"Karogu 14. jūnijā neizkāru, jo rīkoju ballīti un negrasījos sērot," skaidro namīpašniece
LU Medicīnas fakultātes docente Solvita Olsena pirms pusotra gada 14. jūnijā pie savas mājas neizkāra karogu sēru noformējumā, jo šajā dienā rīkoja mājas ballīti un nevēlējās sērot. Olsena Kasjauns.lv skaidro, kāpēc lieta nonākusi līdz Satversmes tiesai un ko viņa domā par „mūžīgi sērojošo latviešu tautu”.
Juriste, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes docente Solvita Olsena, kura līdz šim bija vairāk pazīstama kā veselības aprūpes lietu speciāliste un pacientu tiesību aizstāve, jau pusotru gadu cīnās pret valsti, kura viņai kā namīpašniecei uzlikusi par pienākumu noteiktās dienās pie mājas izkārt valsts karogu sēru noformējumā.
Obligātā sērošana nodara vairāk ļauna, nekā laba
Olsena karogu sēru noformējumā pie savas mājas Pārdaugavā neizkāra 2013. gada 14. jūnijā, jo rīkoja mājas ballīti un uzskatīja, ka viņai sērot šajā dienā būtu nepiedienīgi. Viņa nenoliedz 1941. gada 14. jūnijā notikušo genocīdu pret Latvijas tautu, bet gan uzskata par absurdu, ka valsts viņai nosaka, kad sērot. Tas, pēc viņas domām, vairāk nodara ļaunumu, nekā labumu.
To, ka 14. jūnijā pie Olsenas mājas nav izkārts karogs sēru noformējumā konstatēja pašvaldības policija un par to sastādīja administratīva pārkāpuma protokolu, piemērojot sodu – brīdinājumu. Policijas uzlikto sodu Olsena pārsūdzēja tiesā. Gan Rīgas Zemgales priekšpilsētas tiesa, gan Rīgas apgabaltiesa policijas uzlikto sodu atstāja spēkā, to pamatojot ar to, ka likums namīpašniekiem nosaka, kad izkarināms valsts karogs un tas nav apstrīdams.
Tagad Olsena iesniegusi konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā un pieprasa atcelt pašvaldības policijas uzlikto sodu. Tā kā sods nosacīti ir nebūtisks – brīdinājums, var uzskatīt, ka Olsena cīnās ne jau par naudu, bet gan principu. Viņa uzskata, ka apstrīdētās normas pārkāpj tiesības uz vārda brīvību. Vārda brīvībā ietilpstot ne vien verbāli izteiksmes veidi, bet arī tādi personas izteiksmes veidi, kas nodod informāciju neverbāli. Valsts karogu privātpersona lietojot tad, kad tai ir vēlme paust savus uzskatus par valsts notikumiem. Karoga lietošana kā obligāts pienākums nenodrošinot personas tiesības izvēlēties vai paust savus uzskatus, kā to darīt un kad to darīt, skaidrojusi iesniedzēja. Satversmes tiesai atbilde šajā jautājumā jāsniedz līdz 7. jūnijam.
„Rīkoju mājas ballīti un sērot netaisījos”
Par savu „noziegumu” un valsts uzlikto pienākumu namīpašniekiem noteiktās dienās izkarināt valsts karogu sēru noformējumā Solvita Olsena Kasjauns.lv teica:
„Man šis jautājums ir aktuāls jau vairākus gadus, jo man pieder privātmāja Pārdaugavā. Tomēr ir vajadzīga attiecīga juridiskā procedūra – jāfiksē konkrētais fakts. 2013. gada 14. jūnijā pašvaldības policija un Administratīvā komisija sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu, ka man pie mājas nav valsts karogs sēru noformējumā. Uzlika arī sodu – brīdinājumu, ja šāds pārkāpums tiktu konstatēts atkāroti, tad man jau tiktu piemērots naudas sods. Tomēr administratīvā sodāmība man paliek spēkā.
