Slimību profilakses un kontroles centra Veselības statistikas datubāzē ir skaitļi par 2019. gadu. Tie rāda, ka gūžas locītavas endoprotezēšana veikta 3019 cilvēkiem. No gandrīz 97 tūkstošiem operāciju, kas togad izpildītas kopumā, tas nešķiet ļoti daudz, taču, paklaušinot apkārt, gandrīz katrā ģimenē kādam tuviniekam vai paziņai ir operēta gūža. Un stāsti par to ir dažnedažādi. Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Traumatoloģijas un ortopēdijas klīnikas vadītājs Andris Vikmanis vieš skaidrību.

Mazliet - paši vainīgi

Vai jūs varētu raksturot pacientu, kam parasti operē gūžu?

Vienu kopēju tēlu būs grūti izdalīt. Aptuveni varētu iezīmēt vecumu – problēma sāk pakāpeniski izpausties pēc 50–55 gadiem. Kamēr parādās pirmie simptomi un cilvēks nonāk līdz operācijai, paiet vēl kāds laiks. Operējamo pacientu vidējais vecums svārstās ap sešdesmit gadiem, kaut gan tendence ir pacientiem kļūt jaunākiem.

Interesanti, kāpēc?

Ir daudz iemeslu vai, pareizāk sakot, blakusiemeslu, kas to var veicināt. Agrāk domāja, ka gūžas locītava nodilst un ir jāoperē tad, ja fiziski smagi strādā (kas daļēji tā ir), bet mūsu laikmetā cilvēki ir kļuvuši pasīvāki, strādā vairāk birojos, un mazkustība un liekais svars noved pie tā, ka atrofējas ne tikai muskulatūra, bet arī saites. Skrimslis saņem mazāk barības vielu, un tas varētu būt viens no iemesliem. Otrs iemesls ir pretēja galējība, kad ir liela pārslodze – sports, traumas, kritieni, sitieni. Tas vairāk attiecas uz jauniem cilvēkiem.

Ir kādi “nelabvēlīgie” sporta veidi, kas uz gūžām atstāj vissliktāko iespaidu?

Var pateikt, kas ir nelabvēlīgi kopumā, un tā ir sportošana bez iesildīšanās. To var attiecināt uz jebkuru sporta veidu, sevišķi, ja ir liela sodze uz kājām un paredzēta plaša kustību apmplitūda – augstu kāpt, plati izvērst kājas, taisīt špagatu. Vai – cīņas sporta veidos. Tad tiek pārstieptas kapsulas, asinsvadi – tie sašaurinās –, veidojas tūska, un locītava sāk saņemt mazāk barības vielu. Pirmais, kas cieš, ir skrimslis, un, kad skrimslis cieš, tad visbiežāk sākas neatgriezeniski procesi – pakāpeniski sāk locītava deformēties, kas rada sāpes. Rezultātā nepieciešama locītavas nomaiņa.

Kā gūžas ietekmē skriešana

Skriešana ir veselīga sirdij…

Skrienot mēs palēcamies un piezemējamies. Tāds ir katrs solis. Ir mirklis, kad abas kājas ir atrautas no zemes (tā ir atšķirība no soļošanas), un piezemēšanās brīdī ir trieciens. Lai cik pareiza būtu skriešanas tehnika, lai cik mīksts segums un amortizējoši apavi, trieciens piezemēšanās brīdī vertikāli izstaro uz augšu. Kas no tā cieš? Pārsvarā mugura un tad – kā nu kuram – ceļa locītava vai gūžas locītava. Interesanti, ka pēdas locītava necieš, lai gan tā ir viszemāk un uz to ir vislielākais svars.

Skrienot mēs trenējam sirdi, uzlabojam kardiovaskulāro sistēmu, uzlabojam arī savu garastāvokli un asinsriti galvas smadzenēs, tāpēc mums galva labāk strādā, bet, pārmērīgi aizraujoties, mēs bojājam locītavas.

