Rakstniece Inga Gaile: "Sievietēm netiek dots laiks, lai izdomātu, vai viņas vispār grib būt mātes"

Man šo rakstu lūdzu uzrakstīt kāds cilvēks, kuram es nevaru atteikt. Īstenībā man ne īpaši gribējās rakstīt par tik sarežģītu tematu laikā, kad laukā viss beidzot sazaļojis. Kad es gribētu tikai gulēt, tad pamosties, lasīt, tad pabarot bērnus, ja to neizdarīs vīrs, bet viņš, visticamāk, izdarīs, tātad viss, ko es gribētu, ir tikai gulēt, gulēt, elpot, palasīt un kādu brīdi neko nerakstīt. Tomēr man to lūdza kāds cilvēks, kuram es nevaru atteikt.

Savā jaunākajā romānā Jaukumiņš es rakstu:

“Kad Sarmas vecākā bērna tēvs aizveda viņu iepazīstināt ar savu māti, viņa īsi un kodolīgi paprasīja: kas tas tāds? Jo viņš bija precējies, bet ne ar Sarmu. Viņam bija arī bērniņš. Sarmai viņš sacīja, ka viņi ar sievu esot vienojušies, ka tad, ja viņš dzer, viņš mājās nenāk. Protams, par to, ka viņš guļ ar citām sievietēm, viņi nebija vienojušies. Sarmas vecākajam bērnam bija vairāki pusbrāļi un pusmāsas. Tāpēc Sarma saprata šo: kas tas tāds? Viņa drošvien arī būtu tāpat prasījusi. Kas tas tāds? Un tieši vīriešu dzimtē, tieši priekšmetiskojot viņu par mantu.

Kas tas tāds? Sarmas tā brīža mīļotais tā arī atbildēja: Jaukumiņš. Tas ir Jaukumiņš. Pēc tam viņas ar vīrieša mammu pat tā kā sadraudzējās un spēja sazināties diezgan labi. Reiz, kad Sarma jau bija saņēmusies viņas dēlu tomēr pasūtīt, viņa teica: kas ir, tas ir, visas mana dēla sievietes ir skaistas un ļoti talantīgas. Visi mazi žagariņi sudrabiņu vizināja. Pasaule pilna mammām.” Un mammām nevar atteikt. Tāpēc es saņemšos un uzrakstīšu. Par mātišķību. Tas ir ļoti sarežģīts un plašs temats, daudznozīmīgs, kuru grūti apskatīt tik īsā rakstā, un uz to visu var paskatīties no dažādiem viedokļiem un tamlīdzīgi. Tā pēdējā laikā tiek runāts par jebkuru tematu, kas beidzot ieraudzījis dienas gaismu un par kuru jau no pirmā acu uzmetiena kļūst skaidrs – ir pieļautas kļūdas.

Manuprāt, domājot par mātišķību, ir pieļautas vairākas rupjas kļūdas. Tās ir iebūvētas mūsu sabiedrības pamatos, un tās turpina darīt pāri cilvēkiem, ik pa brīdim satricinot mūsu mājokli un dažkārt nopostot to līdz pašiem pamatiem.

Viena no šīm kļūdām ir ideja, ka cilvēka pamatuzdevums ir radīt pēcnācējus, ka dzīves mērķis ir nevis mīlestība, bet pēcnācēju radīšana. Šo ideju (kuru nepauda agrīnie kristieši – Tuksneša tēvi un mātes) izstrādāja konkrēti cilvēki, piemēram, Aleksandrijas Failo, apvienojot savas domas ar Aristoteļa izstrādātajām racionālās loģikas premisām, piemēram, Aleksandrijas Klements, piemēram, Akvīnas Toms. Tika radīts mīts par to, ka vienīgais Dievam patīkamais intīmo attiecību veids ir tāds, kurā rodas bērni. Tika radīts mīts par nevainības plēvi (kuras nav. Tādas vienkārši nav. Ja pēc pirmā seksuāla akta sieviete asiņo, tas nozīmē to pašu ko tad, ko asinis liecina citkārt, šajā gadījumā sievieti viņas partneris ir ievainojis.), tika radīts nevainības kults, sievietes tika padarītas par aprūpējošo kastu, kuru uzdevums ir dzemdēt, audzināt, aprūpēt. Iespējams, šie mīti palīdzēja konkrētajiem vīriešiem strukturēt savas dzīves, pārvarēt bailes no nāves, pārvarēt kaunu par pašu ne tik viegli kontrolējamajiem ķermeņiem. Un vēl šie mīti palīdzēja radīt vidi, kurā kaunu par šo ķermeņu izpausmēm varēja viegli atdot kādam citam, piemēram, sievietēm.

