Kā tevi sauc un ar ko tu nodarbojies?

Mani sauc Reinis Pļaviņš. Taisu alu.

Kā tu nonāci līdz alus taisīšanai?

Praktisku apsvērumu dēļ. Pirmkārt, man ļoti garšo alus. Otrkārt, pirms tam nodarbojos ar kaitborda apmācību un inventāra tirdzniecību. Tad atnāca 2008. gada krīze, visa tā joma, kas tomēr bija saistīta ar luksusa precēm, sāka buksēt, un alus sāka aizņemt pārāk lielu daļu no mana sarukušā budžeta. Tā kā nebiju gatavs atteikties no alus, sāku to gatavot mājās. Kādus divus vai trīs gadus vienkārši brūvēju savam priekam. Tajā pašā laikā redzēju, ka ar kaitošanu nekādi lielie kalni nav gāžami. Piedzima bērni, un sāku skatīties, kurš no maniem hobijiem varētu kļūt par nopietnu nodarbošanos. Izvēle krita uz alu.

Tad Labietis pastāv kopš 2008. gada?

Nē, kopš 2013. gada. Pirmo alu uzvārīju 2010. gada beigās, bet Labieti kopā ar Edgaru nodibinājām 2013. gada 8. maijā.

Tātad līdz Labietim nonāci tikai vairākus gadus pēc tam, kad biji jau sācis taisīt alu?

Jā. Es mājās kā dulls vārīju alu. Arī Somijā, kur tajā laikā studēju. Kopmītņu balkonā stāvēja trīsdesmit litru katls, kurā brūvēju alu, un pēc tam stiepu to uz studentu pasākumiem. Mani aicināja gandrīz uz visām ballītēm, jo vienmēr ierados ar piecpadsmit vai divdesmit litriem alus.

Kādi bija pirmais alus, ko tu taisīji?

Visādi. Toreiz Latvijā krafta alus kultūra vēl tikai dzima. Interesantāku alu varēja nopirkt faktiski vienā vietā Berga bazārā. Tur bija gan Fuller's, gan dažādi britu stili, gan tie trakākie beļģu ali. Citu variantu īsti nebija. Protams, eksperimentēju ar IPA, kas tolaik kļuva arvien populārāks stils. Man vienmēr patikusi britu alus tradīcija - extra special bitter, dažādi eili. Taču diezgan drīz es sāku eksperimentēt.

Pirmajā reizē, kad piebēru apiņus, visa virtuve piepildījās ar dažādu zālīšu aromātiem. Es sāku domāt - kāpēc alū izmantot tikai apiņus? Kāpēc neizmēģināt arī citus augus? Nopirku grāmatu par seno ārstniecības augu alus tradīcijām. Vēlāk izrādījās, ka tā grāmata nebija pārāk nopietns avots, bet tā deva drosmi eksperimentēt. Mājbrūvētāju pasākumos sāku vest pelašķu alu. Par mani smējās. Es ienāku telpā, un cilvēki saka: "Re, kur atkal tas trakais ar saviem pelašķiem."Bet man tas likās interesanti. Pāris reizes paeksperimentēju un sapratu - te ir niša. Vajag vienkārši maukt.

Kā tu raksturotu Labieti? Kas tas īsti ir? Apkārt redzami visādi pagāniski simboli.

