Kādam jābūt pareizam mācītājam? Brīvdomīgā Gundara Ceipes dzīve

Varbūt tas daudziem šķitīs dīvaini, bet man jau kopš mazotnes pamatīgi riebās padomju iekārta,” atceras Gundars Ceipe. “Kad man bija kādi gadi desmit un vajadzēja stāties pionieros, es vairākas reizes laidos prom un vienīgais klasē tā arī neiestājos. Ja tā padomā, tas tomēr ir dīvaini, jo nekādas īpašas pretpadomju ievirzes manā ģimenē nebija. Tomēr dziļi iekšienē bija sajūta, ka komunisti man traucē dzīvot. Atgriežoties atmiņās, to varu skaidrot ar pastiprinātu jūtīgumu garīgajos procesos.”

Gundars teic – kopš bērnu dienām piedzīvoti neparasti notikumi, kad šķitis, ka sargeņģelis stāv klāt. “Kad vēl biju pavisam mazs, mani aizveda uz kapusvētkiem. Viens pats sēdēju zirga ratos un kāju ieliku riteņa spieķos. Zirgs sāka iet uz priekšu, un ritenim faktiski vajadzēja manu kāju samalt. Tomēr tā nenotika. Pēc sliedēm bija skaidri redzams, ka ritenis ticis nobloķēts. Kas to izdarīja, var tikai minēt.”

Gundars izaudzis tam laikam tradicionālā padomju nereliģiskā ģimenē ar labiem un gādīgiem vecākiem. “Kad pabeidzu Murjāņu skolu, tiku pie maza dzīvokļa Barona ielas galā pie Gaisa tilta. Mani atbrīvoja no armijas sporta traumu dēļ, un es varēju baudīt dzīvi. Dzīvoju viens, lasīju grāmatas un rīkoju ballītes. Centos izprast pasauli un rast atbildi uz jautājumu – kas es esmu. Bija astoņdesmito gadu vidus – čekistu un stukaču laiks, kas man radīja pastāvīgu diskomfortu, īstenībā – naidu. Jā, es izjutu naidu, jo to primitīvo instinktu sistēmu, kas valdīja visapkārt, es tik tiešām ienīdu. Kādurīt pamodos un sapratu, ka man vajadzīga Bībele. Aizgāju uz baznīcu, kas tolaik bija ļoti eksotiska iestāde, un vērsos pie mācītāja. Kā vēlāk noskaidrojās, konkrētais mācītājs bija Valsts drošības komitejas ieliktenis. Par pašam dāvāto Bībeli viņš man paprasīja 50 rubļu, kuru man nebija. Ļoti zīmīgi, ka nākamajā dienā – vienīgo reizi dzīvē! – uz ielas atradu naudu – 33 rubļus, bet nākamajā krustojumā satiku čali, kurš atdeva man parādu – 20 rubļus. Nopirku Bībeli un sāku lasīt. Jau sākot ar Jāņa evaņģēliju, notika neaprakstāmas lietas, ko sauc par Dieva brīnumu. Bet galvenais – sašķeltie dzīves un atziņas fragmenti salikās vienotā mozaīkā. Visi pavedieni savienojās pie Kristus, un viss manā dzīvē nostājās savās vietās. Tas bija ļoti spēcīgs garīgs un emocionāls dzīves posms, faktiski – svētlaimīgs stāvoklis, kas ilga kādu pusgadu, kad Svētais Gars burtiski bija ar mani. Vispār par to es agrāk nerunāju, bet tagad šķiet, ka beidzot varu atklāt savu pieredzi.”

Ceipe turpina: “Sākuma likās, ka svētlaimīgais stāvoklis ir normāla Kristus ticības sastāvdaļa, bet tie daži mācītāji, pie kuriem vērsos, tā īsti nesaprata, par ko es runāju. Viņi uz mani skatījās ar lielām aizdomām. Ļoti žēl, ka neatradu garīgu skolotāju, bet varbūt arī labi, jo viens skolotājs man palika – Jēzus Kristus.”