Es esmu par maratonu, taču, ja es skrietu maratonu, tad to darītu pa smiltīm. Tas būtu grūtāk, bet daudz amortizējošāk, un nebūtu šo triecienu – mēs varētu ilgāk sevi saudzēt un vienlaikus arī vairāk uztrenēt.

Ja ir kādi simptomi, piemēram, parādījušās sāpes jostas daļā, neskaidras sāpes cirkšņos vai celis šur tur sāp, tad būtu stipri jāpadomā par maratona skriešanu un varbūt jāpāriet uz soļošanu.

Pirmais signāls – sāpes

Runājot par gūžas locītavas nomaiņu, vai cilvēks pats sajutīs, ka viņam nepieciešama operācija?

Protams, sajutīs. Ja nekas nesāp, neviens jau neies pie ārsta un neinteresēsies, vai viņam gadījumā nevajag nomainīt locītavu. Vispirms cilvēkam parādās sāpes, un viņš tām sāk meklēt cēloni. Dažkārt sāpes var būt neskaidras – nevar saprast, kur sāp, orientējoši – ap gūžu vai muguru. Var sāpēt celis. Veicot standarta izmeklējumus, mēs atrodam vainīgo vietu.

Ja ir aizdomas par gūžas locītavu, tad parasti ir trīs izmeklējumi: mugura, gūža un celis.

Kādi ir šie izmeklējumi?

Primāri tas ir rentgens. Ja rezultāti pilnībā atbilst normai, veicam padziļinātus izmeklējumus – datortomogrāfiju vai magnētisko rezonansi.

Standarta situācijā, ja vainīga gūža, parādās sāpes cirksnī. Tās var just no priekšpuses, dziļumā, dažkārt no mugurpuses.

Sāp nepārtraukti?

Nē, sākumā pie slodzes, pie lielākas kustību amplitūdas. Var sāpēt pēc slodzes – apguļoties pēkšņi sāk sāpēt cirksnis. Tas jau norāda, ka gūžā sākušās kādas pārmaiņas, un tad jāsāk pārbaudīt, vai tā ir cirkšņa trūce vai femorāla trūce, vai problēmas ar asinsvadiem vai gūžas locītavu. Visbiežāk, ja sāk sāpēt cirksnī, tā ir gūžas problēma.

Veseli nagi, zobi un bez liekā svara

Ja secina, ka nepieciešama gūžas locītavas nomaiņa, kādam jābūt cilvēka veselības stāvoklim, lai to vispār varētu veikt?

Veselības stāvoklim jābūt tādam, lai cilvēks varētu izturēt stundu, pusotru garu operāciju ar iespējamu asins zudumu. Ir jābūt labām asins analīzēm, jo parasti pēc šīm operācijām asins pārliešanu neveic, organisms pats kompensē asins zudumu. Taču izejas stāvoklim jābūt stingrā normā – nedrīkst būt pazemināts hemoglobīna līmenis un samazināts eritrocītu skaits – tas apgrūtinās operācijas veikšanu. Vēl ir svarīgi, lai būtu normāla koagulogramma – asins recešanas faktori, lai izvairītos no pastiprinātas asiņošanas.

Jāizslēdz iespējamās blakussaslimšanas – ja tādas ir, jāapārstē līdz formai, kad nav paasinājumu. Ja ir diabēts, tad lai glikozes līmenis ir tuvu normai. Nieru saslimšanas, neizārstēti zobi, ginekoloģiski iekaisumi – tie visi ir jānovērš, lai pēc operācijas samazinātu infekciju risku operētajā vietā.

Lasīju arī par nagu sēnīti. Tās ārstēšana dažkārt aizņem pat gadu.

Es pirms gada vienam pacientam atteicu operāciju nagu sēnītes dēļ. Viņš astoņu mēnešu laikā to izārstēja, atnāca otrreiz un teica, ka tāpēc vien jau ir laimīgs, ka atguvis normālus nagus – viņam pat rokas bija skartas, tikai tā arī pamanīju sēnīti. Protams, ar smērēm vien šādos gadījumos nevar izārstēt, jālieto medikamenti, taču šo astoņu mēnešu laikā tas tika izdarīts, tad ielikām gūžu, un pacients teica, ka jūtas kā paradīzē.

