“Nē, tas ir mans īpašums!” Skolēns atsakās paklausīt skolotājai, kura lūdz nolikt nost telefonu stundu laikā
Diemžēl mūsdienās ir daudz skolēnu, kuri nespēj nolikt malā savus telefonus arī mācību stundu laikā. Oskara Kalpaka Liepājas 15. vidusskolas angļu valodas skolotāja Linda Sausiņa intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja par skolēniem, kuri atsakās nolikt telefonus arī nodarbību laikā.
“Viedierīces bērniem ir pielipušas. Protams, man kā valodu skolotājai tās liekas lieliskas ierīces, ko izmantot stundu laikā. Bet ir ļoti, ļoti jāseko līdzi, kurš skolēns viedierīci tiešām izmanto mācību darbā, bet kurš sēž spēlītēs vai citās aplikācijās.
Neklausās skolotāju aizrādījumos
Es teiktu, ka viedierīču izmantošana nu jau ir pilnībā ārpus robežām. Ikdienā, ejot pa gaiteni, redzu, ka skolēni pārvietojas, ielipuši iekšā telefonos. Turklāt citiem skolēniem ir tāda attieksme, ka viņiem neinteresē, kad viņiem saka: “Noliec nost!”
Ar vecākiem skolēniem var vienoties (tā notika arī ar manu audzināmo klasi), ka viņiem pašiem [stundu laikā] bez teikšanas ir jānoliek telefons uz galda.
Telefonus saliek vienā kastē
Ir klases, kuru audzēkņi no rīta aiznes telefonus audzinātājai un ieliek tos kastē. Tad es kā priekšmeta skolotājs sazvanos ar klases audzinātāju un lūdzu: “Šodien iedod viņiem līdzi telefonus, jo vajadzēs pastrādāt [stundā].”
Bet arī tad ir pāris skolēnu, kuri pasaka: “Nē, tas ir mans īpašums! Es neesmu ne par ko vienojies, neesmu nekam piekritis.” Tad diemžēl ar to arī viss beidzas.
Mēs varam sazināties ar vecākiem, bet ne vienmēr vecāks ir ļoti pretimnākošs par šo lietu. Ja viņš neredz problēmu, tad tā nav problēma. Protams, tas viss atspoguļojas skolēnu sekmēs un visās pārējās lietās.
Telefonos paiet visa bērnu ikdiena
Jā, tas ir liels cīniņš, karš ar mūsu jauniešiem par telefoniem un visām citām ierīcēm. Atslēgties no tām bērni vispār nemāk. Viņi ir tik ļoti pieraduši pie tām. Tur paiet visa viņu ikdiena.
Viņi stāsta: tad, kad sanāk kopā, piemēram, viens pie otra aizbrauc ciemos, viņi nevis pasēž, parunājas, paskatās kādu filmu, seriālu, paspēlē kādu spēli vai dodas ārā, bet gan vienkārši visi vienā telpā sēž telefonos.”
Pat sarunā ar skolotāju neizlaiž telefonu no rokām
Vai šo cīņu ar viedierīcēm mēs, pieaugušie, varam uzvarēt? Varbūt vienkārši telefoni jāpieņem kā neatņemama mūsdienu bērnu dzīves sastāvdaļa? Sausiņa teica: “Es domāju, ka ar to var cīnīties, bet tas ir jādara jau ļoti, ļoti agrā vecumā. Tam visam ir jābūt robežās gan mājās, gan skolā jau no paša sākuma, lai bērns izprastu, kurā brīdī telefons ir vajadzīgs un to ir pieklājīgi lietot.
Diemžēl ir situācijas, kad pasaucu bērnu uz kādu nopietnāku sarunu par atzīmēm vai uzvedību, bet bērns pretī sēž telefonā. It kā klausās… Pat tādas mazās pieklājības normas nedaudz ir pazudušas.
