Eju uz aktiera Rolanda Zagorska-Rolanda izloloto teātri-klubu “Hamlets” un pie sevis pārlieku – telefonsarunā viņa balss kā allaž bija mundra, bet ko tad, ja tiešām ir tā, kā nesen varēja lasīt medijos, komentējot viņa fotogrāfiju no ceļojuma uz Itāliju, proti, aktieris izskatoties aizdomīgi švaks... Rolands atver “Hamleta” durvis – stalts un smaidīgs viņš stāv manā priekšā –, un jau apsveicināšanās teikumus caurvij veselīgs humors un pašironija. Manas šaubas tiek aizslaucītas kā ar slotu.

Par audzēkņiem un zaļo pūķi

“Pirms piesēžam sarunai, nāc, vedīšu tevi ekskursijā pa Hamletu!” aicina Rolands. Visās tā telpās ir gleznas, galvenokārt Henriha Vorkalna un Daiļa Rožlapas, un aktierim par katru no tām ir stāsts. Viņš palepojas ar savas teātra studijas audzēkņu veidotu fotogrāfiju kolāžu, kuras centrā, protams, ir pats Rolands – Hamleta dvēsele. Audzēkņu vidū bijis Mārtiņš Daugulis, tagad Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docētājs, brāļi Kozlovski, kurus daudzi pazīst pēc humora projekta Četri brāļi, aktieris Mārtiņš Meijers un citi sabiedrībā vairāk vai mazāk zināmi cilvēki. “Par visiem varu teikt – izcilnieki. Un man dikti patīk Dauguļa sacītais: “Roland, tu visā Latvijā esi radījis pozitīvas metastāzes!” aktieris smaida un vērš manu uzmanību arī uz žurnālu Patiesā Dzīve ar savu foto uz vāka; tas iznācis pirms desmit gadiem.

“Sen tas bija? Vakar! Jo kas tad lielajā laika nogrieznī ir desmit gadi! Paskat, kāda man šajā žurnālā kompānija – vienas meitenes! Pats sevi par to apskaužu. Apskati arī divas bildes no 1982. gada – no filmas Īsa pamācība mīlēšanā pirmizrādes kinoteātrī tolaik vēl ar nosaukumu Rīga. Pirmajā Rolands, tas ir, es, sēž pie klavierēm, jo drusciņ klimperēju. Līdzās stāv absolūtais ģēnijs – gleznotājs, scenogrāfs un filmas mākslinieks Dailis Rožlapa – un filmas režisors Imants Krenbergs. Otrā plānā, ironiski smaidot, mums garām iet Eduards Pāvuls. Otrā bildē Pāvuls jau ir kopā ar mums, arī Arnolds Liniņš pievienojies. Ģēniju kvartets sanācis kopā, diemžēl tagad dzīvs vairs tikai pianists,” aktieris nosmej izteiksmīgu, skumju smieklu. “Tikai nezinu, vai tāds būtu, ja neizietu Minesotas programmu no alkohola atkarīgo ārstēšanai. Jo tā atkarība man ir, bet nu jau varbūt būšu ar to ticis galā. Pirms gadiem pieciem biju aizgājis pie viena Universitātes pasniedzēja, savā dziļākajā būtībā ļoti gudra zintnieka, kurš lika Taro kārtis. Kad viņš tās izlika un pēc tām jēdzīgi nolasīja manu dzīvi, biju gatavs uzdot jautājumu: ko kārtis saka par manu cīņu ar zaļo pūķi – es to piebeigšu vai tas piebeigs mani? Viņš ļoti ilgi lika, līdz beigās kārtis pavēstīja, ka tomēr es uzvarēšu. Tie man bija dikti spēcinoši vārdi, kas ielika programmu, ko ne uzreiz, bet pamazām īstenoju. Nu jau kādu laiku alkoholu nelietoju. Ja Raimondam Paulam tas izdevās jau jaunībā, tad man vismaz uz vecumu.”

