Superpilsoņa recepte: vienkārši labs Eiropas pilsonis

Par to arī raidierakstu sērijā “Pilsoniskā @balss” Latvijas Pilsoniskās alianses direktores Kristīnes Zombergas saruna ar 2022. gada “Eiropas cilvēku Latvijā” –“Twitter konvoja” (brīvprātīgā kopiena, kas Ukrainas Bruņotajiem spēkiem ziedo un ved automašīnas) dibinātāju Reini Pozņaku un 2009. gada "Eiropas cilvēku Latvijā" – Latvijas Televīzijas žurnālisti, LTV Ziņu dienesta ārzemju ziņu atbildīgo redaktori un raidījuma "Pasaules Panorāma" vadītāju Inu Strazdiņu. 

Sarunbiedri arī sniedz atbildi, kādas ir trīs galvenās sastāvdaļas laba Eiropas pilsoņa receptei.

Labs cilvēks – labs pilsonis

To, kas ir labs pilsonis. Ina Strazdiņa formulē šādi: “Labs pilsonis ir tas, kas ļoti mīl savu zemi un tai pašā laikā ir ļoti atvērts pasaulei, neieslēdzas savā čaumalā. Redzošs, dzirdošs un ar līdzcietīgu sirdi”.

Arī Reinis Pozņaks tam piekrīt un teic, ka labs pilsonis ir “vienkārši labs cilvēks – gan Latvijas pilsonis, gan arī Eiropas cilvēks”. Labs cilvēks ir labs visam, viņš saka.

Eiropas Komisija šo gadu ir pasludinājusi par Eiropas Prasmju gadu, un tad nu rodas loģisks jautājums, kādas prasmes ir nepieciešamas labam, mūsdienīgam cilvēkam?

Reinis Pozņaks: “Man šķiet, ka prasmes ir lieta, ko mēs nenovērtējam. Visu laiku runājam par izglītību un zināšanām, kas, protams, arī ir svarīga lieta, bet galu galā tas, ko tu vari vai nevari, ir tieši prasmju vai neprasmju rezultāts. Man liekas, vajag vienkārši darīt – nevajag baidīties, tai skaitā varbūt arī kaut ko izdarīt nepareizi.Nevajag baidīties kļūdīties un vienkārši darīt, jo, ja tu dari labas lietas, tad beigās jau tāpat ir labi”.

Ina Strazdiņa: “Tā atslēga ir – darīt labi. Tiešām nebaidīties pat tad, ja kaut kas noiet greizi. Darīt labu un iet uz priekšu!

Esmu arī par izglītības nozīmi, jo tas ir tas, kas mūsu tautu izceļ: mēs tiešām esam ļoti izglītoti. Nav obligāti jābūt desmit augstākajiem grādiem, bet, piemēram, arodprasmei – zināt savu arodu, darīt lietu no sirds un labi. Tas ir tas, kas mums palīdz būt labiem pilsoņiem – prast kaut ko darīt, lai to varētu darīt labi”.

Reinis Pozņaks teic, ka viņam šķiet, ka šajā aspektā mums daudzas lietas ir “pārprofesionalizētas”, tai skaitā arī pilsoniskais aktīvisms: “Mūsu gadījumā (“tviterkonvoja”), ja visu (iesākumā) gribētu darīt pareizi, pēc visiem likumiem un noteikumiem, mēs neko nebūtu izdarījuši. Varbūt ar trīs mēnešu novēlošanos varētu kaut ko sākt darīt. Bet, saprotot, cik tas svarīgi un vajadzīgi, darījām, rēķinoties ar to, ka pēc tam par to būs jāatbild. Nebaidījāmies varbūt pārkāpt kādus noteikumus un lietu kārtību, bet labu mērķu vārdā, jo vienkārši tobrīd savādāk nevarēja.

Tagad ir pagājis gads un, paldies Dievam, visi saprot, ka savādāk nevarēja, un tā bija jādara. Tā kā, droši vien, tā prasme ir arī saprast, kurā brīdī nebaidīties pārkāpt noteikumus, lai cik tas jocīgi neizklausītos, jo kara laika dzīve drusku atšķiras no miera laika dzīves”.

Ina Strazdiņa “tviterkonta” dibinātāja teiktajam piebilst: “Mēs esam salīdzinoši jauni cilvēki, neesam pieredzējuši smagos, dziļos padomju laikus, bet tomēr esam drusciņ pieredzējušāki (piedzīvojām Atmodas gadus). Man liekas, tas ļoti palīdz saprast šobrīd Ukrainā notiekošo. Latviešiem ir tāda sirdsizglītība – palīdzēt, jo mums tomēr ir kaut kas uz kā atsperties, lai saprastu, ko mēs negribam. Mēs zinām, cik vērtīga ir mūsu valsts, cik grūti tā nākusi. Tas mums palīdz par Krievijas sākto karu Ukraināpieņemt ļoti skaidru pozīciju”.