Ar dēmonu elpu pakausī

Gundars spriež, ka bijis nolemts vientulībai, jo tolaik baznīcas bija patukšas. “Padomju sabiedrības oficiālā vadzvaigzne bija komunistiskā partija, bet neoficiālie pravieši bija dzejnieki. Savukārt kristietība vispār bija nodzīta dziļā pagrīdē. Arī saviem draugiem un paziņām es nestāstīju, kas ar mani ir noticis. Mana ticība – tas pat nebija dzīvesveida, bet gan izdzīvošanas jautājums. Bija sajūta – ja neturēšos pie Kristus, sajukšu prātā. Biju jauns, kad visu uztvēru pastiprināti un paspilgtināti.”

Vēlāk Gundaram radušās domstarpības ar čekas mācītāju, tāpēc viņš izmests gan no draudzes, gan garīgā semināra. “Draudzē mācītājs veidoja intrigu gaisotni, kas man tik ļoti nepatika. Turklāt es nebiju no tiem, kas skatās viņam mutē, māj ar galvu un jūsmīgi aplaudē. Vai tur bija garīga likumsakarība vai ne, nezinu, bet pēc padzīšanas mani apstāja ļauni spēki, kurus sauc par dēmoniem. Tas bija drausmīgs periods, kas vilkās kādus trīs mēnešus. Naktīs gulēju pie gaismas, jo gandrīz vai fiziski jutu mošķu klātbūtni un viņu elpu pakausī. Tiem, kas nav to piedzīvojuši, grūti saprast. Katrā ziņā nevienam nenovēlu tādu pieredzi. Iespējams, tas izvērsās par svētību, jo tagad šos garus atpazīstu un cenšos ar tiem neielaisties un nekoķetēt, kas allaž ir kārdinājums. Viņi ir šova meistari un biedētāji, bet varas tiem nav. Šie gari ir zaudētāji, un paši to labi zina. Kad astoņdesmito gadu beigās piedalījos jauno kristiešu misijas gājienā pa Gaiziņkalna apkārtni, šie dēmoni mani beidzot atstāja.”

Mācītājs atceras vēl kādu zīmīgu epizodi. “Pārliecība, ka Latvija būs brīva, man nāca kā acumirklīga un skaidra apjausma, sēžot padomju skolas solā sabiedrības mācības stundā. Tas bija Brežņeva laiks, kad vēl nekas nevēstīja par Atmodas notikumiem. Mana apjausma bija pretrunā visam apkārtējam un veseljaam saprātam. Bet es to zināju, un viss.”

Atmodas sākumposmā Ceipe aktīvi iekļāvies politiskajos notikumos un apmeklējis dažādus pasākumus. Tā tas turpinājies, līdz noticis liktenīgs lūzums. “Tas notika astoņdesmito gadu beigās kādā no demonstrācijām pie Brīvības pieminekļa. Tur jau sāka parādīties netīra zākāšanās, diemžēl arī latviešu izpildījumā. Kā novēroju, skaļākie bija mazvērtības mocītie, nesenie komunistu iztapoņas vai vienkārši ļauni cilvēki. Tajā reizē spilgti atskārtu, ka politikā pēc būtības viss ir skaidrs, jo Padomju Savienība neglābjami sabruks. Galvenais ir garīgie procesi, un man jāpievēršas tiem.”