Hamlets kā otrās mājas

Kā šodien klājas Hamletam, vai Rolands joprojām aktīvi iesaistāties tā darbā? “Esmu mākslinieciskais vadītājs, Liene (Liene Rolanda, Rolanda Zagorska-Rolanda sieva – red.) – administratore. Šogad klubam paliks trīsdesmit gadu, un mums klājas izcili labi! Vai vari nosaukt vēl kaut vienu privātu izklaides vietu, kas būtu nodzīvojusi tik ilgi? Nē? Nu re, ar to arī viss izteikts. Visi citi – dizzī pizzī, kaķi, zaķi – iznīkuši, jo tiem pamatā bija biznesa plāns, realizējams cik tur gados. Kad starta kapitāls beidzās, viņi uztaisīja bankrotu, savāca savācamo, aiztaisīja slēģus – čau! Bet es Hamletu veidoju sev un savam priekam, tas tapa kā manas otrās mājas, kurās apmetos jau pāris gadu pēc aiziešanas no Nacionālā teātra,” ar lepnumu stāsta Rolands.

Kāpēc īsti viņš no teātra aizgājis? Cilvēku likteņi zvaigznēs rakstīti, un viņa zvaigžņu salikums vēstījis, ka jāiet prom no teātra un jāsāk kaut kas savs. Tas bijis grūts, smags posms. Bija 1994. gads, Rolandam 45 gadi, bet teātrī vairs nebija ko spēlēt. Alcis pēc lomām lielo klasiķu darbu iestudējumos, vienmēr atcerējies savas skatuves mākslas pedagoģes Veras Baļunas teikto – jūs ik vakaru satiksieties ar ģēnijiem, jūs esat izredzētie, laimīgie! Ar to viņa domājusi, ka vienu vakaru audzēkņi uz skatuves satiksies ar Šekspīru, otru – ar Gēti vai Šilleru, trešo – ar Čehovu un paretam ar Blaumani, bet...

“Sākās tas jau 1991. gadā. Nekādu lielu, interesantu lomu. Kaut kas neizprotams teātrī notika. Tad ko lai dara – jādzer daudz, lai saprastu, kas notiek! (Smejas.) Arī darbs kino beidzās, kinostudiju aizklopēja. Tāpat aktīvais darbs Latvijas Televīzijā – ne uzvedumu, ne dzejas lasījumu, ne humoristisku raidījumu. Koncertdarbība arī apstājās, kolhozu priekšsēdētāji vairs neaicināja, jo kolhozi putēja laukā un viņi paši nezināja, kā izdzīvot. Pat radio kaut kāds klusais laiks bija iestājies. Karjeras ziedu laikos gadījās, ka radio nopelnīto naudu izņēmu reizi četros gados, jo tās bija gana, bet nu vajadzēja domāt, kā tālāk dzīvot, ko darīt. Tomēr, mēģinādams pielāgoties situācijai, dažus gadus vēl nomocījos. Kad beidzot pieņēmu smago lēmumu aiziet no teātra, bezsamaņā dzēru četras dienas. Noskurinājos un piecēlos, pateicoties Lienei. Viņa jau tolaik bija pie manis nolaidusies, pielipusi – labā nozīmē. Tagad, pēc gadiem, atskatoties uz toreiz notikušo, saprotu, ka tam bija milzīga nozīme. Jo šis mazais kukulīts – Lienei tad bija 18–19 gadu –, man blakus būdams un bukņīdams – cik ilgi vari dzert un gulēt, celies! –, savu panāca.

