"Postimees.ee" izpētīja, kā attīstās tas, ko tautā sauc par "pārapdrošināšanos", kā izskatās piekļuve diktatoram no iekšienes un kāpēc, par spīti miljoniem cilvēku, kas alkst atriebes, mēs nedzirdam par atentāta mēģinājumiem pret cilvēku, kurš ir uzurpējis varu Krievijā.

Ar 2025. gada rudens sākumu, kad Krievijas diktatoram aprit 73 gadi, Putina apsardze ieguvusi vēl lielākas pilnvaras.

Pats sev gan advokāts, gan konvojs

Līdz 2025. gada 1. septembrim visus vides, ģeoloģiskā, zemes un mežu uzraudzības jautājumus objektos, kas atrodas valsts apsardzes struktūru kontrolē, risināja Federālais dabas resursu izmantošanas uzraudzības dienests - Krievijas Vides aizsardzības ministrijas struktūra. Tieši Vides resursu un ekoloģijas ministrijas darbinieki uzraudzīja atbilstību normatīviem prezidenta rezidencēs un "valdības vasarnīcās".

No šī brīža FSO pārraudzīs pats sevi arī dabas aizsardzības jautājumos - specdienests ir ieguvis tiesības uz "paškontroli". Jaunie noteikumi turklāt liedz civilajiem speciālistiem fiziski piekļūt Kremļa teritorijai, Putina rezidencēm - "Novo-Ogarjova", "Bočarovs Ručejs" un citiem slepenajiem objektiem.

Kopumā 26 Putina varas gados Federālais apsardzes dienests (FSO) ir ievērojami nostiprinājis savas pozīcijas valsts aparātā.

Jau Putina otrā prezidentūras termiņa laikā FSO kļuva ne tikai par "prezidenta apsardzi", bet ieguva arī kontroli pār visu to objektu drošību, kas saistīti gan ar izpildvaras, gan likumdevējvaras darbību Krievijas Federācijā.

Pēc dažiem gadiem FSO ieguva tiesības kontrolēt aizsargātos sakaru kanālus un kriptogrāfiju. Papildus tam - arī uzraudzību pār atsevišķām valdības sakaru sistēmām. Tādējādi FSO kļuva arī par "varas digitālo sargu".

No 2016. gada saskaņā ar prezidenta rīkojumu FSO tika piešķirtas tiesības patstāvīgi ierobežot piekļuvi un pārvietošanos apsargājamās teritorijās, tostarp pagaidu īpaša režīma ieviešanu.

Kopš 2010. gadu beigām FSO ieguva arī tiesības neatklāt informāciju par valsts iepirkumiem, kā arī tiesības patstāvīgi veikt operatīvo izmeklēšanu - līdzīgi kā to dara Krievijas Federālais drošības dienests un Iekšlietu ministrija.

Viņš un viņa čemodāni debesīs

Mūsdienās FSO faktiski aizstāj vietējo varu, organizējot Putina vizītes. Ja pirms dažiem gadiem sabiedrībai bija atklājums, ka Putina drošības dēļ tika izbūvēti speciāli dzelzceļa ceļi un viņa lidmašīnas profilakses nolūkos regulāri lido tukšas, tad no 2025. gada Putina parādīšanās Krievijas debesīs nozīmē pilnīgu sakaru pārtraukumu.

Un, kad Putins lidoja uz Aļasku pie Trampa, bez sakariem burtiski palika visa valsts. Lai cik ļoti pasaules vadošie karikatūristi pirms šī vizītes mēģināja izsmiet situāciju, neviens tā arī neuzdrošinājās izšaut pa Putina lidmašīnu virs Beringa jūras ledainajiem ūdeņiem.

Šeit vērts atgādināt, ka pēc 2022. gada 24. februāra Putins divreiz lidoja garām Igaunijai uz Kaļiņingradu. Gan 2022. gada septembrī, gan 2024. gada janvārī prezidenta lidmašīna nelietoja transpondera signālu.

Abos gadījumos Kaļiņingradas apgabala gaisa telpa tika slēgta civilajiem reisiem.
Par Krievijas radītajiem navigācijas traucējumiem šajā reģionā ir sarakstīti simtiem rakstu.

