Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.

Mūsdienās aicinājums bērt kafijā trīs karotes cukura izraisītu vētrainus veselības speciālistu protestus, taču trīsdesmitajos gados par tādiem smalkumiem aizdomājās vien retais. Jāšaubās, vai "trīs karotīšu" reklāmas kampaņas laikā kādam ienāca prātā pajautāt dakteru viedokli. Jo tobrīd bija svarīgāka problēma – cukura bijām saražojuši tik daudz, ka to īsti vairs nebija kur likt, tādēļ pašiem vien nācās to ēst lielām karotēm. Bet ceļš, kā Latvija kļuva par cukurbiešu valsti, bija diezgan garš un līkumots.

Rainis un cukurfabrikas akcijas

Tas, ka Latvijai noderētu sava cukurfabrika, kļuva skaidrs jau divdesmito gadu sākumā. Aprēķini rādīja, ka valsts ik gadu tērē diezgan lielas summas cukura importam, turklāt šiem apjomiem ir tendence pieaugt. Būtisks faktors bija arī cukura cenu kāpums pasaules tirgū, kas bija vērojams divdesmito gadu sākumā. Turklāt tobrīd latvieši vēl patērēja uzturā mazāk cukura nekā, piemēram, zviedri – katrs Zviedrijas iedzīvotājs gadā patērēja 30 kilogramus, bet latvietis tikai desmit kilogramus cukura. "Cukura ražošanas uzsākšana iekšzemē var spēlēt lielu lomu priekš izdevīgākas ārējās tirdzniecības bilances noslēgšanas, valstij ir no liela svara sasniegt saimniecisku neatkarību no ārzemēm plaši lietojamā uztura līdzekļa – cukura – ražošanā," tā 1924. gada vasarā secināja žurnāls Latvijas Tirgotājs.

Pateicoties Rīgas Dārzkopības biedrības pūliņiem, arvien vairāk tika popularizēta ideja par Latviju kā ļoti piemērotu vietu cukurbiešu audzēšanai un tātad arī cukura ražošanai. Tādēļ 1924. gadā tika izveidota akciju sabiedrība ar nosaukumu Pirmā Latvijas cukura fabrika, par kuras akcionāru varēja kļūt ikviens interesents, ja vien viņam bija lieki 50 lati – tik maksāja viena akcija. Piedāvājumam atsaucās arī sabiedrībā labi zināmas personas, piemēram, Rainis un Augusts Kirhenšteins, kuram tobrīd vēl pat prātā nenāca, ka viņš varētu kļūt par neatkarīgās Latvijas kapraci.

Akciju tirdzniecība veicās itin labi, tādēļ drīz vien vajadzēja tikt skaidrībā par to, kur tad būvēt cukurfabriku. Izvēle krita uz Jelgavu. Iemesli te bija vairāki. Pirmkārt, Zemgale bija vispiemērotākais reģions cukurbiešu ražošanā un, uzceļot fabriku Jelgavā, nevajadzētu izejvielas nekur tālu vest. Otrkārt, turpat blakus bija dzelzceļa līnija un Lielupe, ko varēja izmantot biešu un pēc tam gatavā cukura transportēšanai. Tādēļ akciju sabiedrība lūdza Jelgavas pašvaldību topošajai fabrikai iedalīt apmēram 50 hektārus zemes. Pašvaldība labprāt zemi arī piešķīra, apzinoties, ka fabrika nāks par labu pilsētas attīstībai, turklāt tika solītas 300 darba vietas.

Viens otrs skeptiķis gan sākumā šaubījās, vai cukurbietes Latvijas zemē labi augs, taču agronomijas speciālisti apgalvoja, ka, izmantojot jaunākās lauksaimniecības metodes un mēslojumu, kā arī pareizi apstrādājot zemi, nekādām problēmām nevajadzētu rasties, varbūt tikai pašā sākumā raža būs mazāka nekā citur Eiropā. Galu galā, kaimiņvalstī Lietuvā cukurbietes tobrīd jau itin sekmīgi audzēja. Tiesa, lietuviešiem tās savas cukurfabrikas trūkuma dēļ nācās vest pārstrādei uz Vācijai piederošo Austrumprūsiju, taču Jelgavas fabrikas izbūvēšana ļautu latviešiem iepirkt arī daļu kaimiņu ražas – tā vismaz tolaik domāja.

