Tulkotāja Silvija Brice: "Darbs ir lieliska nobēgtuve"

Silvijas Brices dzīvoklī Jaundubultos sienas noklātas ar tulkotāju tapetēm, visur grāmatas, grāmatas, grāmatas... Lielu daļu aizņem pašas tulkojumi – to ir gandrīz divi simti. Izdevniecībā „Zvaigzne ABC” tikko iznācis Silvijas Brices tulkotais Reičelas Džoisas romāns „Harolda Fraja neticamais svētceļojums”, tipogrāfijā savu kārtu gaida vēl vairākas grāmatas, un, protams, arī šobrīd Silvija strādā pie jauna tulkojuma. Tradicionāli bagātīgs un ražīgs rudens. Un ļoti skarbs – šoruden Silvija zaudēja mammu.

– Mammas aiziešanai laikam nekad nav iespējams sagatavoties.

– Mammītei bija 86 gadi, bet cilvēka aiziešanai sagatavoties nevar, pat ja viņš ir pietiekami lielos gados. Slimnīcā mammīti visi vēl apciemojām, viņa bija pavisam ņipra un runāja par iešanu uz mājām. Bet kādu nakti sirsniņa neizturēja. Un tad nāca tas agrā rīta zvans, kas nekad neko labu nemēdz vēstīt. Gan bērni, gan mazbērni bijām iesaukuši viņu par Miķeļomu, un naktī pēc Miķeļiem viņa arī aizgāja.

Kad sēžu pie darba, neraudu un negremdējos atmiņās, es strādāju. Bet, protams, kad uzej virsū kādai sajūtai vai fotogrāfijai... Vēl jau tas nav pārsāpēts līdz galam. Ir jāizskumst, jāizbēdājas. Pēc mammas nāves sajutu, ka visiem ģimenē ir mainījies statuss, sevišķi mums, abām meitām. Pienācis brīdis, kad paliec bez mammas, kura tevi šķīra no bezdibeņa. Tagad no tā vairs nešķir nekas – tu esi pēdējais ierindā, un citi ir pirms tevis. Tev aiz muguras sargādams vairs nestāv neviens. Es to sajutu diezgan skaidri. Mammas aiziešana nozīmē arī to, ka neviens tevi vairs nemīlēs bez noteikumiem, neviens. Tikai mamma var mīlēt bez noteikumiem, pārējiem vienmēr ir noteikumi.

– Mamma droši vien lepojās ar tevi.

– Mamma lepojās, un mamma arī daudz lasīja. Visu, kas man likās, ka viņai varētu patikt, ko esmu iztulkojusi, es viņai devu lasīt. Viņa tak Kena Foleta Zemes pīlārus izlasīja, turklāt bija lielā sajūsmā! Viņai viena actiņa ne sevišķi rādīja, un viņa tomēr lasīja to lielo blāķi cauri. Esmu ļoti priecīga, ka viņa piedzīvoja mana Atzinības krusta piešķiršanu. Domāju, ka viņai tas nozīmēja daudz vairāk nekā man. Es ļoti priecājos par viņas prieku.

– Noteikti. Visu dzīvi darbs man palīdzējis tikt vaļā no ķezām, bēdām vai uzmācīgām domām un galu galā arī no kūtruma un slinkuma. Jo kādreiz ir tā, ka negribas no segas apakšas līst ārā. Bet, kad saņemies, aizej pie datora un uzklabini pirmo teikumu, kaut kā aiziet. Darbs velk ārā no visa, jo man ļoti patīk tas, ko daru. Kad pārtraucu, ilgojos pēc brīža, kad varēšu turpināt – izņemot reizes, kad ir baigais mezgls un tu netiec tālāk. Bet tad reizēm pietiek pat ar mazu pauzi – aizej atpakaļ, un risinājums ir. Vai arī tas rodas nākamajā dienā. Abi ar darbu mīlīgi sadzīvojam. Lieliska nobēgtuve.

– Tulkotāja profesija laikam ir viena no īpaši vientuļajām.

