Rīdzinieki veido grāmatu ķēdi uz cietumiem. Pirms 100 gadiem...

Kasjauns.lv turpina pārlapot 100 gadus senas latviešu avīzes, un konstatē, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.

Ja pagājušās nedēļas nogalē ne tikai Rīgas, bet visas Latvijas iedzīvotāji mobilizējās grāmatu ķēdes akcijai uz jauno Latvijas Nacionālas bibliotēkas ēku, tad tieši pirms simts gadiem rīdzinieki tika aicināti grāmatas ziedot Rīgas cietumiem:

„Cietumnieku skaits Rīgas cietumos beidzamā laikā stipri vairojies, kas paasinājis jautājumu par cietumnieku apgādāšanu ar lasāmām un mācības grāmatām, tāpēc, ka tagadējās cietumu bibliotēkas izrādās par nepilnīgām un radusēs vajadzība viņas papildināt. Agrākos gados sabiedrība izturējusies simpātiski pret šo lūgumu, tāpēc arī cietumu inspektors lūdz mācības apgabala valdi uzaicināt viņai padotās mācības iestādes arī tagad ziedot par labu arestantiem grāmatas, žurnālus jeb mācības līdzekļus, kuri skolām vairs nebūtu vajadzīgi. Pie tam inspektors piemetina, ka grāmatu saturam jāapmierina zināmas prasības, pretēja satura grāmatas tiks pārdotas un nauda izlietota jaunu grāmatu pirkšanai jeb iesiešanai. Grāmatas jeb naudas ziedojumus pieņem cietumu inspekcijā.”

(„Jaunākās Ziņas” , 1914. gada 22. janvārī)

Šobrīd, kad Latvijā būvvaldes un cilvēki meklē un atrod desmitiem būvnieku un māju īpašnieku neizdarību, jāteic, ka tas nav nekas jauns. Arī pirms simts gadiem bija ēkas un būvkonstrukcijas, uz kurām paraugoties mati cēlās stāvus. Bet cilvēki tajās dzīvoja. Jāpiebilst arī, ka šī bija arī iebraucamā sēta, kurā ar saviem vezumiem pilsētā iebrauca laucinieki. Par vienu no tādām ēkām stāstīts Valmieras avīzē:

(„Valmieras Ziņotājs”, 1914. gada 25. janvārī)

Dzimumnoziegumi arī 1914. gadā šokēja Latviju. Tā no Dauguļiem (tagad Dikļu pagastā) ziņoja par kādu sevišķi izvirtīgu „rekordu”:

„No Dauguļiem. Dzīves šausmas. Kādās šā pagasta mājās dzīvojoša vājprātīga jaunava kļuvuse māte. Tas ir rekords izvirtībā. Neģēlis jaunavai piekodinājis viņa vārdu nevienam neteikt: ja to darīšot, tad pēršot. Jaunava tad neģēļa vārdu arī neizdod, tamdēļ izmeklēšanai nav panākumi.”

(„Jaunākās Ziņas”, 1914. gada 23. janvārī)

Pirms 100 gadiem kinomatogrāfs bija jauna, moderna izklaides iespēja. Tagad rīdzinieki Marijas ielā 19 dodas ieturēties „Mārtiņa beķerejā”, bet 1914. gadā cilvēki uz turieni devās baudīt kinomākslu kino jeb, kā toreiz teica, elektroteātrī „Cepelīns”. Lūk, ieskats „Cepelīna” programmā:

„Cepelīnā”, elektroteātrī Marijas ielās Nr. 19, aizvien krietna programma. Tā nupat šinīs dienās izrādīja starp citu interesantu numuru „Koku pludināšana Zviedrijā” ar apbrīnojami skaistajām Zviedrijas ūdens krācēm un citiem turienes dabas jaukumiem. Ar šodienu sākas jauna programma, kurā skatītājiem stājas priekšā iecienītā māksliniece Beti Nansen (drāmā „Izpostītā laime”, 4 daļās). Tālāk nāk jocīgie gabali „Makša samta zābaki” un „Peldu viesu piedzīvojumi”, kā arī nedēļas hronika ar svarīgākiem tekošiem notikumiem.”