Vismaz puse skolēnu nespēj nolikt telefonu nost pat stundās
Telefonu lietošanai ir jāseko līdzi no visām pusēm gan skolā, gan mājās, lai bērni paši spētu filtrēt, kurā brīdī vilkt telefonu ārā, bet kurā – nē. Es teiktu, ka stundās 50-70% skolēnu nespēj nolikt telefonu. Es varu pateikt [ka jāliek nost telefons], un viņš uz 5 sekundēm noliks telefonu nost, bet, tiklīdz es būšu nedaudz aizgriezusi galvu, tā telefons atkal tiks izvilkts ārā un bērns tajā skatīsies.
Nav jau tā, ka viņi telefonos darītu kaut ko jēgpilnu. Viņi vienkārši iet cauri visām savām aplikācijām un skatās, ka tur nekas nav mainījies. Tas arī viss.
Nemāk telefonu izmantot mācību darbā
Tas ir traki! Tur jau tā lieta! Protams, telefons ir ļoti noderīga lieta, bet, ja skolas darbā viņiem pašiem ir jāiemācās meklēt kādu informāciju, datus patstāvīgajā darbā, projektā, tad viņi nemāk to izdarīt.
Viņi dzīvo ierīcēs, bet nespēj tās pielietot mācību procesā. Saistībā ar telefonu cilvēki var dabūt veselu biznesu, bet viņiem ir jāmāk tas pielietot pareizā veidā.
Pietrūkst pacietības radošiem darbiem
Skolēniem vispār nav pacietības! Viņiem ir 5 sekunžu uzmanības noturēšana, bet nav pacietības uztaisīt lielāku darbu, kur tiešām jāiedziļinās un jāmeklē informācija. Viņi varētu tik forši izmantot visas aplikācijas, lai uztaisītu kaut ko radošu, bet viss apstājas pie tā, ka nav pacietības.”
Skolotāja arī atzina, ka jauniešiem trūkst vēlmes iemācīties kaut ko jaunu. “Skolēnu sajūtas par angļu valodu ir ļoti dažādas, dalītas, piemēram: “Es to negribu, kam man to vajadzēs?”
“Google” tulkotājs nepalīdzēs mācīties IT
Tad man vienmēr ir jautājums, par ko viņi paši jau sāk smaidīt: “Ko tu gribi darīt pēc skolas? Par ko tu iesi mācīties?” Kāds atbild, ka grib mācīties informāciju tehnoloģijas (IT). “Vecīt, IT jomā tu materiālus latviski nedabūsi. Tev būs jāmācās darboties ar visādām ārzemju sistēmām, kur pilnībā viss ir angliski. Ko tad tu darīsi? “Google” tulkotājs nepalīdzēs šajā gadījumā.”
Tad skolēni mēdz teikt: “Es zināju, skolotāj, ka jūs tā teiksiet, tāpēc vispār negribēju neko sacīt.” Skolotāja iebilst: “Bet ja jau tu visu zini, kāpēc man tev jāatkārto? Tad ir jāsaņemas [un jāmācās].”
Gaida, kad sapņi paši piepildīsies
Skolēnu sapņi ir lieli, bet man šķiet, ka viņi mazdrusciņ par daudz gaida, ka viss pats atrisināsies. Skolēniem nav tik ļoti lielas sapratnes, cik būs grūti, kad aizies no skolas, ka viss tiešām būs balstīts pašu spēkos, ka būs vajadzīga daudz nopietnāka attieksme.
Ja tu darba devējam vienu reizi pačinkstēsi, tad darba devējs tev parādīs durvis. Tas skolēniem vēl nesaslēdzas.
Motivētos skolēnus ņem par asistentiem
Protams, ir jaunieši, kuri ir ļoti motivēti, kuri dara 150 lietas vienlaicīgi un kuri nezina, kur īsti iet mācīties, jo ir tik daudz lietu, ko viņi gribētu darīt.
Ir patstāvīgi un radoši skolēni, ar kuriem viss ir forši. Viņus es cenšos paņemt kā savus asistentus, lai mēs visi kopā varam motivēt pārējos,” skolotāja raksturoja savu darba ikdienu.