Nopirku mazu burtnīciņu un devos naudas meklējumos, lai sāktu savu lietu. Septiņu mēnešu laikā nepieciešamo summu Hamleta telpu remontam savācu. Agrāk tajās bija divu žurnālu redakcijas. Nodibināju Latvijas Aktieru asociāciju, kuras prezidents esmu līdz šai dienai, un nu man bija vieta, kur sēdēt! (Smaida.) Tā ka jāpiekrīt franču teicienam cherchez la femme – visu notikumu pamatā meklējiet sievieti. Un, kā abi ar Lieni kopā cēlām Hamletu, tā turpinām celt. Man klubā jābūt gribi negribi, jo daudzi teikuši – ejot uz klubu, mēs ejam pie tevis. Pats par sevi tad laikam varu teikt, ka es visu laiku eju un atgriežos pie sevis.”

Katram savs redzējums

Kad noskaidrots, kā klājas Hamletam, jautāju, kā klājas pašam aktierim. Ko viņš pats saka par komentāriem par Itālijā uzņemto video un bildēm?

“Dvēselē jūtos kā astoņpadsmitgadīgs, tikai spogulis teic ko citu. Un uz sievietēm arī joprojām kā astoņpadsmitgadīgs skatos. Tīri vai ārprāts, pie mācītāja jāiet! (Smejas.) Bet tā bilde bija no manis taisītajām performancēm – būdams Sjēnā, publiskoju paziņojumu, ka pēc desmit minūtēm te uzstāšos ar Ulda Stabulnieka, Raimonda Paula un Imanta Kalniņa dziesmām. Tā bija pavisam īsa, bet komentāri sekoja uzreiz – ko tas vecais kraķis iedomājas, kur viņš lien! Turklāt vēl apmīzies... Bet man tādi džinsi, tumšāks pleķis tieši tajā vietā, tikai katrs jau redz to, ko grib redzēt. Pat zināmi ļaudis no kultūras jomas satraucās – tu tur tiešām uzstājies, dziedāji?

Ak, cilvēki, cilvēki, jūsu domas un mēles! Es jau saprotu, ka daudzi pelna naudu, dziedot uz ielām, bet iedomāties to darām sevi kaut kā nevaru. Ja esmu dzirdējis par mani sakām dzīva leģenda, tad savā prātā tiku iedomājies, ka esmu kaut kāds lielums. Bet, izrādās, ka neesmu nekas, vienkārši vecs aktieris, kurš spontāni sadomā pajokot, bet paliek nesaprasts. Tas vēlreiz pierāda manas atziņas patiesumu – to, ko runājam, sakām, rādām, katrs cilvēks-skatītājs-klausītājs uztver, saprot un redz pilnīgi citādi. Kā – tas atkarīgs no viņa intelekta līmeņa, pasaules uztveres, prioritātēm. Atceros, spēlēju Spartaku. Izrāde gara, loma fiziski smaga, arī ideja jāiznes. Teātra dežurants, mans labs draugs, bija noklausījies, ko pēc izrādes runājušas meitenes vidējos gados, – es nezināju, ka tam Zagorskim tik smukas ciskas… Redz, kam viņas pievērsa uzmanību, par ko domāja!”

Tagad Lienē skatās kā brīnumā

Stāsts par to, kā Rolands iepazinies ar Lieni, esot dikti garš, bet varot mēģināt arī īsi. Tad viņš jau bijis aizgājis no Guntas Virkavas, savas iepriekšējās ģimenes. Pirms Jāņiem, 22. jūnija vakarā, Nacionālajā teātrī bijis sezonas noslēguma pasākums. Visai burzmai pa vidu Rolandam kāds pačukstējis, ka vienai garderobistei tieši todien paliek 18 gadu. Viņš paskatījies, ka smuka meitene, un teicis – visiem šampanieti, čaļi, nāk šurp, metam gaviļnieci gaisā! Uzmetuši 18 reižu, izdzēruši šampanieti, un viss – viņš garderobisti aizmirsis. Nākamajā dienā ar savu Ford braucis uz vectēva mājām Gaujienā svinēt Līgovakaru, līdzi paaicinājis divas pazīstamas meitenes. Nosvinējuši jestri, Jāņos Gaujienā kopā ar draugu bariņu ieradies Rolanda brālis Jānis, kurš teātrī strādājis par gaismotāju, un starp viņa draugiem bijusi arī Liene.