"No ukraiņu fenomena varam mācīties"

Līdz pagājušā gada februārim, kad Krievija uzsāka pilna mēroga karu pret Ukrainu, mēs domājam, ka Latvijas sabiedrība ir samērā neaktīva. Tomēr notikumi Ukrainā un tai sniegtā palīdzība un atbalsts, šo viedokli apgāza. Tagad esam pauduši, ka mums ir svarīgi būt Eiropas demokrātiskajā saimē. Vai tas mums ir svarīgi?

Ina Strazdiņa: “Mēs absolūti esam piederīgi Eiropas demokrātiskajai saimei, mums tas ir svarīgi! Kur gan citur mēs varētu būt, kā vien Eiropas vērtībām piederoši? Ar savu rīcību pēdējā gada laikā to visskaidrāk esam pierādījuši, jo pretējā pusē ir autoritāras, despotiskas valstis, kurām šī vērtību sistēma nepastāv. Un tāpēc Ukrainas gadījumā mēs aizstāvam tos, kuri grib būt tur, kur esam mēs. Mēs, man liekas, esam absolūti gaišajā pusē”.

Reinis Pozņaks: “Tas ir pašsaprotami, ka neatkarīgi no tā esam vai neesam Eiropas Savienībā, esam šo vērtību nesēji, mums ir svarīgas šīs vērtības.

Ukraiņi mums to atgādina vēl vairāk. Mēs varbūt to apzināmies, bet brīžiem klausoties “vecās Eiropas” politiķus, šķiet dīvaini, ka Eiropa, kas ir demokrātijas vērtību nesēja un pārstāve, tai pašā laikā savā retorikā (pēdējā laikā varbūt mazāk) runā par to, ka politiķiem ir jāvienojas, kaut kas “jāsaprot un jādara”, Ukrainas gadījumā nesaprotot, ka politiķi var vienoties par ko vien tik grib, bet, ja ukraiņu tauta to nepieņems, tad nekādas šīs vienošanās nestrādās.

Ukraiņi ar savu piemēru mums atgādina, ka tā vara tomēr pieder tautai, lai kā tas arī nebūtu. Ja ukraiņu tauta nebūtu pieņēmusi lēmumu pretoties un aizstāvēt savu zemi, tad Kijiva tik tiešām būtu kritusi trijās dienās, kā tas bija plānots no agresora puses.  Tieši šo aspektu sevišķi “vecā Eiropa” bieži vien piemirst, un ukraiņi to ļoti uzskatāmi atgādina.

Ina Strazdiņa: “No tā fenomena, kas nāk no ukraiņiem, varam mācīties labā pilsoņa praksi. Goda vārds! Kā tauta var tik ļoti saslēgties un iestāties pret ļaunumu, pret šo tumšo laiku un autoritāro varu jau no Maidana laikiem (ukraiņu Pašcieņas revolūcijas (Революціягідності), kad 2013. gada novembrī tauta sāka protestēt pret toreizējāUkrainas prezidenta Viktora Janukoviča lēmumu neparakstīt asociācijas un tirdzniecības līgumu ar Eiropas Savienības valstīm)”.

Reinis Pozņaks piebilst, ka mēs daudz ko no ukraiņiem varam mācīties: “Viņi kā tauta neļauj sev kāpt uz galvas. Tiklīdz viņus kaut kas neapmierina, tā viņi uzreiz iet ārā, cīnās un maina šo varu”. Atšķirībā no krieviem, kur tauta varu atdevusi politiķiem, kuri rīkojās, kā viņiem ienāk prātā. Un rezultāts ir tāds, kāds nu tas pašlaik ir…

Tauta var, tikai jāgrib

“Kopš Ukrainas kara sākuma visu laiku saku, ka vara pieder tautai. Mēs to bieži vienpar maz izmantojam.

Katru dienu redzu, ka mēs esam gatavi mobilizēties, darīt, visu atdot Ukrainai, jūtu, ka mēs reāli varam ietekmēt procesus un palīdzēt. Bet valsts iekšienē mēs joprojām domājam, ka varam kaut ko ļoti maz ietekmēt – uz vēlēšanām nav jēgas iet, piketēt nav jēgas, jo neviens jau tāpat neklausās. Tā ir lieta, ko mums vajadzētu mainīt, tai skaitā arī politiķiem – bišķi vairāk klausīties cilvēkos. Bet uz to visu laiku kaut kā mērķtiecīgi iets – referendumus mums nevajag; tautai vēlēt nevajag, jo tik un tā tānoteikti ievēlēs muļķus. Visu laiku kultivēts, ka tauta jau neko īsti prātīgi nevar. Tā ir lieta, ko kritiski svarīgi mainīt, jo X stundā šī savstarpējā uzticība starp varu un sabiedrību var būt izšķiroša,” teic Reinis Pozņaks.