Tā kā Gundars vietā un nevietā citiem stāstījis par Dieva mīlestību, viņam nereti jautāts, vai viņš nav mācītājs. “Kad 1990. gadā Latvijas Universitātē izveidoja Teoloģijas fakultāti, daudzi mani mudināja tur iestāties, bet es nestājos, jo riktīgi šaubījos, mani atturēja baznīcu vidē piemītošās intrigas. Turklāt tolaik vēl nebija tik daudzpusīgu kalpošanas veidu kā mūsdienās. Pēc kārtējā pamudinājuma es lūdzu Dievu, lai dod kādu norādi. Izlēmu – ja mani atkal noturēs par mācītāju, tā būs zīme, ka man par tādu jākļūst. Un drīz vien sekoja notikums, kas izšķīra manu likteni. Ceļā no Madonas nobalsoju kravas automašīnu. Šoferis sajauca ceļus, un mēs izbraucām cauri Dzērbenei, kur es atkal stāstīju par Dievu. Šoferis man jautāja, vai tik neesmu mācītājs. Atbildēju, ka nē... Tikai vēlāk apjēdzu, ka atkal esmu noturēts par mācītāju. Tas notika krustcelēs pie baznīcas... Pēdējā brīdī iestājos Teoloģijas fakultātē un sāku studijas. Vēlāk arhibīskaps Kārlis Gailītis mani nosūtīja kalpot uz to pašu Dzērbeni, kur biju saņēmis zīmi. Esmu secinājis, ka šādu zīmju ir ļoti daudz un tās pāraug likumsakarībās, pret kurām, ja neesmu gluži akls un dumjš, labāk izturēties gana uzmanīgi. Tieši šīs neredzamās lietas un ietekmes bijušas svarīgākās manas dzīves virzītājas un noteicējas.”

Gundars Ceipe daudzus gadus kalpojis Vidzemes luterāņu draudzēs, bijis pie Latvijas armijas kapelānu dienesta sākumiem, ir pirmais oficiālais kapelāns. Beidzis Vēstures un filozofijas fakultāti, vēsturnieks ar doktora grādu. Gundars arī veicis Brāļu draudzes jeb hernhūtiešu kustības atjaunošanu Latvijā, kas ir ļoti būtisks aspekts viņa dzīvē. Ceipe ir pārliecināts, ka tieši hernhūtiešu kustība veidojusi to garīgo pamatu, uz kura vēlāk uzbūvēta Latvijas valsts. “18. gadsimtā latviešos notika svētīgs garīgs lūzums,” saka mācītājs. “Ar milzīgu spēku ienāca Kristus mācības vērtību sistēma, kura izmainīja visu, izņemot latviešu vergu stāvokli. Bet tas nekas, jo galvenais bija noticis – latvieši tika pārpotēti no zemes cilvēkiem par Dieva cilvēkiem. Mainījās latviešu ideāli un savstarpējās saskares kultūra. Tā bija viena no iespaidīgākajām garīgajām atmodām pasaules vēsturē. Daudzās seno notikumu laikabiedru liecībās lasāms, ka daudzas dvēseles tika uzmodinātas, cilvēki no sirds raudāja par saviem grēkiem, cits citam lūdza piedošanu un atdeva pirms daudziem gadiem nozagtas mantas. Mitējās dzeršana un izlaidība, apmeklētāju trūkuma dēļ slēdza krogus. Tiesas palika bez darba, likvidēja cietumus, jo tie stāvēja tukši. Eksplozīvi attīstījās izglītība. Vai jūs zināt daudz šādu piemēru pasaules vēsturē? Diemžēl latvieši ir aizmirsuši un līdz ar to pakāsuši Dieva dāvāto svētumu. Tas ir viens no mūsu vājuma punktiem – atmiņas zaudēšana, Dieva vadītās vēstures nesaprašana. Rupjas varas nobendējušas mūsu garu, mēs paši savus svētumus kāri un naski mainām pret naudu, kas bieži vien izrādās Jūdasa graši.”

Ceipe uzskata, ka 1739. gada atmoda ir atslēgas punkts visai turpmākajai Latvijas vēsturei. “Tad notika nācijas ieņemšana, latvieši tapa Svētā gara apgaismoti. Latvieši masveidā sāka mācīties lasīt, lai labāk saprastu evaņģēliju. Brāļu draudzes latviešu dzīvesstāsti ir nacionālās literatūras sākums. Veidojās latviešu vēsturiskā pašapzināšanās un savā ziņā – arī izredzētības fenomens. Hernhūtiešu kustība arī veidoja pamatu tam, ko šodien saucam par latvisko mentalitāti. Brāļu draudzei varam teikt paldies par daudzām latviskām tradīcijām, arī par Dziesmu svētkiem, par latvisko skaistuma un dabas izjūtu, par ziedu mīlestību un kapu svētkiem. Diemžēl tagad daudziem nav ne jausmas, kas tie hernhūtieši tādi ir.”

