Mācītājs Eduards Kāpostiņš svinēja savas kāzas tieši 1932. gada Ziemassvētkos. Daiļo un krietno Emīliju Trejāni viņš bija nolūkojis Pāvilostas rajona Sakas baptistu draudzē. Pirmais jaunajā ģimenē piedzima puisītis. Dēliņu nosauca par Emeraldu Danielu. Bet pēc trīs gadiem Dievs ģimenei bija sagatavojis jaunu dāvanu Ziemassvētkos un kāzu gadadienā – 1936. gada 25. decembrī, kamēr citās mājās skanēja Ziemassvētku dziesmas, mācītājmājā ieskanējās mazās Mirjamas pirmais skanīgais brēciens. Trīsgadīgais brālītis esot mazo tīstoklīti uzlūkojis un noteicis: «Dieviņ, svētī dvēselīti!»

Brālīša svētības vārdi piepildījušies caur Mirjamas Martinsones garo mūžu – vai citādi, gaidot savus astoņdesmit devītos Ziemassvētkus, Mirjama ik svētdienu būtu sastopama baznīcā un, kaut arī izgājusi cauri tumšām dzīves ielejām un likteņa savērptiem puteņiem, piedzīvojusi daudzu zaudējumu sāpes, allaž būtu palikusi cieši pie Dieva sirds, saucot sevi par laimīgu Dieva bērnu. Un tagad, šī skrejošā laika vidū, mēs esam piesēdušas līdzās, lai Mirjama izstāstītu astoņdesmit deviņus gadus dzīves.

Bērnība un skolas gaitas

Es piedzimu Cīravā. Mamma stāstīja, ka es esot augusi aša un šeptīga, dikti bijusi pieskatāma. Reiz gribēju iemācīt pīlēniem peldēt, bet sanāca bēdīgi. Mamma teica, ka es, būdama divarpus gadus veca, esot turējusi pīlēnus, cieši sažmiegtus aiz kakliņiem, un likusi ūdens toverī, sakot: «Peldi nu!» Pīlēni diemžēl šo peldēšanas apmācību netika izdzīvojuši.

Kādu reizi tētis bija aizbraucis uz Amsterdamu – uz lauksaimnieku kursiem. Tas bija vēl pirms kara. Tikmēr es gribēju ar zīmuli uz papīra kaut ko rakstīt vai zīmēt, bet zīmulis jāuzasina. Aizgāju palūgt mammai, bet viņa teica, lai pagaidu. Tad nu laidu to zīmuli pāri visai virtuvei un teicu: «Tētis nav mājā. Mammiņa mani nemīl. Kas mani mīlēs?» Man bijis tā: ja vajag, tad vajag uzreiz, nekāda gaidīšana nebūs!

Es agri sāku iet ganos. Man patika. Es runājos ar mākoņiem, un mākoņi man arī atbildēja; es visu kaut ko tur saskatīju tajos mākoņos.

Vēlāk mūsu ģimene pārcēlās uz Nogali Talsu novadā, tur tēvs kalpoja par mācītāju. Nogalē bija neliela koka baznīciņa. Tas bija vācu okupācijas pēdējais gads. Tur aizsākās manas skolas gaitas. Atceros, ka man ļoti patika burtnīcas, ļoti skaistas burtnīcas mums deva, tur bija jau iepriekšējo gadu skolnieki kaut ko ierakstījuši. Skolas solos bija tādi iedobumiņi, tur bija tintes pudele, kur pamērcēt rakstāmos, arī ar zīmuļiem rakstījām. Tā kā brālis man ir vecāks, tad es, jau no viņa noskatoties, ātri biju iemācījusies – mācēju gan veco druku lasīt, gan jauno. Vienā telpā mācījās dažādu klašu bērni; kamēr mazie lasīja, lielajiem bija uzdots kaut ko rakstīt. Uz skolu gāju pastaliņās – tētis bija ļoti skaistas man uzšuvis, kā čībiņas, apakšā bija biezāka zolīte. Vēlāk bija tādas koka klikatas, pašu darinātas, zole vidū pārzāģēta, lai var kāju palocīt, iekšpusītē un virspusē ādiņa. Ziemā bija pastalas un vairākām kārtām vilnas zeķes. Es biju smuki apģērbta, – viena tēva māsa bija šuvēja, man bija smukas kleitiņas, varēju pucēties Mums somas nebija, bija kulītes no drēbes izšūtas, mums abiem diviem ar brāli bija viena tāda, tur visu salika, ko vajadzēja. Mums pat bija dzēšgumija, kas citiem bērniem nebija. Tētis ļoti par mums rūpējās. Uz skolu gājām ar kājām četrus piecus kilometrus, tas bija pilnīgi normāli. Skolā arī bija viena gultiņa – ja nu kādreiz bija ļoti auksts, varēja palikt tur, bet mums jau biežāk, ja tiešām ziemas spelgonis, tad atbrauca ar zirgu un ratiem pakaļ.

