tādu klātbūtne ir ļoti slikta un apkarojama parādība. Absolūti nē! Bet ir jābūt līdzsvaram, kura šobrīd Latvijā pietrūkst.

Latvijas lielās bankas ir pārstāvētas arī vismaz pārējās Baltijas valstīs. Vai jūs perspektīvā arī redzat savu paplašināšanos vismaz Baltijas reģiona līmenī?

Gan Igaunijā, gan Lietuvā ir bankas, kas darbojas tikai vietējā tirgū. Tādēļ nav tā, ka visi ir pārstāvēti reģionāli, un fokusēšanās uz vienu tirgu varbūt ir arī sava veida priekšrocība. Mums šobrīd par ģeogrāfisko ekspansiju plānu nav, bet tas nav izslēgts. Piemēram, "DelfinGroup" ir pārstāvēta Lietuvā, un pēc darījuma veiksmīgas realizācijas "Indexo" grupa kā tāda būtu ar klātbūtni Lietuvas tirgū.

Par ko liecina jūsu pirmā gada darbības pieredze? Vai Latvijā ir vēl vieta kādai citai bankai?

Mēs visu laiku esam runājuši par to, ka konkurence nav pietiekama, un mēs caur to redzam savu iespēju. Tur mūsu viedoklis nav mainījies, un droši vien, ka savu pozīciju varētu izkarot vēl kāds. Bet tas ir diezgan ērkšķains ceļš, un ir jābūt ar pietiekami lieliem finanšu muskuļiem, kā arī ir jābūt ļoti pacietīgam un jāsaprot, ka šis nav stāsts "Atnācu, ieraudzīju, uzvarēju", jo rezultātu varēs sasniegt tikai ilgā laika periodā. Tas faktiski ir līdzīgi, kā bija ar pensiju līdzekļu pārvaldīšanu. Mums bija vajadzīgi pieci gadi, lai sasniegtu pirmos 500 miljonus eiro pārvaldāmajos aktīvos. Nākamie 500 miljoni eiro jau bija pusotra gada jautājums. Izkustēšanās no sākumpunkta ir visgrūtākā.

Atgriežoties pie jautājuma, vai vēl kādam ir vieta, tie ir priekšnoteikumi, ar kuriem ir jārēķinās. Spēlētāju ar finanšu muskuļiem rokraksts parasti nav sākt no nulles un tad lēnā garā būvēt savu biznesu, tādēļ, ja kādu no viņiem ieinteresētu Baltijas tirgus, tad tas droši vien notiktu caur kāda cita spēlētāja iegādi. Savukārt tie, kas ir gatavi būvēt biznesu no nulles, visdrīzāk saprot, ka tas nav viegli.

Mēs no nulles punkta esam izkustējušies, un katrs nākamais solis būs nedaudz vieglāks, bet vienalga mums vēl tāls un grūts ceļš ir priekšā, lai kļūtu par ļoti spēcīgu banku.

Ja runājam par spēcīgu spēlētāju ienākšanu, tad cik interesanta pašlaik ir Latvija un Baltija kaut vai tādēļ, ka atrodas blakus Krievijai un Ukrainā notiek karš? Galu galā, piemēram, "Luminor" cenšas pārdot jau labu laiku.

Ģeopolitiskais risks, ja runājam par investoriem no malas, objektīvi pastāv. Es domāju, ka tas tiek iekaukulēts tajā, kā tiek vērtēti visa veida aktīvi Baltijā. Karš Ukrainā un ģeopolitiskā nestabilitāte noteikti ietekmē. Citādi Baltijas tirgum vajadzētu būt, un tas arī ir visai pievilcīgs. Mīnuss ir tāds, ka tirgus priekš globāliem spēlētājiem ir neliels, kā arī ir jāņem vērā demogrāfiskie izaicinājumi. Bet citādi - kredītu īpatsvars pret iekšzemes kopproduktu ir mazs, bankas ir pelnošas, konkurence salīdzinoši neliela, īpaši Latvijā, iedzīvotāju turība aug. Ja skatāmies uz kritērijiem, kurā tirgū vajadzētu konkurēt, Baltijai vajadzētu būt pievilcīgai finanšu sektora spēlētājiem, bet ģeopolitika ir acīmredzams izskaidrojums tam, kādēļ tam pašam "Luminor" īsā laikā neizdodas noslēgt veiksmīgu pārdošanas darījumu.

No 2025.gada uz bankām attiecas vairākas izmaiņas - tika ieviesta solidaritātes iemaksa, tika samazināta iemaksa otrā līmeņa pensiju fondos. Nu jau gads ir otrajā pusē, un kā varat vērtēt šo valsts sperto soļu ietekmi uz finanšu pakalpojumu tirgu?

Ar solidaritātes nodokli varbūt bija iecerēts, ka tādā veidā stimulēsim kreditēšanu, stimulēsim konkurenci, bet notiek pretējais, tas drīzāk atbaida konkurenci un panāk pretējo efektu, piemēram, attiecībā uz jaunu ārzemju spēlētāju ienākšanu, par ko valdība arī it kā runā. Tas ir precedents, kurš jebkuram potenciālam tirgus spēlētājam liek domāt, ka, ja tu atnāksi uz Latviju un sāksi pelnīt, tevi tūliņ apliks ar kaut kādiem papildu nodokļiem. Tas nav veids, kā šo problēmu risināt. Valstij ir jādomā par konkurences veicināšanu finanšu sektorā, un šīs darbības drīzāk dod pretēju efektu.

