Žurnāliste Linda Bagone: "Joprojām nespēju aizbraukt uz Zolitūdi…"

Tā ir sena tēma, ko sākām jau TV3 laikā ar vīraku veikaliņiem. Paši cilvēki par šo problēmu sāka aktīvi runāt.

Līdz tam jums nebija saskarsmes ar šo problēmu?

Man pašai ģimenē ir bijusi bēdīga pieredze ar tuvu cilvēku, kurš aizgāja bojā – izdarīja pašnāvību tieši narkotisko vielu ietekmē. Tāpēc man ir ļoti stingra nostāja pret šīm vielām. Protams, sižetus par spaisa problēmu gatavoju ne es viena, strādājuši arī mani kolēģi. Manā ziņā vairāk bija izdomāt un sadalīt tematus, lai problēma tiktu daudzpusīgi un mērķtiecīgi atspoguļota.

Iznāk, ka jūsu atklātais rosināja pieņemt grozījumus krimināllikumā, kas ļāva nojaukt tirgotavas un aizliegt psihotropo vielu izplatīšanu!

Jā, arī papildināt sarakstu ar vielām, ko aizliegts tirgot. Taču problēma joprojām pastāv – aizliegšanas dēļ spaiss nogājis pagrīdē. Nepieciešams ieviest kriminālatbildību arī pircējam.

Biju apzinājusi visas iespējamās spaisa tirdzniecības bodītes Rīgā. Tāpēc, ejot garām vietām, kur tās bija, ir milzīgs prieks, redzot, ka to vairs nav, ka tās ir slēgtas. Protams, ir gandarījums, bet ar to jau viss neapstājas.

Bija neomulīgi, jo galvenais ir iekļūt valstī un no tās izkļūt. Kā žurnālists nevari darbam saņemt akreditāciju, vienalga, par ko gribi rakstīt. Speciāla akreditācija jāgaida ļoti ilgi. Tāpēc sižeti nebija augstākās profesionalitātes, jo bija jāstrādā ar parastu tūristu kameru, nebija līdzi mikrofonu.

Joprojām nevaru atklāt vietu, kur mēs ar Pētera vecākiem tikāmies, jo domāju, ka būs jābrauc vēl. Zinājām, ka intervijas nedrīkst veikt uz ielām, kur mūs var pamanīt, ne publiskās vietās, piemēram, kafejnīcās, ne viesnīcās. Viesnīcas istabiņa kādreiz šķita tā vieta, kas ir tava teritorija. Bet pēc Grestes aizturēšanas uzskata, ka arī viesnīcās sienas „dzird” visu, ko dari.

Atceros, kā martā gaidījām tiesas sēdes beigas pie Toras cietuma. Tuksnešainās saules karstumā bez ēnas nācās pavadīt astoņas stundas. Saule spīdēja it visur, un tuvumā nebija neviena veikala, kur nopirkt dzeramo ūdeni. Nebijām vienīgie mediji, bet cits uz citu raudzījāmies ar neuzticību. Šķiet, jebkurš var būt tavs potenciālais nodevējs. Un tu īsti negribi nevienam atklāt to, kāds ir tavs ierašanās iemesls.

Noteikti. 23. oktobrī būs skaidrs, vai turpināsies tiesvedība nākamajā līmenī. Protams, joprojām visi cer, ka Pēteri varētu atbrīvot.

Zolitūdes traģēdijas laiks... Strādājāt vairākas diennaktis. Bijāt vienīgā TV žurnāliste, kas iekļuva slimnīcā, kur ieveda cietušos...

Tas prasīja smagu vārdisku „laušanos” ar slimnīcas pārstāvjiem, lai tur varētu nokļūt... (Pasmaida.) Zolitūde ir emocionāli smagākā pieredze. Pēc tās pie mums – žurnālistiem – nāca uz pārrunām psihologi. Bija vairākas nodarbības. Sapratu, cik svarīgi to izrunāt ir kolēģu lokā, lai justu, ka tu ar savām emocionālajām problēmām neesi viens. Jo kolēģi cits citu saprot. Kolēģu starpā spriedām – daudzi joprojām neesam aizbraukuši uz to vietu. Grūti atcerēties. Pārliecinājos, ka brīdī, kad ir emocionāli smagi, „ieslēdzas” kaut kādas rezerves, ka tu pēkšņi spēj izciest negulētas naktis, āra aukstumu, bēdas.