Vaicāts, vai šie teju 300 gadu senie notikumi ietekmē mūsdienas, Gundars apstiprina: “Ietekme ir vistiešākā, jo Brāļu draudze ir latviešu pravietojums. Kā tas izpaudīsies, vēl nezinu, ne jau vēsturiskos atdarinājumos, bet tajā senajā un allaž jaunajā garā. Tas ir tas, kas mums vēl ir. Diemžēl mūsu tautā izsīcis garīgais spēks, dzirdama politiķu bieži nesaprotamā ņaudēšana. Politiķim jābūt pravietim, viņam jāzina, kurp tautu vest, bet tie spēj vienīgi runāt par cipariem un koalīcijām, ne garīgām lietām. Hernhūtiešu kustības laiks – tas ir vienīgais zināmais mūsu vēstures precedents, kad laicīgā un garīgā vara satecēja vienkop un notika milzīga latviešu tautas svētīšana. Brāļu draudzes vadoņi bija latviešu politiskie vadoņi un priesteri, kas vienlīdz stāvēja savas tautas un Dieva priekšā. Šajā garīgajā saskarsmē radās, visdrīzāk – atjaunojās, latviešu gara cēlums, ja vēlaties – aristokrātija.”

Mācītājs piebilst, ka hernhūtiešu kustība bija sava laika alternatīvais piedāvājums, un arī mūsdienās nepieciešama jauna, svaiga alternatīva, jo citādi mēs aizdzīvosimies līdz valsts katastrofai. “Esošais lietu sakārtojums mūs ar dziesmām dzen uz Nekurienes tuksnesi. Latvija ir garīgs lielums, kuru veido mūsu dvēseles, nevis naudas maki,” uzskata Gundars.

Teātris baznīcā

1997. gadā Straupē, kur Ceipe kalpojis kā luterāņu mācītājs, noticis pirmais Brāļu draudzes pasākums. “Mūsdienu Latvijas Brāļu draudzes kustība ir sadraudzība no dažādiem Latvijas novadiem, mums ir vairāki saiešanas nami un Kristiāna Dāvida pamatskola Madonas pusē,” saka Gundars. Jautāts, vai mācītāja statuss neuzspiež konkrētas uzvedības rāmjus, viņš atbild: “Ar nosacītu sabiedrības spiedienu ikvienam mācītājam jāsadzīvo visu mūžu. Ja runājam par mani... Man tomēr galvenā atskaite ir Dieva, nevis cilvēku priekšā. Un tas ir ļoti būtiski, jo ļauj būt patiesam. Reizēm redzu, kāds mācītājs cenšas visiem izpatikt, bet vienalga uzraujas uz kritiku vai rupjību. Un tad viņš nocietinās, lai kļūtu neievainojams. Viņš iet uz priekšu kā tanks, īsti nepamanot apkārtējo vajadzības. Tā kā man ir pastiprināta nepatika pret izlikšanos un muļķu laišanu, es šādā teātrī nepiedalos. Bet nosodīt negribu, ne jau es soģis. Arī pašiem mācītājiem nereti izveidojas priekšstats, kā viņiem vajadzētu uzvesties. Piemēram, lēni runāt, cienīgi kustēties un tā tālāk. Laika gaitā mācītāji un draudzes pārstāvji sadala lomas, un tās arī spēlē. Turklāt baznīcās šāda tēlošana notiek masveidā, kad vairs nevar saprast, kas ir īsts un kas – uzspēlēts. Viens otram krīt ap kaklu un pārspīlēti laipni runā. Paši sev sit uz pleca un slavē – cik skaista un brīnišķīga gaisotne! Bet patiesībā tā ir butaforija, kas nenāk no sirds. Brāļu draudzē gan cenšamies uzvesties normāli, nevis izlikties par svētajiem. Runāt tā, kā cilvēki runā, nevis likt svētulīgu putojumu pa virsu.”

