Kā iznīcināt sevī pētnieka garu: ne pārāk patīkama pieredze ar regulām un arhīviem
Vienai lielai daļai cilvēku piemīt tāda aizraušanās kā pētniecība, sākot ar savas dzimtas saknēm un beidzot ar notikumiem Latvijas vēsturē. Runa nav vienīgi par vēsturniekiem ar zinātnisko grādu, ir arī ļaudis, kam kāda iemesla dēļ jādodas uz arhīvu. Daļā gadījumu tas saistīts ar dzimtas izpēti.
2018. gada 25. maijā Latvijā uzsāka Vispārīgās datu aizsardzības regulas piemērošanu. Šķiet, tas ir viens no visliekulīgākajiem dokumentiem, kāds mūsu valstī vispār ir bijis. Kāpēc? Regula salīdzināma ar spēli vienos vārtos: tā ierobežo ļaudis, kas veic pētniecisko darbību, taču tajā pašā laikā dažnedažādiem telemārketinga pakalpojumu sniedzējiem un pārdevējiem potenciālo klientu dati ir kā uz delnas. Un vēl viens svarīgs fakts – Vispārīgā datu aizsardzības regula neattiecas uz mirušām personām, tātad centienus dzimtas izpētē tai nevajadzētu kavēt.
Šoreiz par pieredzi, kāda bijusi vairākiem cilvēkiem saistībā ar arhīviem.
Neplānoti gara saruna
Žurnālistei Litai (vārds mainīts), gatavojot materiālu periodiskajam izdevumam, bija nepieciešamība iepazīties ar spriedumu kādā sen iztiesātā krimināllietā. Sieviete vērsās Latvijas Valsts arhīvā un saņēma atbildi, ka viņai nepieciešamais atrodas arhīva lasītavā Rīgā, Bezdelīgu ielā.
Litai pat šķita, ka viņai ir veicies, jo neilgi pēc e-pasta vēstules nosūtīšanas, kur bija minēta vēlme iepazīties ar lietu, viņai piezvanīja šīs lasītavas darbiniece Anna (vārds mainīts). Savu vārdu gan ierēdne minēja vienīgi tad, kad Lita sāka jautāt, ar ko viņa sarunājas. Jā, materiāls atrodas lasītavā, un darbiniece to ir ne tikai atradusi, bet pat iepazinusies ar saturu, taču uz kāda pamata tas Litai nepieciešams?
Te jāprecizē, ka interesente savā e-pastā uz arhīvu bija nosūtījusi arī izziņu, kas apliecina, ka sieviete ir kādas vēstures pētniecības asociācijas biedre, taču Anna atcirta, ka izziņa nekam nederot, jo tajā ir vienīgi Litas vārds un uzvārds, taču nav personas koda.
Šeit nepieciešama neliela atkāpe. Arhīva lasītava bija pirmā vieta Litas ilgās darbības pieredzē, kas neakceptēja viņas izziņu. Uzrādot šo pašu dokumentu, viņa bija vērsusies vairāku valsts iestāžu, piemēram, universitāšu arhīvu, nodaļās, lai pieprasītu informāciju, un tajās reizēs vienmēr šī izziņa pieņemta.
“Runājot pa telefonu ar arhīva lasītavas darbinieci, man radās izjūta, ka nevis sarunājos, bet gan spēlēju pingpongu. Ierēdne atļāvās pret mani būt nepieklājīga. Ņemot vērā, ka ar viņas pārstāvēto iestādi man iepriekš pieredzes nav bijis, uzdevu vairākus jautājums, saistītus ar darbošanos arhīva lasītavā, piemēram, kā rīkoties, ja vienā apmeklējuma reizē ar interesējošo lietu līdz galam nepaspēju iepazīties, jo tās ir vairāk nekā simt lappuses rokrakstā. Uz to man tika atbildēts: “Nebiju domājusi, ka man ar jums tik gari būs jārunā!” Savādi gan. Sarunas laikā jutu, ka darbiniece pirms šī zvana smalki bija noskaidrojusi gan to, kas esmu es, gan arī iepazinusies ar mani interesējošajiem dokumentiem un tajos minētajām personām. Tik smalki, ka bija pat atradusi rakstus periodiskajos izdevumos, kur par šo tematu ir rakstījuši citi mediju pārstāvji,” stāsta Lita.
Taču to, ka Lita līdztekus savai žurnālistes darbībai ir autore sešām grāmatām, no kurām divas ir pētnieciskas ievirzes, Anna nebija papūlējusies noskaidrot.
Dara visu, lai atteiktu
Ņemot vērā, ka asociācijas izziņa neder, taču, lai strādātu lasītavā, nepieciešams ieteikums, abas vienojās, ka Lita to palūgs Latvijas Rakstnieku savienībai (LRS), kuras biedre viņa ir. Turklāt interesentei pat vairāki mūsu valstī labi zināmi rakstnieki prozaiķi bija stāstījuši, ka savulaik Latvijas Valsts arhīva lasītavā iepazinušies ar skaļu krimināllietu materiāliem.
Ar to nekas nebeidzās. Tieši pēc dienas, kad sieviete bija tikusi pie Rakstnieku savienības ieteikuma, Anna zvanīja atkal, lai pateiktu, ka tas neder, jo šī organizācija nav valsts akreditēta iestāde. “Ko tad man darīt – savienībai atteikt, ka viņu dokuments neder?” Lita izmisusi jautāja, uz ko saņēma atbildi: “Jā, atsakiet!” Tik vienkārši, vai ne?
