Alvis Hermanis: manu telefonu noklausās
Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs un režisors Alvis Hermanis apgalvo, ka viņa telefonu noklausās, un dod mājienu “Jaunās vienotības” virzienā.
Hermanis “Facebook” raksta: “Jau nedēļu mans telefons tiek noklausīts diezgan paviršā un brutālā veidā (viņi pat īpaši necenšas). Un man diezgan vienalga, jo nav ko slēpt. Taču šorīt uzzināju, ka vakar viņi rakājušies telefonā (pie augstāka security līmeņa vienkārši atnāk brīdinājums no US) arī cilvēkam, ar kuru kontaktēju šais dienās par politiskām tēmām. Tas tikai vēlreiz apliecina, cik nožēlojama organizācija ir “Jaunā Vienotība”, kura savu oponentu spiegošanai pieslēdz drošības iestādes un tātad to finansē no nodokļu maksātāju naudas. Kaut gan Siliņa (premjeres amata kandidāte – Red.) jau neko neslēpa, kad [LTV žurnālistam] Rēderam atklāti atzinās – ir dots uzdevums izspiegot savus oponentus, un tas viņiem ir normāli.”
Pēdējā laikā Hermanis ļoti aktīvi “Facebook” dalās ar savu viedokli par politiskajām norisēm Latvijā un izsakās visai asi un kritiski.
Telefona sarunu noklausīšanās aparatūra Latvijā oficiāli ir tikai Satversmes aizsardzības biroja pārraudzībā, un visi pārējie noklausīties gribētāji no tiesībaizsardzības iestādēm pēc atļauju saņemšanas tehnisko nodrošinājumu saņem tieši tur.
Gadījumos, kad jārīkojas nekavējoties, lai novērstu vai atklātu sevišķi smagu noziegumu – slepkavību, bandītismu, terorismu vai masu nekārtību organizēšanu, operatīvās darbības var veikt arī ar prokurora piekrišanu, taču nākamās darbdienas vai ne vēlāk kā 72 stundu laikā jāsaņem tiesneša akcepts. Ja Hermani patiešām noklausās, diez vai ir pamats aizdomām par smagiem noziegumiem un rodas jautājums, uz kāda pamata saņemta tiesneša atļauja – ja tāda vispār ir.
Latvijā ir bijušas situācijas, kad atklājies, ka noklausīšanos atsevišķiem darbiniekiem ir izdevies veikt bez pietiekama pamata, un tas ir beidzies ar vairākiem publiskiem skandāliem. Ir zināms gadījums, kad noklausītas advokāta un klienta savstarpējās sarunas, lieta nonāca līdz Eiropas Savienības Tiesai, un valsts bija spiesta maksāt kompensāciju.