Baznīcai bija dārziņš, un turpat arī bija bunkuri. Tētis mācēja gan angļu valodu, gan vācu valodu, un pie viņa nāca vācu zaldāti runāties. Viņiem bija ļoti laba apgāde. Viņi mums nesa tādās mazās sērkociņu kārbas izmēra paciņās mākslīgo medu, marmelādi, šokolādes konfektes. Viņi svētdienās noturēja savus dievkalpojumus vācu valodā. Mums arī kūtī bija divi vai trīs armijas zirgi.

Es atceros kapitulācijas rītu [Kurzemes cietokšņa kapitulācija notika 1945. gada 8. maijā, – I.V.] Vācieši ķērās ap priedēm, raudāja un kliedza: «Alles kaput, alles kaput!», jo viņi visi palika gūstā, nevarēja aizbēgt.

Un tad mums arī sākās... Tēvs armijā nebija, viņam reiz bijusi lauzta plauksta, un tā bija nepareizi saaugusi. Uz viņu bija dusmīgi, ka viņam ir brīvlaišanas papīrs, ka viņu nevar paņemt armijā. Arī par to, ka tēvs bija mācītājs un viņa baznīcas telpās vācieši noturējuši dievkalpojumus. Un tad vēl tie armijas zirgi. Mammai bija smuks pulkstenītis sudraba krāsā; viņa bija redzējusi, kā krievu armijas cilvēks to pulkstenīti paņem no kumodes, bet nedrīkstēja taču nekā teikt – nošaus vēl. Mammai bija bailes, viņa gribēja kaut kur projām.

Kā mēs palikām dzīvi, es nezinu. Tētim bija tāds velosipēds, kur viņš bija ierīkojis polsterētus koka sēdeklīšus bērniem – vienu priekšā, otru aizmugurē. Es toreiz sēdēju tētim priekšā. Braucām no Plintiņiem, sāka krēslot. To skatu es atceros. Uzreiz viens izlec ātri no krūmiem uz ceļa ārā un tēmē uz mums ar ieroci. Tētis skaļi nokliedza: «Labvakar!» – man pilnīgi auss aizkrita, es to atceros, un tajā brīdī šāvējs aizlēca atpakaļ krūmos. Ja tētis nebūtu tik skaļi to labvakaru nobļāvis, es nezinu, kas tur būtu, bet acīmredzot bija gaidīts kāds cits.

Tumši laiki

1948. gadā dzīvojām Ķurbes ciemā. Mums jau bija piepulcējies brālītis Auseklis un māsiņa Maruta. 25. jūnijā piedzima Jānītis. Tūlīt pēc trim dienām vecāko brālīti Emeraldu aizveda uz slimnīcu, jo viņam sākās šausmīgas sāpes vēderā – vēders bija liels, liels uzpūties. Viņu operēja. Bet tūlīt pēc operācijas viņš nomira. Tikai trīs dienas mēs bijām pieci bērni. Tētis atveda zārciņu mājās un tūlīt nokrita bezsamaņā. Viņu aizveda uz Rīgas slimnīcu. Mamma viņu aizbrauca meklēt. Man tad bija vienpadsmit gadiņi. Man tika atstāts mazais jaundzimušais brālītis, māsiņa Marutiņa, Auseklis un es par ganu viņiem. Mazgāju autiņus, visu darīju. Es brālītim mācēju mannā putriņu izvārīt – mamma bija parādījusi. Mūsu mājas saimniece bija ļoti laba. Viņa mani vedināja, lai es pa dienu paguļu; naktī, viņa teica, lai es neguļu, citādāk nedzirdēšu, ja brālītis raudās. Bet man bija ļoti, ļoti bail...

Kādu dienu no ciema padomes raudādama atskrēja sekretāre, lai stājas visi kolhozā, ka izvedamo saraksts ir sastādīts uz 1948. gada 1. jūliju un mēs esam sarakstos. Tad nu visi saimnieki tiešām iestājās kolhozā, un no Ķurbes ciema nevienu neizveda, jo kolhozniekus taču nevarēja vest.