Un tad mirklis – Rolands sēž mājas balkonā, Liene viņam pretī. “Viens uz otru skatāmies, es jautāju – kas tu tāda esi? Viņa atsaka, ka aizvakar es viņai šampanieti uzsaucis. Ā, Liene! Tā beidzot sapazināmies un gājām meklēt papardes ziedu. Tikai toreiz, svēti apliecinu, to neatradām, bet – tas bija sākums meklēšanai!” (Smejas.) Jau vēlāk laikam nostrādāja mana zemapziņa, likdama turēties pie Lienes, vienkāršas un pieticīgas meitenes, jo citādi nez vai būtu no bedres izrāpies. Bet vai tad tolaik varēju iedomāties, ka ar šito skuķi nodzīvošu līdz viņas 50 gadiem, kas šogad aprit!”

Būdama 27 gadus jaunāka, Liene piederēja absolūti citai paaudzei, bet tāpēc abiem nekādas domstarpības nav bijušas. Tādas gadījušās Rolanda superegoisma dēļ. Pēc horoskopa Jaunava, pēc numeroloģijas trijnieks – tie ir cilvēki, kas jau piedzimstot visu zina, kurus neinteresē citu iebildes un piebildes, jo viņi tāpat to laiž gar ausīm un visu dara pa savam. Turklāt Liene sākumā Rolandam vispār neko nav teikusi, tikai pielūgsmē uz viņu skatījusies. Bet trijniekam to vien vajag! Tagad, 32 gadus pēc abu pazīšanās, protams, esot citādi, un aktieris ir ļoti pateicīgs, ka viņam līdzās ir cilvēks, kurš vienmēr atbalsta.

“Pēdējos gadus jau es Lienē skatos kā mazā brīnumā. Universitātē izstudēja pedagoģiju, septiņus gadus bija galvenā eksperte programmā Skola 2030, braukāja pa Latviju un mācīja citus. Turklāt tagad Liene ir galvenā pasākumu organizatore Hamletā. Paprasa jau man, vai un ar ko sadarbosimies, bet darītāja ir viņa. Dēls Markuss, kad ir Latvijā, jo pamatā braukā pa pasauli, pēc vienas angļu firmas pasūtījuma filmēdams kērlinga, tenisa, kriketa un citus mačus, mums piepalīdz. Bet viss, protams, notiek ar manu svētību!” vēlreiz uzsvērdams savu trijnieka dabu, smaidot nosaka Rolands. “Mēs ar Lieni arī apprecējāmies Hamletā – 1. janvārī, tā iedibinātajā Ākstu dienā. Liene šajā dienā joprojām vāra lielu katlu ar štovēto kāpostu zupu, es klāt piedāvāju mazu mēriņu. Tā ka 1. janvāra pēcpusdienā nāc vien šurp! Vai pie kluba durvīm tad nestāv rinda? Kad zupu un mēriņu piedāvājām uz ielas, stāvēja – ar katru gadu garāka, arvien vairāk rajona bomžu. Tāpēc tagad to darām kluba telpās, viņi augšā tomēr nekāpj.”

Labi juties visos laikos

Brīdi pakavējamies atmiņās par Rolanda lomām teātrī un kino, parunājam, kā viss mainījies. “Es pat lepojos ar to, ka esmu piedzīvojis attīstīto sociālismu, kad daži ar degunu jau stūma komunisma mākoņus, un tagad dzīvoju brīvā tirgus ekonomikas laikā. Un gan tad, gan tagad labi jūtos, jo, ja nevari mainīt apstākļus, jāmaina attieksme pret tiem. Šajā ziņā esmu ģēnijs – man pieder viss, kas... Ak, kas tik ar mani nav noticis! (Aktieris to norunā tik izteiksmīgi, ka ne smieklus, ne aplausus nevaru novaldīt.)