Kad lēmums par fabrikas būvi bija pieņemts, tālāk notikumi risinājās strauji. Fabrikas projektu izstrādāja slavenais arhitekts Eižens Laube, 1925. gada vasarā tai ielika pamatakmeni, bet jau rudenī ēka bija zem jumta un 1926. gadā sāka darbu.

Zaudējumi un maksātnespēja

Sākums bija daudzsološs, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka uzbūvēt fabriku un panākt, lai tā strādā ar peļņu, ir divas dažādas lietas. Ar otro Jelgavas fabrikai negāja nekādā jēgā. Izrādījās, ka cukura saturs Jelgavas produkcijā ir mazliet zemāks, nekā tam vajadzētu būt, tādēļ arī Latvijā ražotā cukura cena ir zemāka un ārzemēs to mēģināt pārdot nav izdevīgi. Iznākumā fabrika bija mīnusos un, it kā ar to būtu par maz, arī iekšējā tirgus patēriņu tā nespēja nodrošināt, jo gluži vienkārši nepietika Latvijā audzētu cukurbiešu. Savukārt to nepietika tādēļ, ka pirmajos gados vietējie zemnieki vēl īsti nebija apguvuši cukurbiešu audzēšanas specifiku un ražas bija mazākas, nekā cerēts.

Tādēļ jau otrajā fabrikas darbības gadā valstij nācās nopietni domāt, ko ar to iesākt. Vienkāršākais variants būtu visas problēmas atstāt akcionāru ziņā un ļaut uzņēmumam bankrotēt, taču to dažādu iemeslu dēļ nevarēja pieļaut – tas neatrisinātu ne cukura sagādes jautājumu, ne arī nāktu par labu valsts ekonomikai (atcerēsimies, ka fabrikā strādāja 300 cilvēku, kuri paliktu bez darba, turklāt arī daudziem zemniekiem, kuri nodarbojās ar cukurbiešu audzēšanu, rastos problēmas ar ražas realizāciju), nerunājot nemaz par valsts prestižu. Tādēļ kādu brīdi valsts stutēja cukurfabriku ar aizdevumiem, taču bija skaidrs, ka tā problēmu atrisināt nav iespējams. Vairāk nekā gadu ilga stīvēšanās un spriešana, ko ar Jelgavas fabriku iesākt. Valdība piedāvāja ik gadu akciju sabiedrībai maksāt par fabrikas nomu, taču akcionārus neapmierināja piedāvātā summa. Vienubrīd pavīdēja ziņa, ka fabriku esot gatava finansēt kāda Čehoslovākijas banka, taču pretī tā prasīja garantijas, ka tuvāko gadu laikā netiks mainīti cukura muitas tarifi, tā būtībā izslēdzot no tirgus ārzemēs ražotu cukuru, ko valsts nevarēja apsolīt. Beigu beigās 1928. gadā Jelgavas cukurfabrika nonāca valsts rokās – tobrīd tās nodokļu parādi jau sasniedza divus miljonus latu, bet privātiem kreditoriem uzņēmums bija parādā vēl pusmiljonu.

Ar vienu fabriku nepietiek!

Pamazām tomēr cukurbiešu audzētāju skaits pieauga, viena pēc otras dzima šīs nozares zemnieku biedrības, īpaši jau Zemgales pusē. Pieaugot izejvielu plūsmai, pamazām arī Jelgavas fabrika sāka nostāties uz kājām. Taču, nebija tā vēl īsti kļuvusi rentabla, kad atskanēja balsis, ka ar vienu cukurfabriku Latvijai ir par maz – vajadzētu sešas!

