Visi notikumi sākās 2020. gadā, kad Evijai pēkšņi sāka parādīties veselības problēmas. „Es pamanīju pēkšņu svara zudumu un ļoti niezēja āda. Sākumā devos pie ārstiem, bet viņi nespēja pateikt, kas īsti ir noticis. Man uz kakla bija tāds palielināts bumbulītis. Tad, kad man uztaisīja rentgenu, jo man bija arī liels klepus, tad radiologs redzēja, ka videnē ir liela masa, 15 cm, kas skar pleiras audus. Viņš uzreiz man teica, ka tas varētu būt kaut kas nopietns, nosūtīja uz biopsiju, ” atceras Evija.

2021. gada janvārī viņa saņēma biopsijas materiāla atzinumu: anaplastiskā lielo šūnu limfoma 4. stadijā. „Pirmais, ko teica ārsti, bija tas, ka jāsāk ārstēšanās. Hematologi noteica ārstēšanas protokolus tieši šim vēža paveidam, un mēs uzsākām ķīmijterapiju,” viņa stāsta. Taču ārstēšana nesniedza cerētos rezultātus. „Pēc trim mēnešiem, kad es teicu ārstam, ka bumbulis kaklā nepaliek mazāks, ka nav izmaiņas pašsajūtā, viņa pateica, ka tas tā nevarētu būt. Bet es joprojām jutu, ka nekas nemainās, tāpēc viņi mani nosūtīja uz datortomogrāfiju,” Evija turpina.

Datortomogrāfija apstiprināja, ka ārstēšana nepalīdz, tāpēc tika nozīmēta ķīmijterapija pēc cita protokola. Bet Evijas veselība tikai pasliktinājās, un jauni bumbulīši parādījās arī padusēs. „Dakteri nebija pārliecināti, kas vēl būtu jādara, un sākās jauni izmeklējumi, bet, kad es sāku jautāt, vai varētu būt nepareiza diagnoze, viņi to noliedza. Paņēma biopsiju arī no bumbulīšiem padusēs un arī patalogs apstiprināja to pašu diagnozi.”

Bet ārstēšana nenesa nekādus rezultātus, tāpēc dakteri man teica, ka vienīgā iespēja, ko viņi redz, ir ar Ziedot.lv starpniecību lūgt zāles - imūnsuspensijas terapiju, ko valsts finansē tikai Hodžkina limfomai, bet tieši manai nefinansē. Rakstīju Nacionālajam veselības dienestam, lūdzot kursu, ko ir noteicis konsīlijs. "Protams, ka es saņēmu atteikumu... Sāku vākt līdzekļus ar Ziedot.lv, jo es sapratu, ka bez tām zālēm manis drīz vairs nebūs. Paldies Dievam, ar Latvijas iedzīvotāju palīdzību līdzekļi tika savākti! "

"Rezultāti pēkšņi bija lieliski,” viņa atzīst. Evija stāsta, ka tagad to visu saprot, jo šīs zāles patiesībā derēja viņas īstajai diagnozei, kas netika noteikta iepriekš. "Dabūjām remisiju - pēc 6 kursiem jau vesela!"

Tad man piedāvāja veikt kaulu smadzeņu transplantāciju, kas ir ļoti sarežģīta un dzīvībai bīstama procedūra, bet var palīdzēt, lai mans diagnosticētais vēža veids vairs neatgrieztos. "Tev ievada ļoti spēcīgu ķīmijterapiju, kas iznīcina visas tavas šūnas,” viņa atceras, piebilstot, ka bija ļoti satraukta par to, kā šī procedūra varētu ietekmēt viņas turpmāko dzīvi. Tomēr Evija piekrita šai dzīvībai bīstamai manipulācijai, cerot, ka tas būs viņas vienīgais iznākums.