– Absolūti. Bet tulkotājs jau nevar citādi strādāt, kā tikai sēžot mājas viens. Jaunībā varēja vairāk izdarīt – tagad es to ne vairs varu, ne man vajag –, un tomēr tas netraucēja skraidīt uz pasākumiem, satikties ar draugiem. Tagad vientulība pieņemas spēkā gadu no gada, turklāt arī zūd sociālās iemaņas. Jāsaprot, ka tie nav divi vai trīs gadi, kas būtībā pavadīti vientulībā. Tie ir divdesmit gadi mājās, vienai, tulkojot. Tev zīmogs ir uzlikts, bet, ja ar šo zīmogu esi ļoti mierā, daudz kas vairs nav svarīgs. Ir svarīgs tas, ko dari, un tās pāris izklaides, kas patīk. Nav nemaz slikti. Turklāt, ja es pagalam nepaciestu vientulību, to nedarītu. Bet savā un tulkojamās grāmatas kompānijā es vienkārši brīnišķīgi pavadu laiku. Uz Rīgu mani var aizvilināt opera vai labs koncerts. Uz prezentācijām un tamlīdzīgiem pasākumiem gan eju reti, tikai kad mīļi, dārgi cilvēki aicina, un tad arī šķiet, ka tas var pagaidīt. Bet mēs jau zinām, kā ir ar to pagaidīšanu, – var arī nokavēt. Nokavēt to brīdi, kad vajadzētu vēl kaut ko pateikt, uzsmaidīt, apskaut...

– Būtiskākais ir aizraušanās ar literatūru. Izklausās drausmīgi banāli, vai ne. Ir jābūt tai stīgai, kas ļauj saredzēt tekstā vai grāmatā to citu pasauli, kura valdzina. Bez tā nevar, un tas ir pamatā visam. Un tad – godaprāts. Tajā es iekļauju spēju iejusties. Ja nespēj iejusties rakstnieka pasaulē, viņa valodā, tas nebūs godīgi ne pret rakstnieku, ne pret lasītāju. Vajadzīga pacietība un aizrautība – tas bieži apvienojas. Tu sēdi kā ķipis, vasarā garām pa ielu iet cilvēki uz jūru... Ne jau ka es būtu liela smiltīs gulētāja, absolūti nemaz. Bet tā sajūta: ir vasara! Cilvēki iet ārā! Ir vasara! Bet iekšā ir tas: nē, es te sēdēšu, kamēr būšu atkodusi, kā to rindkopu uzrakstīt. Vēl arī paškritika. Vienmēr jāatceras, ka visi varam kļūdīties, turklāt arī kļūdāmies. Visi! Un saproti, ka vienmēr var labāk. Tā apziņa atvieglo dzīvi – nevis domāt, ka viss ir akmenī cirsts, neko nevar pateikt citādi, kā tu to esi izdarījis. Visu var citādi! Jautājums tikai, kas ir labāk un atbilstošāk. Un nevajag iespringt uz kritiku, pat tad, ja tā liekas nepamatota. Kas gala beigās tas viss ir uz kapličas vārtu fona!

– Ir teiciens par režisoru, kuram jānomirst aktierī. Vai tas nozīmē, ka tulkotājam jānomirst tekstā?

– To es nepaguršu atkārtot: lasītājam ir jālasa rakstnieks, nevis tulkotājs. Citādi – ar kādiem līdzekļiem dabūt iespaidu, kādu gribējis rakstnieks. Ir jāuzķer autora spilgtums un raksturs – vai tā ir vārdu izvēle, sinonīmu bagātība, vai, gluži otrādi, varbūt viņš uzstājīgi atkārto vienu un to pašu vārdu. Jāuzķer, kas rakstniekam šķitis paspilgtināšanas vērts un kam viņš atlasījis vārdus, kas ir ekspresīvāki par pārējiem. Un tad tev ir jādara tas pats. Tulkotājam galvenais ir sajust rakstnieku – ar visu savu ādu, ar galvu, ar būtību, ar visiem jutekļiem, kā autors raksta. Just pilsētu, attieksmi pret dzīvi, smaržas, kas gaisā, būt redzējušam arhitektūru tajā valstī un pilsētā, par ko tiek rakstīts, trepju telpas un slepenus stūrīšus – tas ļoti daudz ko dod.

