"Latvija jau ilgi ir mana atbildība" Krievijas opozicionārs Dmitrijs Savins par Latvijas pilsonības iegūšanu

Atgādiniet par iemeslu, kāpēc jūs izlēmāt pārcelties, kas notika Krievijā? 

Vēsturiski situācija Krievijā ir faktiska katastrofa, tā ir traģēdija. Krievijā ir komunistiski noziedzīga sistēma, neopadomju diktatūra. Ja ļoti īsi, Putins Krievijas Federācijā rīkojas tā, kā to darīja Padomju Savienībā. Visas valstis, kas bija Padomju Savienībā, atgādina Brežņeva laikus, piemēram, Austrumeiropu. Šodien viņš domā, ka Padomju Savienība pastāv arī mūsdienās, un visas republikas, kas bija Padomju Savienībā, ir kā vasaļi. Kāpēc, piemēram, Baltijas republikas ir viņam galvenais ļaunums un galvenais pretinieks? Baltijas republikas vairs nav zem Padomju ietekmes, tāpēc igauņi, lietuvieši un, protams, latvieši — viņi visi tiek uzskatīti par nacistiem. Jā, tāpēc, ka mēs jau esam brīvi! Kāpēc brīvi? Tāpēc, ka esam NATO dalībvalstis, tā ir galvenā drošības garantija. 

Es esmu vēsturnieks. Neopadomju Krievijas Federācijā esmu bijis opozicionārs kopš 2005. gada. Es vienmēr esmu bijis pret šo režīmu un ne reizi savā dzīvē neesmu balsojis par Putinu vai Putina partiju. Kad notika aneksija Krimā, es to atklāti nosodīju, jo sapratu, ka tas bija pirmais solis uz lielo karu un ka tas ir noziedzīgi. Es rakstīju rakstus par šo tēmu līdz 2015. gada 7. martam, kad pie manis ieradās Krievijas Federālā drošības dienesta darbinieki, lai veiktu kratīšanu manā dzīvoklī, un tika ierosināta jauna krimināllieta sakarā ar vienu mītiņu 2013. gadā.

Kurā gadā nonācāt Latvijā? Kādēļ tieši šeit? Kādi tolaik bija ilgtermiņa mērķi?

2015. gadā, pēc tam kad tika izmeklēts mans dzīvoklis un ierosināta krimināllieta, es sapratu, ka man ir tikai divi varianti: pirmais — cietums, otrais — emigrācija. Es izvēlējos emigrāciju, jo man bija Latvijas vīza, kas to atviegloja. Jo pirms tam man jau 2013. gadā bija interesanta sadarbība ar Okupācijas muzeju.

Paldies manam draugam, kurš man “atvēra” Latviju. No bērnības esmu dzirdējis, ka Latvijā dzīvo neonacisti, kuri ir pret visiem krieviem. Mans draugs pastāstīja man par Latviju, par tās vēsturi — par okupāciju, par referenduma trūkumu un Padomju karaspēku, par Satversmes sapulci - Latvijas atzīšanu de jure un okupāciju.

Par komunistisko režīmu man nebija nekādu ilūziju. Komunistiskais genocīds, protams, notika. Tā ir šausmīga vēsturiska realitāte ne tikai Latvijā, bet, protams, arī Latvijā. Kaut kur starp 2012. un 2013. gadu notika mana personīgā Latvijas "atvēršana". Tajā laikā es sniedzu savu pirmo interviju "Latvijas Avīzei".

2015. gadā no marta līdz jūnijam es biju Latvijā, Liepājā. Pēc tam dzīvoju Balkānu valstīs — Bosnijā un Hercegovinā, tad Serbijā un Melnkalnē, Balkānos, jo Krievijas pilsētās ir bezvīzu režīms. Latvijā atgriezos atkal septembrī. Tu sākumā domā, ka varbūt emigrācijā pavadīsi vienu, divus mēnešus, pēc tam varbūt būs pārmaiņas, un es tā arī domāju. Esmu ļoti pateicīgs Latvijai. Latvijā meklēju tikai vienu — brīvību, un par to Latvijai paldies, paldies, paldies! Un paldies par uzticību! 