Blakusslimības ir jāizārstē! Mūsdienās cilvēka dzīves ilgums palielinās. Arī deviņdesmitgadīgi pacienti vairs nav ekskluzīvi. Viņiem gan reti liekam endoprotēzes, bet astoņdesmitgadīgiem pacientiem – bieži.

Kāds ir dzīšanas process tādā vecumā?

Dzīst labi. Mēs, protams, izvērtējam. Ne jau “cipari” ir svarīgi, bet cilvēka veselības stāvoklis. Un dažs labs astoņdesmitgadnieks ir daudz labākā kondīcijā nekā sešdesmitgadīgais.

Vēl ļoti svarīga tēma ir “liekais svars”. Cilvēki stīvējas, nesaprot, ka tas ir kas tāds, ko paši var izdarīt savā labā.

Ir pat medikamenti liekā svara zaudēšanai.

Vienkārši nevajag ēst tik daudz! (Ja nav kāda īpaša saslimšana. Tie tad ir citi gadījumi.) Standarta situācijā viss, kas mums ir zem ādas, tur nokļūst caur mūsu muti. Cita ceļa nav. Neviens nebāž vēnā pīrādziņus. Tātad mēs ēdam, un tas uzkrājas un uzkrājas tāpēc, ka proporcionāli nav slodzes. Var ēst daudz, bet tad to vajag sadedzināt, taču mēs sēžam birojā un ēdam. Un tad sāp locītava. Un tad mēs prasām ārstam, lai nomaina locītavu, jo svars ir tāpēc, ka nevar pakustēties, bet nevar pakustēties, jo sāp locītava. Es saku otrādi – nomainiet savu svaru, tad nesāpēs locītava, un man to nevajadzēs zāģēt ārā! Cilvēkiem ļoti nepatīk, ka tā saka. Viņi uzskata, ka nav mana darīšana, kāda izmēra bikses viņi valkā. Tad es joprojām maigi mēģinu paskaidrot, ka pēc operācijas viņš būs jācilā, pašam vajadzēs celties, staigāt ar kruķiem – viss liekais svars būs jāiznes. Katram liekajam desmitniekam (par kilogramu mēs nerunājam) ir ļoti liela loma.

Pacientiem, kam ir 160 kilogramu svars, es nozīmēju operācijas dienu – konkrētu datumu, piemēram, nākamā gada februārī. Saku: tev ir 11 mēneši laika, svars tagad ir 160 kilogramu, mēs to dokumentējam, pie manis ir jāparādās divus mēnešus pirms operācijas, un svaram tad jābūt vismaz 120 kilogramiem. Četrdesmit ir jādabū nost! Tad cilvēkam ir mērķis. Pārsvarā tas darbojas. Neteiktu, ka simtprocentīgi visos gadījumos, bet, ja tiešām ļoti sāp un ir nolikta operācijas diena, tad pacients to svaru tomēr nomet. Ja vienkārši atraida, tad iekrīt depresijā un nenomet.

Tātad cilvēkam pirms operācijas nosaka ķermeņa masas indeksu?

Jā, ķermeņa masas indekss ir objektīvs rādītājs. Jo nevar gaidīt, ka divmetrīgs vīrietis svērs 80 kilogramu. Tad viņš būs salmiņš, kustēsies vējā.

Ieķīlēs vai ielīmēs

Ja ir viena slima gūža, vai tas nozīmē, ka pēc kāda laika būs jāoperē arī otra?