Tas viss izriet no stāsta par apiņu alu un ārstniecības augiem. Ja paskatāmies vēsturē, pirmie dokumentētie avoti par apiņu izmantošanu alū parādās ap astoto gadsimtu. Tos saista ar Beļģijas mūkiem. Taču, ja paskatās vēl dziļāk - arheoloģiskās receptes no Skandināvijas, Šveices, Spānijas un citām vietām - apiņi tajās praktiski neparādās. Apiņi alus pasaulē ienāk salīdzinoši vēlu. Man šķiet, tas notika arī tehnoloģisku iemeslu dēļ. Lai iegūtu rūgtumu no apiņiem, tie ir jāvāra. Ja tu vienkārši aplej apiņus kā tēju, liela rūgtuma nebūs. Savukārt pelašķi, purva mirte vai vīgrieze savu garšu atdod arī bez ilgstošas vārīšanas. Tāpēc senāk tika izmantoti citi augi.Ir arī skaists mīts par apiņiem. Fitoterapijā apiņi tiek uzskatīti par nomierinošu līdzekli. Latviešu tradīcijā pat iesaka likt apiņus spilvenā, lai labāk gulētu. Leģenda stāsta, ka kristīgie mūki apiņus alū sāka izmantot tādēļ, lai viņu draudze pēc alus dzeršanas ietu gulēt, nevis meklētu nepatikšanas. Man pašam radās doma - kāpēc alū nevarētu izmantot augus ne tikai garšai, bet arī īpašību dēļ? Pirms Labieša man pat bija ideja par sava veida alus aptieku. Tu ienāc un saki: "Šodien sāp mugura." Un tev atbild: "Pagaidi, man ir tieši šim gadījumam piemērots alus." Protams, tā nav realizējama ideja, bet doma man patika. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ārstniecības augi kombinācijā ar alkoholu mēdz uzvesties pavisam citādi nekā tējā. Pelašķu tēja ir viena lieta, bet pelašķis, kas nostāvējies alkoholā, var iegūt pavisam citas īpašības. Turklāt tas paver milzīgu garšu pasauli. Man vienmēr licies, ka vārīt alu tikai ar apiņiem ir tas pats, kas gatavot visu ēdienu pasauli, izmantojot tikai melnos piparus. Kāpēc sevi tā ierobežot?

Kā radās nosaukums "Labietis"?

Kad sākām veidot darītavu, zināju, ka nosaukumam jābūt saistītam ar to pirms-kristīgo pasauli, kas mani interesēja. Nevis tāpēc, ka kristietība būtu slikta, bet tāpēc, ka ārstniecības augi, senās tradīcijas un tautas zināšanas pieder pie tā laikmeta. Sākumā jau izskatījām visādus variantus. Lāčplēsis bija aizņemts. Kurbads arī. Tad ir visi Pērkoni, Ūsiņi un pārējie dievi, bet tas man šķita mazliet par skaļu. Ne jau tāpēc, ka par augstu, bet tāpēc, ka tad tev uzreiz jāuzņemas kaut kāda simboliska atbildība. Iedomājies - nosauc darītavu par Pērkonu. Tad katram alum jābūt kā zibens spērienam. Bija doma izmantot kādu seno virsaišu vārdu - Tālivaldis, Namejs vai vēl kādu. Bet, ja paskatās vēsturē, daudziem no viņiem dzīves stāsti nav beigušies īpaši veiksmīgi. Tad uzgājām vārdu "labietis". Tas ir sens, mazliet piemirsts vārds. Un man patika, ka lielākā daļa cilvēku domā, ka tas vienkārši nozīmē "labs cilvēks".

Kā tu izskaidrotu cilvēkiem, ko īsti nozīmē vārds "labietis"?

Ja skatāmies uz seno sabiedrības uzbūvi, tad labietis bija karotāju kārtas pārstāvis. Zināmā mērā tas pats, kas hinduistu tradīcijā kšatrijs. Ir zintnieki un priesteri, kas rūpējas par pasaules kārtību. Ir labieši, kas ar zobenu rokā šo kārtību aizsargā. Un ir brīvie ļaudis, kuri ar viņiem veido sabiedrību. Tas ir viens skaidrojums. Otrs ir daudz vienkāršāks. Vārds "labs" nāk no "labības", no turības, pārticības. Labietis ir cilvēks, kuram ir vairāk. Kurš ir pārticis. Abos gadījumos tas ir labs vārds.

Kādi bija Labieša pirmsākumi? Jums taču sākumā nebija kroga?

Patiesībā mums uzreiz bija krogs. Tieši šeit, kur tagad sēžam. Tikai viss izskatījās citādi. Tur bija noliktava. Tur stāvēja iesals. Tur bija raudzētava. Tur sākās vārīšanas līnija. Apmeklētāji lielu daļu no telpām nemaz neredzēja. Mums bija sešsimt litru katli, un katrā vārījumā varējām uztaisīt sešsimt litrus alus. Bet jau pirmajā vasarā mēs sapratām, ka nespējam izvārīt tik daudz alus, cik cilvēki izdzer. Ražotnes griestus sasniedzām gandrīz uzreiz.

Kad nonācāt veikalu plauktos?