Sen jau domājāt par pilsonību? Vai grūts bija šis ceļš?

Manuprāt, tas bija loģiski. Es dzīvoju Latvijā, strādāju Latvijā vairāk nekā deviņus gadus. Un pie sevis domāt, ka: “Es esmu tikai viesis, Latvijas problēmas nav manas problēmas un grūtības” nav godīgi. Latvija jau ilgi ir manas mājas un ir arī mana atbildība.

Ja salīdzinām situāciju ar citām Eiropas valstīm, piemēram, man ir labs draugs, kurš dzīvo Eiropā kopš 1989. gada, jo arī viņam bija problēmas. Tagad viņš ir Nīderlandes pilsonis. Nīderlandes pilsonības pārbaudē viss notika automātiski, un bija vairāk nekā simts jautājumu. Interesanti arī, ka bija jautājumi par medicīnas vēsturi, kultūru un medicīnas problēmām. Viņš man teica, ka ne tikai bija ļoti labi jāzina valsts valoda, bet arī faktiski bija vajadzīga augstākā izglītība. Tas ir ļoti grūti. Mūsu pārbaudes, manuprāt, ir vieglākas. Protams, tā nebija dāvana. Es domāju, ka galvenās šausmas visiem pretendentiem ir rakstīšanas daļa. Tā ir normāla situācija.

Vai, jūsuprāt, Latvijas prasības, lai naturalizācijas kārtā kļūtu par pilsoni – ir pārāk stingras?

Ja grib vispār, jā, vienkārši! Protams, ir kādi cilvēki, varbūt vecāka gadagājuma cilvēki, kuriem var būt medicīniskas problēmas, un tas var sagādāt grūtības, bet tādu godīgi sakot, ne pārāk daudz.

Kas jums sakāms par to, kā Latvijas politikā prokremliskie spēki izmanto tematu “pastāvīgo uzturēšanās atļauju saņēmēju izraidīšana uz valodas nezināšanu pamata”? Vai paši likuma grozījumi jums ir pieņemami?

Jā, es sapratu, ka ir cilvēki, kuriem ir problēmas, kuriem ir vairāk nekā 60 gadi. Tomēr ir ļoti svarīgi uzdot jautājumu: vai tā bija diskriminācija? Faktiski lielāka daļa no šiem pilsoņiem, krievu pilsoņiem, bija Latvijas Republikas iedzīvotāji (savukārt nepilsoņi pirms tam). Viņiem bija privilēģija, jo visiem citiem Eiropas Savienības iedzīvotājiem, piemēram, bija jāzina latviešu valoda A2 līmenī, bet Krievijas Federācijas pilsonim ar pastāvīgās uzturēšanās atļauju tas nebija nepieciešams. Faktiski tā bija privilēģija.

Manuprāt, mums šobrīd vajag strādāt ar jauniem likumiem, latviešu valodas administratīvajiem likumiem, jāstrādā pie efektīvām skolas sistēmām. Bet arī vajag saprast, ka Dostojevskis vai Bulgākovs nav problēma. Mūsdienas masām ražotais saturs no Putina Krievijas ir reāls drauds. Seriāli un filmas no Maskavas, kā piemēram, “Pacana vārds” un citi. Tas saturs ir hibrīda kara daļa, un mums jādara ar to kaut kas.

Vai, jūsuprāt, Latvija laikus un pietiekami intensīvi cīnās ar Krievijas maigo varu? Valodas jautājumi, mediji utt.

Protams, Latvijai vajadzēs aizsargāt savu valodu, un mums vajadzēs saprast, ka mēs šodien dzīvojam globālā pasaule. Valodā, kurā runā mazāka nekā, piemēram, 50 miljoni, ir apdraudēta, tā ir globālā pasaules realitāte. Un, protams, šodien mums nav izvēle, ja mēs gribam Latvijā saglabāt latviešu valodu nākamajām paaudzēm, mums vajag administratīvu atbalstu. Mums vajadzēs speciālus likumus, mums vajadzēs efektīvas skolas sistēmas un tā tālāk. Tā ir Latvijas nācijas dabiskā tiesība aizsargāt un saglabāt savu valodu.

