Kaulēšanās, svaigas bērzu sulas un gaļas paviljona šarms. REPORTĀŽA no Rīgas Centrāltirgus

Dodoties uz Rīgas Centrāltirgu agrā rītā, secinām, ka rosība tāda, it kā jau naktī pārdevējas būtu gatavojušas savus stendus. Tālu patiesībai nav, pārdevēji šeit sāk rosīties jau ap sešiem rītā, bet darbu beidz ap sešiem vakarā. Nekāds brīnums, ka jau pašā rīta agrumā cilvēku ka biezs. Rīts arī ir īstais tirgus apmeklēšanas laiks, tad šeit var izjust patieso šarmu. Narcišu pārdevēja ievēro mūsu sajūsmu par dzeltenajām un patiešām smaržīgajām puķēm, un piebilst – „ Tā jau ir, tirgu apmeklē divu veidu cilvēki – tādi, kas iepērkas, un tādi, kas apjūsmo un atnākuši gluži kā ekskursijā.”

To tik tiešām novērojam arī mēs – pilns ar ārzemniekiem, kuri Centrāltirgus burvību cenšas iemūžināt, filmējot un fotografējot pilnīgi visu, kas paveras skatam. Lai gan pārdevējas angliski runā slikti vai nemaz, izskatās, ka tūristiem nav problēmu pat ar kaulēšanos. Pāris žesti, un abas puses veiksmīgi vienojušās par cenu. „Lai labi garšo!” pārdevēja vēl pamanās nokliegt, prom ejošajam klientam, kad jau ar otru roku krāmē maisiņā dilles nākamajam.

Tirgū kaulējas visi, kam nav slinkums

Interesantākais tirgū ir cenu politika – šeit gluži vienkārši noteiktas cenas nepastāv. Lai gan cenu zīmes saliktas, tās ir tikai aptuvenas, kā novērojam mēs – kaulējas visi, kam nav slinkums, un tas tiešām strādā – par kilogramu ābolu, kas maksā 1,20 eiro, samaksājam vien 80 centu. Ja viens pircējs sācis kaulēties, „iekrīt” visi rindā stāvošie, un pārdevējai tas, šķiet, pat patīk.

Pārdevēja Ilona stāsta, ka kaulēšanās piederas pie tirgus ikdienas, un viņu nepārsteidz pat paši nekaunīgākie pircēji, kas, izsakot dažādas piezīmes par produkciju, ir gatavi kaulēties pat pusstundu, lai tikai dabūtu sev vēlamo cenu. „Es parasti cenu arī nolaižu, bet tikai tad, ja pircējs kaulējas ar smaidu un pozitīvismu, nevis norāda, ka, redz, pie citiem tirgotājiem redzēja lētāk. Tad arī saku, lai iet un pērk pie tiem citiem.” Ilona atzīst, ka vairāk par 30 centiem nenolaiž, bet reiz ārzemnieki cenu nokaulējuši pat par eiro mazāk.

Novērojam arī to, ka, piemēram, augļu un dārzeņu tirgošanas vietās, kas tuvāk tirgus ieejai, viss ir nedaudz dārgāk nekā tajās, kas izvietotas dziļāk tirgus iekšienē. Tāpēc, ja nav slinkums un steiga, iesakām doties dziļāk tirgus dzīlēs, ne tikai pavirši apskatīt pirmos stendus.

Uz tirgu ne tikai pēc produktiem, bet arī izrunāties

Laikam jau lielākā tirgus burvība ir tajā, ka pārdevēji un pircēji iesaistās aktīvās sarunās. Atliek vien pagriezt galvu kāda pārdevēja virzienā, kad jau piecu metru attālumā tiksi uzrunāts un burtiski pāris sekunžu laikā tev tiks izstāstīts par visiem produktiem. Kāds sēņu pārdevējs pat izstāsta vietas, kur sēnes dabūjis un kā tās vislabāk pagatavot. Šeit iepērkoties, iespējams uzzināt pat receptes. Turpat viņš tirgo arī meža lokus, tie Latvijā ir aizsargājami, taču pārdevējs pastāsta, ka jau labu laiku mēģina tos izaudzēt savā dārzā, un nu tas arī izdevies. Viņš pat gatavs mums uzrādīt apliecību, ka loki patiešām nav rauti mežā.

