Ukrainas bēgle Irina: "Latvijā jūtos gandrīz kā mājās"
Kaut ar krievu asinīm, Irina sevi uzskata par ukrainieti. Viņa ar septiņgadīgo meitu nu jau divus gadus dzīvo Latvijā, abas iemācījušās latviešu valodu un atgriezties dzimtenē pagaidām neplāno.
Irina ir no Mikolajivas, Ukrainas ostas pilsētas, kuru okupanti aktīvi apšaudīja jau no iebrukuma pirmajām dienām. “Bumbas krita pavisam netālu no mūsu mājām... Vīram Latvijā bija ļoti attāli radinieku, kurus līdz tam nebijām pat satikuši. Bet, kad sākās karš, viņi mani ar meitu uzaicināja pie sevis. Atbraucām 2022. gada 14. martā,” stāsta Irina, kura tagad dzīvo Jelgavā.
Strādā jau kopš pirmajām dienām
Ierodoties šeit, Irina jau pēc pāris nedēļām atrada darbu. Tā kā sieviete ir profesionāla peldēšanas trenere, viņu pieņēma darbā bērnudārzā Jelgavā. “Nostrādāju par treneri pusotru gadu, bet, kad uz vasaru baseinu slēdza, lai nezaudētu darbu, strādāju par auklīti. Darīju visu, pat grīdas mazgāju. Pēc tam rudenī jau atkal biju trenere baseinā, sporta zālē. Latviešu valodu lēnām sāku mācīties jau no pirmajām dienām Latvijā, un tagad man latviešu valodas zināšanas ir A2 līmenī [valsts valodas prasmes vidējā pakāpe]. Strādāju visur, kur bija iespējams. Tā kā esmu arī fotogrāfe, brīvdienās un vakaros pēc darba bērnudārzā vēl braucu uz fotosesijām,” skaidro Irina.
Viņa ir pateicības pilna, cik labi viņu ar meitu uzņēma Latvijā: “Kad ieradāmies, mums iedeva visu sadzīvei nepieciešamo – drēbes, pat traukus un divriteni! Latvijas cilvēki mums ļoti, ļoti palīdzēja. Patiešām neesmu izjutusi pret sevi nelāgu attieksmi. Tikai sociālajos tīklos un ziņās lasu, ka bijuši gadījumi, kad ukraiņiem nācies ciest tikai tāpēc, ka viņi ir ukraiņi, ka ir no Ukrainas.”
Pacels sportu Latvijā augstākā līmenī
Tagad Irina palīdz Latvijā attīstīt sinhrono peldēšanu. “Pirms gada sociālajos tīklos ierakstīju, ka strādāju bērnudārzā, taču mana profesija ir sinhronās peldēšanas trenere, un ļoti skumstu pēc sava darba. Šo manu ierakstu pavisam nejauši ieraudzīja Rīgā esošās sinhronās peldēšanas skolas trenere un uzaicināja paskatīties – varbūt esmu ar mieru pie viņiem strādāt. Sākumā gan gribēju atteikties, jo nav diez ko ērti katru vakaru braukāt no Jelgavas uz Rīgu, taču, kad redzēju šo skolu, sapratu, ka tieši tā man pietrūka. Līdz ar to tobrīd man bija trīs darbi – bērnudārzs, fotografēšana un sinhronā peldēšana. Tā kā darbu grafiks bija ļoti saspringts, nācās no bērnudārza aiziet,” atceras Irina.
Kāpēc tieši sinhronā peldēšana? Izrādās, Irina ir Ukrainas sporta meistare sinhronajā peldēšanā, sertificēta tiesnese un sertificēta sinhronās peldēšanas trenere ar vairāk nekā desmit gadu stāžu. Turklāt ar tādiem sertifikātiem Latvijā viņa ir vienīgā! “Ukrainā man bija sava audzēkņu grupa, meitenes jau uzrādīja labus rezultātus, bet tad sākās karš un diemžēl nācās visu pamest... Tagad mans mērķis ir attīstīt sinhrono peldēšanu Latvijā, aizvest to līdz starptautiskam līmenim. Mūsu skolā ir patiešām labi treneri, bet ne tik profesionāli tieši sinhronajā peldēšanā. Tagad Rīgā strādājam kopā: viena trenere vairāk atbild par sportisko sagatavotību, bet es – par horeogrāfiju un māksliniecisko pusi. Līdz šim skolā nodarbības bija maksas, taču gribu, pamatojoties uz savu treneres sertifikātu un pieredzi, izveidot valsts finansētu sporta skolu. Tas nāks tikai par labu sinhronajai peldēšanai Latvijā, meitenes varēs profesionāli trenēties, pretendēt uz sporta kvalifikācijas normatīviem. Es gribu palīdzēt Latvijai!” uzsver ukrainiete Irina.