Tam vajadzēja laiku. Sākumā mums vajadzēja normālu darītavu, kur varētu kontrolēti pildīt pudeles. Pirms tam viss bija gandrīz kā lielizmēra mājbrūvēšana. Tagad tas izklausās smieklīgi, bet mēs daudz ko izgudrojām paši. Nebija kam pajautāt. Mēs bijām pirmā mazā darītava Latvijā. Šodien internetā viss ir atrodams divās minūtēs. Toreiz tu vienkārši taustījies pilnīgā tumsā.

Daudzi alus darītāji saka, ka Labietis ir lielākā krafta darītava Latvijā. Piekrīti?

Atkarīgs no tā, kā definē kraftu. Ja mēs runājam par neatkarīgu darītavu ar lielu uzsvaru uz dažādību un eksperimentiem, tad, iespējams, jā. Protams, Užava ir daudz lielāka. Tērvete ir vēl lielāka. Valmiermuiža arī. Mēs gadā saražojam ap trīssimt tūkstošiem litru. Tas nav maz, bet nav arī milzīgs apjoms.

Cik alus šķirņu jums ir?

Tas ir grūts jautājums. Ja jebkurā brīdī paskatās mūsu ēdienkartē, tur būs kādi trīsdesmit pieci vai četrdesmit dažādi ali. Bet tie visu laiku mainās. Ir kodols - kādi piecpadsmit vai divdesmit ali, kas dzīvo ilgāk. Tad ir sezonālie. Vienus vāram ziemā, citus vasarā. Vēl citi ali parādās un pazūd. Tas viss nepārtraukti kustas.

Kur tagad notiek alus brūvēšana?

Eimuros pie Ādažiem. Tur mums ir apmēram septiņsimt kvadrātmetru telpas. Visa vārīšanas līnija, tvertnes, mucu projekti. Ir atsevišķa telpa, kur stāv sešdesmit vai septiņdesmit koka mucas. Kad ieej tajā telpā, tad pirmo reizi rodas sajūta - jā, Labietis patiesībā ir kļuvis diezgan liels.

Kurš izdomā receptes? Tu vai Edgars?

Sākumā viss bija vienkārši - pirmos četrus vai piecus gadus katram alum uz etiķetes bija aldara paraksts. Varēja redzēt, kurš alus ir mans un kurš Edgara. Un varēja redzēt arī atšķirību. Edgaru vairāk interesēja klasiskās receptes, ogas, tradicionālākas pieejas. Man interesēja zālītes, ārstniecības augi, vēsturiskās receptes un dažādi eksperimenti. Bet ar laiku tas kļuva līdzīgi laulībai. Sākumā katrs dara savu. Pēc tam tu sāc komentēt otra darbu. Tad otrs komentē tavējo. Un beigās jūs abi vairs īsti nevarat pateikt, kur beidzas viens un sākas otrs. Tagad mūsu rokraksti ir saplūduši.

No kurienes rodas idejas jaunajiem aliem?

Ļoti daudz lasu par alus vēsturi. Domāju, ka man ir viena no lielākajām alus vēstures bibliotēkām Latvijā. Man šķiet, ka man ir gandrīz viss, kas par šo tēmu izdots angļu, latviešu vai krievu valodā. Un ne tikai par alu. Jo, ja skatāmies senākā vēsturē, tad robeža starp alu, sidru, medalu un citiem raudzētajiem dzērieniem ir diezgan nosacīta. Ja runājam par laiku pirms mūsu ēras, mēs lielākoties runājam vienkārši par raudzētiem dzērieniem. Piemēram, vecākais šobrīd zināmais dzēriens, kas atrasts Ķīnā, ir aptuveni 9000 gadu vecs. Tas gatavots no medus, rīsiem, vilkābelēm un vīnogām. Nu lūk - kas tas ir? Alus? Vīns? Medalus? Es teiktu - krafts. Tāpēc ļoti daudz ideju rodas, vienkārši rokoties vēsturē. Otrs avots ir daba.
Tu pastaigājies pa pļavu, mežu vai jūras krastu, un tev rodas ļoti konkrēta sajūta. Tad mēģini to sajūtu noķert glāzē. Paņemt tos augus, tās smaržas, tās garšas, kas tajā brīdī ir apkārt, un pārvērst tās alū.

