Toties šie traucējumi var ietekmēt gan karjeru, gan notikumus privātajā dzīvē, gan savā ziņā veiksmes un neveiksmes, kas atkarīgas no paša uzvedības. Attiecīgi tas var atstāt iespaidu uz personas lomu, pienesumu vai apgrūtinājumu attiecībās ar sabiedrību kopumā, tāpēc būtu labi, ja valsts finansētu svarīgāko arī pieaugušajiem. Par uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu jeb UDHS netrūkst arī mītu un aplamu priekšstatu, tāpēc aicinājām uz interviju ārsti-psihiatri Lauru Štāni tagad, jo 13. jūlijā ir Pasaules UDHS apzināšanās diena.

Kas ir uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms, ko tas nozīmē, ar ko tas atšķiras no parasta kustīguma?

– Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms ir smadzeņu attīstības traucējumu veids, kas nosaka to, ka cilvēkam ar šo problēmu ir grūti funkcionēt vairākās sfērās, un tā ir uzmanības noturēšana jeb koncentrēšanās, impulsu kontrole, kāpēc šie cilvēki varētu kļūt nesavaldīgi un pārspīlēta aktivitāte ar minēto kustīgumu, bet arī nav tā, ka ir kaut kāds vienots precīzs šī pacienta -profils. Izpausmes var būt ļoti atšķirīgas, un, piemēram, minētā kustīguma var vispār nebūt. Piemēram, meitenēm bērnībā kustīgums nav izteikts, līdz ar to meitenēm retāk diagnosticē šo problēmu, bet tas nenozīmē, ka viņām šo traucējumu nav. Šo traucējumu gadījumā tā nav kāda slikta audzināšana vai šie cilvēki nav apzināti nepaklausīgi, līdz ar to tādas klasiskas audzināšanas metodes vai sodīšana nenes vēlamo rezultātu. Viņi nesāk uzvesties sociāli pieņemamāk, bet tam cilvēkam tiek nodarīts kaitējums, ja viņš visu laiku tiek strostēts par šīm savām slimības izpausmēm. Šo cilvēku smadzeņu darbības īpatnības ierobežo viņus funkcionēt tā, kā vajadzētu.

Kādi ir biežākie mīti, aizspriedumi, stereotipi un kā jūs tos atspēkotu?

– Joprojām ik pa laikam es sastopos ar to, ka cilvēki jauc uzmanības deficīta jēgu, šo jēdzienu pārprotot tā, it kā cietējam trūktu kaut kādas uzmanības no apkārtējiem, nevis ka tas ir saistīts ar pacienta grūtībām koncentrēt pašam savu uzmanību. Atliek atgādināt un skaidrot par to. Runājot par mītiem un stereotipiem, viens ļoti izplatīts ir maldīgs noliegums, kas biežāk sastopams starp bērnu vecākiem, kuru bērnam ir šī problēma… Viņi uzskata to par tādu kā attīstības normu, kas, viņuprāt, pāriešot ar vecumu. Un tam gadās piemērotas apstākļu sakritības, jo šiem traucējumiem ir tendence, ka, nobriestot smadzenēm, mazinās arī UDHS izpausme, bet ir pietiekoši daudz pētījumu, un arī savā praksē ikdienā es sastopos ar to, ka arī pieaugušo vecumā lielai daļai cilvēku joprojām ir šie traucējumi, kuri ietekmē viņu funkcionēšanu. Tāpēc bērnībā būtu svarīgi nosaukt problēmu vārdā, jo tad cilvēks var sākt saņemt palīdzību. Ja to nenosauc, tas nenozīmē, ka šīs problēmas nav, un tas nav normālas attīstības posms. Attiecīgi, ja starp simptomiem meitenēm nav tik izteiktas hiperaktivitātes, tad tas veicinājis maldīgu stereotipu, it kā UDHS traucējumi zēniem būtu biežāk nekā meitenēm, lai gan runa ir par simptomiem, nevis traucējumiem. Samērā noturīgs un izplatīts ir aizspriedums ir pārliecība, ka šī diagnoze vispār neeksistē, ka tas ir kaut kāds izdomājums, kaut kāda kārtējā modes tendence. Tomēr tās pētījumi ir diezgan apjomīgi, pēdējos gados nāk klāt jauni pētījumi par šīs diagnozes neirobioloģiskajiem pamatojumiem, ir daudz kvalitatīvu pētījumu metaanalīžu par UDHS traucējumu izplatību, tāpat arī par ārstēšanu, ārstēšanas efektivitāti dažādās sociālajās grupās, līdz ar ko nav pamata apšaubīt šīs diagnozes eksistenci. Bet vēsturiski arī depresiju nopietni neuztvēra, tomēr pret to sabiedrības attieksme ir mainījusies. Domāju, ka sabiedrības attieksme mainīsies arī pret UDHS. Ja mēs uzlūkojam Latviju kontekstā ar citām valstīm, mums šo traucējumu diagnostika un ārstēšana sevišķi pieaugušo vecumā notiek salīdzinoši nesen, tomēr, izvērtējot kaimiņvalstu datus ar mums ļoti līdzīgu sabiedrību, nav pamata domāt, ka mums šo traucējumu nebūtu.