Tad kā mums mēģināt stiprināt šo pilsonisko aktīvismu, ne tikai Ukrainas sakarā, bet arī iekšzemē?

Ina Strazdiņa: “Tas, kas notika Ukrainas gadījumā, tiešām ir fenomenāli. Tā mūsu līdzcietība! Izšķiroši ir cilvēki, kuri ir apņēmīgi un drosmīgi, izceļas uz pārējo fona, kļūst par tām vadzvaigznēm. Tie ir atsevišķi cilvēki, kas virza procesus. Piemēram, Reiņa “tviterkonvojs”, ko pieminējis arī Ukrainas prezidents VolodimirsZelenskis gan no tribīnes, gan tviterī, ko zina visa ukraiņu tauta. Tas ir radies no viena vai dažu cilvēku apņēmības. Tas ir tas, kas virza procesus.Ir vajadzīgi drosmīgi cilvēki, kas vienkārši sāk, un tad aiziet…

Pati daudzreiz esmu pārliecinājusies, ka kaut ko pasaku un pēc tam desmit cilvēki pienāk klāt un saka – es tāpat domāju, bet es kaut kā nevarēju, tā kā bišķi baidījos.Vienkārši vajag saņemties un iet uz priekšu ar to ideju. Tas nav vienkārši, bet tas kaut kādos brīžos ir izšķiroši. Kā to panākt? Ja tu sevī sajūti aicinājumu iet ar šo ideju, protestēt pret kaut ko, tad vajag ar to iet gaismā, nebaidīties! Tas, man šķiet ir tāds pašiniciatīvas aspekts.

Vaļā parautās spundes

Latvijā mēs bieži vien esam pret kaut ko, varbūt mums vajag iestāties par kaut ko, nevis pret?

Ina Strazdiņa: “Var iestāties par skolotāju algu palielināšanu, par labāku dzīvi, nevis pret, jo tas ir destruktīvi. Par ir daudz spēcīgāk! Mēs iestājamies par ukraiņu tautu, par viņu brīvību.

Manuprāt, tas ir tāds latviešu fenomens, ka mēs esam, tā teikt, labvēlīgi rūcēji. Ja mums kaut kas nepatīk, mēs rūcam un pukstam savās viensētās, bet patiesībā mēs esam spējīgi saņemties. Ukrainas situācija to reāli parāda. Krievijas – Ukrainas karš tik daudz ko iemācījis! Paši esam kļuvuši spēcīgāki kā pilsoņi. Piemēram, vairs nebaidāmies no Krievijas. Un arī citos līmeņos, man liekas, mums ir parautas vaļā kaut kādas spundes, ka esam spējīgi par sevi iestāties”.

Ļoti daudz runājam par sabiedrību un tautu, bet mazāk par institūcijām. Vai šobrīd šīs institūcijas, arī Eiropas Savienības, ir izturējušas šo “Ukrainas fenomenu” un iestājas par demokrātiskām vērtībām?

Reinis Pozņaks: “Manuprāt ir izturēts, jo patiesībā Krievija diezgan lielu likmi lika uz to, ka Eiropas institūcijas neizturēs, ka pasaule sašķelsies un mīļā miera labad neko nedarīs, baidoties no Krievijas. Bet, paldies Dievam, izturēja.

Varbūt varēja bišķi ātrāk saprast, kas ir Krievija (gan Gruzijas gadījumā, gan 2014. gadā, kad Krievija okupēja Krimu), bet šis bija galējais lūzuma punkts, un tagad manuprāt jebkurš, kurš kaut kādā mērā mēģina mīkstināt Eiropas pozīciju ir korumpēts vai…

Arī mūsu, Latvijas politiķi izturējuši, kuriem bija brīnišķīga iespēja teikt: “mēs taču teicām”. Liels paldies viņiem par to, ka viņi uzstājīgi un prasīgi šajā jautājumā ir pret saviem Eiropas kolēģiem”.

Ina Strazdiņa: “Nesen intervējām Vācijas Bundestāga sociāldemokrātiskās partijas ārlietu runasvīru, kurš būtībā ir Vācijas kanclera Olafa Šolca labā roka ārlietu jautājumos. Viņš pateica, ka laikus nav ieklausījušies Baltijas valstīs, ka tagad mēs (lielā Vācija!) esam sapratuši, ka jūsos vajadzēja klausīties agrāk.