Tētis vēl labu laiku nespēja atveseļoties, viņu no slimnīcas nelaida laukā. Mēs tikmēr 1948. gada rudenī pārcēlāmies uz Rīgas Jūrmalu, pretī Vaivaru stacijai. Ar visu govi no Dundagas atbraucām. Mēs jau nekur nedrīkstējām braukt ārā. Mums bija pasē iespiests, ka mēs esam otrā zona, jo Dundagā, kur pirms tam dzīvojām, bija ļoti daudz mežabrāļu. Tētis vēl pie mums nebija. Atceros, kā mēs abas ar mammu, lai dabūtu malciņu, gājām no kokiem kašāt sausos zarus, ar ragaviņām vilkām mājās

1949. gada aprīlī Rīgas slimnīcā nomira māsiņa. Marutiņai bija iedzimta sirds kaite – pārāk liela sirds; tautā vēl mēdza teikt – vērša sirds, kad sirsniņa aug arvien lielāka un nospiež citus orgānus.

Mēs jau tad no Vaivariem bijām izdzīti ārā, tur vairs nedrīkstēja dzīvot, teica, ka mūs visus ieliks cietumā. Tad dabūjām Slokā, Kauguru jūrmalā, kur dzīvot. Kad māsiņa bija nomirusi, tētis bija tik švaks, apmēram kā tagad es te ar kūjiņu. Lai varētu iztikt, mamma gāja strādāt. Tur nodarbojās ar zveju, un vajadzēja zivis vērt žāvētavā. Es arī gāju līdzi no vakara pēc skolas kādu brīdi palīgā; es varēju tā ātri, ātri, ātri uzvērt. Es nācu ap pusnakti mājās, bet mamma ap trijiem naktī. Bet tad pretī Majoru stacijai pāri Lielupei pie Babītes ezera kolhozā meklēja ganu. Mēs tur pieteicāmies abas ar mammu. Bet mamma sāka slimot. Noģība tur vairākas reizes. Es no rīta tās gotiņas izslaucu, samēroju pieniņu (tur bija tāds pludiņš, tas cēlās uz augšu un rādīja, cik katrai gotiņai pieniņš ir), vajadzēja visu sarakstīt, un man ļoti patika tādi darbi un labi padevās, jo es biju tāda ašā.

Ceļš uz Mazsalacu

Tētis atveseļojās un arī sāka strādāt. Reiz viņš dzelzceļa stacijā satika mācītāju Vili Bukstiņu. Viņš teicis: «Nāc uz Mazsalacu, es eju projām.» Tētis jau arī bija ilgojies atkal darīt garīgo darbu. 1951. gada Ziemassvētkos mēs pārcēlāmies uz Mazsalacu. Pie baptistu baznīciņas bija iztaisīts dzīvoklis. Pēc tā projekta bija tā, ka korim bija jāiet caur mūsu dzīvokļa virtuvi. Tepat Mazsalacā gāju vidusskolā. Mana bērna ticība pārgāja liela cilvēka saprašanā, tad es arī nokristījos.

Es piedalījos visā draudzes dzīvē. Baznīcā bija divas māsas, kuras tīrīja, un tas jau nebija tāds viegls un ātrs darbs. Viņas savā starpā dikti kašķējās: «Tu varēji divās stundās iztīrīt, bet es nevarēju, man vajadzēja vairāk laika!» Tad tētis teica: «Nekas nebūs! Meitēns kops!» Un tā es sāku to darīt. Grīda bija šķirbaina, kara laika dēļi. Un blusas! Es jau sākumā nezināju, ka, lai blusas dabūtu laukā, vajag lauru lapas. Savāra tādu biezu tēju, pielej grīdas ūdenim klāt, un neviena blusa nebūs! Vēl palīdzēja kalmes. Braucu tām pakaļ uz Salacu, sacirtu zaļos lakstus gabaliņos un pirmdienā izkaisīju pa baznīcu. Daudz vajadzēja, baznīca liela. Tad vēl es sāku likt piemiņas mielastu, svēto vakarēdienu. Arī dziedāju baznīcā, skaitīju dzejas.

Jaunībā es biju izdomājusi, ka iešu uz farmaceitu skolu, bet dzīve iegrozījās tā, ka man radās ģimene, un mammai bija tā slimošana, un es nevarēju aiziet; brālis Jānītis arī sāka iet skolā, viņš bija jāved uz skolu.