Agrāk strādājāt TV3 Ziņu dienestā, nu pāris gadu esat LTV. Kāpēc pārgājāt?

Sākšu ar to, ka jau 12 gadu vecumā kā Svētdienas skolas audzēkne sāku strādāt Kristīgajā radio – vadīju bērnu un jauniešu raidījumus. Un tas bija ilgs laika posms. Tas man arī radīja interesi par šo profesiju. Esmu strādājusi daudzās vietās studiju laikā. Piemēram, biju „Lido” slidotavā dīdžejs. (Smejas.) Darbojos „Baltic Times”, bet nerakstīju. Nopietnais darba periods sākās ar TV3.

Pārgāju tāpēc, ka ziņas ir ļoti šaura joma – viens viedoklītis, otrs, pašam analizēt neko nevajag. Mani interesē pētnieciskā žurnālistika.

Bet ko es tik par sevi!? (Samulsusi.) Darbs, kas paveikts, ir darīts kopā ar brīnišķīgiem kolēģiem. Kolektīvs ir svarīgs – tas vai nu ļauj tavām idejām uzplaiksnīt, vai tās apspiež. Man paveicies ar atbalstošiem kolēģiem.

Judīte Čunka: „Lādiņš nokrita nesprādzis...”

LTV1 žurnāliste Judīte Čunka šogad vairākas reizes drosmīgi devās uz Ukrainu, lai apstākļos, kuros lodes svilpj virs galvas, veidotu reportāžas par kara plosīto valsti. Viņas pirksts pielikts arī akcijas „Palīdzēsim glābējiem!” rīkošanā.

Tas vienkārši ir mans darbs. Ja jūtams, ka kaut kas briest, Ziņu dienestā spriežam, vai brauksim veidot reportāžas. Bieži vien lēmums jāpieņem ļoti ātri. Ja dienas vidū nolemjam braukt, tad, steigšus sakravājot somas un sapakojot videotehniku, jau vakarā ar operatoru sēžam lidmašīnā. Ziņu dienestā uzskatām, ka Latvijai svarīgi notikumi un norises ārvalstīs, cik vien tas ir iespējams, skatītājiem ir jāstāsta un jārāda no savu reportieru skatupunkta.

Ukrainā jūs bijāt vairākkārt – pārsvarā tajās dienās, kad tika nogalināts desmitiem cilvēku. Vai gluži cilvēciski nebija bail?

Manuprāt, nav cilvēku, kas nejustu bailes. Strādājot Ukrainā, protams, ievērojām piesardzību, mums ir savi nerakstīti likumi. Filmējot apstākļos, kad nevar zināt, kas gaidāms aiz nākamā stūra un no kuras puses var šaut, vienmēr abi ar operatoru esam dažu soļu attālumā viens no otra. Tā, lai kolēģis visu laiku ir acu priekšā. Bieži vien operatoriem esmu teikusi: „Viss! Tālāk ne soli!”

Kad jūnijā pēdējo reizi bijām Kijevā, ar operatoru Aigaru Kovaļevski bijām aizgājuši palūkoties, kā izskatās Maidanā, kur februārī filmējām traģiskos mirkļus – desmitiem cilvēku sašaušanu. Ejam, un Aigars rāda: „Re, kur ložu caurumi stiklotajā ēkā redzami. Es tepat, aiz maliņas noslēpies, stāvēju, filmēju, un lodes spindza apkārt.” Atceros, kā tajā februāra dienā ierakstām visu, ko redzam, ķeram kadrā katru ievainoto, ko iznes ārā no barikādēm un aizved prom. Un vienā mirklī Aigars saka: „Es paiešu mazliet uz priekšu, lai var redzēt, kur tieši šauj.” Es kliedzu: „Nekur neej! Nāc atpakaļ!” Labi, ka viņš saprata, ka tie pāris soļi būs pārāk bīstami un ir sasniegta robeža, kuru šķērsot nedrīkst.

