Iespējami bīstamas vietas Rīgas centrā, kur var nepatīkami satraumēties
Nereti pie ēkām ir ierīkotas tādas uzbrauktuves, ko reālajā dzīvē nevar izmantot ne cilvēki ar īpašām vajadzībām, ne jaunie vecāki ar bērnu ratiņiem, ne seniori ar kustību traucējumiem. Ineta Tāre, kuras dēlam ir kustību traucējumi, intervijā portālam Jauns.lv vērtēja, ka daļa uzbrauktuvju ir uzstādītas tikai ķeksīša pēc.
Ģimene saskārusies ar dažādām nepiemērotām uzbrauktuvēm “šausmīgos leņķos”. Reālajā dzīvē lielu daļu uzbrauktuvju nevar izmantot ne ļaudis ratiņkrēslā vieni paši, ne ar kāda cita cilvēka palīdzību.
Daudz uzbrauktuvju ir tikai ķeksīša pēc
“Nezinu, kā cilvēku vajadzētu piesiet, lai viņš tur nenokristu ar seju zemē,” Ineta teica un pauda nožēlu, ka šādas uzbrauktuves joprojām ir sastopamas Rīgas ielās.
Protams, viņa nav skaitījusi, cik daudz ir šādu uzbrauktuvju, bet ikdienas gaitās gadās redzēt diezgan daudz nejēdzīgi iekārtotu uzbrauktuvju. “Daudzas ir ķeksīša pēc.”
Pārāk stāvs leņķis un nepiemērots segums
Jāsaprot, ka šādas uzbrauktuves ir ļoti bīstamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Turklāt gadās, ka uzbrauktuves ir ierīkotas ne tikai pārāk stāvā leņķī, bet tām ir arī nepiemērots segums, piemēram, slidenas flīzes. “Pat vasarā tās ir slidenas, kur nu vēl ziemas laikā!”
Ļoti nepatīkami, ka joprojām ir šādas uzbrauktuves, kaut arī būvniekiem, projektētājiem, remontētājiem un citiem cilvēkiem ir pieejama plaša informācija par to, kā padarīt ēkas piekļūstamas arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Par to māca arī augstskolās.
Labāk samaksā sodu, nekā iekārto normālu uzbrauktuvi
“Citreiz šķiet, ka pakalpojumu sniedzēji izvēlas labāk samaksāt kaut kādu sodu, ja nu galīgi nekādi citādi nevar, nevis mēģināt kaut ko risināt [un sakārtot vidi, lai to varētu viegli izmantot arī cilvēki ar kustību traucējumiem].
Es saprotu, ka vecās ēkās varētu būt sarežģītākas situācijas, bet tad vismaz uzlieciet zīmīti, piemēram: “Zvaniet, mēs jums palīdzēsim!” Vismaz paudiet attieksmi, ka jums nav vienalga!”
Nepiemērota uzbrauktuve
Pēc Inetas domām, viena no nepiemērotām uzbrauktuvēm ir grāmatnīcai Valdemāra ielā. “Es īsti nezinu, kā iespējams pa to nobraukt vienam pašam cilvēkam!
Es, protams, negribu eksperimentēt, bet tā liekas nepiemērota, kaut vai tikai paskatoties. Domāju, ka pa to nevar ne uzbraukt, ne nobraukt [viens pats cilvēks ratiņkrēslā].
Grāmatnīcā var iekļūt tikai paralimpietis
Protams, ja cilvēks ir paralimpietis, tad varbūt var vis kaut ko! Bet šaubos, ka to var izdarīt cilvēks ar izteiktiem kustību traucējumiem un cilvēks, kuram ir skartas gan rokas, gan kājas, vai vecāka gada gājuma cilvēks.”
“Ir tik jauki apmeklēt grāmatnīcas, bet diemžēl tas ir jāapvieno ar lielveikalu apmeklējumu,” Ineta teica un norādīja, ka lielveikalos grāmatnīcās ir cita atmosfēra un preču sortiments – trūkst tās burvības, kas valda tajās grāmatnīcās, kas atrodas atsevišķās ēkās nevis lielveikalos.
Arī bērnu veikalu pārstāvji grēko
Arī pie bērnu veikaliem dažkārt ir nepiemērotas uzbrauktuves. Iespējams, ēku pārstāvji var domāt: “Uzbrauktuve taču ir, kur problēma?” Lai gan var redzēt, ka tā ir tikai ķeksīša pēc, ēku pārstāvjiem, daudz neiedziļinoties, var likties, ka viss ir kārtībā.
“Man liekas, ka tie ir risināmi jautājumi. Neviens jau nesagaida, ka pēkšņi Vecrīgas vēsturiskajos objektos kaut kas tiks pilnībā pārveidots.”
Piekļūstamība ir jāuzlabo
Diemžēl patlaban daļa cilvēku ar kustību traucējumiem samierinās, ka daudz ēku nav viņiem piekļūstamas, un ļauj tam turpināties.
Bet Ineta uzskata, ka ēku piekļūstamība ir jāuzlabo, ir īpaši veselības aprūpes iestādēs. “Cilvēkiem ir tur jānokļūst. Kā lai viņi to izdara?”
Arī slimnīcās un baznīcās ir problēmas
Runājot par slimnīcām, viņa atzina, ka ir dažādas situācijas. “Ir visādi.” Dažkārt, nokļūstot slimnīcās, noder melnais humors, ka “uz nestuvēm visi visur piekļūst”.
Arī baznīcas pārsvarā ir nepiekļūstamas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tiesa, baznīcās parasti ir cilvēki, kas gatavi palīdzēt cilvēkiem ratiņkrēslā.
Pietrūkst impulsīvas dzīves
Kopumā Ineta secinājusi, ka cilvēkiem ar kustību traucējumiem nevar būt impulsīva dzīve. “Viņš nevar tagad izdomāt: “Es tūlīt gribu iebraukt, piemēram, baznīcā vai grāmatnīcā.” Tas viss prasa rūpīgu plānošanu, domāšanu, kur, kā, kādā veidā. Nevar vienkārši braukt un iekļūt.”
Lielākoties, lai iekļūtu ēkā, ir jāuzrunā kāds līdzcilvēks. “Bet cilvēks var nespēt runāt, arī tā var būt. Viņu var arī nesaprast,” īpašā bērna mamma ieskicēja iespējamos traucējumus.
Tas var veicināt arī dusmas
Diemžēl cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir apgrūtinātas iespējas vienkārši iegādāties grāmatu grāmatnīcā. “Viņš ir atkarīgs visās savās darbībās. Viņš ir bezpalīdzīgs.
Daudzos tas izrausa dusmas: “Nu tad man arī nevajag, es tur vispār neiešu!” Var būt arī izmisīgi mēģinājumi [iekļūt ēkā], kuru laikā var satraumēties vēl vairāk, izgāzties no ratiņkrēsla, pašam saviem spēkiem kaut ko mēģinot.”
Jāplāno arī braucieni ar sabiedrisko transportu
Arī, pārvietojoties ar sabiedrisko transportu, bieži vien nav iespējami impulsīvi lēmumi. Piemēram, lai brauktu ar vilcienu, ir laicīgi jāpiesaka pacēlājs. Tiesa, šāda situācija nav tikai Latvijā.
Gada sākumā Ineta pavadīja dēlu braucienā DiscoverEU” programmas ietvaros uz Austriju un Itāliju, kur arī bija dažāda pieredze ar piekļūstamību un sabiedrisko transportu, tostarp vilcienu satiksmi.