Mēs ar Emīlu baznīcā viens otru ieraudzījām, saskatījāmies, sākumā no visiem ļoti slēpām. Kad man bija divdesmit viens gads, mēs apprecējāmies. Emīls bija desmit gadus vecāks. Mamma arvien vairāk slimoja, viņai bija krūts vēzis. Toreiz ķīmijas vēl nebija, apstaroja. Pēc kāda laiciņa viņai atkal bija labāk, atsāka strādāt. Viņa strādāja te Mazsalacā slimnīcā par sanitāri, arī veļu mazgāja, es viņai gāju palīgā.

Kad bijām mazi, mamma mums ieaudzināja lielu cieņu pret tēvu. Mēs nedrīkstējām tā skriet un ķerties viņam virsū: «Tēti, tēti!» Mums bija jāpienāk un jāprasa: «Vai drīkst tevi traucēt?», ja viņš tajā brīdī lasīja vai rakstīja, vai sprediķi gatavoja. Kad es apprecējos ar Emīlu un sākām dzīvot kopā, es arī pret viņu izturējos ar lielu cieņu. Emīls jau bija ļoti gudrs – ko viņš no instrumentiem ņēma rokā, to viņš spēlēja, kaut mūzikas skolā nebija gājis. Viņa sirdslieta bija pūšamie instrumenti, spēlēja arī harmoniju, vijoli, ģitāru. Viņš spēlēja ansamblī, rakstīja dzeju.

Pēc trīs gadiem laulībā mums pieteicās bērniņš. Kad biju septītajā mēnesī, mammiņai strauji palika sliktāk, un divarpus mēnešu laikā viņa nomira. Viņai bija četrdesmit deviņi gadi. Pēc diviem mēnešiem man piedzima Guntis.

Padomju laikā mums ļoti gribēja noņemt baznīciņu. Bija smalki izdomāts, uz kuriem izdarīt spiedienu. Nāca pie Emīla, kad es biju darbā un bērni skolā. No Valmieras VDK kantora. Emīls viņus sūtīja laukā: «Man ir zilā lapa, es esmu slims.» Viņi: «Nekas, nekas, mēs te piesēdīsim.» Viņi Emīlu ilgi tirdīja. Mēs gaidījām rindā uz dzīvokli, un Emīlam teica: «Ja baznīcu neatdosi, dzīvokli nedabūsi, un būs tev uz kolhozu jāiet strādāt.» Emīls sacījis: «Kas tā par andeli? Vai tad kolhozs kāda izsūtāmā vieta? Es varu strādāt vienalga kur.» Man arī reiz bija saķeršanās. Toreiz strādāju skolā. Man tas pratinātājs saka: «Jūs gājāt pa Pērnavas ielu un redzējāt, ka divi puikas pie domes norauj karogu.» Man bija tādas dusmas! Es burtiski kliedzu: «Par ko jūs mani turat? Ka es tādā vakarā vēl iešu pa ielu? Šīberēšu, kur es nedzīvoju?!»

Visi kā mūris bija, neviens savu baznīcu neatdos. Gluži otrādi – baznīcas ēku pat labiekārtoja. Vajadzēja aplikt ar ķieģeļiem baznīcas dzīvojamo daļu. Bet ķieģeļus nevarēja dabūt, tāpēc draudzes cilvēki paši cepa ķieģeļus. Es arī to vidū, ar lielu punci, gaidot pirmdzimto. Sijājām granti, tā bija jāsajauc ar cementu, tad lēja lēnām ūdeni, atkal maisīja, lēja šo masu veidnēs, bija labi jānolīdzina, kārtīgi jāizkrata, lai nav gaisa burbuļu iekšā, un tad bija īpašos apstākļos jāžāvē.

Kad manā divpadsmitajā laulības gadā piedzima Aivis, es sāku domāt, ka es varētu tomēr vidējo speciālo izglītību iegūt. Pagaidīju, kad Aivis paaugas, un aizgāju uz pārtikas tehnologiem. Mamma man jau bija iemācījusi ne no kā vienmēr kaut ko pagatavot. Mācībās man arī Emīls palīdzēja. Kursa darbā es apkopoju Valmieras rajona pavāru receptes, lai tās varētu ieviest sabiedriskajā ēdināšanā. Man vēl bija jāuzprojektē kolhoza ēdnīca, jāiesniedz rasējums.