Mani kolēģi ir ļoti jauki! Pēc atgriešanās vienmēr sagaida ar bučām un apskāvieniem! Laikam tāpēc, ka viņiem vienmēr atvedu gardas konfektes. (Smejas.) Kad filmējam traģēdijas un draudīgas vietas, cenšos neļaut vaļu emocijām un saglabāt vēsu prātu. Tikai pēc tam, kad beidzam filmēt, saprotam – jā, tas bija traki...

Par braukšanu sagrabējušā mašīnā patiesībā bija tā. Gribējām nofilmēt frontes līniju Doņeckas apgabalā. Tuvojoties tai, ukraiņu brīvprātīgie karavīri drošības apsvērumu labad mūs pārsēdināja sanitārajā mašīnā, kas brauca militārās kolonnas galā. Tas bija vecs ātrās palīdzības busiņš, kam vairs netaisījās ciet durvis. Iekšā nestuves ievainotajiem, pāris kastes ar vienkāršiem pretsāpju medikamentiem un līdzekļi pirmās palīdzības sniegšanai. Pie stūres – vīrs ar automātu uz vēdera. Izrādās, ārsts. Kad jākaro, viņš šauj. Bet, tiklīdz ievaino kādu no bataljona biedriem, met ieroci pie malas un pārsien brūces. Kad jautāju, kāpēc viņiem ir tik sagrabējusi ātrās palīdzības mašīna un vai tiešām labākas nav, viņš atbildēja: „Ir, bet kāda jēga braukt uz fronti ar labu auto, ja to vienalga sašaus!” Piebildīšu, ka brīvprātīgo bataljons lielā mērā pārtiek no iedzīvotāju un uzņēmēju saziedotā.

Tajā reizē bija jākrīt arī grāvī. Esam dažus kilometrus no separātistu kontrolētās pilsētas Popasnoje, kuru ukraiņu brīvprātīgie karotāji gatavojās ieņemt. Runājam ar karavīriem. Pēkšņi gaisā svilpj, esam pamanīti. Lido separātistu raidīts mīnmetēju lādiņš. Karavīri nokomandē: „Gulties!” Metos ārā no mašīnas. Krītu grāvī, nedomājot, cik netīrs vai akmeņains. Lādiņš nokrīt nesprādzis kaut kur saulespuķu laukā…

Šādos komandējumos slodze ir nenormāla. Gan psiholoģiskā, gan fiziskā. Pa vienam dažu sekunžu īsiem kadram, gluži kā veidojot mozaīku, ir jāatlasa un jāizveido sižets. To dara datorā un ļoti ierobežotā laikā – reizēm līdz ēteram, lai sižetu nosūtītu uz Rīgu un parādītu „Panorāmas” skatītājiem, ir atlikušas vien divas vai pat viena stunda. Parasti komandējumos video montē operators. Jā, februārī Aigars pārpūlēja acis. Par laimi, tagad viss atkal ir labi.

Skatītāji atzinīgi novērtējuši arī jūsu sižetu sēriju „Uzlabosim glābēju ikdienu!” Ko izdevies ar to panākt?

Ar sižetu sēriju izdevās parādīt, cik patiesībā sliktos apstākļos ugunsdzēsēji pavada dežūras. Cepuri nost viņu priekšā, un liels paldies Rīgas 1. depo glābējiem, ka viņi man uzticējās un nebaidījās stāstīt, ka depo telpās, kas remontētas kaut kad dziļos padomju laikos, politiķi baidījušies ieiet.