Kad viņa pēc šīs smagās procedūras iznāca no slimnīcas, ārsti bija priecīgi un novēlēja vairs neredzēties. Taču 2022. gada sākumā tika atklāts, ka vēzis atkal ir atgriezies. „Kā tas ir iespējams? Nevienam nebija skaidrs! Tas bija kā sitiens pa galvu. Man pateica, ka ārstēšana ir izsmelta un tagad ir jādodas uz paliatīvo aprūpi. Viņi man teica, ka šeit Latvijā man vairs nevar palīdzēt, ka varbūt man ir jālūkojas citur, kur piedāvā eksperimentālas jaunas zāles.” Kad Evija jautājusi, kur viņai to meklēt, kur vērsties, tad ārste pateikusi, ka tas neietilpst viņas darba pienākumos un ka nepalīdzēs. "Tā mūsu saruna beidzās un es to savu sāpi ierakstīju "Facebook" profilā. Par laimi, ierakstu pamanīja kāda cita daktere un atsaucās palīdzēt. Viņa arī bija šokā par savas kolēģes rīcību."

Sieviete stāsta, ka, sazinoties ar citām ārzemju klīnikām, diemžēl sapratusi, ka Latvijā daudzi ārsti nav informējuši par lietām, kuras bija jāpasaka, piemēram, ka ir jāsasaldē olšūnas, jo šobrīd viņa vairs stāvoklī nevarēs palikt. "Paliatīvajā aprūpē atkal dabūju tās zāles, un pēkšņi atkal dabūju remisiju. Un tad 2024. gada oktobrī bija jābrauc uz Lietuvu veikt kaulu smadzeņu transplantāciju ar donora šūnām, jo Latvijā šāda procedūra ar donoru šūnām netiek veikta." Lietuvā viņai izskaidroja, ka izdzīvot ir 50 pret 50, tāpat var atteikties strādāt orgāni, var palikt akla, taču vēlme, lai vēzis neatgriežas, bija spēcīgāka, tāpēc tika nolemts riskēt.

Visus dokumentus, tostarp biopsiju, Evija iedevusi galvenajam onkologam. "Viņš man sākumā teica, ka viņam tos biopsijas materiālus nevajag, jo ir jau diagnoze. Bet beigās teica - nu labi, uztaisīsim vēlreiz pārbaudi."

Pēc divām nedēļām Evija saņēmusi no Viļņas zvanu. "Man teica, ka nezina, kā man to pateikt pēc visiem šiem ārstēšanās gadiem, bet man nav tas vēzis, ko man visus šos gadus Latvijā ārstēja. Sieviete stāstīja, ka patalogi brīnījušies un pat divas reizes izgājuši cauri, bet diagnoze ir Hodžkina limfoma. Man to varēja izārstēt uzreiz, izejot 6-8 ķīmijterapijas kursus. Un man būtu bijusi otrā stadija, nevis ceturtā. Ar pilnīgi citu ārstēšanu. Tajā brīdī es sapratu, kāpēc man nestrādāja nevienas zāles, izņemot tās Ziedot.lv - jo tās bija paredzētas arī Hodžkina limfomai."

Sieviete nolēma vērsties Veselības inspekcijā, bet tā viņu pārsteidza vēl vairāk. "Kad es uzrakstīju iesniegumu par nepareizo ārstēšanu četru gadu laikā, par blaknēm, ar kurām man tagad jāsadzīvo, par to, ka es nevarēju auklēt savu nesen dzimušo meitiņu, Veselības inspekcija atbildēja, ka pēc Pacientu likuma 16. panta es neesmu iekļāvusies trīs gadu termiņā no kaitējuma nodarīšanas dienas." Veselības inspekcijas atbildē lasāms: konkrētajā gadījumā iesniedzēja nav ievērojusi Pacientu tiesību likuma 16.panta piektajā daļā norādīto trīs gadu laika periodu no kaitējuma nodarīšanas diena, jo iesniedzēja par kaitējuma nodarīšanas dienu uzskata 2020.gada 18.decembri, savukārt iesniegumi tika iesniegti 2025.gada 30.janvārī, kā rezultātā var uzskatīt, ka iesniedzēja nav iekļāvusies Pacientu tiesību likuma 16.panta piektajā daļā reglamentētajā trīs gadu termiņā no kaitējuma nodarīšanas dienas.

