Fragments no žurnālistes Ievas Brokas intervijas ar Jāni Domburu

Jāni, jūs esat dusmīgs cilvēks? Skatoties TV, šķiet, ka tomēr dusmīgs.

Kā vajag. Kādu joku arī pa brīdim pasaku, nav jau tik traki ar mani.

Varu lūgt nelielu pašraksturojumu?

Tādu būs ļoti grūti sniegt. Ir dažādas situācijas, man ir jābūt dažādam. Tā sauktā kritiskā žurnālistika ir ētera formāts – tur komēdiju neuztaisīsi. Komēdija atnāk pati, bet tā dusmošanās… Man liekas, vissliktākais ir remdenums. Atmiņā ir pētījums vai aptauja par latvju jauno emigrācijas vilni – tur rezultātos vieni ir dusmīgi uz valsti, vēl citas atbildes, bet liela daļa ir tādu, kam vienkārši pofig. Ziniet, labāk, lai ir dusmīgi. Labāk, lai ir attieksme. Kad ir vienalga, tas ir pilnīgi bezcerīgi.

Es sadusmojos tad, kad sadusmojos, – ja tu neesi savus mājasdarbus izdarījis un ēterā nes to, ko nes, skaidrs, ka es sadusmojos. Šogad būs 25 gadi kopš pirmā “Kas notiek Latvijā?”, un domāju, ka es eju līdzi pieprasījumam, ko jūtu.

Kāds tas ir?

Ka vajag “presēt, kratīt un dušīt”. Bet, no otras puses, to man saka cilvēki, kas dzīvo frančvalodīgajās valstīs: ja sakāt, ka Domburs ir briesmīgs, jūs nesaprotat, kas ir briesmīgi raidījumu vadītāji televīzijā! Ar laiku mainās lietas: kā izturies, kad tev ir 30, un kā – kad ir 50. Un tas, kā izturas pret tevi… Sākums bija citāds, ļoti labi jutu smīkņājošu: “Nu, nu, ko tad tu te…” Tagad attieksme ir cita.

Bet tas stāsts ir mūžīgs. Piemēram, Siliņas un viņas biroja izpildīšanās. Kad bija lielā 2008. gada krīze, Godmanis, kurš bija premjers, man jautāja: vai nav par traku trešoreiz nākt un runāt par budžetu? Teicu: nē, nav. Un viņš atkal un atkal nāca. Tad sākās Kariņa ēra… Es uzskatu, ka tauta to nav pelnījusi. Ka Siliņai būtu jānāk regulāri – ir daudz lielu jautājumu, par ko viņai jārunā un jāatbild.

Un man pat nav versiju, kāpēc viņa nenāk. Taču, lai tā nav tikai Siliņa, kam es te tagad uzburkšķu. Piemēram, tagad, kad visas lielās degvielas tirgotāju firmas ir sarunājušas nenākt. Un izskatījās, ka ir sarunājušas asociācijas līmenī. Arī tad man likās – nu, kommon, ja tirgo akcīzes preces, tā ir valsts cieši regulēta lieta! Bišķi taču jums tomēr jābūt atbildībai pret publiku. Nedusmoties šādās situācijās būtu pat muļķīgi.

Arī pats neatceļat intervijas, jo uzskatāt to par savu pienākumu – nākt un runāt. Kā tagad neatteicāt, kaut gan mēs jau tāds modes, stila un vispār vairāk glancēts sieviešu žurnāls.

Jā, es uzskatu, ka nākt un runāt ir mans pienākums. Tomēr, partiju vai frakciju vairākumu ņemot, man ar savu raidījumu arī nav pamata sūdzēties par attieksmi. Cilvēki saprot lietu kārtību.

Stilīgs, mūsdienīgs politiķis – mums kāds tāds ir?

Nav jau tāda viena moderna politiķa… Bet es, starp citu, varu izstāstīt par stila lietām vienu stāstu. 2017. gadā, kad pēc lielas darba pauzes atnācu uz “Delfu” studiju, es ekrānā izmetos kreklā un darīju to ļoti apzināti – tāpat biju izdarījis iepriekšējā desmitgadē pirms Saeimas vēlēšanām; novilku žaketi, lai vadītu raidījumu simboliski baltā kreklā. Un pēc tam es par to runāju ar vairākiem cilvēkiem: vai tā turpināt, vai tāds atvērtības variants der? Bet cilvēki mani atrunāja: tev ir jānāk atpakaļ uzvalkā! Man ir arī stāsts par kaklasaiti – 90. gados, šķiet, biju pirmais, kurš LTV informatīvos raidījumus vadīja bez šlipses.

