Māksliniece Irēna Lūse: "Esmu kā antena, kas uztver idejas"

Nervs neliek mieru

Uz interviju Irēna paņēmusi līdzi gan Māras Cielēnas grāmatas, kurām darinājusi ilustrācijas, gan kaudzīti ar bērnu žurnālu „Ezis”, par kura māksliniecisko redaktori strādā jau teju divdesmit gadu. „Man ir īpaša attieksme pret šādiem grāmatu ilustrēšanas konkursiem, jo 1979. gadā izdevniecība „Liesma” organizēja pirmo bērnu bilžu grāmatu konkursu, kurā bija paredzētas viena pirmā, divas otrās un trīs trešās vietas. Ar piebildi, ka neprēmētās vietas arī drukās. Cerēju iekļūt šajā sarakstā. Toreiz bija paredzēts, ka beidzot arī pie mums būs kartona bilžu grāmatas, bet nodrukāja uz papīra, uz kāda iespieda žurnālu „Dadzis”,” māksliniece smaidot atminas un piebilst, – tik un tā tas bijis stimuls, jo viņa, vēl būdama Mākslas akadēmijas Interjera nodaļas studente, šajā konkursā saņēmusi pirmo vietu.

„Kā cilvēks, mākslinieks, sevi var pierādīt? Protams, piedaloties konkursos.

Man jau it kā sevi vairs nevajadzētu pierādīt, bet, kad bija uzaicinājums piedalīties konkursā ar tik jauku nosaukumu „Attēlu stāsts”, tas nervs nelika mierā un neļāva neveidot darbus.

Sapratu, ka tā ideja ir jāīsteno.” Arī nepublicētu darbu Irēnai Lūsei netrūka, turklāt nolikumā bijis rakstīts, ka mākslinieku, kurš iegūs kādu no godalgotajām vietām, atbalstīs tipogrāfija, palīdzot īstenot viņa idejas. „Nenoliedzami, tas ir stimuls,” atzīst māksliniece.

Jāpaskatās cauri lapai!

Ideju māksliniecei netrūkst, un tās rodas, arī strādājot žurnālā „Ezis”. „Katru mēnesi vajag kaut ko jaunu un nebijušu. Un arī šo ideju, kuru iesniedzu konkursam, izdomāju, strādājot pie žurnāla. Man šķita, ka tas ir kaut kas tāds, ko varētu īstenot bilžu grāmatā, turklāt līdz šim neko līdzīgu citiem māksliniekiem nebiju redzējusi,” stāsta Irēna Lūse, rādot savu zīmējumu un vaicājot, vai mēs ar fotogrāfu saprotam, ko viņa domājusi.

„Respektīvi, skatoties pret gaismu, zīmējums lapas abās pusēs sakrīt un pārtop par kaut ko citu,” viņa skaidro un stāsta, ka būtībā izmantojusi ideju, kas radusies mazajiem bērniem domātajā žurnālā „Ezis”, kurā viņa darbojas kopā ar Māru Cielēnu. „Rakstniecei bija padomā viena grāmatiņa ar ļoti piepildītu tekstu, kur katru rindiņu varētu zīmēt kā lielu atvērumu. Vienā zīmējumā izmantoju teksta rindiņas „Arī skudras, katra kaut ko no pūžņa dārgumiem glābdama, ieskrēja zirņu laukā. Daudz neprātodamas, viņas sakāpa pākstīs un airējās uz debesīm.” Lapas vienā pusē uzzīmēju pākstis. Paceļot lapu pret gaismu, zirnīši pārvēršas par skudrām. Un šo darbu arī iesniedzu konkursam.”

„Bet, protams – zīmēšana ir sirdsdarbs; tas ir mans dzīvesveids. Un, ja kāda ideja neīstenojas, tad vismaz tas darbs palicis lietošanā maniem bērniem un mazbērniem,” rezumē Irēna Lūse, stāstot par iepriekšējo konkursu pieredzi, kad dažkārt, pat uzvarot konkursā, tipogrāfija nevar īstenot mākslinieka ieceri, tādēļ darbs palicis pašas arhīvos.