Tas izklausās līdzīgi kā ar ārstniecības augiem. Es, piemēram, skatos uz savu suni – viņai (takšu suns Frīda) ir hroniskas vēdera problēmas, un esmu ievērojis, ka viņa pati meklē noteiktus augus. Rok ārā saknes, ēd ceļmallapas, asinszāles un vēl šo to. Mēs bieži domājam, ka cilvēki senatnē visu atklāja tikai ar kļūdu metodi - kāds apēda indīgu augu, nomira, un pārējie saprata, ka to nevajag ēst. Bet man liekas, ka realitāte bija sarežģītāka. Organisms pats daudz ko pasaka priekšā. Droši vien arī ar alu bieži notiek līdzīgi. Tu vienkārši sajūti, ka konkrētais augs tur iederēsies. Tātad ne visas jūsu receptes nāk no vēsturiskiem avotiem?

Protams, ka nē. Es domāju, ka mēs dažkārt radām iespaidu, ka visas receptes esam atraduši kādā mistiskā Krišjāņa Barona slepenajā krātuvē. Tā nav. Ļoti bieži mēs vienkārši paņemam Latvijas ārstniecības augu tradīciju un ievietojam to alus pasaulē. Un šeit Latvija ir ļoti interesanta vieta. Kad aizbraucu uz Rietumeiropu un sāku stāstīt par augiem, cilvēki ir šokā. Es varu pastaigāties pa pļavu un nosaukt divdesmit dažādus augus. Viņi jautā: "Kā tu to visu zini?" Man tas šķiet pašsaprotami. Es esmu Latvijā uzaudzis. Tāpat kā sēņošana mums šķiet normāla lieta, kamēr daudzviet Eiropā cilvēki uz to skatās ar lielu neizpratni.

Vai jūs mēģināt veidot kaut ko tādu kā Baltijas alus tradīciju?

Jā, tas laikam ir viens no ambiciozākajiem mērķiem. Ja paskatās Eiropā, tad ir pilnīgi skaidrs, kas ir vācu alus. Skaidrs, kas ir čehu alus. Skaidrs, kas ir beļģu alus. Viņiem aiz muguras ir gadsimtiem ilga tradīcija. Bet kas ir Baltijas alus? Neviens īsti nezina. Vai tas ir mazāk apiņots vācu alus? Vai iesalaināks? Vai kaut kas pavisam cits? Tas ir jautājums, uz kuru mēs vēl tikai meklējam atbildi. Un mēs neesam vieni. Lietuvā ir Dundulis. Arī Igaunijā ir darītavas, kas eksperimentē. Arvien vairāk Latvijas darītavu sāk izmantot vietējos augus. Man tas vienmēr sagādā prieku. Jo cerība ir tāda, ka pēc vairākiem gadu desmitiem izveidosies kaut kas, ko varēs saukt par Baltijas alus tradīciju. Tādu, kurā atspoguļojas mūsu ārstniecības augi, mūsu daba un mūsu garšas. Savā ziņā man šķiet, ka Labietis šobrīd atrodas tajā pašā punktā, kur astotajā gadsimtā atradās tie beļģu mūki, kas pirmo reizi sāka likt alū apiņus. Varbūt izklausās augstprātīgi. Bet katra tradīcija, ko šodien uzskatām par senu un cienījamu, reiz sākās ar vienu dīvaini, kurš izdomāja kaut ko pamēģināt.

Kas tu esi pēc izglītības? Pēc visa dzirdētā gribētos teikt, ka vēsturnieks.

Vēsturnieks jau var būt jebkurš, kurš interesējas par vēsturi. Einšteins arī nebija fiziķis pēc pirmā diploma. Es ilgi mētājos starp dažādām jomām. Vienu gadu studēju arī vēsturi. Pēc tam ieguvu socioloģijas maģistra grādu. Vēl divus gadus Somijā studēju. Tā ka mans ceļš nav bijis taisns.

Kā radās interese par vēsturi un pagāniskajām tradīcijām?

Vēsture mani interesējusi vienmēr. Vidusskolā izlūdzos skolotājai iespēju divas stundas pašam mācīt klasei Otrā pasaules kara vēsturi. Man vienmēr arī patika sengrieķu mīti. Patika stāsti. Patika pasaules, kuras vairs nepastāv. Arī tagad, ja lasu daiļliteratūru, tad pārsvarā tā ir zinātniskā fantastika. Savā ziņā arī tā ir alternatīva vēsture. Man patīk domāt par to, kā varēja būt. Un vēl viena lieta. Radošums nerodas tukšā vietā. Lai būtu radošs, tev jābūt zinošam. Jo plašāka zināšanu bāze, jo vairāk materiāla tavai iztēlei. Tas varbūt nav romantiski, bet tā ir..