Viņš piemin arī mācītājam uzliktos pienākumus. “Nedēļas nogalēs, kā arī Ziemassvētkos un Lieldienās mācītājs nav mājās pie savas ģimenes, bet gan pie draudzes. Ja viņš kalpo vairākās draudzēs, tad jājož no baznīcas uz baznīcu, no pasākuma uz pasākumu. Un tas atkarīgs no katra mācītāja, kā viņš sakārto šīs lietas. Principā mācītājam jāprot organizēt savu ikdienu. Ja mācītāja dvēselē ir Dieva gaisma, arī viņa dzīvei jābūt sakārtotai.”

Viņš novērojis, ka ir gan Dieva aicināti mācītāji, gan tie, kam sludināšana ir profesija. “Nereti šādi mācītāji strādā baznīcā gluži kā autoservisā. Tā bijis visos laikos, nekā pārsteidzoša tur nav. Agrāk tas notika pat izteiktāk, jo mācītāja amats garantēja zināmu statusu sabiedrībā un pārtikušu dzīvi. Tāpat arī prognozējamu un pārskatāmu nākotni. Ja atveram evaņģēliju, redzam, ka Jēzus Kristus veltījis pietiekami daudz skarbu vārdu tieši reliģiskajiem darboņiem un svēto rakstu mācītājiem. Ja cilvēks runā klajus melus, viņu ātri vien atšifrē un viss ir skaidrs. Bet mūsu laikmeta nelaime ir tā, ka daudzi iemācījušies runāt to, kas ir tuvu vai pat ļoti tuvu patiesībai, tomēr tā nav. Un veidojas putra, kurā vēl iejauc Bībeles citātus. Tas ir ieraugs, kas sabojā daudz ko, arī daudz ko labu.”

Pieminot baznīcas hierarhiju, Gundars uzsver, ka pirmajā vietā viņam ir attiecības ar Dievu, Jēzu Kristu un savu sirdsapziņu un tikai pēc tam – ar priekšniekiem. “Bet priekšniecība, kā zināms, gandrīz vienmēr un visur paģērē sev pirmo vietu. Tāpēc gadās nesaprašanās un konflikti. Esmu sapratis, ka sistēma – tas ir savdabīgs, bezpersonisks un ļoti konkrēts veidojums, kas ieviešas vai visur, kur vien organizējas cilvēki. Sistēma veidojas kā amorfs un dzīvs organisms, tā vienmēr strādā uz sevi, cenšas noslēgties un pašsaglabāties. Kaut sistēmu var pārstāvēt daudz patīkamu un jauku cilvēku, tas neko nemaina, jo ļaudis pielāgojas un noslīpējas kā zobrati vienotā mehānismā. Sistēma tiecas samalt ikvienu, kas tai nav atbilstošs. Sistēma ir greizsirdīga, tai nepietiek ar paklausību, bet vajag pilnīgu piederību. Piemēram, nesen klāt biju sarunā, ka pazīstami kristieši, kas ievēlēti Saeimā, nobalsojuši par likumu, kas ir pretējs kristīgajai morālei. Daži viņus aizstāvēja un atsaucās uz partijas disciplīnu. Sak, nevar balsot, kā ienāk prātā. Tas ir uzskatāms piemērs, kā partijas sistēma samaļ jebkuru pretēju viedokli. Skaidrs, ka līdzīga sistēma eksistē arī baznīcā, jo arī tur ir disciplīna.”