Atmiņās pakavēties sanāk bieži? “Saka jau, ka nevajag, bet paskaties, kā sauc manu sarakstīto grāmatu – Mana atmiņu paradīze. Jo tā tiešām ir paradīze, no kuras mūs neviens nevar izdzīt laukā. Protams, nav jau tikai skaistas – ir arī sliktas, bēdīgas atmiņas, bet tās es izdzēšu. Pareizāk sakot, tās pašas izdzēšas. Varbūt tas kaut kā saistīts ar aktiermeistarības tehniku. Jo, ja manā galvā saglabātos visu teātrī, filmās, radio nospēlēto lomu teksti, starp kurām bijis daudz galveno, visa dzeja, ko esmu lasījis, tad smadzenes – galvenais dators – kādā brīdī vienkārši uzkārtos. Vēl tagad Hamletā stāv izrādes Dots pret dotu plakāts; tā veidota pēc Šekspīra lugas. Es tajā spēlēju galveno – hercoga lomu, partnerībā bija Lāsma Kugrēna, bet... Es pat sižetu vairs neatceros. Goda vārds! Šī nav vienīgā tāda izrāde. Ja kāds mani nohipnotizētu, tad, iespējams, visu atcerētos. Tikai – vai vajag?”

Dzīvē arī jāievēro princips – dots pret dotu? “Mīļā, tu man domāt liec!” aktieris nosmej. Šodienas sociālpolitiskajā situācijā, pasaules pārmaiņu laikā, tā teikt nevajadzētu, bet laikam jau šis princips cilvēka dabā iekodēts. Jo kā labais, tā sliktais kaut kur zemapziņā nogulsnējas, un varbūt pēc gadiem, varbūt pat citā inkarnācijā cilvēks šo parādu kaut kādā veidā tomēr atdod. Ar smaidu vai raudot, tā cita lieta.

Vai Rolands no asarām kautrējas? Nepavisam, viņš raudot visu laiku – skatoties sporta pasākumus un priecājoties līdzi uzvarētājam, skatoties labu melodrāmu, klausoties labu mūziku. Liene pie tā jau sen esot pieradusi, viņa Rolanda asarās tikai noskatoties. Un kur nu vēl visādu dzīves notikumu izvilinātās! Ja vajagot, arī tūliņ varot sākt raudāt; kā aktierim viņam tas tehniski nesagādājot nekādas grūtības. “Vēl gribi zināt, no kā man ir bail? No ļoti daudz kā. Jo bailes ir cilvēka aizsargmehānisms, un man tas darbojas ļoti labi. Tikai paskatos uz cilvēku un tieku brīdināts – ar šito labāk pat nesāc runāt, var sanākt konflikts! Tas vienlīdz labi strādā gan gadījumos, kad satikts man vienkārši nepatīkams cilvēks, gan tad, ja kāds agresīvāks tips. Jā, esmu trenējies karatē un zinu, ka varētu sevi aizstāvēt, bet tikpat labi zinu, ka gados jauns cilvēks man tāpat sadotu pa purnu, tāpēc izvēlos klausīt labajām bailēm un tinos projām.”

