Skursteņslauķis - romantiskākās profesijas pārstāvis un laimes nesējs. FOTO

Tuvojoties apkures sezonas sākumam, cilvēki sākuši domāt arī par savu siltuma ieguves ierīču ugunsdrošību. Te palīgā steidz skursteņslauķi, kuriem rudens mēneši ir īpaši aktīvs laiks. Cilvēki zvanot viens pēc otra, stāv pat rindās – ko vasarā nevienam nevajadzēja, tagad vajag visiem uzreiz – tīrus skursteņus, tāpēc arī Kasjauns.lv devās izzināt tautā dēvētās romantiskākās profesijas aizkulises.

Raimonds Tīģeris un Gatis Matisons darbojas skursteņslauķu brālībā „Gustiņš”. Tā izveidota jau 1993. gadā, pulcējot diplomētus un sertificētus skursteņslaucītāja amata meistarus un zeļļus. Jautājot, kā mītiskās profesijas pārstāvjus saukt labāk, Gatis atzīst, ka mūsdienās pareizāk būtu - skursteņslaucītājs, taču tautā joprojām saglabājusies tendence pēc vārda skursteņslauķis izmantošanas. Lai gan tas skan prastāk, šī amata meistari neapvainojoties, šis vārds nāk līdzi jau no seniem laikiem.

Latvijā nav skolu, kur šo amatu varētu apgūt, taču tas neizslēdz eksāmenu kārtošanu un diplomu saņemšanu – jo tikai tad māceklis var kļūt par zelli (skursteņus var tīrīt patstāvīgi, bez meistara klātbūtnes), bet pēcāk jau par meistaru. Raimonds šajā profesijā darbojas jau vairāk nekā 20 gadu, vaicājot, kāpēc tāda izvēle, viņš smaidot atbild: „Nejauši. No tā, kas tev dzīvē ir paredzēts, nekad neaizbēgsi, pat ja to mēģināsi novērst.” Viņš atzīst, ka profesijai ir savas romantiskās puses, proti, kāpelēšana pa māju jumtiem, kaut vai tas pats ticējums, ka skursteņslaucītājs ir laimes nesējs, taču darbam ir arī savas melnās puses. Par to pārliecināmies arī mēs, kad pēc vairāk nekā stundas pavadīšanas uz nestabila jumta, dodamies pagrabā, kur sākas pakāju atbrīvošana no sodrējiem. Raimonds smejas, ka piedzīvots daudz ekstrēmu situāciju, reiz, attaisot vaļā šādu pakāji, sodrēji izplatījušies pa visu pagrabu, ka vien spuldzīti varēja manīt kvēlojam, vairāk nekas nebija redzams. Tādas situācijas rodas gadījumos, kad cilvēki aizdzīvojušies tik tālu, ka skurstenī burtiski sasprūduši piķmelni sodrēji.

Tikmēr Gatis par skursteņslaucītāju darbojas samērā neilgu laiku – aptuveni septiņus gadus. Viņš atzīst, ka viss sācies ar krāsniņu mūrēšanu, līdz brīdim, kad nolēmis pamēģināt, kā ir tur augšā – uz jumta. Jautājot, vai ir piedzīvotas ekstremālas situācijas uz jumta, abi atzīst, ka uz jumta nekas ekstrēms nedrīkst notikt. Katram solim jābūt pārdomātam, viss jādara lēni. „Ja es būtu kaut reizi kritis no jumta, es te tagad nestāvētu,” smejas Raimonds.

Brīvas vakances arī sievietēm. Pagaidām neviena nav pieteikusies

Skursteņslauķa amats Latvijā vairāk pieņemts kā vīriešu darbs, taču citur Eiropā, piemēram, Vācijā šo darbu veiksmīgi veic arī sievietes. Pagaidām Latvijā neesot nevienas sievietes skursteņslauķes, taču ne Raimonds, ne Gatis nenoliedz, ka būtu gatavi apmācīt arī dāmas. „Galvenais ir nebaidīties no augstuma un netīrības, ja tas nebiedē, tad neredzu iemeslu, kāpēc arī sievietes nespētu kļūt par skursteņslauķēm,” teic Raimonds.