Ārkārtīgi svarīgi ir tas, ka Eiropā (ES institūcijās) strādā ļoti talantīgi latvieši, arī igauņi un lietuvieši, kas šo naratīvu turpina. Tas ir ieguvums, to es zinu no saviem avotiem. Tas (atgādināt par Ukrainu) nav tik vienkārši, jo visa Eiropa paliek tāda kā atslābusi, nāk vasara un karš ir ieildzis. Bet mums ir Eiropas Komisijas viceprezidents Valdis Dombrovskis. Zinu, cik ļoti daudz viņš dara Ukrainas labā.

Ir svarīgi, ka ir cilvēki, kas notur to līmeni, jo ar eiropiešiem ir tā: mēs ilgi esam bijuši miera laikos un karu ir ļoti grūti saprast un pieņemt. Tāpēc visu laiku jāatgādina, ka nedrīkstam atslābt, kamēr karš beigsies. Mums visiem ir jāiesaistās!”

Latviešu balss Briselē

Nākamgad paliks jau 20 gadu kopš esam pilntiesīga Eiropas Savienības dalībvalsts, vairāk neesam “jauniņie”. Vai jau esam pilntiesīgi spēlētāji Eiropas Savienībā gan politiskā līmenī, gan kā pilsoniskā sabiedrība? Vai Briselē ir vietā arī latviešu balsīm?

Ina Strazdiņa: “Jā, protams! Man liekas, ka mēs jau kādu laiku gandrīz esam kā tāda vecā ES valsts. Protams, ka ieklausās mūsu pārstāvjos, it īpaši šajā situācijā.

Mēs esam ar pieredzi, ar rētām, kas nav citiem, mēs esam izgājuši smagus laikus. Un tieši drošības aspektā mums ir lielāka teikšana. Tas, ar ko mums pašiem jātiek galā ir mūsu ekonomika. Šajā ziņā kopējā skalā esam diezgan švaki. Bet negribu sekot Krievijas naratīvam, ka mums te viss ir slikti, esam pašā okeāna dibenā. Bet tas ir rādītājs, ka mazliet netiekam galā ar savu saimniecību. Un šai ziņā mūsu valsts ir švakāka – kā mēs varam komandēt, ja paši ar sevi netiekam galā. Bet drošības aspektos baltiešos ieklausās”.

Reinis Pozņaks: “No malas skatoties, šis ir tāds lūzuma punkts. Ja līdz šim bija “vecā Eiropa”, varenās ekonomikas un tad kaut kur malā bija jaunpienācēji, austrumu-ziemeļu bloka jaunvalstis, tai skaitā arī Polija un Čehija, tad šobrīd smaguma centrs, iespējams, bišķi pavirzījies uz mūsu pusi, un tieši šī “jaunā Eiropa” turpmāk iegūs daudz lielāku ietekmi. Tā parādījusi savu spēku un spēju mobilizēties kritiskās situācijās. Ilgtermiņā tas noteikti nāks mums, vispār Baltijas valstīm un mazajām Eiropas valstīm, kas līdz šim bija varbūt tādā pabērna lomā, par labu”.

Vienkārši laba Eiropas pilsoņa receptes sastāvdaļas

Noslēgumā abi sarunbiedri sniedz receptūru, kādām trīs sastāvdaļām jābūt vienkārši laba Eiropas pilsoņa pamatā.

Reinis Pozņaks: “Ticība, cerība, mīlestība. Nekas jauns nav jāizdomā, viss pasaulē jau ir izdomāts un darbojas”.

Ina Strazdiņa: “Kā jau teicu: mīlestība pret savu valsti, laba sirds un atvērtība pret pasauli. Tas ir sākotnējais komplekts”.

Visu diskusiju skaties pievienotajā video!

Eiropas Komisija 2023. gadu ir pasludinājusi par Eiropas Prasmju gadu, kura ietvaros tiek ierosināts dot jaunu impulsu zināšanu un prasmju apguvei, tai skaitā pilsoniskās izglītības un līdzdalības jomā. Viens no labi funkcionējošas demokrātijas pamatakmeņiem ir prasmju pilnveide tieši pilsoniskās izglītības jomā, tāpēc Eiropas Komisijas pārstāvniecība atbalsta Latvijas Pilsoniskās alianses veidoto raidierakstu projektu “Pilsoniskā@balss. Latvijas pilsoniskās alianses veidots raidieraksts par un ap pilsoniskā sektora aktualitātēm".