Tomēr aviācijas tehnoloģiju jaunievedumi strauji ienāk ne tikai ukraiņu, bet arī krievu un pat Baltijas valstu iedzīvotāju dzīvē. Uz to Putina apsardze jau maijā atbildēja ar pārnēsājamiem droniem-pašnāvniekiem, kurus FSO tagad nēsā līdzi Krievijas līderim.

Savukārt pats Putins nesen piešķīra tiesības izmantot pret-dronu sistēmas ne tikai drošības spēkiem, bet arī civilajām struktūrām.

Šajā video var saskatīt daudzus staltus vīriešus garos mēteļos, kurus tradicionāli pieskaita Putina apsardzes pirmajam perimetram.

Tomēr grāmatas "Ķeizars pats personīgi" līdzautors un medija "Proekt" viens no dibinātājiem Mihails Rubins dod priekšroku šādu iedalījumu sadalīt nevis piecos, bet trīs līmeņos.

Putina apsardzes īpatnības

Globālā atšķirība starp Putina apsardzi un citu pasaules līderu apsardzēm ir viņa personiskā uzticība personīgajai apsardzei. "Putins, bez šaubām, ļoti uzticas savai personīgajai apsardzei. Mēs to redzam - viņš ar viņiem pavada daudz laika, paaugstina viņus amatā. FSO un tās unikalitāte slēpjas tieši tajā, cik lielu ietekmi apsardze spēj izdarīt uz pašu apsargājamo personu," norāda Rubins.

"Un otra īpatnība ir tāda, ka, ja tu tik daudzus gadus pavadi pie varas, tu, protams, baidies no savu pašu dienestu pārlieka spēka. Domāju, tieši tāpēc Putins sadala savas personīgās apsardzes funkcijas starp dažādām struktūrām. Nav nejaušība, ka Viktors Zolotovs (Putina personīgais miesassargs kopš 90. gadu sākuma - red. piez.) vada Rosgvardiju (Centrālā vadības institūcija Krievijas Federācijas Nacionālās gvardes karaspēkiem), nevis FSO. Tas netieši liecina arī par funkciju sadalījumu starp dažādām institūcijām Putina apsardzes jomā. Protams, galveno lomu spēlē FSO, un starp dienestiem pastāv sadarbība. Tieši šeit slēpjas īstā unikalitāte, nevis apsardzes perimetru skaitā," ir pārliecināts medija "Proekts" galvenā redaktora vietnieks.

Rubins Putina apsardzi sadala tikai trīs perimetros, taču viņš arī runā tikai par to, ko pats ir redzējis. Pirmais perimetrs - tie ir vīrieši uzvalkos ar austiņām, kurus ikviens var pamanīt. "Turpat atrodas arī neredzamie cilvēki. Nomaskēti cilvēki. Tipisks piemērs no manas pieredzes, strādājot prezidenta preses pulkā, ir pseidooperatori. Sēž kāds cilvēks ar kameru. Dīvains operators. Viņš neko nefilmē, bet sēž maliņā. Ja vajadzēs, viņš notēlos operatoru. Iespējams, viņi nepieciešami kā fiziska aizsardzība gadījumam, ja uzrodas kāds trakais. Bet mēs to nezinām. Šie puiši nav īpaši runīgi. Nu, viņi var sarunāties, bet tādas lietas nestāsta. Viņiem parasti patīk par to runāt ar meitenēm. Šajā ziņā viņi ir vienkārši," dalās Rubins ar savu personīgo pieredzi.

Tajā pašā grupā pētnieks ieskaita arī visdažādākos makšķerniekus fonā, strādniekus un citu "masu", kas veido fonu prezidenta pasākumos.

Snaiperi kopā ar žurnālistiem

Otrajā perimetrā eksperts iekļauj tos, kas dažkārt norobežo apkārtējo teritoriju. Tajā pašā lokā ir arī tie, kas veic pārbaudes pie ieejas prezidenta pasākumos.
"Manuprāt, viņi visi ir no vienas grupas. Iespējams, kļūdaini. Nu, un tālāk ir cilvēki, kas strādā uz jumtiem. Tie ir snaiperi. Es ar viņiem kā žurnālists esmu vislabāk pazīstams, jo viņi lido vienā nodalījumā ar žurnālistiem. Mēs esam pasažieri tā sauktajā "otrajā lidmašīnā". Mēs bieži kopā lidojām. Priekšā sēž prezidenta palīgi, ministri, dažādi augsta ranga vadītāji, kuriem nav sava lidaparāta vai kurus Putins nav paņēmis līdzi uz "pirmo lidmašīnu". Viņš, kā likums, nelido kopā ar citiem. Lido viens pats," atklāj žurnālists nianses no darba prezidenta preses pulkā laikā no 2014. līdz 2018. gadam, kad Rubins vispirms pārstāvēja RBK, bet vēlāk - "Dožģ".