Zinot, ar kādām problēmām cīnījās Jelgavas fabrika, aicinājumi būvēt vēl dažas līdzīgas varētu izklausīties absurdi. Taču tā laika politiķiem un arī ekonomistiem bija cits aprēķins. Proti, vēl arvien Latvijai, kur cukura patēriņš gadu no gada pieauga, lielu daļu cukura nācās importēt. Uzbūvējot vēl dažas cukurfabrikas un izvietojot tās citos novados, lai motivētu arī turienes zemniekus pievērsties cukurbiešu audzēšanai, valsts varētu ne tikai attīstīt perspektīvu ražošanas nozari, bet arī ietaupīt valūtu, ko līdz šim nācās tērēt ārzemju cukura iegādei.

Domāts – darīts! Sākumā pavīdējusī ideja par sešām fabrikām gan ātri vien tika "norakta", un beigās palika pie divām. Taču tagad bija jāatrisina nākamais jautājums – kur šīs fabrikas būvēt? Saeimā par šo jautājumu noritēja karstas diskusijas, jo katra reģiona deputāti vilka deķi uz savu pusi. Viens no variantiem paredzēja šo godu atvēlēt Valmierai un Rēzeknei, jo tad Vidzeme un Latgale tiktu katra pie savas cukurfabrikas un tāspuses zemniekiem būtu darbs. Taču bešā paliktu Kurzeme, par ko nebija sajūsmā turienes ļaudis. 1931. gadā diezgan nopietni tika izskatīts projekts par cukurfabriku būvēšanu Pļaviņās, kas apkalpotu Vidzemi un Latgali, un Skrundā, kas tad būtu domāta kurzemniekiem. Tomēr galīgais lēmums bija par labu Krustpilij un Liepājai.

Pirmo uzbūvēja Krustpils fabriku, kas sāka darboties 1932. gadā. Gadu vēlāk saka būvēt Liepājas fabriku, bet 1934. gadā jau visi trīs uzņēmumi darbojās pilnā sparā, jo bija padevusies ļoti laba cukurbiešu raža – apmēram 300 000 tonnu, turklāt tagad jau tajās bija ievērojami pieaudzis cukura procents. "Bietes ar tik augstu cukura saturu ir ļoti reti sastopamas visā pasaulē, tādēļ mūsu lauksaimnieki var būt lepni par saviem sasniegumiem pie mums vēl samērā jaunā lauksaimniecības nozarē. Jelgavas apkārtnes lauksaimnieki cukurfabrikai bietes pieved ar zirgiem, un pie fabrikas redzama nepārtraukta vezumu straume, jo fabrika pieņem caurmērā trīs vezumus minūtē," toruden rakstīja Jēkabpils Vēstnesis.

Valsts cukura monopols

Visas trīs cukurfabrikas bija valsts īpašumā, un tika izveidots Valsts cukura monopols. Tas nozīmēja, ka šā produkta ražošana un izplatīšana bija valsts pārziņā, turklāt tā noteica arī tik augstu ievedmuitu, ka importēt cukuru no ārzemēm bija diezgan bezjēdzīgi. Valsts arī noteica cukura cenu, kas brīžiem kļuva nesamērīgi augsta. Kā savā Latvijas saimniecības vēsturē raksta Arnolds Aizsilnieks, 1932. gadā valsts cukura cenu pacēla no 45 santīmiem uz 65 santīmiem par kilogramu, tā padarot to par teju vai dārgāko pasaulē, jo pasaules tirgū cena tobrīd bija apmēram 15 santīmi. Lielākā problēma bija tā, ka Latvijas cukuram bija salīdzinoši augsta pašizmaksa – apmēram 35 santīmi kilogramā. Bet tas nozīmēja, ka pasaules tirgū tas nebija konkurētspējīgs un tādēļ tika eksportēts vien nenozīmīgos apjomos uz Igauniju.

