Lielais Jautājums: "Vai nepieciešams ierobežot skrejriteņu lietošanu?"

To Jauns.lv jautāja viedokļu līderiem – uzņēmējam Pēterim Šmidrem, ārstam kardiologam Andrejam Ērglim un rakstniekam Jurģim Liepniekam.

Pēteris Šmidre teic, ka ar stāvradžu vienkāršu aizliegšanu problēmu neatrisināsim, būs vien tā jāšķetina savādāk – jāveido infrastruktūra un jāizstrādā strikti noteikumi, kuri paredz arī skrejriteņu lietotāju atbildību. Savukārt Andrejs Ērglis pārliecināts, ka Rīgas ielas nav domātas skrejriteņiem – par to pat nav vērts diskutēt, jo pašlaik to radītās traumas var būt pat tik nopietnas, ka tās var pielīdzināt pat slepkavībai. Arī Jurģis Liepnieks uzskata, ka attiecībā uz skrejriteņiem būtu jāuzliek kaut kāda stop zīme un to lietošana jāregulē, jo to izraisīto traumu skaits ir liels. Kāda konkrēti varētu būt šī “stop zīme”, viņš konkrēti nevar pateikt, jo jautājumā nav iedziļinājies.

Jurģis Liepnieks: "Jāuzliek stop zīme!"

“Satiksmes drošība ir klasiska valsts funkcija. Ir tādas lietas, kurās, lai sabiedrība veiksmīgi funkcionētu, mēs nevaram uzticēties, ka visi cilvēki ir saprātīgi un pieauguši. Tāpēc ir jāuzliek stop zīme un jāprasa, lai cilvēki arī naktī apstājas pie stop zīmes,” runājot par skrejriteņu problēmu pilsētas ielās, saka rakstnieks Jurģis Liepnieks.

“Ja jau tu esi saprātīgs cilvēks, varētu jau nelikt nekādas zīmes – respektīvi visi ir saprātīgi, skatās apkārt, kur brauc, domā un tā tālāk, cilvēki nebūtu jāsoda. Bet satiksmes drošība prasa regulējumu, tas pilnībā attiecas arī uz skrejriteņiem. Ja tas ir tāds rīks, ar kura palīdzību tu apdraudi sevi un citus, tad valstij droši vien to vajadzētu regulēt. Kāds tur būtu tas pareizais regulējums, gan neesmu iedziļinājies, bet piekrītu, ka to drīkstētu un tas būtu jādara.

Tas traumu skaits ir liels un cilvēki guļ slimnīcā, par ko maksājam arī mēs, nodokļu maksātāji. To, protams, vajag regulēt un kaut kā sakārtot,” saka Jurģis Liepnieks.

Andrejs Ērglis: "Faktiski tas var izvērsties par slepkavību"

Tā kā Rīgu mēdz uzskatīt par mazo Parīzi, tad mums būtu jāseko Francijas galvaspilsētas varasvīru lēmumam, kuri nule aizlieguši īres skrejriteņu lietošanu, teic ārsts kardiologs Andrejs Ērglis. “Domāju, ka pilsēta (skrejriteņiem) nav domāta. Vienkārši mums nav tāda infrastruktūra, un tas ir risks, bīstami ne tikai pašam braucējam, bet arī citiem satiksmes dalībniekiem,” saka mediķis.

“Mums jābūt ļoti inovatīviem un jāpārņem tāds pats skrejriteņu moratorijs, kāds pieņemts Parīzē. Mēs ļoti labi redzam, cik daudzi ar to (traumām, negadījumiem) saskaras gan Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā, gan Rīgas 2. pilsētas slimnīcā.

Tie ir ļoti bīstami vecākiem cilvēkiem. Ja vecāka gadagājuma cilvēks nokrīt un gūst gūžas lūzumu, tad faktiski tas lielā mērā var izvērsties par slepkavību. Tā kā tās ir lietas, kurās pat nav vērts ļoti iedziļināties.

Kamēr Rīgas centrs nav atbrīvots no automašīnām, ierādītas tiem speciālas vietas, Rīga nav domāta skrejriteņiem,” pārliecināts Andrejs Ērglis.

Tai pašā laikā viņš gan nenosoda tos, kas vēl pavisam nesen atļāva lietot skrejriteņus, jo tā mums vēl bija neiepazīta lietas, bet tagad, kad esam to sapratuši, jābūt atbildīgiem un jāpieņem nākamais lēmums: “Tas ir tikai normāli, ka mēs izejam cauri lietām un attīstāmies, saprotam to, vai mums viena vai otra lieta ir vajadzīga vai nē”.

Pēteris Šmidre: "Ar šo mēs neko neizdarīsim! Ir jāstrādā…"

Runājot par samilzušo skrejriteņu problēmu uz pilsētu ielām, kad gājēji nevar sadalīt ietvi ar joņojošajiem stāvradžiem, uzņēmējs Pēteris Šmidre teic, ka šajā jomā pirmām kārtām ir jāsakārto infrastruktūra un jāizstrādā strikti noteikumi. Ar to aizliegšanu problēmu nevarēs atrisināt.

Pēteris Šmidre saka: ““Aizliegt” ir mīļākais vārds birokrātiem, jo tad nevajag risināt problēmas. Bet mēs redzam, ka šis ir ļoti populārs transporta veids. Neko neizdarīsim, būs vien ar šo jāstrādā. Pirmām kārtām, protams, tā ir infrastruktūra. Ja jaunajos rajonos to vēl kaut kā var atrisināt, tad centrā, vecpilsētā to galīgi nav tik vienkārši izdarīt. Varbūt jāpieņem kāds lēmums, ka pa centru to vajag ripināt ar rokām, nevis ar to braukt? Vai stipri ierobežot ātrumu, lai tas nepārsniegtu gājēja ātrumu?

Jebkurā gadījumā tas ir jauns izaicinājums, kuru būs jārisina. Un tas nav vienkāršs jautājums: jāizveido infrastruktūra, jāizstrādā stingri noteikumi, kuri paredz arī atbildību skrejriteņu lietotājiem”.

Viņš teic, ka transports – gan sabiedriskais, gan personiskais - vēsturiski ir “ļoti sarežģīta lieta” jau kopš tā rašanās sākuma. Uzņēmējs šai sakarā atgādina pašu pirmo autotransporta negadījumu ar upuri 19. gadsimta pašās beigās:

“Tas bija Londonā. Viens džentelmenis, vizinot savu dāmu, pārsniedza ātrumu – brauca nevis ar sešiem kilometriem stundā, bet gan 12 kilometriem stundā. Uz ielas atradās sieviete, kura redzot, ka viņai baigā ātrumā brauc virsū automašīna, sāka to baidīt ar lietussargu. Rezultātā viņu nobrauca, sieviete gāja bojā. Tiesa vadītāju attaisnoja, jo sieviete pati bijusi vainīga – neuzmanīgi uzvedās uz ceļa”.

Noslēgumā Pēteris Šmidre saka – lai arī Latvijā, salīdzinot ar iedzīvotāju skaitu, autonegadījumu upuru skaits ir viens no lielākajiem Eiropā, mēs tomēr braucam. Tādēļ vienkārša skrejriteņu aizliegšana neko nemainīs, būs vien šī situācija savādāk jārisina.

Ko Andrejs Ērglis, Pēteris Šmidre un Jurģis Liepnieks teic par skrejriteņu problēmām uz pilsētu ielām, vērojiet Jauns.lv video.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.