Vai tev šķiet, ka Labietis kaut kādā mērā nes Latvijas vārdu pasaulē?

Jā, bet vienlaikus tas ir arī mūsu lielākais izaicinājums. Labietis ir darītava, kas veidota Latvijai. Mēs ļoti slikti eksportējamies. Ne jau kvalitātes dēļ, bet tāpēc, ka viss mūsu stāsts balstās vietējā kultūrā. Nosaukumi, augi, aromāti, asociācijas. Latvietis zina, kā smaržo vīgrieze. Viņš zina liepziedus. Viņš zina pelašķus. Viņam šīs smaržas kaut ko atgādina. Kad viņš pagaršo šādu alu, viņam nostrādā atmiņas. Savukārt francūzis pagaršo un pirmais jautājums ir: "Vai tas vispār nav indīgs?" Viņam nav šo asociāciju. Tāpēc viss izglītošanas darbs jāsāk no nulles. Latvijā arī tas nenotika pats no sevis. Mēs gadiem ilgi stāstījām, skaidrojām, runājām ar cilvēkiem pāri letes malai, sociālajos tīklos un pasākumos. Ārzemēs tas viss būtu jāsāk no jauna.

Tātad uz eksportu skaties piesardzīgi?

Jā. Es domāju, ka Baltijas alus stāsts vēl tikai sākas. Lai pasaulē cilvēki speciāli medītu kādu konkrētu Baltijas alu tāpat kā šodien medī noteiktus beļģu alus, ir vajadzīgs laiks. Daudz laika. Varbūt ne astoņsimt gadi, bet noteikti vairāk nekā desmit. Taču mums nav, kur steigties. Mums nav kredītu. Mums ir stabils mājas tirgus. Ir sava niša. Mēs varam vienkārši darīt savu darbu un skatīties, kas no tā izaug.

Kāpēc jums alus darīšanā tik svarīgs ir kadiķis?

Kadiķis ir interesants augs. Latviešu tradīcijā tas saistīts ar attīrīšanu. Ja mājās ir spoks, aizdedzini kadiķa zaru un izkvēpini kaktiņus. Bet ir arī ļoti praktiska puse. Uz kadiķa dzīvo ārkārtīgi tīrs savvaļas raugs. Ja paņem cukura šķīdumu un iemērc tajā dažādus zarus, uz tiem visiem dzīvos kaut kādi mikroorganismi. Bet uz kadiķa dzīvo pārsteidzoši tīrs raugs, kuru patiešām var izmantot alus brūvēšanai. Es pats mājbrūvēšanas laikos no kadiķa zariem esmu pavairojis raugu un uztaisījis pilnīgi normālu alu. Un tad pēkšņi tu lasi tautasdziesmas un saproti - iespējams, cilvēki nezināja mikrobioloģiju, bet viņi ar gadsimtiem ilgu pieredzi bija nonākuši pie līdzīgiem secinājumiem. Tas man šķiet fascinējoši.

Arī par alkšņu mizām tu minēji līdzīgu stāstu.

Jā. Tautasdziesmās pieminēts, ka alū liek alkšņu mizas. Pirmais jautājums - kāpēc? Ko dod mizas? Un tad sāc domāt - ja ziemā tev nav saglabājies raugs no iepriekšējās sezonas, kur tu iegūsi jaunu? Izrādās, ka raugi pārziemo koku mizās. Pavasarī, kad sāk tecēt sulas un parādās cukuri, tie atkal sāk vairoties. Tad pēkšņi vecās tautasdziesmas sāk izskatīties citādi. Varbūt mizas tika liktas nevis garšai, bet lai palīdzētu iedarbināt rūgšanu. Jo tu redzi, kā praktiskas zināšanas tiek nodotas paaudzēs, pat ja cilvēki nezināja to zinātnisko skaidrojumu.

Ja jau tik daudz runājam par tradīcijām, kā radās visi tie “Labieša” pasākumi - ielīgošanas, Meteņi un pārējais?