(„Rīgas Avīze”, 1914. gada 21. janvārī)

Saniknoti pareizticīgie baptista zārku velk ārā no kapa

Ar neatslābstošu interesi šodien sekojam līdzi demonstrācijām un neiecietības ekscesiem gan uz Ukrainas barikādēm, gan saistībā ar Soču Olimpiskajām spēlēm. Bet arī pirms 100 gadiem mūsu karstasinīgie slāvu kaimiņi, kas dzīvo vairāk uz dienvidu pusi, neizcēlās ar īpašu sapratni un iecietību pret savādāk domājošiem. Tā, piemēram, baptists pareizticīgo vairākuma sabiedrībā vēl kaut kā varēja izdzīvot. Bet tikai dzīvs... Izrādās, ka dzīvs baptists pareizticīgajiem ir mazāks ļaunums, nekā beigts baptists. Lūk, ko 1914. gada janvārī „Jaunākās Ziņas” vēstīja no Krievijas impērijas Kovaļas pilsētas (tagad tā ir Ukrainas sastāvā):

„Kādi krievi zemnieku un citu zemāku kārtu ļaužu starpā aizspriedumu pastāv pret citu ticību piederīgiem, to pierāda gadījums Koveļas pilsētā, kad bij jāglabā palkavnieka Vasiļjeva atraitne, kas bij baptiste. Viņas dēls rotmistrs paredzēja grūtības, kādas var rasties pie apglabāšanas un tāpēc caur pazīstamiem no vietējā pareizticīgo garīdznieka izdabūja rakstisku atvēli apglabāt nelaiķi kapsētā aiz pilsētas. Bet pie kapsētas vārtiem zārku sagaidīja zemnieki un strādnieki ar kapu sargu priekšgalā un draudēja ar rungām, mietiem un šķipelēm. Sargs paziņoja, ka neļaušot kapos glabāt neticīgo un tā apgānīt kapsētu. Kad sargam rādīja garīdznieka atļauju, tas atbildēja, ka garīdznieks apdomājies citādi. Nelīdzēja ne lūgšanās, ne policijas draudi, un lai izvairītos no sadursmes, zārks bij jāved atpakaļ uz slimnīcu.

Otrā dienā nelaiķes dēls gāja pie policijas un ne bez pūlēm dabūja solījumu, ka policija to pabalstīs. Uz kapsētu aizsūtīja policiju pieņemt strādniekus, kas izrok kapu. Bet kapu sargs atkal atsaucās uz priestera aizliegumu un strādnieki neuzdrošinājās tam sariebt. Tad rotmistrs devās pie priestera izrunāties, bet tas atteicās dot atļauju priekš glabāšanas, jo krievu ļaudis esot nemierīgi.

Tad vajātās dēls telegrafēja iekšlietu ministrim un lūdza palīdzību. Pēc piecām dienām policija deva padomu nelaiķi paglabāt klusu vakarā. Tā tad arī darīja. Bet atkal bez panākumiem, jo sargs jau bij dabūjis zināt. Sestā dienā policija laikam dabūja stingru pavēli no augšas un rītā agri līķi aizveda uz kapsētu policijas pavadībā. Pie kapa atkal iznāca sadursme ar krievu tautas savienībniekiem, jo kad zārku laida kapā, savienībnieki to gribēja izvilkt atpakaļ, bet stražņiki to centās nolaist kapā. Otrā dienā sargs kapu sētu pārcēla un kaps palika ārpus kapsētas.”

(„Jaunākā Ziņas”, 1914. gada 23. janvārī)

Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli un saglabāts 1913. gada rakstības stils.