Pirms iesniedzu sūdzību Satversmes tiesā, atbilstoši procedūrai, to izskatīja gan Rīgas Zemgales priekšpilsētas tiesa, gan Rīgas apgabaltiesa un uzlikto administratīvo sodu atstāja spēkā, jo izkarināt karogu pieprasa valsts likums un tas nav apstrīdams.
Es uzskatu, ka tas ir nepareizi, ka valsts nosaka, kad jāsēro. Ja jāizkarina karogs sēru noformējumā, tad valsts arī nosaka, ka man šajā dienā ir jāsēro. Bet 2013. gada 14. novembris bija piektdienas vakars un es rīkoju mājas ballīti, saaicināju viesos daudz cilvēku - gan vietējos, gan ārzemniekus. Man šķita nepieņemami šādā ballītē pie mājas izkarināt sēru karogu. Tas būtu pilnīgi nepiemēroti!
Noteikt, ka piecas reizes gadā mums ir jāizkar sēru karogs un jāsēro, ir sēru glorificēšana, kas šos traģiskos notikumus devalvē. Jāsēro tad, kad cilvēks to izjūt kā nepieciešamību. Piemēram, kad notika Zolitūdes traģēdija, es jau tajā pašā vakarā pie mājas izkāru karogu ar sēru lenti. Tai pašā laikā es arī nenoliedzu 14. jūnija vēsturisko nozīmību un traģēdiju, bet ir nepieņemami, ka valsts liek šai dienā sērot.
Pazīstu vairākas Māras, kurām 25. martā ir vārda diena, un viņas atzīst, ka ir nepatīkami, ka viņu vārda dienā visur ir sēru karogi. Tāpat zinu cilvēkus, kuriem kādā no sēru dienām iekrīt dzimšanas diena, un viņi arī teic, ka sēru karogi šajā dienā viņiem traucē.
Cilvēki, kuri dzīvokļus īrē un kuriem ir namu apsaimniekotāji, pat neizjūt un nesaprot, ko valsts namīpašniekiem, kāda esmu arī es, uzliek par pienākumu. Tas nozīmē celties pirms astoņiem rītā, ņemt trepes un rāpties izkarināt karogu. Zinu, ka citās valstīs šāds pienākums privātmāju īpašniekiem nav, tur tā ir brīvprātīga lieta. Ceru, ka Satversmes tiesa atcels man uzlikto sodu un atcels normu, kas uzliek par pienākumu privātmāju īpašniekiem noteiktās dienās izkarināt sēru karogus. Šāda piespiedu norma vairāk nodara ļaunu, nekā laba. Tā piederas totalitārām, nevis demokrātiskām valstīm.”
Ko nosaka likums?
Latvijas valsts karoga likuma 7. panta pirmā un otrā daļa nosaka: „Latvijas valsts karogu pie publisko personu ēkām, privāto tiesību juridisko personu un personu apvienību ēkām, kā arī dzīvojamām ēkām novieto 1. maijā, 4. maijā, 21. augustā, 11. novembrī un 18. novembrī. Latvijas valsts karogu sēru noformējumā pie publisko personu ēkām, privāto tiesību juridisko personu un personu apvienību ēkām, kā arī dzīvojamām ēkām novieto 25. martā, 14. jūnijā, 17. jūnijā, 4. jūlijā un decembra pirmajā svētdienā.”
Savukārt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 201.43 pants nosaka: „Par Latvijas valsts karoga vai citu valstu karogu nepacelšanu Saeimas, Ministru kabineta, republikas pilsētu domju vai novadu domju noteiktajās dienās vai gadījumos, kā arī par Ministru kabineta noteiktā Latvijas valsts karoga pacelšanas veida vai kārtības pārkāpšanu izsaka brīdinājumu. Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas atkārtoti gada laikā pēc administratīvā soda uzlikšanas, izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu līdz 40 eiro.”
Elmārs Barkāns/Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva, Evija Trifanova/LETA
