Folkloriste: "Īstu tautastērpu ar šujmašīnu nešuj"; ne visiem gan ir iespēja izvēlēties

Viņa pauž: “Ar šujmašīnu izšūts nav tautastērps! Šis ir zinātnisks fakts. Sintētiskie audumi un diegi, rāvējslēdzēji, gumijas utt. – arī nav nedz tradicionāla apģērba, nedz tautastērpa sastāvdaļas.”

Skābene vērš uzmanību, ka valstij un pašvaldībām viens no virsuzdevumiem ir saglabāt nacionālo identitāti un kultūru – no kā izriet, ka to iestādes saviem tautas deju un folkloras kolektīviem “nedrīkst iepirkumos pirkt ar šujmašīnu izšūtus tērpus, jo tādā veidā degradē un nonivelē mūsu mantojumu”.

“Privātpersona, protams, demokrātiskā vidē drīkst darboties pēc saviem ieskatiem, un tomēr šī ir mēraukla inteliģencei, kultūrmantojuma izpratnei, ētikai un estētikai pret savu identitāti, saknēm un kultūras mantojumu.  Nēsājot tērpu, kurš ir pseidotautastērps – tautastērpa viltojums – šis cilvēks parāda savu attieksmi pret valstiskām un nacionālām vērtībām – un, protams, katrs to drīkst darīt un paust savu nostāju,” norāda folkloriste.

Tie, kuri darina šādas “sintētiskas plaģiātiskas butaforijas”, apzināti nīcinot un degradējot mantojumu, darbojas pret tautastērpa kā nacionāla dārguma saglabāšanas kultūru.

Skābene arī nosaukusi dažas firmas, kas šujot “plastmasas kostīmus”, un izsakās skarbi: “Ienaidnieki paši savām saknēm un tautas mantojumam, kas citiem iesmērē viltojumu. Šo dara cilvēki šarlatāni un diletanti, kuri demagoģē, stāstot dažādus pseido argumentus. Viņu mērķis ir tīra naudas pelnīšana uz cilvēku maldināšanas pamata.”

Skābene uzskata, ka dziesmu un deju svētkos visiem kolektīviem bez izņēmumiem obligāti jāpiedalās tērpu skatē, kur kvalificēta ekspertu komanda dotu vērtējumu. Tas liktu ļoti saspringt, lai negatavotu “butaforijas un pseido šausmas”.

Noslēgumā autore piedāvā nedaudz matemātikas. Īsts tautastērpa krekls (piemēram, Kuldīgas 19. gadsimta sieviešu krekls) ar rokām jāizšuj vismaz mēnesi, un tas maksā 400 līdz 800 eiro, jo tiek maksāts par audumu un diegiem (ap 50 eiro) un tad par meistara ieguldīto laiku, darbu un zināšanām.

Ar šujmašīnu izšūta blūze ar tautiska krekla imitācijas rakstiem – izmaksas ap diviem metriem auduma – 20 eiro, sašūt un “uzdragāt ar šujeni rakstu” ap 20 eiro, tātad pašizmaksa ap 40 eiro, bet pārdod vidēji par 120 līdz 250 eiro.

Visus dejotājus neapģērbt

Lai kā gribētos sargāt tradīcijas, neizpaliek ierastais jautājums, cik tas maksās.” Kas Jauns Avīzes” izvaicātās nozares profesionāles aicina nekrist no galējības galējībā – jāizvērtē, vai var atļauties daudzus simtus eiro vērtu tautastērpa kreklu, un nevajag pirkt brunčus, kas šūti no sintētiska materiāla, apdrukāti ar tautisku rakstu.

“Senā klēts” tautastērpus šuj jau kopš 1991. gada, balstoties uz muzeja materiāliem. “Protams, ir arī atkāpes,” atzīst etnogrāfijas speciāliste Ziedīte Muze, kā interesantāko pieminot Alsungas vīru bruslaku – vīriešu pusmēteli no stellēs austa vilnas auduma, izšūtu ar lina diegiem.