"Absurds! Es taču nezināju ātrāk, ka man ir uzstādīta nepareiza diagnoze! Esmu runājusi ar diviem advokātiem, vienu juristu, tiesību ekspertu - visi kā viens man saka, ka tas nav tiesisks pamatojums. Jau nepareizā ārstēšana mani ir izsmēlusi, tagad vēl jācīnās ar sistēmu...Tagad jau ceturto iesniegumu esmu uzrakstījusi. Veselības inspekcija ir pilnībā neieinteresēta, viņi vispār neiedziļinās. "

Kā vēl vienu skaidrojumu uz atteikumu Evija no Veselības inspekcijas saņēmusi šādu: audzējs mēdz būt heterogēns (dažāds) – viena audzēja daļa sastāv no vienām, bet cita no atšķirīgām vēža šūnām, bet biopsija ir tikai neliels audu paraugs no vienas audzēja daļas. Tādējādi iesniedzējai tika nozīmēta atbilstoša ķīmijterapijas shēma, ņemot vērā tā brīža patologhistoloģisko atzinumu. Agresīvām limfomām ir raksturīga saslimšanas transformācija – vēža šūnu strukturālās izmaiņas, kad Hodžkina limfoma transformējās par Ne-Hodžkina limfomu vai otrādi, vai arī par citu morfoloģiskā tipa limfomu. Vēža šūnu transformācijas iemesli nav līdz galam skaidri, to var ietekmēt gan gēnu mutācijas, gan saņemtā terapija.

Kā lasāms Veselības inspekcijas oficiālajā atteikuma atbildē, konkrētajā gadījumā atbilstoši 2020.gada 18.decembrī veiktajā patologhistoloģiskajā atzinumā noteiktajai saslimšanai – Ne-Hodžkina limfoma – iesniedzējai tika nodrošināta atbilstoša ārstniecības stratēģija (ķīmijterapija, autologu cilmes šūnu transplantācija), savukārt saslimšanas transformācija cita morfoloģiskā tipa limfomā nav uzskatāma par ārstniecības personu rīcības neprofesionalitāti. Tādējādi, atbilstoši tiem apstākļiem, kas ir konstatējami no iesniedzējas iesniegumos un papildu iesniegumos norādītās informācijas,
kā arī ņemot vērā norādīto informāciju, konstatējams, ka iesniedzējai tika sniegti tā brīža veselības stāvoklim atbilstoši veselības aprūpes pakalpojumi.

Evija šo skaidrojumu noliedz, jo Viļņā viņai īstā diagnoze tika uzstādīta no jau Latvijā paņemtā biopsijas materiāla, nevis no jauna ņemta. "Veselības inspekcija vispār nav iedziļinājusies manā lietā, jo neviens ar mani mutiski pat nav sazinājies, lai konstatētu tādu "sīkumainu" faktu, ka jauna biopsija Viļņā netika veikta. Vēža histoloģija tika noteikta jau pēc esošajiem biopsijas materiāliem t.i. no tiem, kas tika paņemti 2020. un 2021. gadā, ko veica šeit pat Latvijā, kas apliecina, ka Latvijā tika uzstādīta nepareiza diagnoze. Veselības inspekcija mēģina atsaukties uz zinātniskām publikācijām, kurām pētījuma metodoloģijā nav pietiekama datu apjoma, lai tās varētu uzskatīt par vērā ņemamiem argumentiem! Veselības ministrijas veselības nozares galvenajai speciālistei – onkoloģei, ķīmijterapeitei Aijai Geriņai - Bērziņai, kas sniegusi zinātnisko skaidrojumu, netika iedoti konkrēti mani slimības dati, lai viņa jēgpilni un kvalitatīvi varētu izvērtēt manu lietu!"