Sarunā pieminu, ka viņš smēķē, un jautāju, vai mācītājiem vispār eksistē formāla etiķete – ko drīkst un ko nedrīkst. “Reliģiskās konfesijas ir kā ģimenes, un katrā ģimenē, kā zināms, ir savas tradīcijas,” spriež Gundars. “Bet tāda noteikta uzvedības kodeksa nav. Kristietībā pieņemts gan nodalīt, gan akceptēt miesīgo un garīgo. Tā vienkārši izsakoties, miesīgajam cilvēkam ir tendence grēkot, bet garīgais pret to cīnās. Kad Jēzus bija kāzās, viņš no ūdens radīja vīnu, un tas nozīmē, ka viņš akceptēja cilvēkus, ja tā var teikt, savā cilvēciskumā. Tajā pašā laikā mums ir dots evaņģēlijs, lai mēs taptu labāki. Kad viktoriānisma laikmetā priekšplānā izvirzījās puritānisms, ārējā forma kļuva noteicošā. Un bieži vien aiz ārējās čaulas tika pazaudēta garīgā būtība. Kad viens otru baksta un regulē ārējo formu, tiek pazaudēta iekšējā brīvība un sākas savstarpējas manipulācijas. Ārējais uzvedības aspekts, etiķete ļoti dominēja 19. un arī 20. gadsimtā, bet tagad, kā man šķiet, tas pamazām atkāpjas.”

Jautāts par piedzīvoto gandarījumu mācītāja darbā, Gundars teic, ka tie ir mirkļi, kad notiek būtiskas izmaiņas cilvēku dzīvē. “Zinu daudzus vīrus, kas atmetuši dzeršanu un pat pīpēšanu. Brāļu draudzē esmu gandrīz vai vienīgais pīpmanis. Mēs tur esam kā liela ģimene, un tie nav tikai tukši vārdi.” Viņaprāt, pilnvērtīgs dievkalpojums var notikt jebkur – gan speciāli celtos dievnamos, gan dzīvokļos, gan brīvā dabā. “Visa daba, universs – tā ir Dieva telts. Visa pasaule ir sakrāla telpa, kas savienojas ar garīgo likumību. Tā varētu būt plaša un interesanta saruna ar daudzām nojautām un līdz galam neatbildamām lietām. Piemēram, Gauja kā atmodas upe, tās baseins gandrīz pilnībā sakrīt ar garīgās atmodas galvenajām vietām, tā savā nemitīgajā kustībā apvij šos novadus. Un svētītās zemes centrā, ideālā novietojumā atrodas Smiltenes dievnama altāris.”

Vērtējot lielos un greznos viduslaikos celtos dievnamus, mācītājs atzīst, ka daudzas ir skaistas un brīnišķīgas celtnes, tomēr ir daži aspekti, kas viņu traucē. “Šajās baznīcās redzamie dzimtu ģerboņi pasvītro un izceļ nevis garīgo, bet gan sociālo momentu, cilvēcisko lietu kārtību. Faktiski tās ir viduslaiku oligarhu celtas būves, kas kalpoja viņu reprezentācijai. Bija laiki, kad naudasmaisi pat sacentās – kurš uzbūvēs augstāku torni, dabūs dižākas ērģeles vai ieliks skaistākas vitrāžas. Rezultāts jau tīri glīts, galvenais – no kuras puses skatās.”

Stāstot par savu ģimeni, Gundars teic, ka viņam ir mīļa un jauka meita Anna, kura studē Mākslas akadēmijā. “Diemžēl mana pirmā laulība izjuka, un pat šķita, ka ģimenes man vairs nebūs. Tomēr 2009. gadā negaidīti pašam sev es apprecējos vēlreiz. Tagad ar sievu Ilzi mums ir puisītis Ādams, kuram janvārī būs divi gadi. Arī dzīvesbiedre ir kristiete, kura mani saprot un atbalsta kalpošanas ceļā.”

Sarunas nobeigumā mācītājs uzsver, ka vissvarīgākais ir tas, kas notiek cilvēkā pašā, nevis ārpusē. “Apkārt var notikt visbriesmīgākās katastrofas, bet tās vienalga nespēj tevi salauzt, jo tev ir galvenais – pieslēgums pie Dieva.”

Andris Bernāts, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Georgs Viljams Hibners