Tālāk, otrajā lidmašīnā, parasti sēž kādi goda viesi, ja tas ir liela mēroga pasākums. Un tikai pēc viņiem, pēdējā nodalījumā, nosacītajā ekonomiskajā klasē, sēž žurnālisti un snaiperi.

"Atceros, ka parasti sēdi un gaidi pacelšanos, un tad pēkšņi ienāk ļoti muskuļaini, spēcīgi puiši ar milzīgām šautenēm. Viņiem ir smags aprīkojums. Parasti viņi uzreiz sāk pārģērbties. Viņiem ir karsti. Uz mums viņiem ir pilnīgi vienalga," atceras Rubins.

"Idiotus tur nepieņem"

Runājot par apsardzi pasākumos ar Putina līdzdalību, žurnālists norāda, ka apsargi bieži ir nemanāmi, taču klātesoši.

"Gadās netīšām ieiet kaut kur, kur nevajag, un pēkšņi uzrodas kāds, kurš pasaka: "Stop. Te nevar." Tajā pašā laikā viņiem ir sava vara. Viņi spēj saprast, kuru drīkst laist tālāk, bet kuru nedrīkst. Reizēm viņi var palaist žurnālistu tuvāk. Viņi zina visus, kurus var laist klāt, kurus nē. Tur idiotus pavisam noteikti nepieņem. Tas nav vienkārši skaisti pastāvēt. Viņi vēro priekšnieku un zina, vai viņam šobrīd drīkst uzdot jautājumu vai labāk nē," tā FSO staltos vīrus raksturo Mihails Rubins.

Turpmāku analīzi, kā viņš saka, apgrūtina "anatomija". "Ir grūti saprast, kurš ir adjutants, bet kurš vienkārši miesassargs. Viņi izskatās pilnīgi vienādi. Viņus visus izvēlas pēc viena šablona. Djumins stāstīja, ka sācis ar to, ka tinis sakaru kabeli. Nēsāja telefonu. Tas bija smags. Un izauga līdz adjutantam. Adjutants - tas jau ir liels cilvēks. Viņš var izlemt, modināt prezidentu naktī vai nē," skaidro Rubins, atceroties, ka Djumins jau pirms ceturtdaļgadsimta drīkstējis uzlikt kāju uz Putina priekšnieka Anatolija Sobčaka kapa.

"Ja tu apsargā prezidentu, tev ir atļauts gandrīz viss," saka žurnālists.

Apsardzes kvalitāte

"Postimees.ee" avoti žurnālistu aprindās stāsta, ka 2000. gadu sākumā uz tikšanos ar Putinu varēja tikt praktiski bez pārbaudes. Metāla ielaidumi apavos ne vienmēr nostrādāja pie metāla detektoriem. Uz šādiem "vājiem posmiem" norāda arī Mihails Rubins.

"Vai es esmu domājis par to, ka zinu vājās vietas iespējamam atentātam? Jā, esmu domājis. Bet mēģināt kaut ko ienest vai izdarīt tuvumā prezidentam man, protams, nekad nav nācis prātā. Jābūt slimam cilvēkam, lai to darītu. Es šo visu vēroju četrus gadus. Un laiku pa laikam pieķēru sevi pie domas, ka nejūtu kaut kādu ārkārtīgu kontroli. Kontrole bija niecīgās lietās. Vairāk mani vēroja preses dienests, lai netraucēju un neizietu no preses centra. Man nekad nebakstīja pakaļā, nekur neizģērba. Tas viss pavisam nav tas pats, kas parastās lidostās," apgalvo grāmatas "Ķeizars personīgi" līdzautors.

Tie paši lidojumi ar "otro lidmašīnu" arī tika pārbaudīti ļoti formāli. "Tu izlido no valdības speciālā termināļa. Ārzemēs tevi sagaida valdības speciālais terminālis. Sagaida autobuss. Nav svarīgi, vai dodies ārvalstu vizītē vai iekšzemes lidojumā ar valsts galvu. Lido ļoti daudz cilvēku. Atbrauc, tev paņem pasi. Iziet ar to ārā. Pēc tam atgriežas un atdod - viss," atceras Mihails Rubins.