Šodien Latvijā lielākā daļa nav krievu, bet gan neopadomju kopiena. Mums jāapzinās, ka, lai arī krievi Latvijā ir bijuši vēsturiski, padomju cilvēkiem Latvijā nav vietas. Ja Latvijā būs pat viens padomju cilvēks, tas būs vairāk, nekā nepieciešams.

Vai kā īpaši nosvinējāt pilsonības iegūšanu? Ko saka radi, draugi? Vai jums ir kontakts ar tuviniekiem Krievijā?

Mana mamma bija ļoti laimīga, un no papa puses arī bija apsveikumi. Viņiem grūti šajā situācijā tāpēc, ka viņi ir Krievijā. Sazinos ar viņiem tikai “Zoom” vai “Skype”. Redzi, ar savu tēvu pēdējo reizi tikos 2018. gadā, bet ar mammu pēdējo reizi 2019. gadā.

Šobrīd strādāju nevalstiskas organizācijā, asociācijās, žurnālistikā. Man jau ir sarakstīti divi romāni. Pirmais romāns bija Krievijā uzrakstīts, otrais romāns izdots Latvijā. Tā ir antiutopija par Latviju. Līdzīgi kā 1984 (Džordža Orvela romāns), bet par Latviju. Trešais romāns parādīsies plauktos šogad 28. oktobrī. Protams, es rakstu krieviski, bet varu lasīt un rediģēt savu grāmatu arī latviski. Jā, tas ir krievu rakstniekam Latvijā bonuss, es mācos latviešu valodu, lasot savu grāmatu. 

Zināms, ka piederat pie konservatīvās sabiedrības daļas. Kāda, jūsuprāt, ir konservatīvas domas nākotne Latvijā?

Negribu izlikties par konsultantu vai speciālistu. Tā būs kā reāla anekdote, trīs dienas Latvijā pilsonis un jau saku jums kā dzīvot pareizi.

Mēs nevaram diemžēl dzīvot, piemēram, kā cilvēki, dzīvojot Portugālē vai Spānijā, mūsu situācija ir cita. Mums ir kopīga robeža ar neopadomju Krievijas federācija, un tās ir ļoti liels drauds. Mums vajadzēs juridisko instrumentu pret pretvalstiskiem spēkiem. 

Tas būs izaicinājums, kā mēs varēsim saglabāt latviešu tautu simtgades perspektīvā? Tāpēc, ka šodien ir tikai pusotrs miljons latviešu pasaule. Tā arī joma, kur mums vajadzēs strādāt. Šodien mums nav ļoti vienkāršu risinājumu šajā jomā - visiem €100, būs daudz bērni, un viss būs labi. Mēs visi saprotam, ka vajag vairāk bērnu, bet kā to izdarīt? Kuras metodes pielietot? Tāda gatava risinājumu šodien nav.  

Mums ir ļoti labs piemērs, varbūt ne uz 100 %, bet ļoti labs piemērs – tā ir mūsdienās Polija, ļoti efektīva valsts. Šī valsts ir reālā demokrātiskā sistēmā. Ir divas koalīcijas, ir vairāk liberāla, vairāk konservatīva.

Kā arī Igaunijai, Latvijai, Lietuvai un Polijai vajadzēs strādāt kopā, lai risinātu ļoti daudzus jautājumus. Mums ir demokrātija, bet šādu demokrātiju vajag aizsargāt. Es domāju, ka viss efektīvāk aizsargāt savu brīvību, savu demokrātu kopā ar citām Baltijas valstīm un kopā ar Poliju. Man ļoti patīk vārdi, ka mana Latvija ir mana atbildība. Es domāju, ka visas Baltijas valstis un visa Austrumeiropa - tā ir mūsu atbildība.