“Tā bija vēl viena ļoti nepatīkama telefonsaruna. Radās iespaids, ka Annai pat sagādā baudu izspēlēt savu pārākumu, jo tā, kurai tajā brīdī bija vajadzība, esmu es, taču viņa – tā, no kuras ir atkarīgs, vai materiālam tikšu klāt. Nekad vēl nebija gadījies, ka mans darbs tiek sabotēts līdz tādai pakāpei. Mans mērķis nebija iet uz arhīvu, lai apmierinātu savu ziņkārību – tā neviens nerīkojas. Pie viņiem vērsos darba uzdevumā!” pauž Lita. “Nekas cits neatlika kā pēc šīs nepatīkamās telefonsarunas informēt Rakstnieku savienības vadību, ka viņu ieteikuma vēstule neder!”
Lita atklāj, ka gan darba, gan arī savas dzimtas izpētes nolūkā viņai bijusi vajadzība sadarboties arī ar vairākiem Latvijas muzejiem un ielūkoties to krājumā, taču nekad problēmu nav bijis. Reiz, kad Lita mūsu valstī akreditētam muzejam uzdāvināja senas fotogrāfijas un mazliet tā kā paminstinājās, ja nu viņai šie attēli darba dēļ būtu vajadzīgi pašai, muzeja darbiniece teica: “Nu ko jūs! Visu var sarunāt – neesam nekādi zvēri. Ja jums kaut ko vajadzēs, nāciet šurp – iedosim!”
Šī epizode beidzās ar to, ka pie materiāliem Lita tomēr tika, vien pateicoties savai uzstājībai, jo cenšas būt apzinīga darbiniece un paveikt uzdoto.
Ir vēl viena nianse, kas būtu jāņem vērā cilvēkiem, kuri plāno doties uz Latvijas Valsts arhīva lasītavu. Jums iepriekš ir ne tikai jāpiesakās, ka būsiet, bet arī precīzi jāpaziņo laiks, cikos būsiet! Tāpat ir jāņem vērā, ka piektdienās jūsu vizīte nebūs iespējama, jo tad arhīvs strādā attālināti un durvis ir slēgtas. Tāpat kā sestdien un svētdien.
Rīkojas, kā pašiem ir izdevīgi
Ierodoties arhīva lasītavā, esiet gatavi, ka no jums kā apmeklētāja tiks pieprasīta visa iespējamā informācija, sākot ar personas kodu, dzīvesvietas adresi, telefona numuriem, izglītību, profesiju, arī par darbavietu – tās adresi un telefona numuriem.
Gatavojot šo publikāciju, liktenim labpatika izspēlēt vienu joku vai varbūt pat divus. Aptaujājot vairākus cilvēku, kāda viņiem bijusi pieredze ar mūsu valsts arhīviem, kāda dāma sāka smieties: “Mana darba oponente vai, pareizāk sakot, nelabvēle, ļoti cenšoties savākt kompromatu, lai pierādītu, ka mans pētījums ir plaģiāts, bija vērsusies vienā no Latvijas lielo pilsētu zonālajiem arhīviem pie vadītājas ar mērķi noskaidrot, vai patiešām esmu tur bijusi un šajā arhīvā strādājusi. Un, ziniet ko – noskaidroja arī! Kā es to zinu? Man šo lietu pastāstīja pati izmeklētāja.”
Par sadarbību ar arhīviem jautāju arī kādai iekšlietu sistēmas darbiniecei. Arī viņa lūdza neatklāt vārdu. “Tas, kā Latvijā no cilvēkiem tiek slēpta visu veidu informācija, ir kaut kas prātam neaptverams! Esmu piedalījusies vairākos starptautiskos kongresos un konferencēs – tāda absurda, ka arhīvs atsaka pielaidi lietai, kas nav ne specfonds, ne arī saistīta ar VDK darbību, nekur citur nav,” viņa stāsta. “Un vēl viens moments saistībā ar arhīvu. Ir gadījies redzēt vienu lietu, kuru prokuratūra, visticamāk, bija nodevusi arhīvam ar visām fotogrāfijām. Ko jūs domājat – fotoattēli no lietas bija izplēsti; pati redzēju plēsuma vietas.”
Arhīvam neatdos
Un noslēgumā vēl kas. Kad raksts jau bija sagatavots, man piezvanīja šā stāsta galvenā varone Lita un pastāstīja, ka gluži neticamā veidā tikusi pie lielas kaudzes materiālu, pārsvarā senām krimināllietām, kas gadiem ilgi bija atradušās viņas nu jau mirušā onkuļa, kurš ilgus gadus bijis vecākais sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs, dzīvesvietā.
Onkuļa vairs nav, tāpēc šī bagātība, kuras īstā vieta būtu arhīvs, pārceļojusi pie viņas. Jautāju, ko viņa ar šiem materiāliem ir nolēmusi darīt. “Labāk pajautā, ko es ar tiem nedarīšu!” viņa smejas. “Pēc attieksmes, ar kuru saskāros vienas Latvijas Valsts arhīva lasītavas darbinieces dēļ, variants tos nodot šajā iestādē tiek izslēgts pilnībā.”
Taču, ja pavisam nopietni, ir absurdi, ka iestādes, kas pilnībā tiek finansēta no valsts budžeta līdzekļiem, darbinieki pret apmeklētājiem izturas augstprātīgi un dara visu iespējamo, lai no viņiem tiktu vaļā. Pieļaujams, ka pie šādas attieksmes nebūs vainojamas arī algas, jo vēl samērā nesen minētā lasītava aicina darbā vecāko ekspertu. Šajā darba sludinājumā norādīta arī alga – to par niecīgu nekādi nenosauksi…
Ko ieteikt potenciālajiem arhīvu apmeklētājiem? Vispirms izlasīt Vispārīgo datu aizsardzības regulu! Likumā norādīts, ka uz mirušām personām tas neattiecas. Pretējā gadījumā sanāk, ka pilni kapi noslēpumu.