Ar uzņēmēju, iedzīvotāju un Kuldīgas arodskolas audzēkņu atbalstu jau ir labiekārtota viena ģērbtuve. Ir arī jauni un ērti skapīši, kas tapuši pēc pašu glābēju skicēm. Ar sižetu sēriju, iespējams, būsim panākuši arī to, ka tehnisko arodskolu audzēkņi prakses varēs pavadīt daudz lietderīgāk nekā līdz šim, piemēram, palīdzot labiekārtot šādus depo.

Ceram, ka drīzumā ar kopējiem spēkiem pabeigsim remontēt otru ģērbtuvi. Ķeroties tai klāt, sienas izrādījās tik saplaisājušas, ka bija vajadzīgs iesaistīt lielākus resursus, un tas darbus krietni paildzinājis. Taču drīz arī tur betonēs un klās grīdas segumu. Firmas dos flīzes un krāsas. Privātpersonas sagādājušas arī jaunus karstā ūdens boilerus, lai glābējiem pēc ugunsgrēka nav jāmazgājas aukstā ūdenī.

Atpūtas brīžus starp izsaukumiem vīri nu var īsināt, lasot iedzīvotāju pasūtītos un redakciju atvēlētos žurnālus. Ir izdevies ievilkt internetu un televīziju. Visu šo palīdzību koordinējot un atbildot uz zvaniem un e-pastiem, reizēm jutos nevis kā žurnāliste, bet liela ofisa sekretāre, kurai jāpārzina, kur un kas var noderēt no ziedotāju piedāvājuma. (Smejas.) Prieks, ka pilnīgi neatkarīgi no mūsu akcijas līdzīgus labiekārtošanas darbus citā ugunsdzēsēju depo veic arī viena privātpersonu grupiņa. Ceru, ka politiķiem ir kļuvis vismaz drusciņ kauns.

LNT ziņu dienesta reportieris Uldis Āboliņš četrus gadus dzīvoja Mančestrā Anglijā, studēja maģistrantūrā socioloģiju un veidoja dokumentālas reportāžas par emigrantu dzīvi svešumā, kas nereti izsauca plašu rezonansi Latvijas sabiedrībā. Uldis sevi nesauc par žurnālistu, jo sižetus veido sociālantropoloģiskā skatījumā.

Tev bija darbs LNT Ziņu dienestā, kāpēc nolēmi krīzes gados doties uz daudzu latviešu iecienīto darba meklēšanas zemi Angliju?

Neesmu tipiskais emigrants. 2010. gada pavasarī uz Angliju neaizbraucu, naudas problēmu vai kredītu sloga dzīts. Atalgojums LNT arī krīzes laikā bija apmierinošs. Vienkārši jutos, ka vajag iziet ārā no savas komforta zonas un izaicināt sevi ar vides maiņu. Tolaik nomāca Latvijā esošais ekonomiskās krīzes fons. Sapratu, ka tajā pavasarī vajag ievilkt plaušās pasaules gaisu, un to attaisnoju ar vēlmi turpināt socioloģijas studijas. Maģistra programmu sāku Mančestras Metropolitēna universitātē, izvēloties migrācijas jautājumus un transnacionālo dzīvesveidu.

Straujā vides maiņa ikvienā ikdienas aspektā nebija ātra, bet neteiktu, ka grūta. Drīzāk iekšējs cīniņš lika saņemties un iznēsāt darba pieteikumus uz bāriem, klubiem un kafejnīcām, jo līdz šim biju strādājis tikai mediju darbā. Bet, ja esi iebraucējs, tad automātiski pierē ir zīmogs, ka deri vien mazkvalificētiem darbiem. Tad mana kursabiedrene, kas strādāja Mančestras domes izglītības departamentā, piedāvāja strādāt par tulku-skolotāja asistentu darbā ar latviešu bērniem un emigrantu ģimenēm.

Kā sākās tavs ārzemju korespondenta darbs?

No profesionālā kretīnisma nevar atbrīvoties līdz ar vides maiņu. Visapkārt bija daudz sociālo fenomenu, par kuriem Latvijā neviens nezināja, nerunāja, un tamdēļ atklāju tematus sižetiem.