77 eiro par 77 stundām

“Senāk kad tos darināja, mājās nebija šujmašīnas un bruslaku šuva ar rokām, bet, lai parādītu, ka tas ir ļoti īpašs, goda drāna, rotāja un šuva ar šujmašīnu. Mēs mūsdienās darām otrādi. Bruslaku sašujam ar šujmašīnu – iedomājieties, šūt vadmalas audumu ar rokām!” saka Muze.

Viņa atgādina, ka dzīve nestāv uz vietas, un arī uzskata, ka diez vai krekls ir jāšuj ar rokām – kas to spēs apmaksāt? Turklāt, ja krekls nav iekārts skapī, lai uzvilktu to dažas reizes gadā, tad dejotājiem tas ātri novalkāsies, tas pats ar brunčiem. “Vai ir tā vērts? Droši vien nē. Mēs šujam ar šujmašīnu,” neslēpj Muze.

Tomēr, ja kreklam ir izšuvums, to gan darina ar rokām, jo tā ir vērtība. “Ja runājam par deju kolektīviem, protams, ir skaisti, ja viņiem viss būtu ar rokām izšūts, bet atkal atduramies pret naudu. Ne visi var atļauties samaksāt pāris simtus eiro par vienu kreklu. Nevar būt zemākā cena, ja kāds vēlas kreklā iestrādātu rokdarbu,” saka speciāliste.

“Labs piemērs ir Nīcas tautiskie cimdi, kurus man ļoti laba meistare adīja 77 stundas. Ja es viņai maksāju tikai eiro par stundu, tas nozīmē – 77 eiro par cimdiem, nedaudz klāt par materiālu. Vai kāds grib strādāt par eiro stundā? Pat par 2–3 eiro nevēlas. Cik tad šādi cimdi galarezultātā izmaksās?” vaicā Muze. “Vai dejošanai vajag, piemēram, ļoti grezni izšūtu Zemgales kreklu? Droši vien nē. Tas būs goda tērps, kuru uzvilks dažas reizes gadā uz īpašiem svētkiem.”

Īsti tautastērpi ir dārgi, un tāpēc ir šīs atkāpes, bet cik tālu? Tradīcijām jāturpinās, piekrīt Muze. “Ja visi sāksim savus kreklus izsūt ar šujmašīnu, tad ar rokām neviens vairs to nepratīs. Kāda ir vērtība ar šujmašīnu šūtam izstrādājumam vai ar rokām, to mēs katrs pats jūtam un zinām.”

Meistars vai ar uguni jāmeklē

Cita starpā folkloriste Zelma Skābene veltījusi īpašu fuj Rīgas veikalam “Rakstā”. Šeit var iegādāties dažnedažādus tautastērpus, visu dejām, arī etno stilā un arheoloģiskos tērpus, pieņem privātos pasūtījumus.

“Ir cilvēki, kuriem svarīgi ir autentiskie, etnogrāfiskie tautas tērpi, un to arī var atļauties. Ir, kas izvēlas mašīnu izšuvumus vai pavisam vienkāršus lina kreklus bez izšuvuma, arī kokvilnas kreklus, lai vieglāka ikdienas kopšana,” stāsta veikala vadītāja Iveta Pētersone-Lazdāne.
Viņa pati ir dziesmu un deju svētku virsvadītāja. “Manā privātajā kolekcijā ir vairāki dažādu novadu tautastērpi. Man ir Nīcas tautastērps, diemžēl mana rocība nav joprojām atļāvusi iegādāties izšūtu villaini – to vienmēr aizņemos no sava vadītā kolektīva. Izmantoju ar mašīnu adītas zeķes, jo meistars šobrīd ar rokām nespēj ne tās saadīt, ne arī vispār ir daudz pieejami meistari, kuri ada mežģīņu raksta zeķes. Tādus pat ar uguni jāmeklē!”
Un te līdztekus izmaksām atklājas vēl viena nianse – Latvijā ir desmitiem tūkstošu tautas deju dejotāju, koristu, folkloristu, vai ir reāli viņus visus apģērbt patiesi īstos, tikai ar rokām darinātos tērpos?