Atgriežoties pie politiķiem un viņu stila, vairāk nāk prātā pretējais – nestilīgais gals. Bijušas vairākas reizes, kad Andris Bite nāca krekliņos un kedās… LDDK šefs tomēr. Daudzi smējās, kad pie manis pirmoreiz bija Rajevs – pirms x gadiem, pirms iešanas politikā – ar spilgti sarkanām zeķēm, smuki pieskaņotām grīdai.

Vairāk varētu runāt par dāmām, viņas tomēr cenšas, – bet tās ir viņu tiesības izcelties.

Vai mēdz būt tādas dienas, kad neatceraties par savu raidījumu, par politiku?

Domāju, ka ne. Tas ir asinīs. Tas pat nav tā baigi slikti. Tā vienkārši ir.

Kaut kam citam laiks paliek? Sportam, piemēram.

Sportu nevaru atļauties veselības dēl. Bet man ir “apmēram miljons” atvērtā procesā esoši darbi un darbiņi. Plus tagad TV darba grupas par vēlēšanām – trešdienā pirms pusnakts izgāju no TV un pusdeviņos no rīta biju atpakaļ. Bet tik traki arī nav kā vecos laikos, kad strādāju 15 stundas katru dienu. Taču joprojām strādāju daudz.

Un jums nav sajūtas, ka dzīvē tāpēc kaut kas palaists garām?

Nē. Absolūti ne. Pirmām kārtām man patīk tās darba stundas, man patīk, ka pārzinu lietas. Vienkārši patīk. Un es par to domāju, tāpēc ka… patīk. Bet nav arī tik traki ‒ vakar bija brīvdiena, pusi dienas pavadīju ārā, noskatījos vairākas filmas.

Mani interesē paskatīties, ko kino dara amerikāņi, ko ‒ eiropieši, un vakar trāpīju uz vienu beļģu‒nīderlandiešu filmu par narkotiku apkarotājiem. Tā ritmika ir cita, viņi to dara citādi nekā amerikāņi. Mierīgi un psiholoģiski.

Vai jums kādreiz ir gribējies pamest žurnālistiku, jo, nu… līdz kaklam!

Jā. Bet ne jau darbs man tad bija līdz kaklam. 2011. gadā man līdz kaklam bija TV vadība, jo skaidrs, ka tur nevarēja neko jēdzīgu darīt. Izgāju no tā visa ārā, kopā ar Antru Cilinsku taisījām filmu – 2012.–2013. gads bija pilnīgi cits dzīves ritms. Nebija arī nekādu piedāvājumu vietā, un tad jau tu uzdod sev to jautājumu. Un, jā, atbilde bija, ka varētu to arī nedarīt. Tāds mirklis bija. Bet ne “līdz kaklam”.

Domāju, ka daudz arī ieguvu. Pēc tam bija LNT “Dombura studija”, tad vēlreiz divu gadu pauze, pēc tam “Delfi”. Un domāju, ka arī publika ieguva ar to, ka bija tie caurumi. Padzīvoju citā ritmā, darot lietas ārpus žurnālistikas, paskatoties biznesos, ieraudzīju citas realitātes un ikdienu – pilna laika žurnālistam kam tādam nav laika; parunājos ar citiem cilvēkiem. Nelasīju dokumentu kaudzes un nesatiku miljons cilvēku. Iztīrīju smadzenes.

Kā jums ar hierarhijas ievērošanu darbā? Spējat klausīt priekšniekus?

Man nav priekšnieku. Kopš 1996. gada, kad Olafs Pulks, LTV ģenerāldirektors, mani atlaida no darba pēc izrunāšanās tiešajā ēterā par to, kas iekšēji notiek TV, es neesmu bijis darbinieks nekur citur kā tikai pie sevis. Man nav neviena darba līguma – vasarā būs jau 30 gadi. Gan LTV, gan LNT, gan “Delfu” gadījumā man ir kombinācija: es kā autors, mana SIA kā līdzproducents, bet līgums ir par konkrētu lietu, un mani neviens priekšnieks nevar komandēt ārpus tā. Vai represēt. Man ir līgums līdz nākamā gada vasarai, pēc tam var nenoslēgt ar mani līgumu. Ar strīdiem par līgumiem man jau ir tik liela pieredze, ka vispār par ko tādu nesaspringstu.