"Tālāk lidostā - ļoti formāla čemodāna pārbaude. To noskenē, bet neviens neinteresējas par alkoholu. Daudzi lido ar pudelīšu rezervi. Parastajā reisā tik daudz noteikti nepaņemtu. Man nekad neienāktu prātā ņemt nazi uz pasākumu ar valsts galvu. Bet, ja domā tikai procedūru līmenī - šķiet, ka to it kā varētu. Esmu pārliecināts, ka patiesībā - nē."

Turklāt iekļūšana prezidenta preses pulkā nemaz neprasīja īpašas pūles vai pierādījumus par savu "nekaitīgumu". "Nezinu, vai kolēģi vienkārši ņirgājās, bet man teica, ka viņi pārbauda cilvēku, apjautājoties pie kaimiņiem. Bet esmu pārliecināts, ka šiem puišiem nav jāstaigā pa dzīvokļiem, lai savāktu informāciju. Tomēr nekāda īpaša psiholoģiskā pārbaude - vai cilvēks varētu uzbrukt prezidentam vai ne - netika veikta," stāsta Rubins.

Viņš atceras arī reizi, kad nonāca aci pret aci ar Vladimiru Putinu: ""Doždj" 2018. gada vēlēšanu kampaņas laikā ziņoja, ka Putins ir saslimis, pazudis. Parasta mūsu izklaide. Bet Putins tiešām bija apslimis. To atzina. Viņiem bija ļoti nepatīkami, ka viņš saslima tieši vēlēšanu laikā. Tika nolemts, ka man vajadzētu būt viņam tuvumā. Vienā no pasākumiem man starp citu pateica, ka šoreiz varu nesēdēt preses centrā, bet pienākt klāt. Un te tu stāvi divu metru attālumā, pēti kārpas, lai saprastu, vai nav dubultnieks. Vai tajā dienā es izgāju kaut kādu īpašu pārbaudi? Nē," atklāti atzīst Rubins.

"Vai esmu trīcoša radība, vai man ir tiesības?"

Mihails Rubins atzīst, ka no diversijām neko nesaprot, bet netic tautas varonim, kurš spētu pietuvoties Putinam. "No otras puses, esmu pret to, lai pārvērtētu Putinu un Krievijas specdienestus. Bet nu sargāt viņi prot izcili. Kaut viss Krievijā tā darbotos. Putinu viņi sargā lieliski. Uz dienestu pieņem mazliet mazākus idiotus nekā parasti. Tā ir liela, organizēta mašīna. Un es pats esmu redzējis, ka viņi var atļauties kādreiz atslābt - tas nozīmē, ka viņi saprot, ka viss strādā kā nākas," uzsver žurnālists, kliedējot ilūzijas par tautas atriebējiem. Viņš arī norāda, ka, atšķirībā no padomju vadoņiem, Putins pastāvīgi maina savus padotos, veicot regulāru rotāciju.

Tieši bailes ir Putina galvenais sargs, uzsver politoloģe Jekaterina Šulmana, kura, pēc pašas vārdiem, "valsts dienestā pavadījusi daudz laimīgu gadu".

Pirms emigrācijas politoloģe Jekaterina Šulmana strādāja Krievijas Federācijas prezidenta Valsts dienesta akadēmijā un bija Krievijas Cilvēktiesību padomes locekle Putina laikā.

"Pret Staļinu arī nebija atentātu, lai gan viņš nepārtraukti iznīcināja savu tuvāko loku - slepkavoja veselas ģimenes. Tomēr neviens neuzdrošinājās uzbrukt. Vēl vairāk - viņa līdzgaitnieki ilgi gaidīja, lai pārliecinātos, ka viņš tiešām ir miris. Un, kad beidzot pārliecinājās, viņi diezgan ātri vienojās par jauno, pēcstaļinisko nākotni, kas gan būtiski atšķīrās no viņu staļiniskās pagātnes. Kaut arī tie visi bija viņa sabiedrotie, cilvēki, kas izauguši viņa ēnā, veidojuši karjeru viņa laikā, slepkavojuši kopā ar viņu," līdzīgi kā Rubins, Šulmana sāk no vēsturiskas distances.