Cik UDHS ir izplatīts Latvijā? Vai ir kādi statistikas dati un kā tie mainījušies?

– Vienotu un aptverošu statistikas datu par Latviju īsti nav. Nedaudz labāka situācija ir saistībā ar bērnu datiem, jo bērniem UDHS tiek pētīts un ārstēts Latvijā ilgāk, bet, ja mēs skatāmies pasaulē, tad cilvēku ar UDHS ir apmēram 5 līdz 7 procenti atkarībā no vietas, kur tiek veikts pētījums. Šis ir relatīvi vidējais rādītājs, un nav pamata domāt, ka Latvijā būtu citādāk. Ja runājam par pieaugušo UDHS statistiku, tad Latvijā šie traucējumi vispār neparādās, bet pēdējos gados palielinās šo traucējumu diagnostika. Pasaulē pieaugušo pacientu ir nedaudz mazāk par bērniem – aptuveni 4–5 procenti. Laikā, kad es sāku strādāt, šie traucējumi netika diagnosticēti gandrīz nemaz, pēdējos gados diagnostika ir palielinājusies. Katrs gadījums jāizskata individuāli, bet mēs sākam lēnām atpazīt UDHS pacientus, taču statistikas datos objektīvas informācijas par to pagaidām nav.

Kā UDHS izpaužas pieaugušā dzīvē un kāpēc ir svarīgi to atpazīt un ārstēt arī pieaugušajiem? Vai daudz pieaugušo varētu dzīvot ar nediagnosticētu UDHS?

– No visiem bērniem ar UDHS traucējumiem aptuveni 60 līdz 70 procentiem pieaugušo simptomi saglabājas arī pieaugot, no kuriem aptuveni pusei ir apgrūtināta funkcionēšana, un tas būtu ārstējami. Apgrūtināta funkcionēšana – tas nozīmē, ka pieaugušajam ir grūtības ievērot kādu kārtību, plānot savas darbības, īstenot savus uzdevumus līdz galam. Tie ir traucējumi, kas tieši ietekmē darbu vai mācības.

Sabiedrības interesēs ne mazāk svarīgi būtu domāt par šo traucējumu diagnostiku un ārstēšanu saistībā ar UDHS izplatību ieslodzījuma vietās un starp probācijas dienesta klientiem, kas ir cilvēki, kas izdarījuši pārkāpumus, braucot pie stūres, vadot automašīnu reibumā. Tie nav Latvijas dati, tie ir pasaules dati, ka šādās noziegumus izdarījušo grupās aptuveni 30 – 40 procenti šo cilvēku atbilst UDHS diagnozes kritērijiem. Un otrādi – vēl pirms kāda nodarījuma cilvēkam ar neārstētu UDHS ir augstāka varbūtība paveikt ko neadekvātu, izdarīt noziegumu, iekulties nepatikšanās. Vieglākā formā varam domāt par cilvēku, kurš nezin, pabeigs vai nepabeigs savu augstāko izglītību, ko trešo reizi ir iesācis. Smagākā formā šo traucējumu dēļ cilvēks pat var kļūt bīstams sev un sabiedrībai.

Ar kādām grūtībām saskaras pacienti šai diagnostikas ceļā? Vai ir pietiekami daudz speciālistu, kas spēj kvalitatīvi diagnosticēt?

– Lielāka problēma ir ar garajām rindām pie speciālistiem, jo šie attīstības traucējumi pēc savas būtības nav tik akūta problēma, ar UDHS kaut kādā mērā var sadzīvot, tā nav prioritāte, un rezultātā šo traucējumu pacienti rindā stāv mēnešus, pusgadu, turklāt diagnostikas standarta algoritmā tiek rekomendēts veikt psiholoģisko izpēti, un uz to arī jāgaida pusgads. Un tā tas ir arī bērniem. Turklāt ja bērnam mēs gribam to saņemt par valsts līdzekļiem, tad pēc tam jātiek vēl pie psihiatra, kas varētu būt vēl tikpat gara rinda. Speciālistu pieejamība ir problēma bērnu psihiatrijā. Pieaugušajiem UDHS traucējumu diagnostikas kārtība ar ārstēšanas nozīmēšanu uzlabojas un attīstās, bet tas notiek salīdzinoši nesen, un joprojām nav izstrādāts vienots stratēģiskais ceļš, kā to būtu darīt vispareizāk. Pieaugušo vidē traucē arī aizspriedumi un stereotipi.