Mērķi ieraudzīsi, kad ceļš būs noiets

Agrāk Rolands klimperējis klavieres, izpildījis Paula, Kalniņa, Stabulnieka dziesmas. Vai arī tagad šad tad uzdzied? “Tūliņ telefonā atradīšu un nodemonstrēšu savu pēdējo iedziedāto. (Meklē.) Redzi, pie mums ieradies mākslīgais intelekts un daudziem māksliniekiem, arī aktieriem, kuri dublē filmas, kļuvis par īstu biedu. Lai cik drausmīgi pagaidām tā dublēšana padodas, gan jau ar laiku tas savu darbu uzlabos. Nesen arī es, izlasījis ļoti spēcīgu Vizmas Belševicas dzejoli Vara gailis un iedomājies, ka to nu gan vajadzētu iedziedāt, vismaz savam priekam, pieaicināju talkā mākslīgo intelektu! Re, atradu! Tagad paklausies, kas mums sanāca! (Klausos ar interesi. Dziesma, pateicoties vārdiem, mūzikai, Rolanda balsij un aktieriski meistarīgi saliktajiem teksta akcentiem, burtiski ierauj sevī, un tā arī pasaku.) Gribi zināt, kā tā tapa? Iedevu mākslīgajam intelektam vārdus, norādīju, kādu tembru gribu un kādu instrumentu pavadījumu. Tas, izejot no teksta tēmas, uztaisīja attiecīgu mūziku. Pēc tam akordeonists Māris Balaško to mazliet uzlaboja, es tikai balsi uzdziedāju virsū. Jēziņ balto, vai ne? Tev tas ir pilnīgs atklājums? Redzi nu, cik labi, ka atnāci pie Rolanda Zagorska! Kur šo dziesmu-melodeklamāciju varēs dzirdēt? Tev aizsūtīšu, bet vispār nekur. Radio nedošu, jo tāpat jau esmu piedziedājis, pierunājis, piespēlējis pilnu pasauli. Vairāk man nevajag!”

Tagad daudz raksta par to, ka cilvēkiem vienmēr jāapgūst jaunas zināšanas, jābūt mērķim, jo tas pozitīvi ietekmējot dzīves kvalitāti, tās ilgumu. Vai Rolands tam piekrīt? “Paga, man tev dziesma jāizsūta. Eh, kur man tas vatsaps aizkrita? (Rolands mirkli paķīvējas ar telefonu, tad noliek uz galda – vēlāk atsūtīšot.) Par mērķi tātad gribi zināt. Atbildē zviedru rakstnieka Larsa Jillenstena domugrauds: “Ceļa nav, iekams tas nav noiets. Tikai tad redzams tā garums un galamērķis.” Bet es vēl eju, tātad pagaidām savu mērķi nezinu.

Toties varu pateikt, kāda ir manas dzīves, labas pašsajūtas stratēģija, – darīt to, kas patīk. Vismaz censties iebīdīties tā, lai darbs būtu arī tavs hobijs, izklaide. Tā ir liela laime, un man tā sanācis. Varbūt nejauši, bet – nejaušību jau neesot. Tātad, ej, kā gribi, vienalga nonāksi tur, kur jānonāk un kad jānonāk. Un es tam ticu. Jo vairāk tāpēc, ka piekrītu versijai – cilvēki ir bioloģiskas mašīnas, un katram sava programma jau iepriekš ieprogrammēta. Var dzīvi lūša nagiem plēst, var jūsmīgs vērties magonēs – viss norietēs, viss norietēs. Autors Māris Čaklais. Ko tur vairs piebilst? Tāpēc, jo mazāk plēsīsies, jo labāk būs. Ļaujies!”

Pēc šiem vārdiem man izpaliek jautājums, kādas dziesmas Rolandam tuvākas – jestrās vai smeldzīgās? Jo atbilde jau ir izskanējusi – tās, kuru vārdos ir kaut kāda jēga. Tāpēc arī viņš nedzied šlāgerus. “Šim žanram, protams, jābūt, tikai – tas nav mans. Esmu sapratis, cik svarīgi ir izvēlieties to, ko sajūtu kā savu. Kā darbu, tā sievu, tā uzvārdu,” saka Rolands un piebilst, ka stāsts par uzvārdu šoreiz varētu izpalikt, jo nez vai Latvijā vairs esot kāds, kurš to nezina. Galvenais, ka viņiem vienīgajiem tāds – Rolands. Un domāju, ka aktieris tikai pasmietos, ja šajā teikumā pazustu domuzīme. Jo arī tad taisnība vien būtu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

TV Programma