"Autokrātu tuvākā vide ir ieinteresēta autokrāta pastāvēšanā. Viņiem ir svarīgas viņu privilēģijas. Tie ir cilvēki, pirmkārt, bailīgi, otrkārt - ne īpaši tālredzīgi. Viņiem šķiet, ka viņu interesēs ir saglabāt esošo status quo, jo tieši viņi no tā gūst labumu. Tas ir loģiski, bet atkal un atkal viņi nonāk situācijā, kurā, iznīcinājuši visus likumus, normas un noteikumus savā labā, viņi kļūst pilnīgi neaizsargāti autokrāta un viņa represīvo struktūru priekšā," atgādina eksperte par pielāgošanās risku.

"Tā bija Ivana Bargā laikā, ar muižniekiem Pētera I laikā, ar padomju nomenklatūru Staļina laikā. Un tagad - ar postpadomju Krievijas birokrātiju Putina laikā. Šie cilvēki paši sev uzrakstīja visus vajadzīgos likumus, atcēla jebkādus ierobežojumus, atbrīvojās no ārējās un publiskās kontroles, neticami iedzīvojās bagātībā, un tagad ir atklājuši, ka atrodas kā slēgtā burkā, kur viņus iznīcina, izlaupa viņu ģimenes, atņem īpašumus," Šulmana pārlapo mūsdienu Putina elites dzīves realitāti.

"Tātad tevi vai nu izmetīs pa logu, vai nošaus mašīnā, vai arī tu pats "nošausies", bet tavi bērni paliks uz ielas. Un kur lai bēg? Nav, kur. Uz valstīm bez normām tevi nelaidīs, jo esi pakļauts sankcijām. Jā, var aizbēgt uz valsti bez normām, bet no turienes tevi vai nu izdos, vai arī pie tevis pielaidīs tavu slepkavu. Tieši tāpēc es neticu, ka šiem cilvēkiem pietiks drosmes kādam sazvērestības mēģinājumam," skaidro politoloģe Jekaterina Šulmana.

"Vēlreiz atkārtošu: viņi vispirms ir gļēvuļi, un tikai pēc tam viss pārējais. Tā ir viņu galvenā īpašība. Ja vēlaties maigāku terminu, sauksim to par lojalitāti. Tieši pateicoties šai īpašībai viņi atrodas tur, kur atrodas. Pateicoties tam viņi izveidoja savas spožās karjeras. Un šī paša iemesla dēļ viņi tagad sēž burkā, no kuras paši jau ir izelpojuši visu gaisu."

"Atstāsim šos nožēlojamos cilvēkus viņu liktenim. Es varu tikai cerēt, ka tad, kad viņi trīs dienas nostāvēs pie atdzisušā lielā vadītāja līķa, tad ceturtajā vai piektajā reizē, kad atkārtosies šis pārsteidzošais vēstures scenārijs, viņi varbūt nonāks līdz kam līdzīgam tam, pie kā nonāca normandiešu bandīti un iekarotāji 1215. gadā. T.i., līdz kādai Krievijas versijai par Lielo brīvību hartu (Magna Carta)," ar nelielu cerību uz vēstures likumsakarībām piebilst Šulmana.

"Baumas paliek baumas"

Savukārt rakstnieks, PSRS un Krievijas specdienestu vēsturnieks Jurijs Feļštinskis atgādināja, ka ziņas par iespējamiem atentātiem pret Putinu tiek izplatītas medijos jau kopš pašiem pirmajiem čekista valdīšanas gadiem.

"Kad nelietis nāk pie varas, un vēl jo vairāk - kad viņš pie varas ir daudzus gadus un nelietību skaits pieaug, mums visu laiku šķiet, ka vienkāršākais veids, kā atbrīvoties no šādas personas, ir pagaidīt, līdz atradīsies kāds, kurš būs gatavs viņu novākt. Tas ir ļoti saprotams un ērts gaidīšanas režīms, jo pašiem jau neko darīt nevajag - tikai jāgaida.

Un, kad pēkšņi no kaut kurienes izskan baumas, ka pret nelieti bijis atentāts, mēs ar prieku tam noticam: glābiņš ir tuvu, tas jau sācies... Atliek tikai vēl mazliet pagaidīt. Bet baumas paliek baumas, un nelietis joprojām ir pie varas, turpina darīt ļaunu," skaidro rakstnieks psiholoģisko brīža izjūtu.