– Ir tādas grāmatas, kuras mani ir briesmīgi saviļņojušas ar savu ierašanos pasaulē latviski. Alfrēda Dēblīna Berlīne, Aleksandra laukums iznākšana latviski man bija lieli, privāti svētki. Man liekas, tā bija sarežģītākā grāmata, ko esmu tulkojusi. No divdesmito gadu Berlīnes daudz kas nav palicis pāri, bet tur joprojām ir Aleksandra laukums, tur joprojām ir tās pašas vārtrūmes, kas netika sabombardētas. Ir zelta vērts, ja tur var pabūt, pavazāties uz labu laimi.

Šogad maijā atkal biju Berlīnē. Aizkūlos uz vietu, ko sauc par Klāriņas deju zāli. Un aizkūlos tāpēc, ka metro nejauši ieraudzīju ziņu: vakar Toms Henkss viesojās Klāriņas deju zālē. Tas ir pašā Berlīnes centrā, bet mazliet nomaļus no burzmas. Veco piecstāveņu ietverts pagalms, noplukuši mūri, durvis ar nodeldētu slieksnīti. Es ieeju, tur ir priekšnams, stāvu pa kājām viesmīļiem garos, baltos priekšautos, turpat ir sakārti mēteļi, un turpat ir deju zāle! Gar malām salikti galdi un Vīnes krēsli, pie griestiem spoguļbumba, zeltaini brūna gaisma, un pāri griežas dejā. Un tie pāri ir tādi – onkulīši un tantītes manos gados, nekādu greznu drēbju, nekā, bet viņi dejo! Spēlēja īsts orķestris, maza kapeliņa. Es gandrīz paģību, jo tas viss bija tīrākais Dēblīns. Es būtu sviedusi mēteli kaktā un gājusi tur pasēdēt un paskatīties, bet man tak paniskas bailes, ka mani uzlūgs dancot!

– Ienīstu dejošanu – ja tā attiecas uz mani. Tā es arī stāvēju tajā priekšnamiņā, traucēdama viesmīļiem, un blenzu minūtes desmit. Tā gaisotne! Tas bija fantastiski. Neizsakāmi! Bija četri pēcpusdienā, un viņi visi dejoja. Henkss gan, izrādās bijis blakus zālītē – blakus durvīs, kur vakaros ir dārgais, lepnais restorāns.

Tu vari kulstīties pa centru, gar dārgajiem veikaliem, pa tūrisma maršrutiem, bet neko tādu neredzēsi. Bet, tikko iebrien drusku sānis, kaut ko atrod. Iejušanās tulkotājam ir ļoti svarīga. Dullākās kļūdas rodas tad, ja neiejūtas, tad vienkārši var sajaukt ziemu ar vasaru.

– Rakstnieki arī droši vien šo to sajauc savos tekstos. 

– Viņi bieži sajauc. Tas, ka cilvēks vairākas reizes pieceļas, ne reizi neapsēžoties, ir ik uz soļa. Vienubrīd tiek aprakstīta linoleja grīda, kas pēkšņi pārvēršas parketā... Viens visu laiku pīpē cigāru un tad pēkšņi sāk pīpēt pīpi... Visu laiku jāskatās.

– Ir lietas, ko laboju. Ja kādai dāmai viņas biezajā romānā ik pa laikam nogrand briesmīgs pērkona dārds, kam seko šaušalīga zibens plaiksna, jūtos absolūti brīva to izlabot. Nu, johaidī! Sākumā pat pārbaudīju – domāju, varbūt otrajā Zemes puslodē nudien notiek otrādi – vispirms pērkons un pēc tam zibens... Vai tad es viņai tagad rakstīšu un jautāšu atļauju izlabot? Izlaboju, un miers! Nebija jau arī tas romāns nekāds Korāns... Protams, arī tulkotājiem gadās kļūdīties.

– Tev vispār sanāk lasīt kaut ko citu – to, kas nav jātulko?