Cik sarežģīti ir atšķirt UDHS no citiem šķietami līdzīgiem stāvokļiem, piemēram, trauksmes, depresijas, mācīšanās grūtībām, autisma un cik svarīga ir precīza diferenciāldiagnoze?

– Ja mēs skatāmies pilnīgi atrauti no konteksta, simptomi tiešām var būt ļoti līdzīgi gandrīz visiem citiem psihiskiem traucējumiem, bet UDHS ir svarīga anamnēzes jeb pacienta priekšvēstures ievākšana saistībā ar to, kā cilvēkam ir gājis bērnībā, agrīnā jaunībā, un tur parādās specifiskas iezīmes, kam ir jāpievērš uzmanība. Jāpievērš uzmanība ir pilnīgi visam, kas cilvēkam traucē, un iespēju robežās diagnostikas ceļā jāmēģina noteikt visi virzieni, kuros vajadzētu strādāt. Ja cilvēks ir atnācis ar UDHS, bet citi traucējumi ir izteiktāki, piemēram, trauksme, depresija, tad būtu svarīgi vispirms vērst uzmanību uz to, kas ir akūtāks, jo UDHS terapija specifiska, šie medikamenti atšķiras no preparātiem, kurus piemēro depresijas vai trauksmes ārstēšanai. Tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, kas ir pamatproblēma.

Kādas ir galvenās UDHS ārstēšanas pieejas? Tikai medikamenti vai svarīga arī psihoterapija, uzvedības terapija, pacientam papildu zināšanas, kāda ir optimāla kombinācija?

– Optimāla jebkurā gadījumā būs tieši kombinācija no vairākām terapijām, un, ja mēs skatāmies pēc vecuma posmiem, tur arī ir dažādas prioritātes. Parasti viens no virzieniem ir medikamentozā terapija, kur pirmās izvēles grupa ir stimulantu grupas medikamenti, nākamais virziens būtu psihoterapija un optimālāk piemērota UDHS traucējumu korekcijai būtu pielāgota kognitīvi biheiviorālā terapija. Tad seko atbalsta pasākumi, kur būtu labi iesaistīties ģimenēm, kam būtu izpratne par šo traucējumu būtību, treneriem, skolotājiem. Ļoti svarīgs šiem cilvēkiem ir strukturēts dienas režīms, jo tas arī palīdz realizēt nepieciešamos plānotos uzdevumus. Ja runājam par pieaugušajiem, tad uzvedības lietas vai vides pielāgošanas pieaugušais kaut kādā mērā jau būs sakārtojis, lai kļūtu par pieaugušo, un tad medikamentozais atbalsts bieži vien nosedz trūkstošo sektoru, tāpat tas neizslēdz vajadzību pēc psihoterapijas, kognitīvi biheiviorālās terapijas vai cita psihoterapijas veida.

Kāda ir jūsu pieredze ar medikamentu efektivitāti UDHS ārstēšanā Latvijā? Vai terapiju apmaksā valsts? Vai ir kādas nepilnības?

– Tātad UDHS pirmās izvēles preparāti ir stimulantu grupas medikamenti, starp kuriem Latvijā ir pieejamas divas aktīvās vielas – metilfenidāts un lisdeksamfetamīns. Ilgstoši mums bija pieejams tikai metilfenidāts, bet nu jau vairākus mēnešus ir arī otrs preparāts, kas paplašina iespējas palīdzēt cilvēkiem ar šiem traucējumiem. Runājot par efektivitāti, pēc pareizi uzstādītas diagnozes un korekti nozīmētās terapijas šie traucējumi ir ļoti labi koriģējami, un cilvēki labi panes šos medikamentus. Efektivitāte ir ļoti laba, un tas Latvijā neatšķiras no citām valstīm. Ir arī citi stimulantu grupas preparāti, bet minētie ir vadošie, kas lielā daļā pasaules vadlīniju ir kā pirmās izvēles preparāti. Kas attiecas uz zāļu kompensāciju, bērniem no valsts budžeta tiek kompensēts metilfenidāts, bet pieaugušajiem Latvijā nav kompensēts nekas. Tā ir problēma saņemt palīdzību cilvēkiem ar šiem traucējumiem, turklāt viņiem ir grūtāk sevi realizēt, attiecīgi nopelnīt naudu ārstēšanai un preparātiem, bet, ja viņi saņem ārstēšanu, tad arī viņu funkcionēšana būtiski uzlabojas.