Un te nu mēs nonākam pie Ulmaņlaiku PR kampaņas par trim karotēm cukura, kas ikvienam jāliek savā kafijas krūzē. Kampaņas būtība bija ļoti vienkārša – trīs cukurfabrikas kopīgiem spēkiem bija saražojušas aplam daudz cukura, ko eksportēt nevarēja, tādēļ visu vajadzēja apēst pašiem. Taču ar to mēs īsti galā netikām, jo valsts cukura rezerves īpaši neplaka – 1934. gadā tās sasniedza nepilnus 54 000 tonnu, 1933. gadā 45 000 tonnu, 1936. gadā 38 000 tonnu un 1937. gadā atkal 45 000 tonnu. Tikai 1939. gadā, kad sākās Otrais pasaules karš, tās saruka līdz 35 000 tonnu.

Ēdiet vairāk cukura!

Lai tiktu ar cukura kalniem galā, pats Kārlis Ulmanis aicināja to vairāk lietot uzturā. Tiesa, pretēji izplatītajai leģendai, viņš aicināja likt krūzē nevis trīs, bet divas karotītes cukura – to viņš bija teicis 1935. gadā Valmieras zemniekiem. Mīts par trim karotītēm izplatījās jau vēlāk.

Taču tā gan ir taisnība, ka valsts visiem spēkiem aģitēja ēst pēc iespējas vairāk cukura. Tika rīkotas vērienīgas sanāksmes ar priekšlasījumiem par cukura labajām īpašībām. Aizsilnieka grāmatā minētas kāda Valsts cukura monopola darbinieka atmiņas: "Propagandai beidzoties, vairs nebija tāda pagasta vai pilsētas, kam propagandas vilnis nebūtu pāri gājis. Skrejlapas un pagasta valžu apkārtrakstus – lietot vairāk cukura – lasīja visās lauku apdzīvotās vietās, jo pagasta ziņnesis tās pienesa klāt katram mājās. Vairākās pašvaldībās cukura propagandu rīkoja sistemātiski ilgāku laiku un dažādās vietās. Piemēram, Kapiņu pagastā propagandas sanāksmes notika pavisam 11 vietās. Dobeles pilsētas valde skrejlapiņas izplatīja visos pilsētas dzīvokļos un propagandas priekšlasījumus noturēja visos lielākos sarīkojumos."

Kādi šai propagandas kampaņai bija rezultāti? Diezgan pieticīgi, jo statistika rāda, ka cukura patēriņš īpaši nemainījās – laikā no 1934. līdz 1936. gadam tas bija apmēram 21,5 kilogrami uz vienu iedzīvotāju gadā un tikai 1938. gadā pieauga līdz 24 kilogramiem. Neliels pieaugums bija, bet ne jau nu divkāršs, kā tam vajadzētu būt, ja tauta sekotu vadoņa aicinājumam.

Bada laiki

Taču nepagāja necik ilgs laiks, kad latvieši ar skumjām varēja atminēties aicinājumus ēst vairāk cukura. Atnākot padomju varai, daudzas preces kļuva par deficītu, un cukurs nebija izņēmums. Kara laikā tā bija reta un dārga prece, nekas daudz nemainījās arī pirmajos pēckara gados. 1946. gadā cukurs bija uz kartītēm, un, ja gribēji vairāk par valsts noteiktajiem pārsimt gramiem, tad nācās pirkt komercveikalā par 100 rubļiem kilogramā. Tādēļ laukos zemnieki vēl vairākus gadus pēc kara paši vārīja cukurbiešu sīrupu, ko izmantoja cukura vietā. Vēl cukuru varēja mēģināt pirkt melnajā tirgū, taču tur pastāvēja risks, ka tevi apkrāps un iesmērēs turzu, kurai virspusē būs plāna kārtiņa cukura, bet dziļāk smiltis.