– Man ir tāds sapnis: es aiziešu pensijā – abi vārdi kursīvā – un tad sēdēšu šūpuļkrēslā un lasīšu grāmatas. Vispār tas sapnis kaut kur vēl ir, tikai es saprotu, ka strādāšu kā mīļā, kamēr vien galva man vilks. Tikko izlasīju Ingas Ābeles Klūgu mūku. Tā meitene nereāli labi raksta! Ar tulkoto literatūru ir švaki – kā atzinušas arī manas draudzenes tulkotājas, mēs jau nelasām kā normāli cilvēki. Visu laiku galvā strādā procesors – hm, kā diez ir bijis oriģinālā, un vai tikai tur tā ir bijis... Tas drausmīgi traucē. Dzelžaini paļaujos uz Maimu Grīnbergu un Daci Meieri – esmu izlasījusi gandrīz visu, ko viņas ir iztulkojušas, un jūsmoju bez gala, bez gala, bez gala! Mēs būtu ārprātīgi nabadzīgāki, ja nebūtu šo abu meiteņu. Milzīgs gobelēna laukums no somu un igauņu, kā arī no spāņu, katalāņu, itāļu un lietuviešu valodas mums ir ņemts un uzdāvināts. Nenovērtējami!

Arvien vairāk dāvanu

– Literārie tēli, kam pusaudža gados gribēju līdzināties, vienmēr bija huligāniski puikas. Nekad kaut kādas absurdas princeses, pret kurām jutu tikai nicinājumu, kā tāds radījums vispār var būt. Līdz samērā apzinīgam vecumam man šķita labāk būt bezbailīgam kovbojam, nevis tai bezpalīdzīgajai jaunkundzei, kuru viņš izglābj. Nav tādas grāmatas, kas manu dzīvi būtu kardināli ietekmējusi, drīzāk dzīve, kā nu tā ir gājusi, ietekmējusi grāmatu izvēli. Nē, viena bija gan: sešpadsmit gadu vecumā izlasīju Alberta Kronina „Citadeli”. Tā ir grāmata par jaunu ārstu, kurš apprecas, viņam iet grūti, viņš cīnās, sieva slimo, viņš laužas uz priekšu savā profesijā, viņš, protams, ir augstas morāles cilvēks, kurš glābj citus... Tā grāmata mani tiešām ietekmēja. Izlasījusi to, piegāju pie grāmatplaukta, izrāvu kādu Rīgas Globusā pirktu vācu jauniešu stāstu krājumu, tajā pašā naktī iztulkoju divus stāstus un nosūtīju žurnālam Liesma. Viens no šiem stāstiem tika publicēts. Un tā arī visa tulkošana sākās... Paldies, paldies, paldies manai vācu valodas skolotājai Ainai Jirjenai par nesatricināmi mūrēto valodas pamatu!

– Reizēm šķiet, ka grāmatu lasīšana mūs padara nevis par gudrākiem, bet par labākiem cilvēkiem...

– Man ļoti vēlu atnāca atziņa, ka var ne tikai dragāt cauri grāmatu pēc grāmatas, jo tev patīk lasīt, bet kaut ko arī mācīties. Es neteiktu, ka esmu daudz mācījusies no daiļliteratūras kādas reakcijas dzīves situācijām vai vērtējumus. Pat mani ētiskie vērtējumi par grāmatu varoņiem bijuši tīri emocionāli, nevis sēžot un apcerot, kurš tad tikumiskajā ziņā ir pārāks. Visvairāk no pēdējā laikā lasītajām un tulkotajām grāmatām mani iespaidojusi „Harolda Fraja neticamais svētceļojums” – jā, tā man pēkšņi uzdeva daudz jautājumu un lika domāt.

– Ne ar ko nevar salīdzināt bērnu piedzimšanu – tas ir ārpus konkursa. Nekas nevar būt ārkārtīgāks, skaistāks, dārgāks. Tā ir laime. Tagad man ir mazdēls, arī viņš ir pilnīgi ārpus konkurences. Pilnīgi cita kvalitāte dzīvei. Atveras tik milzīga mīlestības potence, ka tu pat neesi nojautis, ka tāda tevī var atplaukt. Kaut kāda pilnīgi iepriekš nepazīta mīlestība.