Paliks Latvijā uz ilgāku laiku
“Latvijā patiešām jūtamies ļoti labi. Protams, mūsu mājas ir Ukrainā, bet arī Latvija ir kļuvusi par mūsu mājām, un pret šo zemi izturamies ar vislielāko cieņu. Pagaidām par atgriešanos Ukrainā nedomāju. Meita, kurai ir septiņi gadi, uzsākusi mācības latviešu skolā, viņa šeit ieguvusi jaunus draugus, negribu viņu raut prom no šīs vides, kurā viņa jau ir iedzīvojusies. Man šķiet, ka viņai būs grūti atkal doties prom un visu uzsākt no jauna. Turklāt mūsu mājās Ukrainā ir bīstami, joprojām krīt raķetes, jo iebrucēji bombardē Mikolajivas ostas, apkārtne ir nosēta ar mīnām un nesprāgušiem lādiņiem. Bērnu laukumiņi sabombardēti, skolas iznīcinātas, infrastruktūra sagrauta, skolotāji aizbraukuši... Nē, bērnam šādā vidē dzīvot ir ļoti nedroši, viņam nav kur mācīties, un, kamēr Ukrainā notiek karš, neplānoju atgriezties. Turklāt man šeit ir radies mērķis, kuru negribu pamest pusceļā, – attīstīt sinhrono peldēšanu Latvijā,” uzsver Irina.
Un Latvija viņai patiešām ļoti patīk. “Esam jau daudz paceļojušas pa šo skaisto zemi. Ar meitu apskatījām Rīgu, Ventspili, Liepāju, Ogri, Jūrmalu, Bausku, Dobeli... Ļoti iepatikās Sigulda. Mums gan teica, ka tur būs skaisti kalni, sajūsmā devos, domādama, ka kalni būs kā Krimā, bet – izrādījās tādi pauguriņi vien ir,” sirsnīgi smejas Irina un piebilst: “Bet tik un tā ļoti, ļoti skaisti. Man patīk Latvijas zaļā daba, patīk, ka viss ir sakopts, tīrs, kluss, patīk, kā latvieši mīl, ciena un saudzē dabu. Kā latvieši pie dabas atpūšas – bauda to, klusi pastaigājoties, vērojot un klausoties putnus, ne tā kā citi, kam došanās dabā nozīmē šašliku cepšanu, šņabja dzeršanu un bļaustīšanos... Latvijā dabas parks ir vieta, kur ciena dabu, nevis – kur piedzerties.”
Ar ģimeni paveicies
Pēc tautības Irina ir krieviete, bet sirdī ukrainiete. “Mani ir krievu saknes, mans tētis ir krievs, mana mamma ir krieviete, kura studiju gados atbrauca uz Ukrainu, bet es esmu ukrainiete. Kā tā? Bet kā gan citādāk! Uzskatu sevi par ukrainieti, jo esmu dzimusi un uzaugusi Ukrainā, es mīlu Ukrainu, mīlu ukraiņu valodu, kultūru. Jā, mājās ar vecākiem sarunājamies krieviski, bet gāju ukraiņu skolā, ikdienā ar baudu sarunājos ukraiņu valodā. Man pat mēle nepagriežas pateikt, ka es esmu krieviete. Nē!” saka Irina, stāstot, ka Krievijā joprojām dzīvo viņas radinieki: “Man ir ļoti paveicies, ka viņi ir adekvāti cilvēki un nav Putina propagandas saindēti. Viņi neatbalsta šo karu. Kad sākās karš un viņi uzzināja, ka esam paspējuši evakuēties uz Latviju, viņi mums pat atsūtīja naudu, lai mums būtu vieglāk iedzīvoties. Žēl, ka šī kara dēļ mums jau vairākus gadus vairs nav iespēju satikties. Tas ir ļoti sāpīgi!”
Par cilvēkiem, kuri dzimuši un auguši Latvijā, taču nerunā valsts valodā, Irina ir neizpratnē: “Pret tiem, kas savulaik te atvesti un visu laiku dzīvojuši krieviskā vidē, man ir vienaldzīga attieksme. Bet tos cilvēkus, kas principa pēc nemācās latviešu valodu, tiešām nesaprotu! Tāda viņu attieksme man šķiet ļoti dīvaina, tā ir necieņa pret zemi, kurā dzīvo! Nu nav nekādu problēmu apgūt latviešu valodu kaut vai vidējā zināšanu līmenī! Tiešām nesaprotu tādus cilvēkus.”
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Mūsējie saturu atbild SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi”.
