Vēstures doktors un filmas "Padomju stāsts" režisors: bailes no savas ēnas un 16. marta
1939. gada 1. septembrī Latvijas prese pārpublicēja Hitlera paziņojumu: “Stāvoklis attiecībās starp Vāciju un Poliju pašlaik ir tāds, ka katrs tālākais starpgadījums var novest pie abās pusēs savilkto bruņoto spēku saduršanās… Šīs attiecības cēloņi ir, pirmkārt, neiespējamā robežu nospraušana, kādu devis Versaļas diktāts, un, otrkārt, neiespējamā apiešanās ar vācu minoritāti no Vācijas atdalītajos apgabalos”.
Ja Polija šos saspīlējuma “cēloņus” likvidēs, atdos Vācijai Dancigas koridoru un sāks tolerantāk izturēties pret vācu minoritāti, tad Hitlers Poliju liks mierā. Tā toreiz vācu propaganda attēloja lietu stāvokli un atradās pietiekoši daudz “pragmātiķu” gan Rietumos, gan Austrumos, kuri poļus mēģināja pierunāt nelekt Hitleram acīs un piekāpties šīm it kā visnotaļ saprotamajām vācu prasībām.
Izskatās, ka arī šodienas Latvijas politiskā elite 1939. gada Polijai būtu ieteikusi to pašu, naivi cerot, ka šī piekāpšanās jel ko mainītu Hitlera uzsāktajā cīņā par vācu dzīves telpu. Visādā ziņā tā var secināt, lasot atbildīgu personu ieteikumus Latvijas ministriem 16. martā neiet pie Brīvības pieminekļa. Poļi, starp citu, sekoja ieteikumiem un “nedeva trumpjus” nacistu propagandai. Nacisti tad vienkārši pārģērba savus cilvēkus poļu formās, uzbruka vācu radio stacijai un, izmantojot to kā ieganstu, uzsāka plānoto karu. Izskatās, ka cienījamie ieteicēji patiesi tic, ka piekāpjoties Krievijas propagandas priekšā mēs spēsim jel kā ietekmēt vai kavēt Putina uzsākto cīņu par krievu dzīves telpu rietumos. Ukrainā nebija nedz 16.marta, nedz “pazemojošu” naturalizācijas eksāmenu, nedz nepilsoņu un vienalga Krievija atrada iemeslu, lai ievestu tur savu karaspēku. Pie tam skandējot to pašu, ko vienmēr - cīņu pret fašismu.
Kas attiecas uz Rietumu reakciju, tad Rietumi, atšķirībā no Krievijas, nenosoda latviešu leģionārus. Ja arī kaut kur Eiropas un ASV kreisajā presē parādās Maskavas sponsorētas publikācijas par šo tēmu, tad Latvijas amatpersonām vajadzētu nevis līst pagultē, bet lūgt, piemēram, ASV vēstnieku izskaidrot savas valsts sabiedrībai, kādēļ tad ASV uzņēma latviešu leģionārus pēc kara, kādēļ uzticēja viņiem apsargāt Nirnbergas tribunālu un kādēļ uzskata, ka šie cilvēki nav neko sliktu darījuši. Tā vietā, lai vienatnē cīnītos ar Kremļa propagandu, Latvijai 16. marta pasākumos būtu jāiesaista arī rietumvalstu pārstāvji, kā pirmo uzaicinot Vācijas vēstnieku, kura valsts nelikumīgi mobilizēja Latvijas pilsoņus savā armijā un kura ir tieši atbildīga par to, ka tūkstošiem mūsu tautiešu vācu dienestā tika nogalināti un sakropļoti. Ir pilnīgs absurds, ka tagad šiem cilvēkiem un tiem, kas godina viņu piemiņu, ir jāslapstās kaut kur pa kaktiem, gluži tāpat kā padomju okupācijas laikā!
Mīkstčaulība un mazdūšība - ir īpašības, kuras nicina gan Rietumos, gan (jo sevišķi) Austrumos. Arī liekulība neraisa cieņu. Histēriskā vēršanās pret 16. martu tik ļoti kontrastē ar atbildīgo personu klusēšanu 9. maija sakarībā, ka dažbrīd liekas, darīšana ir nevis ar neatkarīgas Latvijas valdību, bet ar LPSR pašpārvaldi. Ja bailes no ārvalstu reakcijas nekādi neļauj pārtraukt izaicinošo 9. maija balagānu ar Latvijas galvaspilsētas vadītāja piedalīšanos, tad vajadzētu vismaz cienīt pašiem sevi un neizvirzīt apkaunojošus ultimātus tiem, kuri 16. martā pie Brīvības pieminekļa grib nolikt puķes.