Tas bija diezgan loģisks turpinājums tam, ko jau darījām. Ja reiz nosaukums ir Labietis, ja receptes balstās ārstniecības augu tradīcijā, ja lasām tautasdziesmas un pētām seno kultūru, tad likās pilnīgi normāli, ka pie mums notiek arī attiecīgi svētki.
Ilgus gadus rīkojām Meteņus. Ziemas vidū te bija pilns pagalms ar cilvēkiem, visādiem maskotajiem, ar budēļu cepurēm, burkāniem un sīpoliem piekārtiem pie apģērba. Tāds riktīgs haoss labā nozīmē. Ielīgošanu taisām jau kopš otrā Labieša darbības gada. Un katru gadu tas pasākums kļūst arvien lielāks. Šogad gribam nopietnāk pievērsties arī Mārtiņiem. Gribas iedegt puzuri un vairāk izcelt to gada tumšo pusi. Mums puzuris asociējas ar Ziemassvētkiem, bet patiesībā tas aptver daudz garāku periodu - visu laiku no Mārtiņiem līdz Meteņiem. Tas ir simbols gaismai, kas lēnām dzimst no jauna.

Pie jums bieži notiek arī sarunas un lekcijas.

Jā, mums vienmēr ir paticis aicināt interesantus cilvēkus. Piemēram, Aīda Rancāne ir stāstījusi par savu skatījumu uz latviešu gadskārtu kalendāru. Tas ir interesants temats, jo folkloras pasaulē par to ir ļoti daudz strīdu. Man šķiet, ka folkloras cilvēki aptuveni sadalās divās grupās - folkloristi un dievturi. Un viens no lielākajiem strīdu punktiem ir kalendārs.
Dievturi mēdz skatīties uz gadu kā uz ļoti precīzi sadalītu apli. Folkloristi biežāk saka - paga, tik vienkārši tas nav, vēsturiskie avoti nav tik nepārprotami.
Es vairāk simpatizēju folkloristu pieejai. Man reizēm šķiet, ka dievturi mēģina no senās kultūras izveidot sakārtotu reliģisku sistēmu, kaut ko līdzīgu baznīcai, tikai ar citiem simboliem. Kas nav slikti. Deviņpadsmitajā gadsimtā tas bija saprotams process. Kaut kā jau nāciju vajadzēja būvēt. Bet man personīgi interesantāka šķiet tā haotiskā, dzīva tradīcija, kas nav līdz galam sakārtota pa plauktiņiem.

Pats esi sastapies ar senajiem latviešu Dieviem?

Saticis neesmu. Ja būtu saticis, droši vien jau sen būtu parakstījis līgumu par ekskluzīvām alus piegādēm. Tas būtu labs bizness. Bet, ja nopietni, es laikam īsti neticu dieviem tādā tiešā nozīmē. Man šķiet, ka tie ir mēģinājumi vārdos aprakstīt dabas spēkus un procesus. Kad cilvēks redz pērkonu, sauli vai gadalaiku maiņu, viņam gribas to kaut kā nosaukt. Tad rodas tēli un stāsti. Tas nenozīmē, ka tie nav svarīgi. Tieši otrādi. Tie palīdz saprast pasauli.

Tomēr kāda reliģiska pieredze tev ir bijusi?

Nu vistuvāk laikam bija pašā Labieša sākumā. Nezinu, vai tu Brīvdabas muzeja gadatirgos esi redzējis tos divus večukus, kas tirgo gredzenus. Abi pilnīgi balti, gariem matiem un bārdām. Vienu dienu sēžam šeit krogā. Atveras durvis. Un tajā brīdī pa durvīm iespīd saule. Ienāk viens no tiem večiem baltā lina drēbēs, ar garu baltu bārdu, matiem līdz pleciem. Un uz sekundi tiešām likās, ka telpā ienācis Dievs. Viss sakrita perfekti - gaisma, izskats, atmosfēra. Pēc tam gan viņš sāka runāt un kļuva skaidrs, ka tomēr cilvēks. Bet tas moments bija iespaidīgs.

Varbūt ienākot kristietībai, latvieši kā Vāgnera ģermāņu Dievi kuri uzkāpa Valhallā, uzkāpa kādā seno latviešu Dievu valstībā, Pasaules koka virsotnē, vai kur citur?

Tā gan ir interesanta doma. Esmu dzirdējis tādu ideju, ka - dievi dzīvo tik ilgi, kamēr cilvēki viņiem tic. Varbūt arī mūsu dievi kaut kur klīst apkārt un gaida savu iespēju atgriezties. Varbūt kāds no viņiem tajā dienā tiešām ienāca Labietī. Kas to lai zina.