Vēlākajos gados situācija uzlabojās, jo atkal darbojās visas trīs cukurfabrikas. Tiesa, ražošanas apjomi, piemēram, Jelgavā, vēl ilgi nesasniedza pirmskara līmeni. Taču pēc rekonstrukcijas sešdesmitajos gados Jelgavas fabrika kļuva par vienu no jaudīgākajām visā Padomju Savienībā. Modernizēta tika arī Krustpils fabrika, ko vēlāk pārdēvēja par Jēkabpils cukurfabriku, un Liepājas cukurfabrika, kas līdztekus cukuram ražoja arī šķīstošo kafiju.

Paradoksālā kārtā padomju varas izskaņā Latviju piemeklēja vēl viena cukura krīze. Lielā mērā tajā bija vainojams pēdējais PSRS līderis Mihails Gorbačovs, kurš 1985. gadā uzsāka ļoti agresīvu pretalkohola kampaņu. Taču labi domātajai kampaņai bija nelabas blaknes, un viena no tām skāra cukuru. Proti, būtiski samazinoties alkohola tirdzniecībai, iedzīvotāji meklēja alternatīvas, un par vienu no tādām kļuva kandžas tecināšana. Bet kandžu vislabāk bija tecināt no cukura, tādēļ tas īsā laikā pazuda no veikalu plauktiem. Vispirms šī sērga skāra Krieviju un Baltkrieviju, taču drīz vien Baltijas republikās dzīvojošie iebraucēji sāka sūtīt saviem radiem uz citām plašās padomjzemes malām cukura maisus un izraisīja šī produkta deficītu arī pie mums. Iznākumā cukurs kļuva par vienu no pirmajiem produktiem, ko atkal sāka tirgot uz kartītēm – gluži kā kara laikā.

Diemžēl beigas stāstam par Latvijas cukurfabrikām nav laimīgas. Deviņdesmitajos gados tās tika privatizētas un kādu laiku vēl strādāja, taču globalizācija darīja savu – vēsture atkārtojās, un jau atkal Latvijas cukurs zaudēja konkurences cīņā ārzemju produkcijai. Taču, atšķirībā no trīsdesmitajiem gadiem, tagad Latvija jau bija uzņemta Eiropas Savienībā un nevarēja noteikt importa cukuram augstu ievedmuitu. Iznākumā cita pēc citas visas trīs fabrikas tika slēgtas. Kaut gan, skatoties uz šo lietu ar 21. gadsimta cilvēka acīm, varbūt pareizi vien ir – jebkurš dakteris taču jums pateiks, ka labāk ir kafijā nelikt pat vienu karoti cukura, kur nu vēl trīs...

Pirmās cukura pankūkas

Jelgavas cukurfabrika nebija pirmais uzņēmums, kas Latvijā ražoja cukuru. Brīvā Zeme 1928. gadā bija noskaidrojusi, ka cukurbiešu pioniera gods patiesībā pienākas baronam fon Lambsdorfam, kurš Zūru muižā jau 1837. gadā sācis audzēt šo lauksaimniecības kultūru un mudinājis tāpat darīt arī vietējos zemniekus. Divus gadus vēlāk viņš muižā uzbūvējis nelielu cukurfabriku un sācis ražot cukuru, taču tā pašizmaksa bijusi tik augsta, ka drīz vien šo biznesa projektu nācies slēgt.

Taču cukurfabrikas Latvijas teritorijā bijušas vēl agrāk – jau 19. gadsimta sākumā –, tikai tās strādājušas nevis ar vietējām, bet ievestām izejvielām, proti, cukurniedrēm. Bišumuižā cukurfabrika darbojusies jau 1811. gadā, vēlāk uzbūvētas arī līdzīgas fabrikas Ķengaragā un Daugavgrīvas ielā. Taču smagu triecienu Rīgas cukurfabrikām deva 19. gadsimta vidū notikušais Krimas karš, kura laikā britu flote pret Krievijas impēriju īstenoja ekonomisko blokādi, tādēļ cukurniedru imports apstājās un arī cukura ražošana pamazām iznīka.

Jaunākās ziņas par tēmu Jānis Viegliņš

Jānis Viegliņš

Jānis Viegliņš