Kādas, jūsuprāt, ir galvenās sistēmiskās problēmas Latvijas veselības aprūpē un izglītībā attiecībā uz UDHS pacientiem?

– Protams, ka finansējums nekad nevienam nav pietiekoši, bet to pieminēt šajā jomā būtu īsti vietā, jo ir tā, ka pieprasījums apsteidz to, ko var piedāvāt, turklāt uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma pacienti atspoguļo tikai daļu no problēmas. Diezin vai kaut kas būtu jāvirza vienas konkrētas slimības virzienā, bet tā ir kopēja problēma saistībā ar psihiatriju, ka speciālisti ir noslogoti, un valsts aprūpē pieaugušajiem ir ļoti īsas konsultācijas, kas ir absolūti nepietiekošas, lai varētu iegūt nepieciešamo informāciju no cilvēka, vēl ir nepietiekama piekļuve speciālistiem, jo speciālistu ir pārāk maz, it sevišķi bērnu psihiatrijā. Pēdējos gados gan palielina psihiatrijas rezidentūru un vietu skaitu, bet paies laiks, kad to varēs izjust. Nākamā problēma ir pieaugušo UDHS, jo pieaugušajiem ar šiem traucējumiem nav iespējas saņemt valsts apmaksātu ārstēšanu. Noteikti svarīgs faktors ir arī tas, kad trūkst efektīvas sadarbības starp dažādām nozarēm, piemēram, izglītības, veselības un sociālo sektoru. Patlaban nav tā, ka cilvēkam būtu viegli kaut kur aiziet, organizēti nokļūt pie speciālista un nonākt pie diagnozes.

Ja jums būtu iespēja sniegt trīs galvenās rekomendācijas lēmumu pieņēmējiem, Saeimai, ministrijai, tās iestādēm, kādas tās būtu?

– Viena nepieciešamība būtu ieviest valsts mēroga stratēģiju uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma diagnostikā un ārstēšanā, to apvienojot ar citiem, piemēram, autiskā spektra neirālās attīstības traucējumiem, kas iekļautu skaidrus diagnostikas un ārstēšanas pamatprincipus un to pēctecību, kas notiek tālāk pēc tam citās vidēs, piemēram, skolās un darbavietās, un šādas atbalsta vadlīnijas vajadzētu izveidot visām vecuma grupām – ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Manuprāt, būtu ļoti svarīgi pievērst uzmanību atsevišķām riska grupām, kur šī problēma ir īpaši aktuāla. Nākamā – otra – nepieciešamība būtu izvērtēt kompensācijas principus, bērniem palielināt kompensējamo medikamentu pieejamības klāstu un arī pieaugušajiem nodrošināt valsts apmaksātu medikamentozo ārstēšanu, un, protams, būtu labi arī nemedikamentozo ārstēšanu pieaugušajiem nodrošināt kaut kādā mērā valsts finansētu. Trešais ieteikums saistīts ar sabiedrības un profesionāļu izglītošanu šajā sfērā ar mērķi pēc iespējas ātrāk mazināt aizspriedumus. Tas uzlabotu traucējumu agrīno atpazīšanu, kas nodrošinātu labāku ārstēšanu un citu traucējumu attīstīšanos nediagnosticētas problēmas dēļ.

Par pēdējā laika aktualitāti – dzerošo Latviju… Vai UDHS var veicināt iekrišanu atkarībās?

– Tas ir ļoti labs jautājums. Mēs no Latvijas nesen bijām pasaules mēroga kongresā, kur vesela sekcija tika veltīta šīm tēmām, un ir tā, ka cilvēki ar UDHS, ja tas nav diagnosticēts vai ja kaut kas neizdodas ar ārstēšanu, ir pakļauti lielākam riskam lietot kaut kādas atkarību izraisošās vielas – alkoholu, narkotikas u.tml. Ir veikti pētījumi arī par to, ka savukārt cilvēkiem, kas saņem ārstēšanu atbilstoši savām konkrētajām vajadzībām, ir mazāks risks kļūt par atkarīgajiem. Tāpat pētījumos konstatēts, ka narkotiku lietotāji, kuri saņem UDHS ārstēšanu, apgūst spējas kaut nedaudz kontrolēt savu lietošanu vai pat to izbeigt. Tas pats attiecas arī uz alkohola atkarību, līdz ar to UDHS ārstēšana ir pasargājošs faktors. To ietekmē stimulantu saņemšana, kura ir nepieciešama, lai varētu normalizēt to smadzeņu funkciju, kas ir saistīta ar nepietiekamu dopamīna izdali vai tā nepareizu vielmaiņu. Tāpēc ārstēšana palīdz vieglāk tikt galā ar savām atkarībām, un pētījumi ir ļoti pārliecinoši, dati nav šaubīgi.

TV Programma