Priekšvēlēšanu darba grupās tagad piedalos, jo tas man šķiet svarīgi un interesanti. Es tur varētu arī neiet, mani nevar norīkot. Es pats to gribu.

Pārejam pie “viss ir slikti”. Vai redzat, ka ir arī kaut kas labs Latvijā?

Man vārds “puslabs” griežas pa galvu. Un puslabs – tas nav īsti labs. Bet man liekas, ka pats process – lai cik pretīgi tas izskatītos, mums tomēr ir aktīva opozīcija, kaut arī ne pietiekami. Tā var patikt, var nepatikt, bet viņa, tā opozīcija, mums ir. Gan parlamenta, valdības līmenī, gan Rīgas domē. Var teikt – nekvalitatīva, stulba, destruktīva, jā, bet viņa ir. Mums ir bijuši stāvokļi ar mazāk partijām Saeimā, un tas ir bijis viegli ierūdzis vai pat iesalis stāvoklis.

No tāda viedokļa nedomāju, ka tagad viss ir slikti. Pozīcijā ir trīs, kas arī savā starpā ecējas, bet ir pārējais spektrs – gan iekšpusē, gan tagad Hermanis ārpusē, kurš met tās bumbas vai akmeņus… Tā, lai es pateiktu, kas ir labs vai slikts, man būtu jābūt šausmīgi uzmanīgam. Spriežot pēc insaida sarunām, teikt, ka tā ir tik kvalitatīva politika, kādu Latvija būtu pelnījusi… nē, protams, ne. Teikt, ka tur neviens negrib neko citu kā tikai varu un labi izskatīties – tā es arī nedomāju.

Bet domāju, ka drusku par daudz tomēr grib to “izskatīšanos”. Ka par daudz patīk tas process. Taču teikt, ka tur nemaz nav atbildības… Nē. Vai lielos vilcienos trūkst jaudīgas lietu vadīšanas un virzīšanas? Jā. Piemēram, tas, ko dzirdu no viena vai otra, kas notiek pirmdienās sadarbību padomēs – nu, tas nav īsti okei. Bet ir daži notikumi vai procesi, kur tiek mēģināts kaut ko konkrēti darīt, turklāt pietiekami atbildīgi.

“Puslabs” no jūsu mutes izklausās pēc uzslavas. Tā cerīgi.

Nu nē… (Smejas.) Cerīgums ir baigi slidena lieta.

Kā jūs pats pieņemat lēmumu, par ko balsot?

Es ļoti apzināti izslēdzu no smadzenēm savu balsojumu tajā pašā vēlēšanu dienā, kad tas ir izdarīts. Atgriežos atpakaļ tajā pašā sekundē un atkal visus vērtēju vienādi.

Ir bijis visādi, un esmu balsojis par dažādiem, tāpat ir bijušas reizes, kad neesmu gājis balsot.

Jūs nopietni? Neesat aizgājis balsot?

Jā. Uzskatu, ka tās ir pilsoņa tiesības – neiet.

Tik dusmīgs un tik vīlies?

Nē! Ne dusmīgs, ne vīlies nebiju. Redzēju, ka man ir ļoti grūti izvēlēties. Un paliku pie uzskata, ka tad, ja pārējie manā vietā izšķirs – pa labi vai pa kreisi –, es nevienā gadījumā neraudāšu. Tad labāk neizvēlēties kaut ko, par ko es pat puslīdz neesmu pārliecināts.

Kā tiekat galā ar savu reputāciju, kā to noturat nevainojamu?

Lai taču meklē “kompromatus”, kādas problēmas?!

Ko jūs nedarāt?

Nelietoju narkotikas. Dzert uz krogiem eju baigi maz, salīdzinot ar aizvadītajām desmitgadēm, kad pa krogiem staigāju visai aktīvi. Tagad neesmu nekur ieraugāms, izņemot veikalu.

Par savu reputāciju īpaši nerūpējos. Daudz strādāju, eju tiešraidēs. Dodu intervijas, muļķības nerunāju. Neko nedaru sociālajos tīklos – tur esmu pasīvs vērotājs. Retos izņēmumos kaut ko tur ielieku, bet būtībā manis tur nav.