Tu nepastāstīji par ielīgošanu. Kas cilvēkus sagaida?

Ielīgošanu taisām jau kādu vienpadsmito vai divpadsmito reizi. Tas ir viens no maniem mīļākajiem pasākumiem gadā. Mēs pievedam pilnu pagalmu ar meijām. Ir kaudzes ar puķēm. Cilvēki pin vainagus. Puišiem ir ozollapas, meitenēm puķu vainagi. Mērķis ir panākt, lai cilvēki tiešām ieiet tajā sajūtā. Jo tajā brīdī, kad uzliec galvā ozollapu vainagu, kaut kas mainās. Pirmkārt, viņš smaržo. Otrkārt, tu pēkšņi jūties citādi. Mazliet svinīgāk. Mazliet brīvāk. Mazliet vairāk kā daļa no visa pasākuma. Tad sākas dziesmas, dejas, uguns, dažādi rituāli. Ir cilvēki no folkloras kopām, kas palīdz visam notikt pareizajā virzienā. Un parasti ir arī ļoti labi mūziķi. Šogad spēlēs Iļģi. Manuprāt, tas ir viens no tiem vakariem, kad Labietis vislabāk parāda, kas mēs patiesībā esam. Nevis tikai alus darītava. Bet vieta, kur cilvēki satiekas ap stāstiem, tradīcijām un kopā būšanu.

Tu sākumā minēji, ka kādreiz nodarbojies ar kaitbordu. Kā tagad izdodas atrast laiku vecajiem hobijiem?

Patiesībā es sevi vairāk uzskatu par jūras cilvēku, kurš taisa alu, nevis par aldari, kurš reizēm aizbrauc uz jūru. Piemēram, šodien - beigsim interviju, un es braukšu uz Bolderāju sērfot. Tas man joprojām ir ļoti svarīgi.

Tad jau tev vajadzētu uztaisīt kādu īpašu jūras alu. Kaut ko kuršiem par godu.

Par to esmu domājis. Man pat ir piedāvāti visādi nosaukumi - "Buras un spuras" un tamlīdzīgi. Tikai problēma ir tāda, ka jūra nav viena garša. Vējš nav viena garša. Katru reizi, kad esi uz ūdens, sajūta ir cita. Tāpēc man nav izdevies atrast vienu recepti, kas visu to ietvertu. Lai gan patiesībā daudzi ali jau ir radušies no jūras pieredzes. "Akmeņrags", piemēram, lielā mērā ir Rietumlatvijas piekrastes sajūta. Daudzas idejas man radušās tieši esot uz ūdens. Tur es smeļos iedvesmu.

Kādu alu tu pats dzer mājās?

Vairāk nekā vajadzētu. Un laikam vienmēr esmu dzēris vairāk, nekā vajadzētu. Pēdējos gados esmu nedaudz piekusis no eiliem. Agrāk dzēru tos daudz vairāk. Tagad aizvien biežāk izvēlos lāgerus. Vakaru gan bieži noslēdzu ar kaut ko pavisam traku - kādu skābu, saldu vai citādi interesantu alu. Īpaša vieta manā sirdī vienmēr būs medalum. Bet kopumā es dzeru ļoti dažādus alus. Interesanti, ka vismazāk mani šobrīd aizrauj tie ļoti apiņotie ali, kas savulaik bija visa krafta alus kustības karogs.

Vai dzer arī citu darītavu alu?

Protams. Man patīk Užava. Vienkāršs, viegls, labi sabalansēts alus. Valmiermuižu arī nekad neesmu smādējis. No mazajām darītavām ļoti patīk Malduguns. Un mana vecā mīlestība pēc Labieša vienmēr ir bijusi Nurme. Man šķiet, ka viņi ļoti labi izjūt līdzsvaru. Labs alus vienmēr ir par līdzsvaru. Nav svarīgi, vai tas ir rūgts, salds, stiprs vai viegls. Svarīgi, lai viss būtu savās vietās. Tāpēc jā - es ar prieku dzeru arī kolēģu alu.

Kurš bija pats pirmais Labieša alus?