Ēdnīcā man ļoti patika strādāt, man patika arī cilvēkus apkalpot. Patika man bez gala. Es jau arī biju darbaholiķe. Sākumā es strādāju «Āzī», vēlāk arī tekstilfabrikā – tur bija smuka ēdnīca. Tur mums bija interesants piedzīvojums. Bija viena tāda krieviete... nu neviens nevarēja viņu ciest! Viņa gribēja speciāli ierīkot plauktu ar ateistisko literatūru, bet es pretojos, un neuzlika. Vienu reizi laikam nebija sāls, un mums uz ēdnīcu atsūtīja lopu sāli. Tur bija diezgan sarežģīti tā jāizšķīdina pirms likšanas ēdienā. Tajā reizē es izvārīju zupu, un tā sieviete nāk un saka: «To zupu nevar ēst! Par daudz sāļa!» Bet pārējie apgalvo, ka viņiem zupa nav par sāļu. Nu bet kā tad tā var būt – visi taču smēluši no viena trauka! Vajadzēja arī tik liktenīgi sakrist – viņas zupas šķīvī acīmredzot bija trāpījies neizšķīdis sāls gabaliņš. Vēlāk mani aicināja uz vidusskolas ēdnīcu strādāt. Es ilgi pretojos, jo domāju, ka nevarēšu izturēt to bērnu troksni, bet beigās piekritu, un bija ļoti labi. Vēlākos gados es arī baznīcā vārīju zupu svētdienās.

Un atkal atvadas

Tēvs nomira 1977. gadā. Viņu vajadzēja glabāt Skrīveru kapos. Līdz Skrīveriem tāls ceļš. Bet visi bija apzvanīti, lai baptistiem transportu nedod. Es lūdzos līdz asarām: mēs tak nebraucam izklaides braucienā, bet uz bērēm... «Bet nu jūs, ticīgie, taču tur saiesiet kopā.» Es saku: «Protams! Viņa ģimene, draugi un paziņas tur būs.» Bet, nē, nedeva neparko. Tomēr Patērētāju biedrības priekšnieks, Runcis uzvārdā, par mums iežēlojās, un viņš pat bija partijas sekretārs. Viņš teica: «Man ļoti žēl, neko citu es tev nevaru palīdzēt, bet mums ir preču pārvadājamais auto...» Tur uz ātro tika sasisti koka soli.

Ap to laiku saslima mans vīrs Emīls. Asinsanalīzes nebija labas. Viņš nonāca Mazsalacas slimnīcā pie daktera Radziņa. Radziņa sieva viņu tūlīt nosūtīja uz Rīgu, uz hematoloģijas institūtu. Bet no limfoleikozes vismaz tolaik neviens nevarēja izveseļoties. Viņš tika ārstēts gan ar zālēm, gan ar tautas līdzekļiem, ieteica ēst kreses, jo tās tīra asinis. Tā viņš vēl kādus septiņus gadus novilka. Bet 1985. gadā, piecdesmit septiņu gadu vecumā, pienāca viņa aiziešanas brīdis. Man zvanīja naktī no slimnīcas, aizbraucu ar pirmo autobusu. Iegāju pie viņa istabiņā, viņš pieslēgts pie skābekļa. Māsiņa viņam pasaka, ka nu ir sieviņa atnākusi. Un tad viņš pasmaidīja, salika rokas, pateicās un lūdza vienu brīnišķīgu lūgšanu – par sevi, par mani, par dakteriem, kas viņam palīdzējuši. Tie bija tobrīd tur vairāki sanākuši – gan māsiņas, gan dakteri –, un tad viņš teica: «Pie Tā, pie Tā, kam es ticēju...» Tie bija viņa pēdējie vārdi.

Slimība

Kad es saslimu, es jau biju ar ļoti daudzām nāvēm sastapusies. Tomēr... bērns ir izveidots tā, ka viņš aizmirst tās sāpes. Man bija tāds kā klepus, kā saaukstēšanās. Aizgāju uz rentgenu, un tur rādījās kaut kas aizdomīgs. Vajadzēja operēt plaušu limfus. Es biju piecas dienas reanimācijā. Bet vēzis turpināja plosīties. Vienā krūtī, tad otrā, vēlāk arī dzemdes vēzis. Es biju laimīga, ka Emīlam nebija tas jāpiedzīvo; viņš mani ļoti mīlēja, viņš nebūtu to izturējis. Sievietes tomēr ir izturīgākas.