Nav pierādīts, bet bieži tā ir. Mums ir cilvēki, kuriem ir nomainītas četras locītavas: abas gūžas un abi ceļi. Tieši šodien viens tāds pacients iet mājās. Un ir tādi, kam nomaina vienu gūžu, un vairs viņi neparādās. Citiem apmēram pēc pusgada jāmaina otra. Varētu veikt pētījumu, kāda te ir saikne. Nedaudz to varētu skaidrot ar to, ka izoperēto gūžu cilvēks vairāk saudzē un ir lielāka slodze uz to, kas vēl nav operēta. Bet zinātniski pierādīts tas nav.

Labāk ātrāk vai vēlāk?

Vajag operēt tad, kad vajag.

Profilaktiski nevar? Kamēr cilvēks vēl jauns un veselīgs un viss labāk dzīst.

Tā nevar. Turklāt jārēķinās, ka implants nav mūžīgs, tas kādā brīdī būs jāmaina. Mūsdienu implanti normālā situācijā kalpo apmēram 20 gadus. Katra nomaiņa ir arvien grūtāka, arvien vairāk kaula jāizgrebj. Gadās, ka arī jaunam cilvēkam vajadzīga operācija, tad tā ir jāveic, bet, ja var nedarīt, tad nevajag darīt.

Kas tas ir par implantu, ko ievieto gūžā?

Tautas valodā runājot, to varētu nosaukt par eņģi. Tas ir vairāku metālu sakausējums un kontaktvirsma (tur ir dažādas variācijas), standartā – augstspiediena presētais polietilēns, pret kuru berzējas keramikas galviņa. Celim ir mazliet citādi, tur arī ir polietilēns, bet tas kontaktējas pret metālu. Un tad ir divas fiksācijas metodes – mākslīgo locītavu vai nu it kā ielīmē gūžā vai iepresē jeb iesit, un tad tā ieķīlējas. Vēlāk kauls vēl ieaug iekšā. Tā ir tā sauktā bezcementa fiksācija. Pārsvarā to izmanto jaunākiem cilvēkiem, kam ir stiprāki kauli. Vecākiem pacientiem, kur redzam, ka kauli ir vāji, sākusies sklerotizācija, augšana ir vāja un kur arī stipri sist nedrīkst, lai nesalauztu, tiem implantējam locītavu ar līmēšanas metodi jeb cementēšanu.

Pacients pēc operācijas nejūt atšķirību, kāda metode viņam lietota, staigā tāpat.

Vai implanta materiāls un ievietošanas metode ietekmē locītavas kalpošanu?

Jā un nē. Ir pētījumi, kas liecina, ka visilgāk kalpo keramiskā galviņa un augstspiediena presētais polietilēns. Ka šī mijiedarbība ir vislabākā. Iepriekš domāja, ka vislabākā attiecība ir keramika pret keramiku, ka šāda locītava vispār nekad nenodilst. Tagad par optimālo variantu atzīst keramiku pret polietilēnu, un to mēs arī izmantojam.

Kā organisms pieņem mākslīgo locītavu? Arī mitrina un ieeļļo? Vai varbūt tas nemaz nav nepieciešams?

Eļļošanu vajag, jebkuram mehānismam vajadzīga eļļošana. Protams, locītavas šķidruma tur vairs nav, jo viss, kas ražo locītavas šķidrumu, ir daļēji izgriezts, taču veidojas tāds kā audu šķidrums, un tas mitrina mākslīgo locītavu, samazina berzi un padara labāku slīdēšanu. Lai gan implanti ir tik perfekti gludi, ka pat sausi var ilgi kalpot.

Atā, zirgi un joga!

Kā ir jāuzvedas pēc operācijas? Ar ko jānodrošinās pirms došanās mājās?