Par augstumu gan piebilst Gatis: „Ir svarīgi, lai cilvēks nebaidās no augstuma, citādi darbs šajā profesijā nav iespējams. Ļoti noder arī alpīnisma iemaņas, jo ir tādi jumti, kur citādāk, kā bez virves ap vidukli, nemaz nav iespējams pārvietoties.”

Taču, jautājot, vai jauni cilvēki vispār interesējas par skursteņslauķa amata apgūšanu, Gatis piebilst, ka interese nav liela, bet kāds šad tad atnākot. Ar šo profesiju iespējams arī gana labi nopelnīt. „Skaitļus neminēšu, bet šajā darbā ir tā – ja gribat kļūt par miljonāru, tas nav īstais, nabagi nebūsiet, bet turīgi gan. Nopelnīt var, ja grib strādāt,” atzīst Gatis.

Līdzīgi kā citu amatu meistari, arī skursteņslauķi ik pārdienas piedzīvo kuriozas situācijas. Jāatzīst gan, ar dramatisku ievirzi. „Esam vilkuši no skursteņiem ārā gan kaķīšus, gan putniņus, jāpiebilst gan, vairāk beigtus. Viens gadījums, bija Iļģuciemā, kad mājas iedzīvotājiem bija pazudis kaķis, un izrādījās, šis pa ventilācijas šahtu uzlīdis līdz skurstenim, un pastaigājas pa mājas jumtu. Tāpat vienreiz izvilkām apgredzenotu kaiju. Bet reiz mums zvana sieviete un stāsta – mums balodis ventilācijas sistēmā dūdo. Aizbraucam, skatos, balodis sēž aiz restītēm, un netiek ārā,” atceras Raimonds.

Daudz kuriozu bijis arī ar neaizvērtiem šīberiem, kad pēc skursteņa iztīrīšanas pilna istaba sodrējiem tā, ka paklājam pat krāsu īsti nevar atpazīt.

Skursteņslauķis jau izsenis dēvēts par laimes nesēju. Arī Raimonds un Gatis atzīst – cilvēki uz ielas nelaiž garām izdevību, lai skrietu klāt un pieskartos mītiskajai skursteņslauķa uzsvārča pogai, lai tikai iemantotu laimi. Gatis pat stāsta, ka vairāki cilvēki apstiprinājuši: „Jā, šis ticējums darbojas!” Taču Raimondam par to ir cits skaidrojums: „ Stāsts vairāk ir par to, ka cilvēki nodzīvojušies tik tālu, ka plīts vairs nevelk, pusdienas nevar pagatavot, māja pilna ar dūmiem, un tad atnāk lielais glābējs skursteņslauķis, visu iztīra un ienes mājā siltumu, laimi un saticību.”

Gan Gatis, gan Raimonds atzīst, ka uz ielas tik tiešām klāt nāk vienmēr, tā jau ir ikdiena, taču patiesībā daudzi nezina, ka laimes iemantošanai skursteņslauķa pogai jāpieskaras tā, lai pats skursteņslauķis to nejūt.

Lai nu kā, Raimonds un Gatis aicina iedzīvotājus aizdomāties, un neatstāt skursteņu tīrīšanu uz pēdējo brīdī, kā tas vairumā notiek. Arī Valsts glābšanas un ugunsdzēsības dienestā atgādina, ka netīrīts skurstenis ir ugunsbīstams, jo, sadegot jebkuram cietajam kurināmajam, uz skursteņa virsmas veidojas kvēpi un sodrēji, kas laikus nenotīrīti, var izraisīt intensīvu to degšanu. Arī Raimonds atzīst – ne reizi vien redzēti degoši skursteņi, tad jau tīrīšanai ir par vēlu.