"Aploksne glābs dzīvību?" Kāpēc Latvijā joprojām tic kukuļu spēkam medicīnā

Kā raksta sieviete vārdā Vita, uz viņas stāstu par slimo māsu radiniece atbildējusi: "Varbūt jūs par maz naudas iedevāt ārstiem?" un pēc tam, kad uzzināja, ka kukuļus neviens nav devis, teica: "Nu tad viņa nomirs, ja neko nedosiet ārstiem."

Šis dialogs izraisīja vētrainu reakciju: desmitiem komentāru, simtiem emociju. Taču tie atspoguļoja veco problēmu - ticību tam, ka bez "aploksnes" neviens Latvijā pa īstam neārstēs. 

Daudzi komentāros šo domāšanu dēvēja par padomju laika mantojumu, kad "dāvana ārstam" tika uzskatīta par teju vai obligātu rituālu. Toreiz to bieži attaisnoja ar zemajām mediķu algām un caurspīdīguma trūkumu sistēmā. Bet kopš tā laika ir pagājuši vairāk nekā 30 gadi. Vai tiešām nekas nav mainījies?

Daži komentētāji apgalvo: "Es nekad neesmu devis kukuļus, un mani lieliski ārstēja." Citi dalās satraucošos stāstos: "Kamēr nebiju dakterim iedevusi 50 eiro  operāciju neuzsāku. Pēc kukuļa veica uzreiz." Daudzi uzsver: kukuļi ārstiem ir sodāms nodarījums. Taču sabiedrībā joprojām ir iesakņojusies ticība, ka bez "veicināšanas" patiesas rūpes nesagaidīt. Šeit arī padomi "atnest kaut ko pie kafijas medmāsām", lai "uzturētu atmosfēru".

Ir arī tādi, kas, nesaprotot, kā sistēma ir iekārtota, izlemj "nodrošināties", lai pēc tam sevi nevainotu. "Es iedevu visiem - ārstam, medmāsām. Kā viss noritētu bez tā - nezinu. Bet mamma tagad ir mājās, bet sākumā teica - tikai uz aprūpes namu."

Ko vēl rakstīja komentāros:

• "Cilvēks mirst tāpēc, ka viņa organisms vairs nespēj tikt galā ar konkrēto slimību, nevis tāpēc, ka kāds "nav iedevis" naudu. Atvainojos par savu tiešumu tik smagā brīdī - bet neviens ārsts nav ieinteresēts tīši nogalināt pacientus. Ar dzīvu pacientu ir mazāk papīra šķiedras."
• "Esmu pacients ar pieredzi, nekad neesmu devusi kukuļus ārstiem. Mani izārstēja, varētu teikt, izglāba. Attieksme no ārstu puses vienmēr bijusi laba. Turieties, Vita."
• "Pirms pusotra gada, kad bieži bijām slimnīcās un saskārāmies ar veco ļaužu pansionātu sistēmu, arī man bieži ieteica dot naudu ārstiem un personālam. Kā tas reāli darbojas - tā arī nesapratu. Ja es būtu ārste, man būtu pretīgi."
• "No dzīves. Man tuvam cilvēkam bija mioma. Operēja Linezerā. Operācijas dienā viņa vienkārši staigāja pa gaiteni, gaidīja, kad kaut kad sāksies. Nejauši satiku ārstu, iebāzu viņam rokā pēdējos 50 eiro - un gandrīz uzreiz pateica, ka tūlīt vedīs uz operāciju zāli. Līdz tam varētu vēl ilgi staigāt un gaidīt, nezin cik."
• "Tas ir briesmīgi. Necilvēcīgi. Ticēt, ka dzīvību glābj tikai tad, kad iebāzīsi naudu rokā... Tas tik dziļi iesakņojies sabiedrības apziņā. Turieties! Mani ārstēja, operēja, aprūpēja - nevienu aploksni es nedevu. Viss notika Stradiņos."
• "Diemžēl tā ir realitāte daudzviet. Es personīgi nemaksāju, bet mamma, kad biju slimnīcā - jā, iedeva māsiņām. Vai no tā ir uzlabojusies attieksme - nezinu. Taču palātā viņa bija viena. Kāpēc nav normāla oficiāla summa, lai es varētu oficiāli samaksāt par papildpakalpojumiem? Šķiet, sistēmai ir izdevīgi, lai viss paliktu nenoregulēts."
• "Tāda diemžēl ir realitāte daudzās slimnīcās. Mums te ir viens vispār nekaunīgs - tieši prasa naudu, un slimnīca viņu tur. Kaitina šī prakse. Bet atcerieties: ja var nopirkt parastu ārstu, tātad var nopirkt arī galveno - to, kurš izlemj, kas notiks valstī, kuru lobēs un kuru ne."