Latvieši protestē pret krievu valodu latviešu skolās. Pirms 100 gadiem...

Kasjauns.lv turpina pārlapot 100 gadus senas latviešu avīzes, un konstatē, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.

Mīlestībai vecums nav šķērslis, teic kāda tautas gudrība. Šodien satraucamies, ka nenobriedušas tīnes jau trako un ir gatavas atdoties spēcīgiem tēvaiņiem. Senāk gan esot bijis tiklāk – meitenes, kuras tagad domā par tusiņiem, vēl spēlējās ar lellēm. Nekā nebija! 1914. gadā spēcīgiem tēvaiņiem nācās atkauties no mazgadīgu jaunkundžu uzmācības. Par to liecina kāda Ventspils elevatora strādnieka sūdzība presei:

„Ka mūsu dienās ar „mīlestības vēstuļu” rakstīšanu nodarbojas jau mazi bērni, par to ziņo no Ventspils sekojoši: 4. februārī, kad ierados vietējā elevatorā pie darba kāda no strādniecēm man pienesa šāda satura vēstulīti: „Godātais jkgs! Atvainojiet, ka Jums rakstu, bet citas izejas neatrodu. Pēc Jums pastāvīgi ilgojos, bet līdz šim man nav bijusi izdevība Jūs sastapt. Es Jūs mīlu tik ļoti, ļoti, ka nevaru rimties. Atnāciet, es Jūs gaidīšu…” (seko adrese)

Tā ka vēstules rakstītāja man bija gluži sveša, tad apvaicājos pie vēstules atnesējas, kas tā par personu, kas mani, cilvēku jau labos vīra gados, tik briesmīgi mīl. Sākumā sieviņa gribēja noklusēt, bet tad pateica, ka rakstītāja esot kāda Zelma A, tikai 12 gadus veca skuķe! Esot turīgu vecāku meita un „partija" nemaz nebūšot slikta.

Es no brīnumiem vaj apreibu, bet mani darba biedri, kas visu to „joku” redzēja, sāka spriest, ka tagad jau tādi laiki pienākuši, ka pat 8 un 10 gadus veci bērni nodarbojas ar „mīlestības romāniņiem”. Es gan viņiem negribēju piekrist, jo tam runā pretim veselais cilvēka prāts, taču vēstulīte, kas manā rokā, liek daudz ko pārdomāt”

(„Tēvija”, 1914. gada 15. februārī)

Vispār pirms 100 gadiem vīriešiem nācās uzmanīties ne tikai no neadekvātām meitenēm, bet arī viltīgām jaunkundzēm. Tiesa gan, ne vienmēr jaunkundzes bija tik viltīgas, lai pašas izkultos no nepatikšanām. Lūk, ko pirms 100 gadiem ziņoja no Raņķu pagasta Skrundas pusē:

Lieta šāda: pagājušajā vasarā kādu diena sāka degt žīda Švarca nams, Liepājas ielā Nr. 21, kur Līna dzīvoja. Uguni tūliņ nodzēsa, nekas nesadega un uz bēniņiem pažobelē atrada dedzināmās vielas; tāpat atrada, ka Līna savu apdrošināto mantu bij iepriekš aizgādājusi projām un tad izdarījusi dedzināšanu, lai dabūtu niecīgo apdrošināšanas naudu — 113 rbļ. Šinīs dienās no Liepājas apgabala tiesas delegācija Kuldīgā 40 gadus veco Līnu Blūm notiesāja uz 6 gadi katorgā.”

(„Tēvija”, 1914. gada 15. februārī)

Ja sievietes Latvijā izrādīja aktivitāti mīlas frontē, tad politiski tas bija pasīvas. Pirms 100 gadiem pasaulē Sieviešu dienu, kā ierasts svinēja 8. martā, bet Latvijā tā iekrita 23. februārī, jo Krievijas impērijā, kuras sastāvā tolaik bija arī Latvija, spēkā bija „vecā stila” – Jūlija kalendārs. Pēc pāris gadiem tas tika atcelts. Ironiski, ka vēlāk 23. februāris pēc jaunā stila pārtapa par „vīriešu dienu” – padomju armijas dienu. 1914. gadā Ventspils „Jaunā Avīze” sūrojās, ka latviešu sievietes nevēlas atzīmēt sociālistisko sieviešu dienu:

(„Jaunā Avīze”, 1914. gada 20.februārī)

Ja šodien daļa krievu radikāļu protestē pret latviešu valodu mazākumtautību skolās, tad 1914. gadā bija savādāk – latvieši protestēja pret krievu valodu latviešu skolās. Bijušais Rīgas mācības apgabala kurators D. Levšins, kāds ir krievu valodas pielietojums latviešu skolās:

„Skolu likumprojektā, kuru pieņēma valsts dome, 17. pantā teikts: „Skolās, kurās bērni pie iestāšanās neprot krievu valodu, atļauts pirmos divos gados mācīt mātes valodā (kurā runā ģimenē). Sākot ar trešo mācības gadu, visas mācības, izņemot ticības mācību un mātes valodu, jāpasniedz krievu valodā. Krievu valodas pasniegšana tādās skolās jāiesāk ne vēlāk kā pirmā gadā, pēc trešā mācību iestāšanās mēneša”.

(„Jaunā Avīze”, 1914. gada 18. februāris)

Tomēr latvieši izteica skarbu kritiku šādai krievu imperiālisma politikai, jo iepriekš latviešu valodu skolās varēja lietot daudz brīvāk. Ne tikai vārdiski, bet arī vizuāli latvieši protestēja, zīmējot karikatūras tālaika presē. Lūk, viena no tām 1914. gada 15. februāra satīriskajā žurnālā „Lietuvēns”:

Piena upes ķīseļa krastos, nemaz nav tik liela utopija. Protams, ja visu tehniski pareizi organizē. Pirms simts gadiem kāds Ņujorkas inženieris megapolē vēlējās palaist piena upes. Tomēr kaut kas tām droši vien patraucējis, jo vēl pēc simts gadiem šis projekts nav realizēts.

(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 18. februārī)

Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli un saglabāts 1914. gada rakstības stils.