Man ir atsevišķi cilvēki un kompānijas, ar ko satiekos, tur nav ko ar reputāciju daudz nodarboties, tās ir slēgtas lietas.

Visu interviju lasi žurnāla “Pastaiga” maija numurā.

Vēl žurnālā lasi:

Latvijas stilīgākie vīrieši

Stils nav tikai apģērbs, tā ir sajūta, ar kādu cilvēks ienāk telpā un kā viņu atceras, kad viņš to pamet. Latvijas publiskajā telpā arvien skaidrāk iezīmējas vīrieši, kuri ne tikai seko modei, bet arī to interpretē, pielāgo un iedzīvina savā ikdienā. No izsmalcinātas klasikas un nevainojamas elegances līdz drosmīgam ielu stilam un laikmetīgai pašizpausmei. Šie vīrieši pierāda, ka stils var būt daudzslāņains un personisks. Viņu vidū ir modes blogeri, kuri iedvesmo ar savu skatījumu un digitālo klātbūtni, skatuves personības, kas ar katru uznācienu rada vizuālu baudījumu, kā arī uzņēmēji, kuri apliecina, ka estētika un profesionālā vide var iet roku rokā. Katrs no viņiem iemieso savu stila valodu, reizēm atturīgu un klasisku, reizēm spilgtu un izaicinošu, bet vienmēr autentisku. Šis ir “Pastaigas” stāsts par vīriešiem, kuri Latvijā definē, ko nozīmē būt stilīgam šodien, ja spriežam ne tikai pēc tā, ko viņi valkā, bet arī pēc tā, kā viņi domā, rīkojas un kādu iespaidu atstāj. Un kurš gan cits to spētu izvērtēt, ja ne vienas no spilgtākajām un stilīgākajām Latvijas sievietēm.

Vērtē: stiliste Sintija Selicka, aktrise Dārta Daneviča, žurnāliste Ieva Broka, modele Ieva Lagūna, raidījumu vadītāja Lelde Ceriņa, uzņēmēja Ieva Plaude, modes dizainere Iveta Vecmane, stiliste Olga Kolotova, fotogrāfe Agnija Grigule, mūzikas menedžere Aija Auškāpa un uzņēmēja Inese Vakse.

Mūžīgās vērtības: Botāniskās fantāzijas

Modei arvien bijusi bagāta botāniskā iztēle. Ar augu valsts motīviem ļaudis izrotāja apģērbu un aksesuārus, traukus un mājokļus kopš senseniem laikiem. Īpaša uzmanība tika pievērsta ziediem – nav nevienas kultūras, kas tos būtu atstājusi nepamanītus. Jo puķes aug visur – pat arktiskajā tundrā, pat tuksnesī. Šaneles kamēlija, Diora maijpuķīte, Senlorāna roze – modes vēsturē šie ir nedalāmi vārdu savienojumi. Ziedu tēma iedvesmojusi neskaitāmi daudzus dizainerus, taču tagad dažādi puķu motīvi tiek izmantoti arvien ekstravagantāk.

Piedāvājam izzinošu ceļojumu laikmetīgās floras pasaulē no senvēstures līdz mūsdienām!

“Ziedu raksti? Pavasarī? Īsts apvērsums…” (“Florals? For spring? Groundbreaking…”) Vai atceraties šo sarkastisko frāzi, ko izmet filmas “Sātans Pradas brunčos” varone Miranda Prīstlija? Kopš lentes debijas uz lielajiem ekrāniem pagājuši 20 gadi, taču modes industrija neatminas nevienu pavasara/vasaras sezonu, kas būtu iztikusi bez ziediem (tāpat kā, jāteic, nevienu rudeni/ziemu bez tiem). Visnotaļ iespējams, ka puķainības tēma tiks apskatīta arī jaunajā filmā “Sātans Pradas brunčos 2”, ko kinoteātros gaidām 2026. gada maijā. Bet abas galveno lomu tēlotājas Merila Strīpa un Anna Hetaveja jau ieguldījušas savu artavu, uz “Oskara” ceremoniju ierazdamās kleitās ar dāsnu ziedu rotājumu.

“Tie zēni” no Holivudas

Stilīgākie, harismātiskākie un populārākie puiši Holivudā, vīrieši, kurus vēro visa pasaule. Sievietes gribētu viņus sev par mīļākajiem vai vīriem, bet stiprais dzimums cenšas ģērbties līdzīgi, atdarina viņu runas manieri un žestus. Nav ne dienas, kad viņi neparādās presē un visos iespējamajos ziņu avotos. Viņi ir tie, ko dēvē par “It Boys of Hollywood”.