Arī mums, piesaistot kapitālu, ir bijušas sarunas, kurās mums saka, jā, mums patīk jūsu stāsts, viss izklausās interesanti, bet Latvijas politiķiem šādas rīcības dēļ ir slikta reputācija. Tie ir nevēlami precedenti.

Ja runājam par kapitāla tirgu, tad tagad diskusiju vētru ir sacēlusi potenciālā valsts un pašvaldību uzņēmumu akciju kotācija biržā. It kā visi saka, ka tā būtu atbalstāma lieta, bet, tikko parādās konkrētu uzņēmumu nosaukumi, tā sākas protesti, ka to nē un šo arī noteikti nē. Kādu signālu tas dod par Latvijas kapitāla tirgu?

Kapitāla tirgus Latvijā ir mazattīstīts. Igaunija mums ir pāris soļus priekšā, un Rietumeiropa vēl pāris soļus priekšā. Savukārt, ja Rietumeiropu salīdzinām ar Ziemeļameriku, tad tā arī ļoti atpaliek. Tādēļ vēlmē attīstīt kapitāla tirgu mēs neesam vientuļi. Tas ir gan visa reģiona, gan Eiropas kopumā izaicinājums. Bet Latvijā kapitāla tirgus ir īpaši mazattīstīts.

Amerikāņiem ir teiciens, ka 5% no veiksmes ir plāns un 95% ir tā realizācija. Manuprāt, mums Latvijā plāni un ieceres ir labas. Piemēram, ir Latvijas Bankas desmit punktu kapitāla tirgus attīstības plāns, un, es domāju, tas ir labs plāns, bet vēl tikai vajadzētu ņemt un sistemātiski to realizēt.

Droši vien nav vienas tādas sudraba lodes vai pogas, kuru nospiest un uzreiz viss būs brīnišķīgā kārtībā. Bet viena lieta, kas visos plānos figurē jau daudzus gadus, un tā ir arī valdības deklarācijā, ir šī valsts un pašvaldību uzņēmumu kotācija biržā. Arī tā nav sudraba lode, bet ja kaut kas ir vistuvāk sudraba lodei, tad tā ir šī lieta, kas ir acīm redzama un ko vajadzētu un varētu izdarīt. Kāpēc tas visu laiku nenotiek, man, godīgi sakot, nav saprotams. Ir tā 90.gadu sākuma fobija par privatizāciju, bet es domāju, ka šeit tās paralēles vilkt ir nevietā. Ir pietiekami daudz valsts un pašvaldību uzņēmumu, kuriem var veikt publisko akciju kotāciju, un tas radītu gan likviditāti, gan reģionālo investoru lielāku interesi. Savukārt, tiklīdz tirgū ir lielāka likviditāte, tas radītu arī lielāku citu potenciālo emitentu interesi, jo pašlaik daudzi domā, kāpēc šobrīd kotēties biržā, jo tur tāpat nekas nenotiek.

Manuprāt, tas ir obligāti jāizdara, un esmu pārliecināts, ka kādā brīdī tas arī tiks izdarīts. Taču tagad man līdz galam nesaprotamu iemeslu dēļ ir kaut kādas bailes, process ievelkas un acīmredzot pietrūkst politiskas gribas to realizēt.

Kādiem šiem uzņēmumiem vajadzētu būt? Nu, piemēram, pašlaik tiek nosaukts "Latvijas autoceļu uzturētājs". Bet diezin vai šādas ļoti specifiskas jomas uzņēmums varētu būt tas, kas radītu lielu Latvijas iedzīvotāju interesi pirkt tā akcijas. Un vai pēc tam nevarēs vienkārši pateikt, ka mēs mēģinājām, bet vismaz Latvijas iedzīvotājiem, privātpersonām tas neinteresē un tātad nav vērts turpināt?

Tieši tā. Vispār tie uzņēmumi, kuri ir savā ziņā sociālo funkciju veicēji, nav labākie piemēri kotācijai biržā, jo to mērķis ir nevis audzēt peļņu, bet gan nodrošināt noteiktus pakalpojumus sabiedrībai. Labāki ir tie uzņēmumi, kuri ir motivēti pelnīt, audzēt darbības apjomus - piemēram, "Tet", "Latvijas Mobilais telefons". Līdz ar to atrast piemērotākos valsts un pašvaldību uzņēmumus kotēšanai biržā vienmēr ir izaicinājums.

Tomēr vai viss ir saistīts tikai ar valsts rīcību? Jūs esat biržā, bet nav tā, ka kopumā Latvijas privātie uzņēmumi akciju tirgu "gāztu otrādi".

Aktivitāte tomēr pamazām parādās, un tagad katru gadu ir bijusi kāda jauna akciju kotācija. Ja izdosies mūsu darījums ar "DelfinGroup", tad kopumā tirgus kapitalizācija nozīmīgi pieaugtu, būtu lielāka investoru bāze, un arī tad Rīgas biržai vajadzētu kļūt likvīdākai un notikt dzīvākai tirdzniecībai. Arī tas būtu impulss kapitāla tirgus attīstībai. Bet būtu vajadzīgi vairāki uzņēmumi ar vairāk nekā 100 miljonu eiro tirgus kapitalizāciju un daudziem tūkstošiem akcionāru, lai veicinātu apgrozījumu. Latvijā jau kopumā naudas pietiek. Tās pašas privātpersonas tur vairāk nekā 10 miljardus eiro vienkārši bankās. Ja kaut vai desmito daļu no tā izmantotu darījumiem biržā, tas būtu milzīgs sasniegums.

TV Programma