Kā Latvijā meklē pazudušos cilvēkus
Lai arī karš jau sen beidzies un modernās tehnoloģijas ļauj cilvēkiem sazināties dažu sekunžu laikā, joprojām Latvijā tiek meklēti pazuduši radi, draugi un paziņas, kuri noklīduši „pasaules vējos”.
Desmitiem cilvēku ik gadu Latvijā meklē savus radiniekus. Tēvi gadiem ilgi nevar atrast savus bērnus, māsas - savus brāļus un tamlīdzīgi. Cilvēki viens no otra redzesloka nepazūd tikai traģisku vai kriminālu gadījumu rezultātā. Viņi pazūd arī miera laikā – aizbrauc uz citu valsti, maina uzvārdu vai adresi, sastrīdas un vairs negrib viens ar otru runāt. Pēc kāda laika, kad zudušos sakarus viņi vēlas atjaunot, pie lietas jāķeras detektīvam.
Pusgada laikā atrod 100 pazudušo
Ģimenes izšķīris ne tikai 2. pasaules karš, bet arī PSRS sabrukums pirms vairāk kā 20 gadiem. Kopš tika slēgtas padomju republiku robežas, vēl joprojām ir simtiem ģimeņu, kuri visā bijušajā PSRS teritorijā cenšas atrast savus noklīdušos radiniekus, arī Latvijā.
Vienam otru atrast palīdz arī Latvijā - Baltijas Pirmajā kanālā - redzamais raidījums „Gaidi mani”. Raidījuma komandai neatsverami palīgi ir brīvprātīgie - cilvēku meklēšanas detektīvi. Latvijā par „Gaidi mani” detektīvu kopš pagājušā gada vidus darbojas jelgavnieks Mārtiņš Ziebergs. Viņš pagājušajā gada otrajā pusgadā vien palīdzējis Latvijā atrast 100 cilvēkus.
„Reizēm man pajautā, kāpēc tu, Mārtiņ, strādā, ja tev nemaksā. Atbildu, ka saņemu atlīdzību, ko naudā nevar pārrēķināt, - tie ir laimīgo cilvēku pateicības vārdi un prieka asaras, kuri pēc 20 un 30 gadiem atkal ir satikušies,” atklāts ir Ziebergs.
Radiniekus atrod ar telefona un interneta palīdzību
Ziebergs „Rīgas Apriņķa Avīzei” stāsta, kādēļ sācis nodarboties ar cilvēku meklēšanu: „Esmu pensionārs un ar sievu dzīvoju daudzstāvu mājas dzīvoklī. Sieva strādā, bet man pa dienu četrās sienās īsti nebija ko darīt. Tā kā regulāri skatos raidījumu „Gaidi mani”, nolēmu palīdzēt tā veidotājiem. Es esmu uzaudzis bērnunamā un ļoti labi saprotu, ko izjūt un pārdzīvo cilvēki, kuri meklē vecākus un radiniekus. Tāpēc pagājušā gada jūnija nogalē es nosūtīju uz Maskavu lūgumu atļaut man kļūt par raidījuma „Gaidi mani” brīvprātīgo palīgu. Saņēmu apstiprinājumu un no jūlija oficiāli sāku savu darbošanos. Līdz jaunajam gadam atradu 100 cilvēkus.
Tagad man pašam ir savs interneta kabinets. Tajā es pieņemu pasūtījumus par cilvēkiem, kurus meklē Latvijā, un no tā es uz Maskavu sūtu datus par atrastajiem cilvēkiem un saņemu atbildes. Mani darba rīki ir dators, telefons. Esmu vērsies pēc palīdzības arī pagastu pašvaldībās un rajonu laikrakstos. Tā kā dzīvoju Jelgavā, sākumā meklēju cilvēkus Jelgavas rajonā, pēc tam pa visu valsti. Ir cilvēki, kurus esmu atradis arī Vācijā, Anglijā un Amerikā.”
Kāpēc pazūd cilvēki?
Vairumā gadījumu cilvēki viens otru pēdējos gados ir pazaudējuši tādēļ, ka mainīti pasta indeksi un telefonu numuri. Kādreiz pasta indeksā bija seši cipari, bet tagad tikai četri. Arī telefona numuri ir mainījušies, bijušajiem aizliekot priekšā ciparus. Cilvēki raksta un zvana, bet ne sūtījumi, ne zvani nepienāk. Grūti atrast arī tos, kuri bērnībā ir adoptēti, stāsta Ziebergs.
Brālis pazūd komjaunatnes triecienceltnē. Māte no meitas slēpj tēva vēstules
„Situācijas ir dažādas. Piemēram, trīs brāļi no Liepājas puses bija aizbraukuši uz komjaunatnes triecienceltnēm. Divi atbrauca, trešais palika Krievijā un lūdza atsaukties radus Latvijā. Vēru vaļā biezo 2011. gada telefona grāmatu, kurā ir visas Latvijas tālruņu numuri, un skatījos, vai ir tāds uzvārds. Bija, bet vārds cits. Zvanīju. Klausuli pacēla viens no abiem mājās pārbraukušajiem brāļiem, un es uzzināju, ka otrs dzīvo kaimiņu mājā. Viņa sieva ļoti priecājās, ka varēs satikt vīrabrāli, kam jau pāri astoņdesmit. Viņi sazvanījās tajā pašā vakarā.
Ir bijuši vairāki gadījumi, kad bērni meklē tētiņus ap gadiem piecdesmit. Dobeles rajonā viens tēvs atteica: kamēr neuztaisīs DNS analīzi - bērnu neatzīšu. Bauskas rajonā dzīvojošs tētuks atzvanīja no brāļa telefona, lai pateiktu, ka ne adresi, ne telefona numuru nedos. Ieliku paziņojumu rajona avīzē. Nākamajā dienā mans telefons bija karsts, visu par viņu uzzināju, lai arī teicu, ka neko vairāk kā kontaktus man nevajag. Dabūju arī tos, par ko vīrs uz mani bija ļoti nikns. Bet nupat bija pilnīgi pretējs stāsts – tēvs bija bezgala laimīgs, ka meita viņu meklē, jo viņš bija rakstījis savam bērnam, bet sieva nevienu vēstuli meitai nebija atdevusi. Arī Kandavā meita meklēja tēvu. Atradu, bet diemžēl viņš bija miris. Šie ir vissāpīgākie gadījumi, kad ir bezgala grūti telefoniski paziņot šādu vēsti.
No Tukuma cilvēks nupat aizbrauca uz Moldāviju satikt savus vecākus, brāļus un māsas, kurus ļoti ilgi nebija redzējis. Atradu viņus, pateicoties draugiem.lv – uzrakstīju meitai vēstuli, un viņa tajā paša dienā atsaucās. Reizēm cilvēkus atrodu ļoti ātri, reizēm tas prasa vairāk laika, bet ilgākais pēc diviem mēnešiem viņi jau ir satikušies,” konkrētus piemērus min Ziebergs.
Kā sazināties ar cilvēku meklēšanas detektīviem?
Visērtāk ir divas reizes nedēļā (trešdienās un piektdienās no pulksten 13.00 līdz 17.00), izmantojot internetu, pa skype sazināties ar „Gaidi mani” redakcijas darbiniekiem un pavēstīt savu vēlmi mutiski. Var sūtīt e-pasta vēstules uz redakciju.
Var arī sazināties ar Ziebergu, rakstot uz e-pasta adresi: Martins.Ziebergs@inbox.lv vai zvanīt pa tālruni 29923833. „Visiem, kuri meklē radiniekus, gribu teikt – nekad nezaudējiet cerību,” teic Ziebergs.