Mums ir izstrādātas instrukcijas, dodam pacientiem bukletiņus, kuros ir aprakstīts, ko drīkst un ko nedrīkst darīt atkarībā no operācijas veida, jo celim ir citādi nekā gūžai. Un gūžai vēl ir nianses, ar kādu pieeju tā ir operēta – vai grieziens veikts no priekšpuses, no sāniem vai no aizmugures. Pacientam ir jāsaprot, ka jāuzmanās no kustībām, kas var provocēt gūžas locītavas izmežģīšanu. Ja ir operēts no aizmugures, tad jāizvairās no kājas rotācijas uz iekšpusi. Ja operēts no priekšpuses, tad vairāk jāpiesargājas, lai pārāk neizvērstu kāju uz ārpusi. To visu pēc operācijas pastāsta. Ja tā bijusi veiksmīga, implanti ielikti pareizi, tad mežģījumi gandrīz nekad nenotiek, ja vienīgi pacients kaut ko ļoti pārkāpj. Sāk jāt ar zirgu vai apmeklēt fitnesa zāli, vai sēdēt jogas pozā.

Pēc gūžas locītavas operācijas vairs nevarēs jāt ar zirgu un sēdēt jogas pozā?

Nevarēs.

Nekad mūžā?

Varbūt vienreiz varēs. Cilvēki jau pārkāpj. Mani pacienti – viņi spēlē lielo tenisu, kāpj klintīs un brauc ar motociklu. Bet viņi ir brīdināti, ka var kaut kas notikt.

Nedrīkst darīt neko tādu, kas prasa platu kāju izvērsumu?

Ne tikai izvērsumu. Arī rotācijas.

Un slēpot drīkst, kas, šķiet, varētu būt traumatiskāk.

Slēpot drīkst, ar divriteni braukt – tas ir pat labi. Peldēt drīkst. Bet, piemēram, karāties pie zviedru sienas un pielikt svaru pie kājām, un tad celt kājas augšā nedrīkst, jo tad vienkārši to gūžu izvelk ārā.

Cik ilgi pēc operācijas ir jāguļ?

Vienu dienu. Gultā. Slimnīcā jāpaliek apmēram piecas dienas. Ja, piemēram, šodien ir operācija, rīt pacients jau staigā. Viņš to negrib, bet fizioterapeiti ir klāt un ceļ augšā. Nekas, ka galva reibst, pacients pasēž, pagaida, viņš ir atsāpināts, un atkal ceļas un staigā. Otrajā dienā jau jāiet uz tualeti pašam. Kādā piektajā dienā iemāca staigāt pa trepēm, un tad cilvēks dodas mājās. Protams, vecāki pacienti paliek slimnīcā ilgāk. Desmit dienas var būt.

Pirmie trīs mēneši ir ļoti svarīgi, kamēr ap locītavu izveidojas rētaudi, izaug jauna kapsula. Pēc tam jau ir diezgan droši.

Visus trīs mēnešus jāstaigā ar kruķiem?

Nē. Pārsvarā staigāšana ar kruķiem ir pusotru mēnesi līdz diviem, un kruķi vairāk domāti līdzsvaram. Mēs ļaujam kājai dot pilnu slodzi, ja vien tie nav kādi īpašie gadījumi. Kruķi ir tāpēc, lai cilvēks nepakluptu, kāja neaizķertos, kamēr nav īsti iemācījies staigāt.

Lasīju, ka pēc gūžas operācijas nedrīkst saliekties uz priekšu. Kā lai cilvēks pieceļas no tualetes poda?

Ceļus saliekt drīkst, bet varētu būt nepieciešami kādi atbalsti vai rokturi pie sienām. Palīgierīces būs vajadzīgas.

Vai jāpilda speciāli vingrojumi?

Ir jāpilda. Mēs pacientu nosūtām pie rehabilitologa, un tas visu izstāsta. Parādām gaismu, kurā virzienā jāiet.

Veseli asinsvadi, veselas locītavas

Kādi pēc operācijas var būt sarežģījumi?

Sāksim ar smagāko. Var būt tā, ka rodas kāda infekcija, un implants sastruto. Un tas var radīt ļoti sliktas sekas – no protēzes izņemšanas līdz pat nāvei. Tādi gadījumi nav bieži, to ir mazāk nekā viens procents, taču izslēgt nevar. Turklāt sastrutošana var nenotikt uzreiz, tā var būt arī pēc pieciem gadiem. Kāpēc, tas vēl nav izpētīts. Ārstiem, protams, ir algoritms, ko šādos gadījumos darīt, bet tās ir vairākas sarežģītas operācijas. Implanta sastrutošana ir vissmagākais, kas var notikt.