Pirmais īsti nesanāca. Tas bija "Kamīns", un tas saskāba. Patiesībā tas ir diezgan skumjš stāsts. Tolaik mums nebija iespējams kontrolēt katras tvertnes temperatūru atsevišķi. Mēs regulējām temperatūru visai raudzētavai kopumā. Vārījām pirmo alu 2013. gada vasarā. Ārā bija ap plus divdesmit pieciem grādiem. Mums bija bojāts termometrs, un mēs kļūdaini domājām, ka viss ir kārtībā. Patiesībā alu bijām atdzesējuši līdz kādiem četrpadsmit vai piecpadsmit grādiem. Kad ieej telpā no karstas vasaras dienas, tev viss šķiet auksts. Tu nejūti starpību starp četrpadsmit un astoņpadsmit grādiem. Rezultātā raugs vienkārši apstājās. Viņš pat īsti nesaskāba. Viņš iesprūda. Temperatūra bija pārāk zema, lai raugs normāli strādātu. Un mums nācās visu izliet. Tas bija diezgan sāpīgi. Bet nākamie vārījumi jau izdevās. Un laikam tas ir labs simbols tam, kā sākās viss Labietis. Bez lielas pieredzes. Bez cilvēkiem, kam pajautāt padomu. Ar milzīgu entuziasmu un gatavību kļūdīties. Jo tajā laikā Latvijā neviena cita ceļa vienkārši nebija. Mēs visi mācījāmies ejot. Un, godīgi sakot, man šķiet, ka joprojām mācāmies.

Ko tev pašam nozīmē Labietis šodien? Vai tas vēl joprojām ir hobijs, kas izaudzis par darbu, vai jau kaut kas vairāk?

Droši vien vairāk. Ja sākumā tas bija vienkārši hobijs, kas izskatījās pēc iespējas nopelnīt, tad tagad tas jau sen ir izaudzis pāri tam. Tagad Labietis ir vide. Tie ir cilvēki. Tie ir stāsti. Tā ir vieta, kur visu laiku satiekas visdažādākie cilvēki. Tur ir folkloristi, programmētāji, mākslinieki, studenti, uzņēmēji, jūrnieki, pensionāri. Visi vienā telpā. Man tas patīk. Es domāju, ka krogs vēsturiski vienmēr ir bijis daudz vairāk nekā vieta, kur pārdod alkoholu. Tā ir vieta, kur cilvēki apmainās ar idejām. Un man šķiet, ka mums tas kaut kā ir izdevies.

Ir kāds alus, kuru gribēji uztaisīt, bet neizdevās?

Tādu ir daudz. Cilvēki redz veiksmīgos stāstus, bet neredz visus tos eksperimentus, kas aiziet pa pieskari. Ir receptes, kuras uz papīra izklausās ģeniālas. Tad uzvāri, pagaršo un saproti - nē, šis nav glābjams. Dažreiz kļūdies ar proporcijām. Dažreiz kāda sastāvdaļa uzvedas citādi, nekā gaidīji. Dažreiz vienkārši ideja nav tik laba, kā sākumā šķita. Tas ir normāli. Patiesībā neveiksmes ir ļoti svarīga daļa no visa procesa.

Kas tevi pēc tik daudziem gadiem joprojām aizrauj?

Ziņkārība. Man joprojām šķiet interesanti atrast kādu augu, kuru neviens nav mēģinājis izmantot. Joprojām interesanti izlasīt kādu seno avotu un domāt - paga, bet kā tas varētu garšot? Joprojām interesanti aizbraukt uz jūru, aiziet mežā vai pļavā un mēģināt saprast, kā to sajūtu iepildīt glāzē. Kamēr ir šī ziņkārība, tikmēr ir interesanti. Tiklīdz viss kļūst paredzams, man kļūst garlaicīgi.

Ja tev būtu jāraksturo Labietis vienā teikumā, kāds tas būtu?

Droši vien es teiktu, ka Labietis ir mēģinājums atrast, kā garšo Latvija. Nevis muzeja Latvija. Nevis mācību grāmatas Latvija. Bet dzīva Latvija - ar savām pļavām, mežiem, jūras vējiem, ārstniecības augiem, tautasdziesmām, dīvainiem cilvēkiem un stāstiem. Tas ir tas, ko mēs cenšamies darīt. Un, ja pēc simt gadiem kāds teiks, ka Baltijas alum ir savs raksturs un sava tradīcija, tad es būšu ļoti priecīgs, ja izrādīsies, ka Labietim tajā bijusi kaut neliela loma.

Jaunākās ziņas par tēmu Andris Veselovskis

Andris Veselovskis

Andris Veselovskis