Taču viņa nolēmusi šajā konkursā tomēr piedalīties. Kāpēc? „Ir sajūta, ka kāds stāv aiz muguras un liek to darīt,” māksliniece jau pavisam nopietni teic un atstāsta reiz radioraidījumā dzirdēto – ka apmēram 70 vai 80 procentu smadzeņu piederot kosmosam un ka tikai kādi pārdesmit procenti smadzeņu pieder mums, ar ko varam operēt.

„Man divas smadzeņu daļas ļoti ilgi cīnījās. Viena teica – netaisi, nav jēgas! Un otra teica – tas ir tev! Kad atvēru „Attēla stāsta” nolikumu, sapratu – fantastiski, tas ir mans!”

Tagad, kad darbi pieņemti izstādei, tas vien jau radot prieku un gandarījumu. Par to, vai izdosies uzvarēt, Irēna Lūse pagaidām nedomājot.

Arī no spoguļa iznāk bilžu stāsts

Savukārt brīžos, kad rodas kādas idejas, Irēna tās ļoti veiksmīgi īstenojot žurnālā „Ezis”, īpaši – veidojot vidusdaļā atrodamās izgriežamās lapas, ko novērtē arī žurnāla mazie lasītāji, jo „Tas veicina telpisko domāšanu!” Ar lasītājiem aci pret aci gan māksliniece tiekas ļoti reti, un šajās reizēs bērni nepaužot, ko tieši viņi gribētu sev adresētajā žurnālā un grāmatiņās redzēt. Pēc Irēnas domām, bērni ir jāiedvesmo, taču viņa nejūtas spējīga iedvesmot visu klasi.

„Mums ar mazmeitu ir tāda rotaļa – paņemam lielu lapu un  izdomājam pamattēmu: piemēram, uzzīmējam spoguli un visu, kas ap to notiek. Tā rodas stāsts, jo es drīkstu vienu lietu uzzīmēt un viņa drīkst vienu lietu uzzīmēt. Iznāk pilna lapa ar veselu bilžu stāstu.” Šie attēli gan paliek mājas arhīvā.

Darbus māksliniece darina, izmantojot otu, spalvu, akvareli, zīmuli; kad darbs prasa, izkrāso to datorā. „Esmu kā antena, kas visu laiku aktīvi uztver idejas. Esmu laimīga arī tad, kad ir jādomā par nākamo žurnālu. Bet priecājos arī par mirkļiem, ja ir bijis brīdis, kad esmu no šīm domām kādu laiku bijusi brīva. Kad man ir brīva nedēļa, varu strādāt. Bet, protams, idejas neatnāk, speciāli apguļoties pļavā un gaidot ideju. Taču, protams, idejas atnāk gan pļavā, gan jebkur citur, tāpēc ir labi, ja blakus ir zīmulis un papīrs, kur ieceres pierakstīt,” par iedvesmas rašanos saka māksliniece, atzīstot, – tā ir ķēdes reakcija.

Un vēl Irēna Lūse ir pārliecināta par to, ka māksliniekam jāzīmē tā, lai bērnam uzzīmētais būtu saprotams. „Protams, viņš var ilustrācijā ielikt kaut kādu apslēptu domu, ko mazulis ierauga pēc tam, kad ir izlasījis tekstu.” Bet, lai bērns spētu izprast mākslu, viņasprāt, vecākiem jau laikus ir jārīkojas gudri, ņemot pavisam mazus bērnus līdzi uz mākslas muzejiem. „Bērni ļoti labi saprot mākslu un bildes! Šeit tā diemžēl nav iegājies. Bet noteikti ir jāsāk ar bilžu grāmatām!”

Sadarbībā ar "Rīga 2014"/Foto: Kaspars Garda