Spekulēt uz cilvēku masveida vēlmi redzēt nelieti mirušu vēlas daudzi. No tā arī rodas lērums publikāciju par to, ka viņš ir slims, mirst, nokritis no trepēm, vai ka viņam uzbrukts, un atentāta laikā esot nogalināti miesassargi un sabojāta automašīna.

"Šīs ziņas ir tik kārotas, ka momentā kļūst populāras un atnes šarlatāniem nesliktu peļņu. Īpaši ienesīgas ir ziņas, ka nelietis it kā tikko nomiris. Bet ļoti drīz realitāte atgriež mūs uz zemes, bet šarlatāni paliek ar labi nopelnītu naudu," piebilstoši Feļšinskis pamiedz ar aci nosacītā "profesora Solovjova" virzienā.

"Tāpat tiek augstu vērtēti stāsti par Putina dubultniekiem, jo "dubultnieks" ļauj noticēt cerībai, ka īstā Putina "vairs nav". Taču visas šīs baumas ir bez pamata. Nav ne slimību, ne atentātu, vēl jo mazāk - nāves."

Pirms kara ar Ukrainu to cilvēku saraksts, kuri vēlējās nogalināt Putinu, bija ievērojami īsāks nekā tagad. "Kurš vispār var vēlēties nogalināt šādu cilvēku? Varbūt tikai čečeni asinsatriebības dēļ (ja runājam par laika posmu līdz 2014. gadam). Jo gruzīni, ja arī vēlētos atriebties, drīzāk gribētu nogalināt Medvedevu, jo tieši viņš bija prezidents, kad notika iebrukums. Bet, kā redzam, ne čečeni, ne gruzīni nesteidzas nogalināt ne Putinu, ne Medvedevu. Un nevienam citam līdz 2014. gadam vēlmes nogalināt Putinu nebija," spriež Jurijs Feļšinskis.

"Tagad Putina nāvi vēlas desmitiem miljonu cilvēku, taču, "nogalināt Krievijas prezidentu - ja runājam par vientuļo slepkavu vai ārēju ienaidnieku - ir ārkārtīgi sarežģīts un līdz šim nerealizējams uzdevums," rakstnieks piekrīt žurnālistam no "Proekta", kā arī politoloģei Jekaterinai Šulmanai.

"Runa nav par gļēvumu"

"Piekrītu tam, ka Putins negaida dunci mugurā. No tā gan neizriet, ka šādu dūrienu negaida viņa apsardze. Bet runa nav par gļēvumu, bet gan par to, ka ap Putinu atrodas cilvēki, kurus viņš pilnībā apmierina. Nav neviena, kurš būtu tik neapmierināts ar viņu, lai vēlētos viņa nāvi, un vēl jo mazāk - lai būtu gatavs riskēt ar savu labklājību šī iemesla dēļ," atzīmē Feļšinskis.

Putinu Jeļcins iecēla par prezidentu, lai nodrošinātu varas nodošanu valstī. Ar šo uzdevumu viņš lieliski tika galā, un par to viņš tika "nominēts" uz mūža prezidentūru, ir pārliecināts Jurijs Feļšinskis.

"Tie, kas nepiekrīt Putina politikai, vienkārši aizbrauca. Nāves sods Krievijā nav ieviests. Robežas joprojām ir atvērtas. Tad kāpēc gan tiem, kas palikuši Krievijā, vajadzētu Putinu nogalināt, ja viņš principā dara to, ko atbalsta valsts iedzīvotāji, bet biznesa elite no tā tikai kļūst bagātāka?" Feļšinskis aicina godīgi paskatīties uz austrumiem.

"Tā jau ir tā lielākā problēma - "tautas varoņi" mūsdienu Krievijā karo Ukrainā Putina interesēs - turklāt dara to ar entuziasmu. Un pēc tam - tie, kas palikuši dzīvi - dzer šampanieti kopā ar Putinu. Tieši mēs viņiem esam ļaunums, jo nevēlamies kapitulēt un pakļauties.

Nevis Putins, kurš cenšas mūs iekarot un pievienot Krievijai," ar šiem vārdiem rakstnieks pieliek punktu jebkādām ilūzijām par scenāriju, kur atbrīvošanos no Putina atnesīs "varonis no tautas".

TV Programma