Liels pārdzīvojums bija mana pirmā uzturēšanās Rietumos 1992. gadā. Neko taču mēs toreiz nezinājām, tikai domājām, ka zinām. Kultūršoks pilnos ziedos, jāapjēdz pilnīgi cita pasaule, pilnīgi citi principi. Mans naivums bija neizmērojams. Neizmērojams! Kā tāds bērns! Man bija kādi trīsdesmit gadi, bet es izturējos tā, it kā man būtu četrpadsmit. Tas bija pagrieziens sapratnē par daudz ko – sākot ar to, kā jāstrādā izdevniecībā, beidzot ar to, ka pasaule pret tevi izturas laipni nevis tāpēc, ka tev tas pienākas, bet savas laipnās sirds dēļ.

Par spožu es nosauktu septiņus astoņus gadus aktīvās tulkošanas posmu laikā, kad bērni auga. Var arī nodzīvot dzīvi un nepiedzīvot tik intensīvu atdošanos darbam. Cits jautājums, kas kam tika noskausts un kas netika līdz galam iedots bērniem un ģimenei... Tie bija tādi īpatnēji gadi, kad esi darbā līdz matu galiņiem, ar prasmi izslēgt skaņas, traucēkļus, jebko izslēgt no apziņas un būt tikai tekstā. Tagad man tas liekas drusku jocīgi. Man ir citas prasības, un man var traucēt daudz kas.

Brīži, ko es ļoti labprāt atceros, ir tie, kad mēs ar vīru aizbraucam uz Itāliju. Tās saules dēļ, to laisko, atraisīto cilvēku dēļ. Šī viņu spēja baudīt dzīvi, kas mums, latviešiem, atļaušos vispārināt, nepiemīt vai piemīt ar ļoti maziem izņēmumiem... Tie saules pielietie augļi un dārzeņi, maize... Mans vīrs ir ļoti introverts cilvēks, ļoti. Viņam ir grūti tā no sirds priecāties. Bet tur viņš atraisās. Viena no manām mīļajām ainām: mēs Sicīlijā abi sēžam zem kāda olīvkoka, nopirkuši viņu garšīgo maizi, vīnu un olīvas. Mēs sēžam tajā saules laiskumā, mums ir viss pasaules laiks, laužam maizi un dzeram vīnu... Tāds zelta mirklis dzīves gudrākajā vai muļķākajā skrējienā, kāds nu kuro reizi tas izdodas. Kad vien iespējas ļauj, mēs braucam uz turieni. Esam apsvēruši, vai negribam kaut ko citu redzēt, bet beigu beigās tā kā tādi veci tiepšas atkal braucam uz Itāliju.

– Esi laimīga?

– Laime ir brīži, kad tu staro un tev neko nevajag. To neko nevajadzēšanu, kas ir laba laimes formula, varu attiecināt uz savu dzīvi kā tādu. Būtībā man jau viss ir. Kad tad es esmu nelaimīga? Es, protams, esmu nelaimīga, ja manējiem kaut kas neiet, kā vajag, tas gan uzreiz saposta dzīvi, un viss ir pelēks. Bet kopumā ļoti svarīgi ir iemācīties apjēgt: tev viss ir. Vispār baidos no tādiem lieliem vārdiem. Es varētu teikt tā: mani ir veicies. Nav bijis nepārvaramu šķēršļu, lielu nelaimju. Dzīve mani nav dauzījusi, esmu saudzēta un vienmēr esmu drīkstējusi darīt to, kas man patīk, to es tikai tagad sāku novērtēt.

Es daudz ko tikai tagad sāku ieraudzīt un novērtēt. Piemēram, jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk apbrīnoju cilvēkus, kas kaut ko prot, visus! Tos, kas prot apavus uztaisīt uz liestes, un tu staigā un nejūti zemi zem kājām. Mūsu Dubultu veikaliņa Dukāts kulināres, kuru štriceles gadu gadiem nezaudē kvalitāti. Lūk, šajā vecumā man beidzot klapes ir nokritušas, es varu uzlūkot visus pēc kārtas, kuri kaut ko dara, un vienkārši jūsmot. Kādreiz tas bija pašsaprotami, ka cilvēki kaut ko prot, tagad tā vairs nav.