Nepatīkamas ir komplikācijas, ja locītavu tomēr izmežģī. To var ātri atrisināt, atbraucot uz slimnīcu, – īsā narkozē izmežģīto locītavu ievieto atpakaļ. (Ja tas ir slēgts mežgījums. Un runa ir par gūžām, ceļus nevar izmežgīt.)

Vēl ir tā sauktie periprotēzes lūzumi, kad salūst kauls tuvu pie protēzes. Vai nu kaulam bija metāla slodze un tas bija pārāk smagi, vai bija kādas mikrotraumas – ieplīsums operācijas laikā, kas vēlāk sadzija, – vai osteoporozes dēļ, vai pacients nokrita… Kauls ir ļoti vārīgs vietā, kur beidzas metāls. Ja tas lūst, tad parasti salūst tieši tur. Tas arī ir slikti, prasa lielu ķirurģisku iejaukšanos un ilgu ārstēšanos pēc tam. Bet taktika ir skaidra, un ir zināms, ko darīt. No kritieniem tāpēc noteikti jāizvairās.

Un tad ir agrīnās komplikācijas, kad var veidoties trombi, – tas, ko mēs skatāmies pirmā mēneša laikā, divu mēnešu laikā pēc operācijas. Var trombembolija attīstīties, skatoties, kur trombs nokļūst, – galvā vai sirdī, vai plaušās.

Ir speciāli medikamenti, mazmolekulārie heparīni. Kamēr pacients ir slimnīca, viņš tos saņem kā injekcijas vēderā, un, kad iet mājās, mēs izrakstām recepti ar obligātu nosacījumu, ka šie medikamenti veselu mēnesi jālieto. Grūtības ir tās, ka zāles ir padārgas – apmēram 100 eiro par vienu mēnesi. Un, zināt, ne katrs to var atļauties, izrādās.

Valsts nekompensē?

Nē, nekompensē. Ja cilvēkam ir invaliditāte un slimības ārstēšanā zāles ir nepieciešamas, tad valsts daļēji kompensē. Ja mēs nozīmējam pēc operācijas, tad nekompensē.

Lai no vēlīnajām komplikācijām izvairītos, cilvēks nedrīkst būt ļoti aktīvs?

Tas arī nebūtu pareizi. Ir jādzīvo normāla dzīve. Cilvēks nevar būt hiperaktīvs. Viņam ir jādzīvo tā, lai, ejot pa gaiteni, neviens nesaprastu, ka viņš ir operēts. Tas attiecas uz visu. Arī intīmajā dzīvē. Jādzīvo tā, lai justos labi.

Cik bieži jānāk pie ārsta pēc operācijas?

Pirmo reizi mēs gribam pacientu redzēt pēc četriem mēnešiem, otro reizi pēc gada, un tad parasti sakām: visu labu! Ja kaut kas notiek, tad lai parādās, ja ne, tad ne.

Ko mēs varētu darīt, lai nenonāktu līdz gūžas locītavas operācijai?

Ja mēs to zinātu, tad implantu ražotāji droši vien bankrotētu. Mēs zinām blakusfaktorus, kas nedaudz ietekmē, – hipertraumas, hiperpārstiepumi. Kā pilnībā izvairīties – uz to skaidras atbildes nav. Pat cilvēkam, kurš dzīvo visveselīgāko dzīvi, var būt faktori, kas izraisa locītavas sabrukumu.

Nebojāt asinsvadus! Asinsrite ap gūžas locītavu ir specifiska. Sabojājot asinsvadus, locītava nesaņems barības vielas. Vienkārši visam ir jābūt līdzsvarā.

TV Programma