Gan nauda, gan termiņi

Pētersone-Lazdāne saka, ka meistariem nav intereses, piemēram, šūt četrpadsmit vienādus kreklus: “Kolektīvi nav gatavi gaidīt – iepirkumā ir norādīts, cik ilgā laikā tērpi jāizgatavo. Meistari, kuri darina tērpus ar rokām, nespēj tajos termiņos iekļauties. Kamēr viņi tērpus izgatavo, sen nomainījies dejotāju vai koristu sastāvs, cilvēkiem pavisam citi mēri. Problēma ir diezgan kompleksa, sākot ar to, ka vadītāju atalgojums ir no 30 līdz 360 eiro mēnesī. Ja viens krekls maksā 400 vai 800 eiro, vadītājs nav spējīgs nopirkt pat sev privāti. Kur vēl lai varētu iegādāties veselam kolektīvam! Tad mēs darām tā, kā varam.”
Piemēram, Limbažos ražo rūpnieciski austu vilnas audumu, no kura šuj svārkus un, protams, 21. gadsimtā izmanto šujmašīnu. “Vai tie ir milzīgi pārkāpumi? Noteikti nē, jo – vai labāk ir  nedarināt tautas tērpus vispār un dejot džinsa biksēs skatuvisko deju? Uzskatu, ka galējībās droši vien nevajag krist,” teic Pētersone-Lazdāne.

Ar turīgiem klientiem, kas var maksāt un gaidīt, protams, ir citādi. “Šobrīd top ļoti skaists, izšūts Rendas krekls, bet izpildes termiņš ir ilgāk nekā pusgadu,” atklāj “Rakstā” vadītāja. “Mūsu veikalam ir sadarbība ar meistariem no visas Latvijas, mēs arī realizējam viņu darinājumus. Manuprāt, brīnišķīga ir tendence, ka cilvēkiem ir interese par tautastērpu, viņi ir laimīgi, ka beidzot spējuši piepildīt savu sapni. Uz Līgo svētkiem top ļoti plaša kolekcija, sākot no arheoloģisko tērpu rekonstrukcijām.”

Cik iespējams, tuvāk vēsturiskajam

Un kā rīkojas paši dejotāji? Aizputes kultūras pasākumu organizatore, senioru deju kolektīva “Misiņš” un vidējās paaudzes deju kolektīva “Kurzemnieks” vadītāja Inta Rudzīte teic: “Pirms dažiem gadiem projektā ieguvām atbalstu un tad ļoti precīzi turējāmies pie senajām tradīcijām. Cenšamies tautastērpus veidot autentiski, kaut gan tie maksā daudz dārgāk.

Mums darināja “Muduri”, ar kuriem  izveidojusies vislabākā sadarbība – viņi centās ievērot visas sīkās tehniskās nianses. “Kurzemniekam” ir greznie  Bārtas, Nīcas, Rucavas tērpi, Alsungas tērpus izgatavojām vienā eksemplārā ar visiem izšuvumiem un saktām, šīs lietas īpaši pētījām.”

Viedokļi ir dažādi, bet, piemēram, runājot par rāvējslēdzējiem, pēc Rudzītes domām, tas nav pareizi, kaut, iespējams, atvieglo dzīvi dejotājam. Mūsdienās visi tautas tērpi nav austi tikai stellēs, un Rudzīte atgādina: “Kad lūkojas atpakaļ vēsturē – cik seni ir tautas tērpi? Apmēram 19. gadsimta sākums, bet arī tajā laikā ir rūpnieciski ražotie audumi, no kuriem vīriešiem šuva bikses un vestes. Mēs varam tagad piemērot rūpnieciski ražoto, lai izskatās diezgan tuvu autentiskajam. Esmu par to, lai ir autentisks, iespējami tuvāk vēsturiskajam.”

***
Galu galā – Eiropā un arī Latvijā šujmašīnu izmantošana uzplauka 19. gadsimta otrajā pusē. Un kaut arī šajā gadījumā meistars nedarbojas tikai ar adatu, savā ziņā tas ir roku darbs – šuj taču cilvēks, nevis robots.