Bet reiz bija tā… Man laikam bija uz kādu ķīmiju jābrauc. Es jau biju aizbraukusi līdz galam, bet kaut kas mani vedina atpakaļ. Es tādā kā transā eju pāri ielai un došos atpakaļ. Nonāku autoostā, un tur kāda sieviete tik sirsnīgi raud. Es viņai piesēžos līdzās mierināt. Viņa ļoti raud un izstāsta, ka vīrs nomiris, un es sapratu, ka es viņai biju sūtīta.

Kādā citā reizē mana palātas biedrene gauži raudāja. Viņa man teica: «Pie tevis visi nāk, bet pie manis neviens.» Viņai bija smags liktenis, vīrs dzērumā bija sitis, un viņa bija bērniņu zaudējusi. Es viņai mācīju Dievu lūgt, mēs aizlūdzām, un pēc pāris dienām pie viņas atnāca brālis, ar kuru iepriekš bija zudis kontakts.

Vēl kāda palātas biedrene man teica: «Nu ko tad tu te stāsti par Dieva mīlestību! Re, tev pašai vēzis!» – «Tas tāpēc, lai es varētu pateikt tev, ka mana mīlestība pret Dievu nav mazinājusies,» atbildēju.

Es tolaik vēl nezināju, kā notiek dievišķā dziedināšana, bet reiz es izjutu tādas kā trīsas, un man pēc tam teica, ka mājās bijis speciāls lūgšanu brīdis par mani. Ejot cauri slimībai, visvairāk es baidījos, ka tikai es nesāktu kurnēt vai šaubīties.

Ziemassvētki cauri gadiem

Vienos Ziemassvētkos draudzes bērni bija sagatavojuši priekšnesumam «Balts sniedziņš snieg uz skujiņām», arī mans Aivis, bet par to varēja mācītāju atlaist, jo nedrīkstēja bērnus iesaistīt reliģiskos rituālos. Un es redzu, ka baznīcā sēž skolas direktors, mācību pārzinis un vēl trešais, un liels magnetofons līdzi, viss tiek ierakstīts. Bet es fiksi uzrakstīju zīmīti, ka mums baznīcā ir tie špiki. Mācītājs Herberts Ašmis, izlasījis to lapiņu, ceļas augšā un saka: «Šogad ir starptautiskais bērnu aizsardzības gads, mums te bērniņi ir samācījušies dziesmiņu un grib mūs iepriecināt. Un es viņiem nevaru to prieku liegt! Tas sagādās viņiem lielu prieku.» Un es neatminos, vai bērni vispār bija to dziesmiņu līdz galam nodziedājuši, kad šie visi trīs piecēlās un izgāja ārā ar visu savu magnetofonu.

Vēl mums bija tādi interesanti ugunsdrošības noteikumi – ja dedzina eglītē sveces, blakus bija jābūt lielai baļļai ar ūdeni un smilšu maisam, tam bija jābūt dievkalpojuma zālē.

Ziemassvētkos, lai kādi laiki būtu, vienmēr jau kaut ko sarūpējām svētku galdam. Kad nebija cukura, vārījām cukurbiešu sīrupu, to lika klāt piparkūkām. Man ļoti tā piegarša patika, vēlāk, arī tad, kad cukurs bija pieejams, tā sīrupa vārīšana mums jau bija iegājusies kā tradīcija. Ikdienā jau baltu maizīti necepa, bet tad uz svētkiem gan. Reiz mamma mīcīja mīklu karašiņai, un Auseklis, mazais brālītis, teica: «Gibu kindzeli!», ar to domādams kliņģeri. Taču balto miltu mums tad nebija. Bet mamma beigās to karašas mīkliņu izcepa kliņģera formā. Mazais Auseklītis ielika plaukstiņas katrā kliņģera caurumā un priecājās: «Nu man ir kindzele!»

Kādu dāvaniņu arī vecāki allaž centās sarūpēt, veikalā jau nopirkt nevarēja: vai bija kāda jauna skolas tašiņa vai jauns naktskrekliņš uzšūts vai zeķu pāris uzadīts.

Sarunas noslēgumā Mirjama vairākkārt apliecina, ka ir ļoti laimīga. Jā, tiesa, nu jau trīs gadus pati bez palīdzības nevar iziet no mājas, bet bērni un mazbērni rūpējas, – to ir krietns pulciņš, arī mazmazbērniņi jau sagaidīti. Un tādu – noteiktu, akurātu, šiverīgu un klusi laimīgu – arī es Mirjamu pazīstu. Savukārt viņas vārītās zupas draudzes sadraudzībā allaž garšoja lieliski – to apliecinu pēc pieredzes.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

TV Programma