Joka pēc sāku filmēt ar viedtālruni latviešu balsošanu referendumā par Saeimas atlaišanu. Video nosūtīju savai producentei Ilzei Agintai uz LNT ziņām ar domu, ka varbūt noderēs. Viņai patika gan video kvalitāte, gan tas, kas tur bija, un trīs sagatavotos sižetus parādīja ziņās.

Pēc tam iemācījos strādāt ar grafikas dizainu, nopirku pats savu kameru, audioaparatūru, montāžas datoru un sāku veidot aptuveni desmit minūšu ilgus dokumentālos cilvēkstāstus raidījumam LNT ziņu „Top10”, pilna cikla ziņu sižetus, kurus Rīgā saņēma un palaida ēterā.

Ar kādām problēmām saskāries?

Jau pirmajās dienās sabruka iespaids par Angliju kā lēdiju un džentlmeņu zemi. Dzīvot mikrorajonā, kur uz konkrētās ielas nebija neviena cita imigranta, bija izaicinājums. Ja viņi ikdienā lasa pret imigrantiem noskaņoto laikrakstu „Daily Mail”, nav ko brīnīties, ka logā lido olas, pret durvīm šķaida arbūzu, automašīnai izdauza priekšējo stiklu, bet reiz filmēšanas laikā pret mani no augšas meta balonu ar krāsu, kas nokrita tikai dažus centimetrus no manas kameras. Londonā, filmējot latviešu bezpajumtniekus, lietuviešu bezpajumtnieki krievu valodā sāka apspriest, cik mana kamera varētu izmaksāt, kad to nodod lombardā.

Galvenais uzdevums bija radīt jaunas zināšanas par latviešiem Lielbritānijā – atšķirīgas no līdz šim mediju telpā jau atražotajiem rāmējumiem. Esot tur uz vietas, socioekonomiskā realitāte izrādījās atšķirīga.

Veidoju stāstus par emigrantu politiskajām attieksmēm, latviešiem, kas iesaistīti modernajā verdzībā, viltus laulībām, par bankrotu migrāciju. Sociāli nozīmīgi bija stāstīt par vientuļajām mammām ar bērniem un pirmspensijas cilvēkiem, kas Anglijā sajūt savu vērtību, kamēr Latvijas darba devēji viņus ignorē.

Šajos četros gados, kad biju prom, ne reizi nebija pārņēmusi sajūta, ka vēlos atgriezties. Man bija ļoti grūti spert šo soli, jo tā sajūtu brīvība, kāda ir Lielbritānijā, ir nenovērtējamā. Es sevi bagātināju.

Taču mani ļoti kaitināja procesi, kas notika Latvijā. Jutos bezspēcīgs. Šķita, ka, atgriežoties Latvijā un veidojot sižetus, spēju kaut kādā veidā izteikt savu redzējumu par notiekošo.

Kādi bija pirmie iespaidi pēc atgriešanās?

Atbraucot uz Rīgu, bija apjukums. Ierodos lidostā desmitos vakarā un saprotu, ka atpakaļceļa nav. Jāatsāk dzīve Latvijā. Apjukums un nezināmais pirmajās dienas ir tik liels, ka būtu nepieciešams izveidot teju vai reemigrantu diskusiju klubiņu. Biju ļoti pieradis pie Anglijas kultūrvides.

Iejušanos ļoti sekmēja LNT Ziņu dienesta kolēģu attieksme. Diezgan ātri atkal biju ierauts ziņu ražošanas ritmā, kad vairs nebija laiks analizēt, kā jūtos. Tagad jau ir sajūta, ka nekur nebiju emigrējis.

Un ko tālāk? Pēc laika atkal brauksi prom?

Pēc atgriešanās daudz ko uztveru citādi. Pirms braucu uz Lielbritāniju, biju ļoti rāmēts, bet Lielbritānija mani atbrīvoja, jūtos brīvs. Māja pēc definīcijas man nav fiziska vienība. Tā ir vieta, kur jūtos komfortabli.