Ceturtdien, 5.jūnijā, sabiedrības iniciatīvu platformā "Mana balss" Evija iesniegusi arī iniciatīvu: "Pagarināt pacientu tiesību likumā norādīto atlīdzības prasījuma termiņu no 3 uz 8 gadiem." Tā vēsta: medicīnisku kļūdu vai nolaidības izraisītas sekas bieži vien neparādās uzreiz – tās var tikt konstatētas, tikai pēc vairākiem gadiem. Pašreizējais termiņš – 2 gadi no kaitējuma atklāšanas, bet ne vēlāk kā 3 gadi no nodarīšanas brīža – liedz pacientiem reāli izmantot iespēju vērsties pēc taisnīguma, ja kaitējums atklājas vēlāk. Vai, ja tas notiek ārstēšanās laikā, kas ilgst vairāk, kā trīs gadus.

Vairākās Eiropas valstīs medicīnisko kļūdu atbildības termiņi ir ilgāki (piemēram, 5–10 gadi). Latvijai būtu jāseko šai praksei, lai nodrošinātu līdzvērtīgu pacientu aizsardzības līmeni un atbilstību cilvēktiesību principiem. Šobrīd saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu “Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” 6.2. apakšpunktu, Veselības inspekcija atsaka izskatīt atlīdzības prasījumu, ja tas iesniegts pēc noteiktā termiņa. Tas nozīmē, ka pat, ja kaitējums ir reāls un pierādāms, valsts atteiksies to izskatīt tikai termiņa dēļ. Par inicatīvu var nobalsot šeit.

Ilgstošā nepareizas ārstēšanas rezultātā Evija zaudēja darba spējas, ieguva II grupas invaliditāti, kā arī depresiju, trauksmes, Kušinga sindromu, limfodenopātiju, menopauzi, neiropātiju, nerunājot jau par visām citām sāpēm. "Daktere nepiedāvāja iespēju salsaldēt olšūnas, lai arī man vēzis bija 4. stadijā – izlemt par manipulāciju biju tiesīga tikai un vienīgi es. Tagad varu aizmirst par ģimenes pieaugumu - man manas pašas bērnu vairs nevar būt. Arī nevēlēšanās palīdzēt klīnisko pētījumu meklējumos kaut vai tik daudz, cik ieteikt, kur meklēt, radīja nopietnus emocionālus pārdzīvojumus un paniku."

Ārstniecības riska fonds (ĀRF) pagājušajā gadā ir konstatējis kaitējumu 51 iesnieguma gadījumā un pieņemts lēmums par atlīdzības izmaksu kopumā vairāk nekā 1 miljona 500 tūkstošu eiro apmērā (EUR 1 539 066,37). 120 iesniegumos Ārstniecības riska fonds atteica izmaksāt atlīdzību, jo netika konstatēts atlīdzināms kaitējums.

Savukārt šī gada pirmajā ceturksnī ĀRF ir konstatējis kaitējumu 20 iesnieguma gadījumos un pieņemts lēmums par atlīdzības izmaksu kopumā vairāk nekā 700 tūkstošu eiro apmērā (EUR 709 675, 32). 31 iesnieguma gadījumā Ārstniecības riska fonds atteica izmaksāt atlīdzību, jo netika konstatēts atlīdzināms kaitējums.

Kā zināms, pacientam, atbilstoši Pacientu tiesību likuma 16.pantā noteiktajam, ir tiesības uz atlīdzību par nodarīto kaitējumu veselībai ar paliekošām sekām, ja ārstniecības laikā ārstniecības personas ar savu darbību, vai tieši otrādi, bezdarbību, vai arī apstākļi ārstniecības laikā pacienta veselībai vai dzīvībai radījuši kaitējumu. Tāpat pacientam ir tiesības uz atlīdzību par izdevumiem, kuri radušies par tālāko nepieciešamo ārstniecību, lai novērstu ārstniecības laikā nodarītā kaitējuma sekas. No ĀRF pacientam ir tiesības saņemt atlīdzību par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu (arī morālo kaitējumu), bet ne vairāk kā 142 290 eiro, kā arī viņam radītiem ārstniecības izdevumiem, bet ne vairāk kā 28 460 eiro.