400. gadā pirms Kristus Hipokrāts nodēvēja (un nolādēja) sieviešu un vīriešu ģenitālijas, nosaucot tās par kauna locekļiem (αιδοίο grieķu valodā), tā pagodinot kauna un pazemības dievieti Aidos. Vairākās valodās sieviešu dzimumorgāni ir saglabājuši šo kauna zīmi, arī latviešu valodā mēs runājam par kaunuma apmatojumu vai kaunuma lūpām. Turklāt Hipokrāts neko daudz nezināja par sieviešu ķermeņiem, jo kultūras tabu viņam aizliedza tos apskatīt, pat ja tie bija miruši. Tas, ka viņš neko daudz nezināja par sieviešu ķermeņiem (es zinu tikai tik daudz, cik man pašas sievietes ir pastāstījušas, viņš esot teicis), netraucēja viņam dot vārdus sieviešu ķermeņa daļām. Nodēvējot tās par kauna daļām.

Bet tie bija vīrieši, kuri izjuta kaunu. Kauns par to, ka ķermenis rīkojās nekontrolējami, bija milzīgs, tas bija kādam jāatdod. Un sievietes izskatījās pietiekami laipnas un iejūtīgas, turklāt, ja viņām nedeva ēst, arī kļuva pietiekami vārgas, lai varētu godam paņemt vīriešu kaunu.

Dzīvība ir brīnums. Mēs neviens neesam radījuši paši sevi. Šī brīnuma iekalšana reprodukcijas un kapitālistiskas atražošanās Prokrusta gultā, manuprāt, ir tā manis minētā kļūda. Nekas tik traks. Vienkārši cilvēciska kļūda. Tomēr tā ir mūs nomocījusi un turpina mocīt.

Var šķist, ka tas bija ļoti sen, tomēr šīs kļūdas mūs ietekmē joprojām. Sievietēm netiek ļauts būt cilvēkiem un apzināties savas vēlmes un seksualitāti pašām. Jau mazā vecumā pār viņām nogāžas kultūras stereotipu gūzma, kas māca, kā meitenēm jāizskatās, kas viņām jādara, kas nav jādara, lai viņas būtu labas mātes. Sievietēm netiek dots laiks, lai viņas izdomātu, vai viņas vispār grib būt mātes. Viņām nepārtraukti tiek atgādināts par bioloģisko pulksteni, kas tikšķ, par to, kādas nelaimes piemitīs bērnam, ja māte būs veca, sievietes tiek steidzinātas kļūt par mātēm ar tādu populisma kravu, ka šķiet – varbūt tomēr kādam ir nepieciešams izslēgt sievietes no darba tirgus, kādam varbūt ir svarīgi, lai sievietes nedabūtu izgulēties, palasīt un padomāt.

Būtu jauki, ja sievietes varētu atgūt savu laiktelpu pirms tā iedīdītā kauna. No tā ieguvēji būs visi. Šobrīd sabiedrība zaudē daudzu sieviešu potenciālu, ko viņas varētu dot tās izaugsmei, jo viņas savos brieduma gados ir nodarbinātas ar bērnu audzināšanu un, nesaņemot pietiekamu atbalstu, nevar izpaust sevi profesionāli pilnībā. Savukārt vīrieši bieži vien neuzzina par to, ko cilvēka izaugsmei spēj dot bērna aprūpēšana un audzināšana, kā arī nereti neizveido cilvēciski nozīmīgas attiecības ar saviem bērniem.

Katru dienu notiek dzīvības brīnumi.

Sieviešu uzdevums nav dot dzīvību, bet viņas to dara pat šajā sarežģītajā, viņu vajadzībām nepiemērotajā struktūrā. Ir dažādas fantāzijas par tēmu, ka tad, ja sievietes atsakās dzemdēt, tas ir jādara vīriešiem. Tomēr, ja mēs atsvabinātos no nepieciešamības domāt par sevi kā par noteicējiem par dzīvības un nāves procesiem un mēs neuzkrautu cilvēkiem vai cilvēku grupām kaunu par savām vajadzībām, tad mēs varbūt ieraudzītu, ka, lai cilvēks neatkarīgi no dzimuma kļūtu par māti, viņam nav vajadzīga dzemde. “Jo es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus.” (Mateja 3:9)

Es esmu piedzīvojusi radīšanas brīnumu no dažādām mammām, dažas no kurām ir bijušas vīrieši, kuras ir mani pieturējušas, pavadījušas, pateikušas atbalstošus vārdus, pat nezinot, kā viņas mani dzemdina uz līdzenas vietas. Es esmu redzējusi sieviešu ticību sev, atbalstu, uzticēšanos, drosmi. Sievietēm un citiem cilvēkiem ir tik ļoti vajadzīga iejūtība un maigums. Atbalsts un ieklausīšanās. Iespēja atpūsties un padomāt. Sadzirdēt un saprast, ko mēs gribam.

Iespēja kādam palīdzēt. Iespēja palīdzēt sev. Saprast sevi un savas vajadzības. Iespēja atrast spēku atdot kaunu tiem, kas ir sievietei nodarījuši pāri. Nekaunēties vairs par to, kas nav viņas kauns. Atdot to prom. Lai varētu pasēdēt zaļā pļavā vai pie loga, lai varētu palasīt, pagulēt, padomāt, kas tad īsti ir tas, ko es vēlos. Šajā manā unikālajā dzīvē.

Cilvēkam, lai viņš kļūtu par māti, nav vajadzīga dzemde. Tomēr viņam noteikti ir vajadzīga mīlestība. Arī pašam pret sevi.