Ne visiem Holivudas aktieriem ir bijis tas gods iekarot vietu publikas prātos, sieviešu sirdīs un kino vēsturē, jo “To zēnu” formulā ietilpst: seksapīls + šarms + pārliecība + zināma noslēpuma deva.

Ar varu vai mīlestību

Pilsētas mainās, vai tās būtu dzīvas vai mirušas. Iemeslu ir daudz. Karš. Daba. Nauda. Ideālisms. Idiotisms. Veselais saprāts. Ambīcijas. Atriebība. Sagrautprieks. Tikmēr pilsētnieki sev labvēlīgām arhitektoniskām pārmaiņām tic nelabprāt, viņiem tāda ticēšana nepadodas. Šīs bailes no jaunā šķiet teju slimīgas un tomēr ir tik saprotamas. Dzimto pilsētu cilvēki uztver tāpat kā savas mājas. Restaurēt? O, jā! Iestādīt koku pagalmā, nolikt soliņu parkā? Brīnišķīgi. Uzcelt veikalu vai skolu tukšaines vietā? Teicama doma. Tikai negraujiet ierasto kārtību. Nemainiet apbūves augstumu, neķerieties klātvecajām ēkām, neizjauciet ielu un kvartālu plānojumu. Tieši tāpēc viņu viedokli neviens tā īpaši nav ņēmis vērā. Un nav pat prasījis. Ne Parīzē, ne Barselonā, ne Vīnē. Ne Briselē, ne Berlīnē, ne Romā, ne Rīgā. Reti kura pilsēta ir pārbūvēta ar mīlestību. Daudz biežāk tas noticis vardarbīgi. Pat ja šie varas darbi ir pamatoti vai attaisnojami. Kā tas notika 19. gadsimtā, kad vienīgais pilsētbūves likums bija karaļu un imperatoru vārds, par to “Pastaigas” šajā numurā. Bet nākamreiz pievērsīsimies tik nesenajam 20. gadsimtam.

Miers un telpa radošai izpausmei. Kas ārzemniekiem patīk Rīgā?

Dharanidharan Dinakaran, viņš arī Sai, Latvijā dzīvo jau septiņus gadus. Ieradās, lai studētu, bet palika, jo viņam ir tuvs Latvijas klusums un miers. Sai mācās latviešu valodu, lasa latvju dainas un Ziedoņa pasakas, bet pēdējā laikā atgriezies arī pie savas sirdslietas – gleznošanas.

Ar savu vērtību kompasu

Zaiga Pūce ir nodibinājuma “Latvijas Universitātes fonds” vadītāja. Fonds ir filantropijas organizācija, kas rūpējas par izciliem studentiem, atbalsta maģistrus, doktorantus, pedagogus, zinātniekus un izcilus kultūras un izglītības darbiniekus. “Pastaigai” Zaiga stāsta par savām vērtībām un skaidro gan to, kas vispār ir ziedošanas fenomens, gan to, kāpēc tieši latviešiem tas ir tik svarīgs.

Mūsdienu vīrietis: sajūtas, disciplīna un personība

Kā izskatās un smaržo vīrietis, kurš savā dzīvē jūtas labi? Šķietami vienkāršs jautājums, taču vīrieša tēls šodien vairs nerodas, vienkārši ieskatoties spogulī. To veido viņa ikdiena: izvēles, ieradumi un attieksme pret sevi. Jā, daudzi joprojām atzīst, ka rūpes par ārieni uztver kā praktisku nepieciešamību – tādā gadījumā stiprā dzimuma skaistumkopšanas rutīna ir ātra, vienkārša un bez īpašas iedziļināšanās. Taču attieksme mainās. Ikdienas kopšana, regulārs un veselīgs miegs, fiziskās kustības un spēja apstāties dzīves skrējienā kļūst par vienotu sistēmu, kurā veidojas dabiska pārliecība par sevi un savām vērtībām.

GOLFA mīlestība

Pavasarim piestāv pastaigas, un “Pastaigai” piestāv golfs. Rakstot interviju ar Latvijas Golfa federācijas prezidentu Jāni Trēgeru, vairākkārt sadzirdējām, ka mēs taču nemaz nerunājam par sportu, kā to pirms intervijas bijām iztēlojušies.

TV Programma