Samērā nesen ieraudzīju arī to, ka ārā ir daba. Pirms tam man bija tikai burti, burti, burti... Daba ir vesela milzu sadaļa, kuru līdz tam biju sev liegusi vai nu aiz slinkuma, vai tuvredzības, vai sazin vēl kā. Tagad izbaudu to, ka no rītiem var braukt ar riteni gar jūru, tā ir tāda dāvana! Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk man tiek dāvanu. Dāvanu jau vairāk nekļūst, bet tagad es apjēdzu, ka tās ir dāvanas, kuru varēja nebūt. Par ko man tāda laime!

Cik mēs esam pārgalvīgi!

– Tāpat kā daudzām citām tautām, arī latviešiem veļu laikā ir gaišums – tā ir pieminēšana. Vai tas nav skaisti? Es neticu, ka senču pieminēšanas kults un apzināta piemiņas kopšana ir pilnīgi velti un balstīts uz tukšām iedomām. Nevar būt, ka visas pasaules tautas gadu tūkstošu gaitā ir tik grandiozi kļūdījušās un tērējušas savu garīgo enerģiju gluži veltīgi. Arī mammas nāve man lika par to visu domāt, un es sajutu, ka manī nav tikai piķa melna tumsa, kas mani spiež pie zemes. Man ir sajūta, ka mana mamma vēl nav pavisam prom un ka viņa nekad nebūs pavisam prom, jo Lielā gaisma apvieno visus.

Jau bērēs mācītājam pasūtīju viņas dvēseles aizlūgumu baznīcā, kurā viņa kādreiz gāja. Aizlūguma laikā biju Frankfurtes grāmatu tirgū. Frankfurtes mese ar saviem paviljoniem aizņem milzīgu teritoriju, un tur ir arī maza kapela. Es tur aizgāju, aizdedzu sveces un sarunājos ar mammu. Un jutu, ka viņa mani dzird. Kad izgāju no turienes ārā, man bija kā akmeņu maiss no pleciem noņemts! Kopš tā brīža, kopš tās stundas, man lielākoties ir viegli un gaiši, par viņu domājot.

– Gribas ticēt un cerēt, ka gars ir nemirstīgs, vai ne?

– Pienāk brīdis, kad kaut kur dzirdētas vai lasītas šķietami banālas frāzes, kas visu mūžu bijuši tikai vārdi, pārvēršas par ļoti apjēgtām un izjustām lietām, kas palīdz dzīvot. Piemēram, katras beigas ir jauns sākums. Tā ir. Un visa rudens un nāves sakarā man ir bijis jādomā par to, ka mēs dzīvojam kā mazā akvārijā un mums nav ne mazākās jausmas, kas ir ārējā izplatījumā ap to. Mēs te izcīnām savas cīņas, atļaujamies nenovērtēt savus tuvākos... Kaut kas traks, cik mēs esam pārgalvīgi! Cilvēku augstprātība šīs grandiozās neziņas priekšā ir fantastiska. Bez ironijas klausos vai lasu par cilvēkiem, kuri domā, ka redz vairāk un tālāk par mūsu apziņas robežām. Man ir vienalga, kā domātāji interpretē mūsu esamību – kā elli vai, gluži otrādi, kā lielu laimi. Man svarīgi ir tas, ka viss turpinās un ka mēs esam nemirstīgi tajā izpratnē, ka mums ir dvēsele, kas iekļaujas Lielajā gaismā. Es par to vairs nešaubos, un man nav panisku baiļu no nāves. Man liekas, ka no bailēm no nāves mēs baidāmies vairāk nekā no pašas nāves. Es kaut kā labi jūtos priekšstatā par turpmāko ceļojumu. Man vairs nav šaubu, ka mūsu, dzīvajo, takas tiešām krustojas ar aizgājušo takām. Gars turpina dzīvot, un šī apziņa dod mieru.