Vista sāls kažokā

Savās "Nopietnajās sarunās īpašajā dienā" mācītājs Junghans 1644. gadā uzrakstīja Ziemassvētku sprediķi par zoss ēšanu. Šī pikantā, uzjautrinošā uzruna bija sekojoša: "Tā kā gaidāmi mīļie Ziemassvētki, kad zosīm klājas īpaši grūti, mēs apskatīsim Ziemassvētku zosi un redzēsim ko Dievs mums licis no tās mācīties. No zoss mēs varam aizgūt vispirms jau tās tikumus. Pirmajā vietā ir sabiedriskums - zosis ne tikai pašas turas kopā, bet tās labprāt uzturas kopā ar cilvēkiem. Otrs zoss tikums ir tīrība - zoss labprāt uzturas tīrā vietā un bieži peldas ūdenī. Trešais zoss tikums - tās ir ļoti dedzīgas, tās maz guļ un pie mazāka trokšņa pamostas. Ceturtais tikums - dabiska izmanība, kura dīvainā kārtā piemīt savvaļas zosīm un parādās briesmu brīžos kā piesardzīga klusēšana. Tagad atsauksim atmiņā arī zoss netikumus. Pie tiem pieder zoss pļāpīgums, jo gāgā tās ļoti daudz. Otrs netikums varētu būt biežā dzeršana. Zoss ir tik dumja, ka, redzot citas dzeram, tā uzreiz pievienojas, kaut arī tai neslāpst. Trešais netikums, ko mēs varam atsaukt atmiņā, ir rijība, jo negausīgas rīšanas dēļ zoss ķermenis kļūst tik smags, ka tā vairs nevar pacelties spārnos. Redziet, kas mums jāmācās no zoss kamēr tā ir dzīva?" Bet tā kā gaumes ir atšķirīgas un ir mainījušies arī uzskati par uzturu, treknās zoss vietā priekšroka būtu dodama vieglāk sagremojamiem ēdienam no vistas.