Daudzi uzrunātie pārdevēji atzīst, ka darbs ir grūts – visa diena uz kājām, tāpēc nogurums un fiziska slodze ir milzīga, taču sarunas palīdzot. „Es vienmēr runāju ar klientu, ne tikai par produktiem, par visu. Paskatieties, kāds šodien labs laiks ārā – par to vien jau var izvērst sarunu desmit minūšu garumā,” teic sēņu pārdevējs Juris.

Gaļas paviljona „asiņainais šarms”

Pavisam cits tirgus atklājas, apstaigājot paviljonus. Te šarmu nomaina zivju aromāts, gaļas cirtēju asiņainie priekšauti, cilvēku drūzma un pārdevējas, kuras sarunās iesaistās negribīgi.

Ieejot gaļas paviljonā, ir jābūt gataviem redzēt šausmu filmu cienīgus skatus – cērt, zāģē un dala gabalos dažāda veida gaļu. Interesantākais, ka tas viss notiek pārdevējām tieši aiz muguras, un pircējus, šķiet, ka pat netraucē tas, ka asinis uz cirtēju priekšauta ar katru brīdi parādās arvien vairāk. Viens šāds cirtējs strādā aiz katras gaļas pārdevējas muguras, emocijas sejā – nulle, tā vien liekas, ka cirtējs visu dienu ne ar vienu nepārmij pat vārdu.

Kaut arī gaļu pirkt nedomājam, pārdevēja jau uz letes paspējusi uzkrāmēt trīs dažādus cūkgaļas karbonādes gabalus, pēc tam ar slapjām rokām no cita pircēja tiek paņemta arī nauda, un tad atkal gaļa. Higiēnas normas te katram pēc savas izpratnes. Toties nevienā veikalā neatradīsiet tādu izvēli, te ir viss – desas, jēla gaļa, žāvējumi, pastētes un citi produkti. Pat nejautājot, pārdevējas skaļā balsī stāsta, cik gaļa svaiga un laba, pēc pircēju pieplūduma tam arī grūti nenoticēt.

Katru tirgus vilina citādāk

Interesantākais, ka katrā paviljonā jūtama pavisam citāda aura. Gaļas paviljonā cilvēku ka biezs, un izskatās, ka visi kaut kur steidzas, zivju paviljonā jūtams manāms mitrums, zeme slapja un piebradāta, bet cilvēki nesteidzīgi izvēlas tīkamāko preci, bērni sajūsminās par dzīvajām zivīm, kas vēl sprigani lēkā milzīgajā zivju kaudzē,  savukārt sakņu paviljonā jūtama tīrība un mierpilns iepirkšanās gars. Te neviens neskrien, negrūstas un nekliedz. Ja kaut ko vajag, pārdevēju nāksies uzrunāt pašam, uzbāzība šeit dominē vismazāk no visiem pārējiem paviljoniem.

Uzrunājot vairākus pircējus, ir skaidrs, ka visi kā viens uz tirgu nāk tieši plašās izvēles dēļ. Šeit salātus, ābolus, gurķus, tomātus, zivis, gaļu, un citus produktus var izvēlēties kā nekur citur, piedāvājums ir tiešām liels. Zanda ir studente un tirgu apmeklē reizi nedēļā. „Šeit nāku pirkt augļus un dārzeņus, pirmkārt, jau tāpēc, ka lētāk nekā veikalā, un arī garšīgāk. Veikalā nopērkamie poļu āboli klāt nestāv Latvijas sulīgajām antonovkām.”

Savukārt Raimonds uz tirgu nākot tikai pēc gaļas – „Man īsti nepatīk šī burzma un uzbāzība, bet te ir vislabākā gaļa, veikalā tādu nedabūt, un man patīk, ka manā acu priekšā cūka tiek sacirsta gabalos. Tas rada sajūtu, ka tik tiešām pērc svaigu preci, kas vitrīnā nav nostāvējusi divas dienas. Sieva gan līdzi nekad nenāk, viņai paliekot slikti, ieraugot tik daudz jēlas gaļas vienuviet.”